Publikācijas
Edvarda Grūbes izstādes recenzija. Mistiska krāsu rakstu mūzika
Abstraktā ekspresionisma ietonētais mutuļojošais temperaments Edvarda Grūbes izstādē Gaisma galerijā Māksla XO
Stella Pelše / LMA Mākslas vēstures institūts / 3. novembris, 2018
Gleznotāja Edvarda Grūbes pēdējo gadu darbu skate nekādus pārsteigumus viņa rokraksta pazinējiem nesagādā, kā arī sagaidāms no meistara, kurš savu stilu atradis jau pirms laba laika. 70.–80. gadu posmā dominējusī lēnas, pamatīgas daudzslāņu glezniecības vecmeistariskā tradīcija kopš 90. gadiem pakāpeniski transformējusies artistiski vieglā, spontānā manierē.
Vērojams tas pats abstraktā ekspresionisma ietonētais mutuļojošais temperaments, tomēr Edvards Grūbe "latviskā garā" balansē uz robežas ar pazīstamiem reāliem motīviem. To skaits, salīdzinot ar senākiem darbiem (sieviete ar bērnu, maize, sēnes, lelles u. c.), gan ir reducēts, mākslinieks tuvojas bezpriekšmetiskai izteiksmei. Krāsu stihijā, kurā netrūkst ne pastozu triepienu ar platām sarenēm, ne gluži akvarelisku notecējumu, ne cauri spīdoša baltā audekla, kas ienes nepārprotami alla prima jeb vienā paņēmienā gleznotu darbu iespaidu, tomēr uzpeld daži logu, durvju un vijoļu elementi.
Toņu gammas variējas no brūngani pastelīgām un vēsi zilpelēkām līdz ugunīgi sarkanām. Zināmas interpretācijas norādes sniegtas arī darbu lakoniskajos nosaukumos – Gaismas lauks, Durvis, Logs, Vējš, Riets utt. Līdzās dabas iespaidu atskaņām figurē arī mūzikas tēma, piemēram, gleznās Konsonanse un Tembrs.
Lielākajā daļā gleznu valda vertikālu un horizontālu virzienu ienesta stabilitāte, krāsu masas un triepieni veido aptuveni četrstūrainas formas, ko tikai nedaudz pajauc plūdinājumi un izsmērējumi. Savukārt divos darbos (Konsonanse un Vējš) virsroku ņēmuši dinamiski, diagonāli virzieni, kas raisa asociācijas ar brāzmainām kustībām un neapvaldītu enerģiju.
Mākslas vēstures pazinēji dažos darbos, piemēram, Vasaras logsun Riets, gribot negribot saredzēs kādas paralēles ar slavenā daugavpilieša Marka Rotko gleznām. Ar joslām atdalītu vai ierāmētu, mīksti paplūdušu četrstūru kompozicionālais princips ir radniecīgs, vienlaikus var spekulēt, ka dabas impulsu un ekspresīvā žesta Edvarda Grūbes mākslā ir krietni vairāk, tas rada arī vairāk vielas iztēlei nekā Marka Rotko koncentrēti metafiziskie, absolūti abstraktie audekli.
"Glezniecības valoda ir šifrēta. Tā vienā laukumā ietver visu sakāmo, turklāt pārraida to, iedarbojoties emocionāli. Glezniecības valoda ir mūzika acīm un dvēselei, un tās atslēga ir krāsa. Tas stāsts, ko glezna grib parādīt, pirmajā brīdī nav ieraugāms. Drīzāk kāda mistiska krāsu rakstu mūzika mūsu sirdīs raisa izjūtas, kas liekas pazīstamas, tomēr vārdos neizsakāmas," saka gleznotāja Inta Celmiņa, komentējot Edvarda Grūbes mākslu izstādes anotācijā.
Tā nenoliedzami lasāma kā XX gadsimta vidus modernisma atbalss, manifestu stilā uzsverot glezniecības specifisko valodu, tās vārdos neformulējamo vēstījumu un apelēšanu pie intuitīvi emocionālas uztveres. Izstāde ir labs piedāvājums aplūkot šīs tradīcijas noenkurošanos latviešu mākslā un pārtapšanu lokāli specifiskākā, plenēriskām impresijām tuvākā un vairāk hibrīdā versijā.
__________________________________________________________________________________________________
Izvēlēties tradīciju
Edvarda Grūbes izstāde “Gaisma” galerijā “Māksla XO” (līdz 13. novembrim), Paulas Zariņas-Zēmanes izstāde “Viens kā otrs” (One as Another) galerijā careva comtemporary (līdz 3. novembrim) un Daigas Krūzes izstāde “Noslēpums. Termoss, maizītes un nazītis” galerijā “Daugava” (līdz 10. novembrim)
Vilnis Vējš
01/11/2018
Gleznot nozīmē izvēlēties tradīciju. Tas nenozīmē pretstatīt tradicionālu mākslu un novatorisku, ar ko nodarbojas lielākā daļa laikmetīgās mākslas apcerētāju, bet gan apiet šo pretstatījumu, neiekrist tā lamatās. Ar lamatām es domāju skatījumu, kurā viens virziens tiek aplūkots kā cita noliegums, mākslinieku izvietošanu it kā uz taisnes. Pa labi, zināt, – tradicionālisti (jāatzīst, tādu ir daudz visās mākslās), pa kreisi – novatori. Vienmēr – mazākumā. Mākslas mediju plurālisma apstākļos gleznotājs gandrīz automātiski nonāk labajā pusē – jo viņš taču izvēlējies lietot tos pašus tehniskos līdzekļus, ko mākslinieki gadu simtiem pirms viņa. Tomēr ar nolūkiem un motivāciju nav tik vienkārši – tās var pat ļoti atšķirties. Ar laika nobīdi mēs itin labi protam saskatīt, kurš gleznotājs ir ieviesis vairāk jauninājumu gleznošanas tradīcijā, kurš – mazāk. Ne tik labi tas redzams pirmās izstādīšanas brīdī, kad vienlaicīgi attīstās, iespējams, daudzi dažādi virzieni.
