Publikācijas

Klāva Lora izstādes recenzija. Jaunā sarežģītība?
Tiem, kas cītīgi seko latviešu glezniecības procesiem, un īpaši jaunākās paaudzes gaitām, Klāva Lora vārds nebūs svešs, taču plašākai publikai droši vien iepazīšanās vēl ir priekšā

Stella Pelše / LMA Mākslas vēstures institūts / 11. augusts, 2018

Mēdz tekt, ka ikviena mākslinieka sapnis ir izstāde muzejā tā prestiža dēļ, taču par sava veida kvalitātes zīmi var uzlūkot arī skati galerijā Māksla XO, kur parasti notiek gana nopietnas un kritiķu pamanītas izstādes. Pašreiz šajā galerijā ir aplūkojama Klāva Lora (1988) ekspozīcija Queen Before Your Eyes.
Klāvs Loris ir studējis glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā (2009–2014), sarīkojis sešas personālizstādes, kā arī savācis diezgan iespaidīgu mākslas balvu buķeti: mākslas prēmiju Brederlo – von Sengbusch (2012), SEB stipendiju glezniecībā (2013), kā arī starptautisku atzinību – Grand Prix balvu laikmetīgās mākslas biennālē Eiropas jaunrade Parīzē (2015), kam sekoja personālizstāde Briselē galerijā Hangar H18. Šīs nozīmīgās balvas priekšvēsture saistāma ar personālizstādi Essme Mūkusalas mākslas salonā. Toreizējie darbi, kaut ar maģiski mistisku piesitienu, vēl nepārprotami iekļaujami, kā rakstīts anotācijā, "latviešu mākslas mentalitātei" tuvajā ainavas žanrā, savukārt jaunā izstāde pirmajā brīdī šķiet skaidra evolūcija abstrakcijas virzienā. Telpu piepilda palieli audekli ar šaurām krāsas tecējumu josliņām un sabiezējumiem, reljefām faktūrām, šķietami nejaušām, spontānām formu rotaļām un precīzi ģeometriskiem spektra krāsu ielaidumiem, savukārt perlamutrīgi mirdzošās virsmas liek atcerēties Parīzē mītošās gleznotājas Barbaras Gailes vizošos audeklus.
Tomēr Barbaras Gailes abstrakcijās tiešām uzmanība veltāma virsmas plaknei, savukārt Klāva Lora darbos visa kā ir krietni vairāk. Viņš miksē akrila un eļļas krāsas, tekstila pigmentu, aerosola krāsu, gliterus un laku, tādējādi tiek iegūts jūtami glamūrīgi spilgts, popsīgs iespaids, vienlaikus arī optisks "biezoknis", kurā intuitīvi gribas kaut ko saskatīt, bet īsti nav iespējams; vairāk jaušamas kādas karnevāliskas vai necaurredzamu džungļu noskaņas, ko pastiprina arī fona mūzika.

Pašpietiekamie darbi
Anotācijā autors izklausās pēc rūdīta modernista, kas lokālajai mākslas skolai ir diezgan tipiski: "Gleznas pabeidzot, tām nav nekāda sociāla, kulturāla, politiska vai konceptuāla vēstījuma, tās ir jauns sākumpunkts. No pabeigšanas brīža mākslas darbs ir pašpietiekams, un viss, kas atliek, ir to vērot." Turpat tālāk gan teikts, ka gleznu mugurkauls esot "filozofu, domātāju, un dažādu pasaules kultūru rakstos atrastie atslēgas vārdi un koncepti", kas ir intriģējoši un savā ziņā mulsinoši.
Gleznā tātad nevajag meklēt to, kas ir tās "mugurkauls"? Var piekrist, ka ideja par gleznu kā viennozīmīga vēstījuma "transportlīdzekli" starp mākslinieku un skatītāju nav īstenojama un pieder pie sliktākajiem mākslas ideoloģizācijas un instrumentalizācijas paraugiem, tomēr apgalvot, ka autoram svarīgajiem konceptiem nevar būt nekāda sakara ar skatītāja pieredzi, arī ir vismaz diskutabli.
Klāvs Loris arī visai tieši nosauc virkni globāla mēroga favorītu, no kuriem esot aizgūta vizuālā valoda, minot Anzelmu Kīferu, Georgu Bāzelicu, Frenku Stellu un Elsvortu Keliju, savā ziņā noliedzot pretenzijas uz absolūtu oriģinalitāti, kas arī postpostmodernisma situācijā nebūtu iespējama. Tiesa gan, iepriekšminēto mākslinieku ietekmes ir visai transformētas un netiešas. Vērojot ekspozīciju, prātā nāk gluži cita slavenība – tā dēvētās pēcgleznieciskās abstrakcijas pārstāvis, krāsu pludinātājs Moriss Luiss, kura darbos sastopas gan akvareliski maigi toņi, gan precīzas varavīkšņainas josliņas, kā arī uz augšu paplatinātas, kausveida formas, kā Klāva Lora darbā Punkts virs zemes (2017).
Tomēr tas nenozīmē, ka Klāvs Loris būtu Morisa Luisa sekotājs. Gleznu divdaļīgā struktūra, kurā lielāko no mazākā laukuma nošķir šauras daudzkrāsu joslas, attāli atgādina arī Marka Rotko audeklus, tikai daudz precīzākā "cietās malas glezniecības" (hard edge painting) garā. Kā jau neskaitāmu postvirzienu dominētajā tagadnes mākslā ierasts, atklājas hibrīdi sakausējumi no neskaitāmiem impulsiem; neoekspresionisma eksplozīvi spontānās pašizpausmes saplūsme ar pēcgleznieciskās abstrakcijas pavēso, nereti ģeometrizēto atsvešinājumu, iespējams, ir Klāva Lora pašreizējais oriģinālais pienesums lokālās glezniecības ainai.

Tavā priekšā karaliene
Taču izstāde nebūt nav tikai XX gadsimta vidus un otrās puses abstrakto tendenču interpretācija, kurai pievienotas arī klasikas citēšanas postmodernās prakses atskaņas. Ķermenisku formu atblāzmas var salūkot vairākos darbos, taču vistiešākā norāde uz anotācijā pieminēto "pirmatnējo seksuālo enerģiju" un izstādes nosaukumu, kura latviskā versija ir Tavā priekšā karaliene, redzama gleznā Pēc Gistava Kurbē (2018). Savulaik skandalozā XIX gadsimta vidus franču reālista "nepieklājīgais" akts gan vieglāk samanāms mākslas vēstures pazinējiem: figūras aprises tikai viegli iezīmētas ar faktūru, biezā reljefā izceltas pašas intīmākās detaļas.

Gandrīz pirms desmit gadiem mākslas kritiķis Vilnis Vējš formulēja vairāku tā laika jauno gleznotāju radošo kredo kā "jauno vienkāršību" – ikdienišķi motīvi, fotogrāfiska pieeja, atteikšanās no zināmiem formveides aspektiem (dažkārt no krāsas, citkārt no telpiskuma utt.). Iespējams, vismaz Klāva Lora izpildījumā pienācis brīdis kādas "jaunās sarežģītības" uznācienam: autors sapludina vienuviet maksimāli daudz aspektu – visas iespējamās krāsas un mirdzumus, plakni un reljefu, abstrakciju un klasikas apropriāciju, spontānu žestu un aprēķinātu ģeometrismu. Laiks rādīs, vai pašreizējam pārsātinājumam būs arī tālāk attīstāma perspektīva.

https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/klava-lora-izstades-recenzija.-jauna-sarezgitiba-14202838