par autoru
Ludolfs Liberts ( 1895 - 1959 )
Trim pilsētām Ludolfa Liberta daiļradē bija īpaša vieta - Rīgai, Parīzei un Venēcijai. Atbraucot 1930.gadā uz Venēciju, Liberts šeit atrod savu māksliniecisko stilu. Šī itāļu pilsēta savaldzināja mākslinieku. Venēciju viņš turpināja gleznot arī vēlāk, variējot motīvus pēc atmiņas.
Liberta pilsētas ainavas, kāda ir arī Hansabankas mūsdienu mākslas kolekcijā esošā "Venēcija. Dodžu pils" (1930.), visbiežāk ir reprezentatīvi spožas, pilnas ar pastaigātāju un ceļotāju pūļiem, veidotas dinamiskā gleznošanas manierē. Redzētus pilsētas skatus Liberts neattēlo precīzi un tieši, bet stilizē, pārvērš par romantisku, fantastisku ainu.
Liberta glezniecību labi raksturo paša mākslinieka personības īpašības: "Liberts no vienas puses pieskaitāms uz ārieni vērstam - ekstravertētam rakstura tipam. Dzīvē un mākslā viņam rūp panākumu gūšana, savas vietas iekarošana un nodrošināšana. Gan kā teātra mākslinieks, gan kā sabiedrisks darbinieks viņš meklē iespaidīgu reprezentāciju, uzdevumam piemērotus efektus. Prot ātri un labi orientēties, lokani iejusties dzīves situācijās un dzīves lomās. /.../ Savās dzīves gaitās Liberts ir cauri un cauri kultivēta artistiska personība ar izkoptu gaumi un augstām stiliskas saskaņotības prasībām. Tas izpaužas jau mākslinieka ārienē. Tērpā, kustībās, runā izmanāma tieksme uz izkoptu izsmalcinātību, eleganci, iespaidīgumu"- Jānis Siliņš, "Ludolfs Liberts" (1943).
Kopumā vērtējot Ludolfa Liberta daiļradi, jāatzīmē zināma nepastāvība darbu mākslinieciskajā kvalitātē. Mākslinieks pats arī jutis, ka atsevišķos darbos viņam neizdevās sasniegt perfektu izpildījumu. Šis paškritiskais skatījums deva viņam stimulu strādāt un tiekties pēc pilnīgākā mākslinieciskā nodoma attēlojuma.
Ilze Žeivate, 2005.
"Ja acs īsti nerāda un nepareizi novērtē, tad ir ļauni: mākslinieks tad ir iestidzis ar vienu kāju purvā".
Ludolfs Liberts.