Edvards Grūbe. Konsonanse, 2018. 130x162cm. Publicitātes foto
Galerijā “Māksla XO” izstādīts Edvarda Grūbes jaunāko gleznu apkopojums “Gaisma”. Tā, protams, ir izstāde, jo gleznas izstādītas vienā telpā un veido harmonisku veselumu, bet ne tādā nozīmē, ka mēs varētu, ieraugot katru darbu atsevišķi, bez stomīšanās pateikt, no kuras izstādes tas nācis. Ka, lūk, iepriekšējā izstāde bija kaut kas viens, bet nākamā – pavisam cits. Edvards Grūbe pieder tiem klasiķiem, kuru glezniecība plūst kā upe (jāatvainojas par šausmīgi banālo salīdzinājumu, bet novatoriskāku neatrodu!), vienmēr tajā pašā vietā, bet katru reizi cita. Tāpat kā nosaukumā minētā gaisma. Skaties tik, gaisma tā pati, bet diena jau mainījusies! Ilgākā laika periodā, protams, var konstatēt, ka gleznotāja rokraksts ir piedzīvojis izmaiņas, ka tēlu sistēma kļuvusi bagātāka – vai, tieši otrādi, lakoniskāka, bet kurā brīdī gan tas ir noticis? Šis jautājums nepiestāv glezniecībai, kādu piedāvā Grūbe. Gleznotājs ir un vienmēr paliks latviešu mākslas vēsturē ar hrestomātiskajiem mātes un bērna vai maizes klaipa attēlojumiem un visiem tiem semantiskajiem uzslāņojumiem, ko tēlu vienkāršībai piešķir konkrēts laika periods. Tomēr kurš ņemsies noteikt brīdi, kad māte vai maize zaudē aktualitāti? Jaunākā izstāde piedāvā citu tēlu galeriju – “Gaisma”, “Logs”, “Durvis”, izceļot to, kas arī jau gadu desmitiem ir Grūbes glezniecības raksturīgs elements – kompozīcija, kas it kā atkārto un sašaurina gleznas taisnstūra rāmi, galveno vietu ierādot niansēti baltam vai intensīvas krāsas laukumam. Formālie elementi iegūst arvien lielāku satura slodzi, un pat nevar pateikt, kādu iemeslu dēļ – vai mainās mākslinieks, vai laika diktētie konteksti, piemēram, laikmetīgajai mākslai arvien biežāk pievēršoties gaismai kā tīri fizikālai substancei, attiecīgi dažādas krāsas laukumus skatot kā atstarojošas plaknes. Kas gan paliek nemainīgs? Šādā glezniecībā paustā pārliecība, ka krāsa, otas vēzieni vai tonāli kontrasti iedarbojas uz skatītāju līdzīgi mūzikai, proti, bez īpašiem verbāliem paskaidrojumiem, pat ja tos var atvasināt no knapi noģiedamiem vijoles motīviem (“Konsonanse”, 2018). [...]
http://arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/7835-izveleties_tradiciju/
_________________________________________________________________________________________________
Ilmāra Blumberga un Edvarda Grūbes izstādes recenzija. Dialogs bez vārdiem
Aiga Dzalbe, 2017. gada 7. oktobris
Galerijā Māksla XO skatāmās Ilmāra Blumberga un Edvarda Grūbes izstādes ir balstītas savā atšķirīgā zīmju sistēmā, tomēr tieši kopā uzsver un pierāda vizuālu sarunu iespējamību.
Kārtējo reizi mēģinu sagūstīt pūķi – pateikt kaut ko nozīmīgu par vizuālo mākslu. Šoreiz iemesls ir Ilmāra Blumberga un Edvarda Grūbes māksla, lai arī viņiem mans viedoklis visdrīzāk ir vienaldzīgs. Pa mazai daļiņai no abu mākslinieku visai atšķirīgajiem ģēnijiem šobrīd var sastapt galerijā Māksla XO, kur abas izstādes vienā balsī kušina un sauc, lai taču es beidzot liekos mierā ar savu uzmācīgo runāšanās vēlmi.
