Dispute. Self-Portrait with an Old Master 2003

Disputs. Pašportrets ar vecmeistaru
"Māksla XO" galerijā no 11.12.2003. līdz 27.01.2004.

Izstādes koncepcijas pamatā likts visos laikos pastāvošais dialogs starp seno un mūsdienīgo, veco un jauno, par apzinātu un neapzinātu kultūras un mākslas vērtību pārmantojamību no paaudzes uz paaudzi. Tā piedāvā dažādu paaudžu mūsdienu latviešu māksliniekiem uzsākt sarunu ar Latvijas mākslas vecmeistariem, nepastarpināti kontaktēties ar oriģināldarbu vienā telpā un izstādē.

Darbi apzināti izvēlēti no Latvijas Nacionālā ākslas muzeja (J.Tidemanis, P.Ozoliņš, J.Plase, T.Zaļkalns ) un Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ( Ģ, Eliasa ) fondiem, kā arī no vairākām privātkolekcijām ( K.Hūns, J.Grosvalds, S.Vidbergs, A. Beļcova, K.A. Zenfs, K.T.Nefa gleznas kopija). Tās ir gleznas un skulptūras, kas plašākai sabiedrībai ir mazāk zināmas vai pat absolūti neredzētas arī profesionāļu aprindās.

Projekts "Disputs. Pašportrets ar vecmeistaru" piedāvā mūsdienu autoriem, varbūt, pat pirmreizēju iespēju satikties ar jau sen pazīstamu glezniecības vai tēlniecības personību un caur viņiem šo satikšanos piedzīvot arī skatītājiem.
Tas ir stāsts par visos laikos pastāvošo, bet ne vienmēr apzināto saiti starp veco un jauno mākslā.

Pēteris Ozoliņš (1911-1971 )- " Pēc peldes " (1940)
Gleznotājs beidzis LMA J.Kugas dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcu (1942). Paralēli monumentālajai glezniecībai darbojies arī stājglezniecībā- portreti, akti, klusās dabas. Mīlēja izteiktu gaismēnas modelējumu.
Normunds Brasliņš ( 1962 ) - "Elīna ar pērli" (2003)
Sieviešu ideāltēli ir viena no N.Brasliņa glezniecības pamattēmām, vienlaikus- nekļūdīgas autora pazīšanas zīmes. Niansēts plastisko formu modelējums. Harmoniska līnija. Krāsu sabalsojums, lazējumi, iekausējot tēlus vidē, ko veido abstrahēti zelta vai ornamentāli dekoratīvi foni.

Jānis Plase (1892-1929)- "Dzīves ritmi" (1924)
Glezniecību J.Plase studēja V.Blūma mākslas skolā Rīgā un 1917.gadā beidza Pēterburgas Ķeizarisko mākslas veicināšanas biedrības skolu. Šajā laikā spēcīgi ietekmējās no N.Rēriha, piedalījās "Mir Iskusstva"izstādēs un guva labus panākumus. Spilgti izteikti simbolisma darbi gleznotājam raksturīgi līdz pat 1926.gadam, kad sāka pievērsties jaunreālismam.
Olga Šilova (1966)- "Deja" (2003)
Mākslinieces darbu pamatā vienmēr ir tēlnieciskā forma, filigrāna un jutekliska materiāla - bronzas vai alumīnija- apstrāde ar uzsvērtu faktūras nozīmību. Formveidē O.Šilova pieļauj sava veida deformāciju, pagarinot proporcijas, un rada savu, ļoti privātu un emocionālu tēlu pasauli.

Jāzeps Grosvalds (1891-1920)- "Laivā" (1915/1916)
J.Grosvaldu var uzskatīt par latviešu modernisma garīgo tēvu. Kā gleznotājs viņš izglītojies Minhenē un 20.gs. sākumā Parīzē, aktīvi sekoja pašiem jaunākajiem strāvojumiem mākslā un ienesa šīs vēsmas arī Latvijā. Atgriezies Rīgā (1914), J.Grosvalds ap sevi pulcināja jaunos latviešu gleznotājus. Tēmu loks - karš, bēgļi, latviešu strēlnieki.
Ivars Heinrihsons (1945)- "Zvaigžņu kari" (2003)
Viņa krāsa ir pelēkā, bet raksturīgākais izteiksmes līdzeklis-ekspresīvi kaligrāfiska un virtuoza līnija, kas īpaši tiek akcentēta, lietojot melno. Ekspresija un dinamika valda arī gleznu kompozīcijās. Tēli abstrahēti, tomēr I.Heinrihsonam ļoti raksturīgi un konkrēti: klavieres, zirgi, balets, strēlnieki, pilsēta.

Jānis Tīdemanis (1897-1963)- "Žanrs" (1930-tie)
Mākslinieks bija izteikts bohēmietis, spožu krāsu un neapvaldīta temperamenta gleznotājs, izteikts beļģu ekspresionisma pārstāvis 20.gs. 30.gadu latviešu glezniecībā. Puķes, karnevāla ainas, ostas ar kuģiem, sieviešu portretus, plikņus J.Tīdemanis brīvi improvizēja un savdabīgi deformēja. Viņa gleznas ie spilgtu krāsu kontrastu un triepiena orģijas.
Ieva Iltnere (1957)- "Tēma" (2003)
I.Iltneres stāsti rodas gleznojot. Tie ir stāsti par pašu glezniecību- krāsu asociācijām, to tuvību, gaismu un formu. Realitātē sastaptais, Bībeles un mitoloģijas personāži palīdz tos māksliniecei atrisināt, radot estētiskas metaforas par glezniecību izsmalcinātā krāsu gammā.