Tomass Fēnikss. Dzīvot gleznās. 2009


"Jēzus" 2003, audekls/eļļa, 40x35

TOMASS FĒNIKSS.  DZĪVOT GLEZNĀS
Māksla XO galerijā no 19.11. - 19.12. 2009

Tomass Fēnikss (1967-2006, dz.Gatis Grasmanis) savā īsajā, bet liesmojošajā daiļrades ceļā atstājis vairāk kā 600 gleznu, kas lielākoties tapušas laikā no 2000. līdz 2004.gadam. Izstādē "Dzīvot gleznās" tiks eksponētas spožākās 120 kompozīcijas.

Tomass Fēnikss eksistenciālā ekspresionisma formā izzina visas dzīves, kas notiek viņā un viņam tuvā apkārtnē. Gleznu nosaukumi rindojas kārtībā, kas atklāj stāstu par mākslinieka dzīvi un ceļu glezniecībā:
Viņa darbi skatītāju apžilbina savā izteiksmē, kur galēji sakāpinātas emocijas izpaužas formas un krāsu ekspresijā. Plastiskās deformācijas rada brīnumainus tēlus - dramatiskas galvas ar ieplestām milzu acīm un kliedzienā atvērtām mutēm; ķermeņus, kas it kā iespiesti gleznas telpā un laužas uz āru; ziedus, kas līdzinās dzīvām būtnēm.

Tomasa Fēniksa radītās ornamentālās kompozīcijas, kur nojūk žanru robežas, māksliniekam ir kā glezniecisks izaicinājums realitātei, radot  savu individuālo tēlu pasauli.Lai arī mākslinieks beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju (1996), viņa glezniecība vairāk radniecīga 1950.gados Eiropā aktuālajai jauno mākslinieku kustībai  KOBRA (Kopenhāgena/Brisele/Amsterdama).
                                                                                                                                                   /Ilze Žeivate, 2009./

Es sevi varu pieskaitīt pie postsociālistiskās "lielā cauruma" paaudzes, kurai ir lemts atrasties
starp diviem pašos pamatos pretējiem dzīvesveidiem. Un pilnībā sevi tādu arī izjūtu.
Biju jau pašos pamatos noformējies sabiedrībā, kuras likumi izlikās stabili un mūžīgi, taču sagruva
vienā mirklī. Pašlaik ir jau izaugusi jauna paaudze, kura šīs jaunās sabiedrības likumus pieņem kā
pašus par sevi saprotamus un nespēj iedomāties savādākus.Taču es pašos pamatos vairs nepiederēšu nevienam domāšanas veidam, sabiedrības tipam.
Iespējams, ka manas paaudzes loma ir apzināties visa esošā relativitāti, iluzoritāti, šķietamo stabilitāti.
Patiesībā man patīk šī jaunā pasaule, kurā esmu ticis iesviests. Taču tā vairs nekad nebūs MANA.
                                                                                                                                                       Gatis Grasmanis.

Kur ir izeja
2003, audekls/eļļa, 50x65