Tad nu neatliek nekas cits kā pilnā mērā pievērsties neverbālajai komunikācijai, kura tiek uzskatīta par nozīmīgākās informācijas nesēju un ticamu mūsu patiesās būtības nodevēju, jo neverbālajā komunikācijā darbojoties daudz mazāk apziņas radītu, mākslīgu, stereotipisku elementu un ir daudz grūtāk samelot. Latviešu mākslinieki visai bieži un ar lielu pārliecību izsakās, ka viņu darbi runā paši par sevi un, ja viņi būtu gribējuši nodot informāciju verbāli, rakstītu stāstus vai dzejoļus, nevis strādātu ar plaknēm, krāsām, līnijām, apjomiem. Tomēr vairākumā gadījumu mūsdienu vizuālie darbi nerunā vis paši par sevi, katrā ziņā neko daudz nepasaka, vienkārši raisa baudu, patiku vai nepatiku, rosina asociācijas un labākajā gadījumā – interesi uzzināt kaut ko vairāk par darbā pausto saturu, kas atkal paģēr vārdu lietošanu. Pavisam reti izdodas nokļūt situācijās, kad tiešām realizējas šis vizuālais kontakts un nemanot sākas interesanta saruna bez vārdiem. To pašlaik var piedzīvot galerijas Māksla XO izstādēs, kas katra balstīta savā atšķirīgā zīmju sistēmā, tomēr tieši kopā uzsver un pierāda vizuālu sarunu iespējamību.
Līniju stāstījums
Ilmārs Blumbergs un Edvards Grūbe ir vietējā sabiedrībā zināmi un cienīti mākslinieki, kuru vārdi iepazīstināt neprasa. Galerijas lielajā telpā aplūkojami līdz šim neizrādīti Ilmāra Blumberga zīmējumi – ap 100 miniatūru skiču, kas darinātas ar zīmuli vai tušu XX gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Šī kolekcija (kas galerijā nokļuvusi sadarbībā ar mākslinieka ģimeni un tiek arī izpārdota) ir nosaukta Tas pats, un tajā patiešām var atrast mums labi pazīstamo Ilmāru Blumbergu – scenogrāfu, grafiķi, ilustratoru, instalatoru. Zīmējumi lasāmi kā mākslinieka dienasgrāmata – domu un ideju aizmetņi, kuros ar smalku, meklējošu līniju un maigiem, trausliem krāsu plankumiem izzīmētas dažādas abstraktas un reālas situācijas. Par pārdomām tās nebūtu korekti saukt, atceroties Ilmāra Blumberga teikto, ka, zīmējot, velkot līniju, nedrīkst pat domāt.
Skatītājs tiek vedināts ļauties izteiksmīgo līniju stāstījumam un nonākt pie sajūtas, ka esam kaut ko būtisku sapratuši, pieskārušies kaut kam emocionāli svarīgam, vispārcilvēciskam. Tāda burvju vara piemīt šiem sīkajiem zīmējumiem, kuru autors lielai skatītāju daļai prātā palicis kā mistiķis, kurš skandē: "Es esmu kastīte... Es esmu Visuma kastīte... Es esmu pilns ar zīmējumiem. Tu esi pilns ar zīmējumiem. Tu vari redzēt zīmējumus. Visi var redzēt zīmējumus. Bet zīmējumi ir kastītē" (no 2005. gada videofilmas Cilvēks un darbiem, ko šoruden varēja aplūkot K. K. fon Stricka villā notikušajā Venēcijas tēmai Ilmāra Blumberga daiļradē veltītajā izstādē). Turpat uz grīdas guļ arī melnā, noslēpumainā kaste, no kuras nāk zīmējumi, līdzīgi kā domas un vārdi rodas galvā.
Rotaļīguma vieglums
Edvarda Grūbes darbi ir aplūkojami galerijas dziļākajā un mazākajā telpā. Zinot mākslinieka otas vērienu un spēku, tas šķiet mulsinoši, tomēr, nokļūstot izstādē Lelles, jāatzīst, ka tā izskatās labi. Gleznas ir neliela izmēra un ieturētas maigos, dzidros toņos. Tajās ir viss gleznotājam raksturīgais – mierīga, līdzsvarota kompozīcija, gaismas uzsvērums, daudzveidīgi krāsu klājumi un plūdinājumi ar plašu žestu, tomēr ir arī kaut kas jauns – viegls rotaļīgums. Lelles mūsdienu mākslā biežāk tiek izmantotas kā maskas, ar kuru palīdzību nereti tiek mēģināts ieviest kādu šausmu elementu, bet visās Edvarda Grūbes gleznās tās ir dzīvi apliecinošas.
Mākslinieks tās uztver kā cilvēka simbolu: "Lelle. Bērns uztver to kā dzīvu cilvēku, pieaugušajam tā asociējas ar bērnību, ar cilvēces pirmatnējām rotaļām. Katrā laikā ir vēlme pieskarties lellei, pārbaudot, vai maģija vēl darbojas" (no izstādes anotācijas). Edvards Grūbe savu tēmu izvēlē ir bijis visai konservatīvs, jau kopš 60. gadu sākuma variējot tradicionālu latviskumu reprezentējošus priekšmetus klusajās dabās un universālu vērtību simbolus figurālās un abstraktās kompozīcijās. Arī šī klasiskā glezniecība liek piedzīvot bezvārdu sarunu, jo krāsu laukumi veido intriģējošu stāstu un rada pārliecību, ka autora ideja – viņa gara un emociju vēstījums – ir bez traucējumiem sasniedzis adresātu.
____________________________________________________________________________________________________
Edvarda Grūbes izstādes Gaismas lauks recenzija. Krāsu saspēle nav abstrakta
Autors: Stella Pelše, LMA Mākslas vēstures institūts. 2015. gada 16. februāris 12:20
Pēdējo gadu darbos Edvarda Grūbes pakāpeniskā virzība uz vienkāršākiem, universālākiem motīviem ir uzskatāmi redzama
"Tomēr glezniecības galvenais izteiksmes līdzeklis ir krāsa. Gleznas iecerei jārodas vienlaikus ar krāsas uzdevumu (atbilstoši idejai jāizvēlas arī krāsu risinājums). Ja gleznas saturu var uzzīmēt, uzrakstīt vai izstāstīt, nav jāglezno. Izejot no dabas, krāsu izteiksmi var kāpināt, klusināt, atstāt minimālas attiecības. Drīkst atmest visu pamatuzdevumam nebūtisko. Tiekšanās pēc lakonisma formā noved pie abstrahēšanas mazākā vai ļoti lielā mērā. Tā neizslēdz glezniecību, drīzāk saasina, attīra to. Abstrakts nenozīmē – bezsaturīgs. Abstrakts nav arī tikai dekoratīvs. Krāsu saspēle nav abstrakta" (Edvards Grūbe, sast. L. Slava, Rīga: Neputns, 2010, 64. lpp.). Šādā izteikti modernistiskā garā izteicies personālizstādes autors, un jaunāko darbu skate viņa radošo kredo tikai apstiprina.
Pēdējo gadu darbos Edvarda Grūbes pakāpeniskā virzība uz vienkāršākiem, universālākiem motīviem ir uzskatāmi redzama. Senāk viņa gleznas apdzīvoja lielākoties brāzmaini trieptas, gandrīz barokālas vijoļu lauskas, sēnes un lelles, savukārt šobrīd izceļas reducētas krāslaukumu attiecības un triepienu blīvējumi ar dažkārt aptuveni nolasāmu horizonta robežšķirtni, taču galvenais ir krāsu stihija. Maksimāls lakonisms arī nosaukumos: Logs, Ūdens, Jūra, Rīts, Gaiss, Madonna… Pirmajā acu uzmetienā logu aprises (Logs, Pasaule) raisa asociācijas ar slavenā daugavpilieša Marka Rotko meditatīvajiem četrstūriem, taču netrūkst arī atšķirību – krāsas uzliciens Grūbem ir daudz brīvāks un lazējošāks, arī pats motīvs daudz vairāk pieļauj reālistisku interpretāciju (logu, durvju ailas) un neliek skatītājam apcerēt četrstūrus kā sevī noslēgtas, enigmātiskas vienības ar neskaidru spriedzi raisošām figūras un fona attiecībām.
Jūras un madonnas
Grūbes "ūdeņu ainavas" ir gluži akvareliski plūstošas – plato sareņu šķietami nejaušie vilcieni mijas ar kaligrāfiskiem notecējumu režģiem un vietām cauri spīdošo baltā audekla pamatu. Tādos darbos kā Rīts un Saules gaisma īpaši izceļas caurspīdīgu un pastozu krāsas slāņu saspēles, neparedzamie plūdinājumu ornamenti un aprauti, gandrīz skulpturāli sabiezinājumi, kas patiešām neattēlo neko konkrēti atpazīstamu, bet gan tiecas aizskart kādas saulainu, plenērisku emociju stīgas tikai ar gleznieciskās formas līdzekļiem – krāsu, ritmu, faktūru. Savukārt divi izstādes darbi – Madonna un Šūpuļdziesma – ir Grūbes glezniecībā iecienītās mātes un bērna tēmas versijas, īpaši Šūpuļdziesma, kurā sievietes zilais tērps, bērna ķermenītim paralēlais galvas pieliekums un izlaisto gaišo matu straume gandrīz precīzi atkārto 1975. gadā tapušo gleznu Māte.
Tomēr vietā ir uzsvērt vārdu "gandrīz", jo jaunajā variantā daudz lielāka nozīme ir spontāniem krāsu traipiem, zudis ir arī vecmeistariski tumsnējais, piesātinātais kolorīts, metodiskas daudzslāņu glezniecības un apjoma modelējuma pēdas. Tāpat Madonnai ir savi prototipi, kā Māte (1971) un Māte (1974), taču te gandrīz abstrakti ekspresionistiskā krāsu eksplozija tik tikko ļauj atpazīt abu figūru saplūdušos veidolus.
Varenais ērģelnieks
Kā par mākslinieka retrospektīvo izstādi izstāžu zālē Arsenāls 2010. gadā rakstīja mana kolēģe, mākslinieka Johana Valtera monogrāfijas autore Kristiāna Ābele, Grūbe varētu būt personība, kas latviešu glezniecībā spēlē "lielās ērģeles"; līdzīgu ērģelnieka lomu savulaik Pols Gogēns esot piedēvējis citam modernās glezniecības ciltstēvam Polam Sezanam (Studija, 2010, Nr. 72, 10. lpp.). Lai gan Sezana māksla nebūs starp Grūbes glezniecības tuvākajām analoģijām, tomēr viņa raksturojumā grūti iztikt bez šādiem cildinošiem salīdzinājumiem: "Latviešu glezniecībā tāda nav neviena – "varena kā pērkona dārdiens" – tāda ir Edvarda Grūbes glezniecība" (Ilze Žeivate, no izstādes anotācijas).
Grūbes gleznām piestāv arī tādi pievilcīgi apzīmējumi kā "latviskā mentalitāte" vai "zemnieciskais pamatīgums", kas savā ziņā nodrošina mākslinieka vārdu un reputāciju visplašākajās aprindās. Mēģinot šos terminus analizēt sīkāk, var nonākt pie abstraktā ekspresionisma, "brīvā žesta" tradīcijas pārkausējuma priekšmetiskākā toņkārtā, kas balansē starp realitātes impulsu un artistiski vieglu glezniecisko formu bez radikālas izvēles par labu vienai vai otrai, kā vienlīdz svarīgas apliecinot abas.
___________________________________________________________________________________________
Sēņu nav
Autors: Vilnis Vējš. 2013. gada 20. marts 08:45
Eduarda Grūbes izstāde Dienasgaisma apliecina viņa kā nacionālā modernista spēku
Sēnes, maize, vijole – pirmie tēli, kas nāk prātā, iedomājoties Eduarda Grūbes glezniecību. Glezniecības vecmeistara (1935) biežāk lietotie sižeti bija apskatāmi grandiozā pārskata izstādē izstāžu zālē Arsenāls 2010. gadā. Jaunajā personālizstādē Dienasgaisma nekā no tā visa nav. Tomēr, ieejot galerijas Māksla XO baltajā, plaši stiklotajā telpā, kas ir kā radīta, lai izstādītu moderno glezniecību, nepārprotami skaidrs, kurš ir darbu autors. Eduarda Grūbes mākslinieciskais rokraksts nav sajaucams ar kāda cita rokrakstu. Tas it kā būtu pārliecinošs arguments, ka īstais glezniecības saturs ir stils un otrādi. Tomēr ne tik vienkārši.
Lielos vilcienos
Grūbes gleznām ir vairākas formālas pazīmes, kas tiešām kā "firmas zīme" ceļo no viena darba uz nākamo. Vispirms jau kompozīcijā – tā parasti veidota, ļoti respektējot formāta taisnstūri. Grūbes interešu objekti tajā ir satilpināti bez atlikuma, nevis vienkārši iekadrējot "kaut ko". Šo īpatnību nereti uzsver rāmja dublējums glezniecības valodā – īsta rāmja darbiem, kā tas pieņemts lielformāta plaknes glezniecībā, nemaz nav. To vietā ir horizontālas un vertikālas krāsu joslas, kas koncentrē skatītāju uzmanību uz centru, kurā ievietots mākslinieku interesējošais motīvs. To var interpretēt gan kā renesanses glezniecībā sastopamo loga motīvu, aiz kura paveras neierobežotā daba, gan kā kubisma vai pirmskara latviešu mākslā izplatītās "jaunās lietišķības" stilistiskās atskaņas. Eduards Grūbe tam pievieno abstraktā ekspresionisma žestus – pastozus, enerģiskus krāsu triepienus ar iespējami lielākām otām. Tie priekšmetu tēlojumu veido ļoti vispārinātu, atšķeļot svarīgākās, siluetus un apjomu veidojošās formas no nevajadzīgām detaļām. Bez šaubām, katrs šāds triepiens ir kā virtuozitātes demonstrācija, tik estētiski pašvērtīga, ka nepieļauj pielabošanu un atkārtojumu.
Nacionālais modernists
Tomēr maizei un sēnēm ir nozīme, pat ja tās jaunākajās gleznās nav redzamas. Lai gan būtu vilinoši Grūbi klasificēt kā moderni abstraktās glezniecības pārstāvi (attēloto priekšmetu formalizācijas pakāpe un virsmas apstrādes paņēmieni to pilnībā ļauj), viņa gleznu vēsts ir jūtamā pretrunā ar Amerikas un Eiropas (COBRA grupas) pēckara modernisma internacionālo garu. Grūbe – gluži pretēji – modernisma matricā integrē nacionālos simbolus, priekšstatus un lokālās krāsu izjūtas tradīcijas, kas to savrupina no globalizētās formu valodas. Piemēram, nevietā, lai arī cik izdevīgi, būtu vilkt paralēles ar jaunizslavētā "latvieša" Marka Rotko abstrakcijām, kurās gan var saskatīt līdzīgu ģeometrisku arhitektoniku plaknes kompozīcijā, tomēr nevar nepamanīt atšķirības telpiskumā. Grūbe turas pie telpas attēlojuma, kas nereti ir dzimtās zemes ainava, ar kuru Rotko nekāda sakara nav bijis.
Lūk, gleznā Zemeņu lauks nav nevienas sārtas zemenītes, kuras tā vedinātu meklēt nosaukums, toties ir apmākušos Latvijas debesu josla virs zaļi brūnām, kas iezīmē zemi perspektīvā, un pelēkzils negaisa mākonis, kas līdz ar piesātināti tumšām sānu kulisēm veido Grūbem raksturīgo ierobežotā laukuma kompozīciju, no kuras tomēr nekas nepaliek ārpusē. Izstādes tituldarbā Dienasgaisma ir tikai loga aprises, kas aptver galveno objektu – gaismu, kura šoreiz ieguvusi ne tikai krāsas, bet arī vielas īpašības. Gleznā Atvērums, kas atšķirībā no citām izstādītajām piederīga klusās dabas žanram, netrūkst ne telpas efekta (tas akcentēts jau nosaukumā), ne kulišu principa kompozīcijā, ne sveiciena kubismam. Kontrastā sižets ir piezemēts – liekas, grāmatu plaukts, kurā mākslinieka acs saskatījusi visas saviem nolūkiem nepieciešamās saturiskā dziļuma iespējas.
Garīgā dimensija
Visgrūtāk runāt par Eduarda Grūbas glezniecības garīgo dimensiju, kaut tā ir acīmredzami svarīga, ja ne vissvarīgākā mākslinieka darbos. Arī tā ir duāla: dabas, darba un mākslas motīvi veido pagātnē vērstu, patriarhālu simbolu sistēmu, kas izvēršas gluži panteistiskā patosā, jāatzīmē, arī pavisam neatbilstošā Rietumu abstraktā ekspresionisma ideoloģijai. Turklāt jaunāko darbu kolekcija papildināta ar vienu senāku – Pieta, kurā bez kāda konflikta ar minēto dabas dievināšanu aktualizēta kristīgā tematika. Kopumā izstādē ieskanas pieaugošas rezignācijas nots – kompozīcijas kļuvušas priekšmetiski tukšākas, attīrītas no konkrēta simbolisma, acīmredzami arvien vairāk paļaujoties uz lielu krāsu laukumu pašvērtību, spēju izteikt pārlaicīgu garīgo spēku bez liekas specifikācijas.
http://www.diena.lv/kd/recenzijas/eduarda-grubes-izstades-recenzija-senu-nav-13999309?cp=1#comments
_________________________________________________________________________________________________
Dzīvot dziļumā
Intervē Anna Iltnere
11/03/2013
Foto: Renārs Derrings
Dažas dienas pēc gleznotāja Edvarda Grūbes (1935) jaunās personālizstādes “Dienasgaisma” atklāšanas galerijā “Māksla XO”, kas aplūkojama līdz 26. martam, devos pie mākslinieka un viņa dzīvesbiedres, arī gleznotājas, Intas Celmiņas uz Rīgas darbnīcu, kuras lielie logi un piecus metrus augstie griesti skatam atklāj pilsētas padebešus. Modra Ģelža projektētās daudzdzīvokļu mājas 9. stāva darbnīcā, kas savienota ar nelielu dzīvojamo daļu, Grūbe un Celmiņa ievācās 1978. gadā, kad no grīdas un sienām bijis noplēsts viss, kas vien noplēšams. “Man pirms tam bija divistabu dzīvoklis Marijas ielā,” stāsta Inta. “Torte” pie griestiem, parketa grīda, nu, kā pie cilvēkiem. Kamēr te pa sienām sarakstīti “X” un “Y”, dēļi šķirbās, logi kustās. Es domāju – ārprāc! Bet, kad izremontējām, darbnīca kļuva ļoti patīkama. Te gandrīz vienmēr ir ļoti gaišs.” Ap to pašu laiku mākslinieki īpašumā ieguva arī īstas lauku mājas – Miķelēnus, Madonas rajonā, kas nenoliedzami ietekmējušas Edvarda Grūbes glezniecību. 2010. gadā “Neputnā” izdotajā mākslinieka monogrāfijā lauku mājas vide raksturota kā “pelēku baļķu guļbūve ar slīdošām gaismām iekšpusē un tumši brūnām ēnām. Vecās zemnieku gultas ar kokgriezumiem rotātiem galiem, vakara saules atspīdumi uz svītrainām segām, sēnes uz galda, puķes māla krūzēs.” Tāpat dažas no tēmām, kas Grūbes gleznās atkārtojas, aizmetņus guvušas laukos. Piemēram, lauskas – kopš 1979. gada, kad mākslinieks Miķelēnos atradis salauztu vijoli. 2002. gadā sadarbībā ar “Neputnu” un Laimu Slavu kā scenārija autori top režisora Olafa Okonova dokumentālā īsfilma “Darbnīca laukos”, kas ataino abu mākslinieku gleznošanu Miķelēnos, ciešos valgos sasietu ar dabas norisēm un gadalaiku krāsām. 2004. gadā filma plūc galvenos laurus Bergamo festivālā.
“Savas gleznas pie sienām nekur neturam,” darbnīcā nosmej Edvards Grūbe, “cik var!” Tikmēr Inta ir jau apgriezusi otrādi un rāda vairākus no pēdējiem Grūbes darbiem, kas izstādē “Dienasgaisma” nav iekļauti. “Man bija sagleznots divtik vairāk, nekā redzams galerijā,” saka Grūbe, kurš 77 gadu vecumā joprojām aktīvi strādā. Krāsu laukumi, triepieni un tikko jaušami ievilktie tēli Grūbes gleznās izstaro piesātinātu enerģiju un ekspresīvu spēku, tālab neviļus jautāju, kur tādu jaudu ņemt, vai nav jābūt mazliet dusmīgam, pirms stāties pie molberta? Abi piebalso, ka reizēm tik tiešām Inta viņu “uzkaitinot”, tad aizejot uz virtuvi, bet Grūbem sanāk tā vislabākā bilde.
Edvards Grūbe mākslinieka izglītību uzsāka Jaņa Rozentāļa Rīgas mākslas vidusskolā. “Kara laikā nebiju pabeidzis septiņas klases un trāpījos 1949. gadā, kas Rozentāļa skolā pirmo reizi uzņēma “mazulīšus”.” Pēcāk studē Valsts Mākslas akadēmijā, ko padomju laiku kontekstā raksturo kā visai sarežģītu vidi. Liela daļa talantīgu pasniedzēju mesti laukā kā formālisti. “To visu es pieredzēju. Bet manam kursam laimējās, sākumā veco meistaru bija vēl daudz. Ubānu ļoti labi atceros, arī Tilbergu, Melderi, Zaļkalnu, Zemdegu, Otto un Ugu Skulmes.” Jau akadēmijas pēdējā kursā Grūbe sāka strādāt Lietišķā mākslas skolā (tagadējā Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā) par zīmēšanas un gleznošanas skolotāju, bet 1971. gadā – Valsts Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā un Zīmēšanas katedrā. Kopskaitā pedagoga darbā aizvadījis piecdesmit gadus, pie viņa skolojušies arī Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe, Ilmārs Blumbergs. 1985. un 1995. gadā notika Edvards Grūbe personālizstādes Valsts Mākslas muzejā, savukārt 2010. gadā tika sarīkota arī retrospektīva darbu skate “Gleznas. 1963–2010”.
Intervijas laikā domās kavējamies gan Rīgā, gan Miķelēnos; kā padomju gados, tā arī mūsdienās, un Grūbes vērīgums spēj uztaustīt problēmas, kas samilzušas arī laikmetīgās mākslas diskursā. Tāpat neiztrūkstošas ir pārdomas par mākslas izglītību. Saruna raisās trijatā, jo Inta Celmiņa ir neatsverams Grūbes draugs un palīgs, kas brīžiem iesāk, brīžiem paturpina Edvarda domas. Kad jautāju, kā Grūbe zina, kad viņa glezna ir pabeigta, abi atzīst, ka labākais kritiķis ir otrs, kas paskatās pār plecu un īstajā brīdī pasaka – Viss! Neaiztiec!
Personālizstāde tiek rīkota sev vai skatītājiem?
Edvards Grūbe: Pirmkārt sev. Tā ļauj sevi pārbaudīt. Bet, ja vēl kāds grib apskatīties – arī nav slikti.
Ko jūs gribētu, lai skatītājs jūsu darbos saskata?
Lai kļūtu par mākslinieku, ir jābūt personībai. Nedrīkst būt tikai “norakstītājs”. No tā arī izriet, ko gleznās var vai nevar atrast. Vispār mūsdienās ir par daudz mākslas zinātnes. Māksliniekam tiek prasīts stāsts, apraksts, paskaidrojums. Glezniecībai ir sava specifika, kas tiek risināta ar gleznieciskiem līdzekļiem, arī tēmai ir jāatbilst glezniecībai un nevis stāstam. Nesen ar Intu lasījām Jēkaba Kazaka skaidri pateikto 1920. gadā, proti – tā nav, ka darbiem kaut kas jāraksta klāt.
Inta Celmiņa: Nevar iemācīt skatīties gleznu, ja nemitīgi tiek teikts priekšā. Māksla ir pavisam cita sfēra, kurai cilvēks pieskaras. Turklāt ārkārtīgi svarīgi, lai mākslas zinātnieks izprot arī glezniecības tehnisko pusi, notecējumus, klājumus.
Jūsu jaunākās izstādes nosaukums ir “Dienasgaisma”. Gleznojot, gaisma ir ārkārtīgi svarīga.
Gaisma ir svarīga. Savulaik esmu mēģinājis vakaros gleznot pie mākslīgā apgaismojuma, bet mani nervi to netur. To atmetu jau jaunībā. Ir, ko var darīt pie elektriskās gaismas – var zīmēt, veikt tehniskos darbus, bet gleznot tomēr vajag dabiskā apgaismojumā.
Celmiņa: Skatīties jau arī vajadzētu tikai dabiskajā apgaismojumā. Kad muzejā iededz gaismas, mēs parasti palūdzam, lai izslēdz. Pat pustumsā ir labāk, nekā pie lampām. Vēl jau ir svarīgi, no kuras puses gaisma krīt.
Grūbe: Mums laika gaitā bijušas vairākas darbnīcas. Jaunā vietā ienākot, uzreiz skaties – kā krīt gaisma, kur stāvēs molberts.
Lauku mājās Miķelēnos jūs gleznojat klētī?
Celmiņa: Gan brīvā dabā, gan klētī.
Vai klēts nav tumša?
Grūbe: Jā, bet iespaidu var dabūt ļoti labu. Te, Rīgas darbnīcā, ir pārāk sterili. Principā Rīgā mēs apstrādājam vasaras materiālu.
Kopš jūs ieguvāt lauku mājas, tā vide ļoti ietekmēja?
Celmiņa: Pārtaisīja – arī kā cilvēkus. Pēc tam visu mūžu uz turieni velk.
Bet kas tieši? Daba?
Celmiņa: Esmu uzaugusi pilsētā – uz parketa. Mājiņa ar pujeņu krūmu zem loga jau kopš bērnības ir bijis sapnis. Kad māja beidzot bija, tad bija gan krūmi, gan zāle, gan lapas, arī jādara, protams, bija daudz. Lauki mani izmācīja. Edvards gan to visu labi pieprata, jo ir Čiekurkalna zēns.
Grūbe: Manā bērnībā Čiekurkalns nebija nekāda pilsēta. Ar plikām kājām pa pagalmu, bija cūkas, kazas, vistas, truši – lauku dzīve. Jo ar strādnieku algām ģimeni pabarot bija grūti. Mūsu koka mājā elektrību ievilka tikai padomju laikos. Līdz tam iztikām ar petrolejas lampām.
Vai atminaties, kad nolēmāt kļūt par mākslinieku? Grāmatā bija stāsts par jums un akvareļu krāsām…
Jā, tas ir fakts. Tolaik dzīvojām Vecrīgā, Mazajā Pils ielā pie Jēkaba baznīcas, 16. gadsimta pirmās puses dzīvojamās ēkas bēniņos. Māte mums abiem ar brāli atnesa akvareļu krāsas, bet veikalā bija aizmirsusi otas. Kad atgriezās, es savu krāsu kastīti biju jau izlietojis. (Smejas) Kad sāku skolā iet, tad visai klasei zīmēju. Labprāt izpalīdzēju, kam bija grūtības, jo man tas viegli padevās.
Bet rados jums nav neviena mākslinieka? No kurienes jums tas nācis?
Pa tiešo no turienes! (Rāda uz augšu un smejas) Vecāki bija strādnieki – mātei trīs klašu izglītība, tēvam četras klases.
Mātes igauņu asinis jūtat?
Kas tur ko nejust. Igauņiem cauri redzu. Valodu mazliet apguvu, diendienā dzirdot vecomammu un trīs viņas meitas – dzīvojām vienā pagalmā Čiekurkalnā. Esmu pat paglābis latviešus no aprunāšanas. 1963. gadā piedalījos alpīnistu nometnē. Pirmajā dienā tika dalītas divas grupas – igauņiem savs instruktors, latviešiem savs. Igauņu grupa bija krietni mazāka, tālab tur pieskaitīja arī daļu latviešu, tostarp mani. To, ka mana māte ir igauniete, nevienam nekad nestāstīju, pat akadēmijā to nezināja. Vakarā, dzīvojoties pa teltīm, izturēju kādas divas, trīs stundas, līdz teicu – izbeidziet! Es visu saprotu! (Smejas) Bet latvieši jau arī aprunā igauņus.
Bieži tiek uzsvērts, ka jūsu glezniecība ir vīrišķīga. Vai māksliniekam ir dzimums?
Grūbe: Manuprāt, ir vai nu laba vai slikta glezniecība.
Celmiņa: Man jaunībā likās, ka būtu šausmīgi, ja redzētu, ka mani darbi ir sieviešu gleznojumi. Bet, gadiem ejot, tomēr saproti, ka nekur tu neliksies.
Grūbe: Bet nedrīkst kautrēties no tā, kas esi.
Teju piecdesmit gadus esat nostrādājis par pedagogu. Kā var iemācīt būt par mākslinieku?
Iemācīt var jebkuru, galvenais, lai nerunā pretī un “nekož rokā”. Ir nācies jauniem cilvēkiem aiztaisīt mutes – tagad viņi ir lieliski mākslinieki. (Smejas) Jāsaka, ka mums ar Intu bija grūts “materiāls” – mēs pasniedzām mākslas pedagoģijas nodaļas neklātienei. Reizi mēnesī, pa sestdienām un svētdienām, kopā veicām praktisko darbu. Kad sāku strādāt, man mati sacēlās stāvus, jo gan klātniekus, gan neklātniekus mācīja pēc nepareizas programmas.
Celmiņa: Uzreiz lika zīmēt “galvu”. Bet vispareizāk būtu apmācību sadalīt pa sastāvdaļām: zīmēšanas pamati, gleznošanas pamati, kompozīcijas pamati un arī tos pa satāvdaļām – līnija, forma, krāsa.
Grūbe: Mēs panācām savu. Neklātniekiem bija jāmācās seši gadi. Četrus no tiem es viņus nelaidu zīmēt cilvēku. Gleznojām klusās dabas, zīmējām ģeometriskos priekšmetus, visu “virpinājām”, lai dabūtu pamatus. Nevar taču sākt ar nepaveicamu uzdevumu. Tad no studenta neko neiztaisīsi. Tā arī ir tā iemācīšana. Rezultātā Indulis Zariņš, toreiz akadēmijas prorektors, jautāja – kuri ir neklātnieki un kuri klātnieki?
Kuri mākslinieki jūs ir iedvesmojuši?
Kā paraugi? Valdemārs Tone un Latvijas glezniecības 20. gadsimta 20. gadi. No akadēmijas gāju uz blakus māju [toreizējo Valsts mākslas muzeju], kur savus studentus ar varu nevarēju aizvilkt. Bet es gāju un pētīju, un tā tiešām bija laba skola. Ir būtiski pētīt citu mākslinieku darbus, taču, protams, ar jēgu. Esmu redzējis pasniedzējus, kas iet darbnīcā ar grāmatu, un notiek jau pārlieku tieša iespaidošanās. Būtu jāsaprot, tieši ko ir vēlme iemācīties, patapināt. Bet vispār jau ir tā, ka mākslinieks sākas tad, kad viņš atrod savu tēmu, savu iespēju robežas un kļūst par personību. Tad var uzskatīt, ka ir radies jauns mākslinieks. Prast uzzīmēt un izkrāsot jau vēl nav nekas. Ir zīmēšana un ir nozīmēšana. Padomju laikos krievu mākslinieki bija kā paraugs, bet mani vienmēr kaitināja, ka viņi jau patiesībā nezīmēja “ar galvu”, bet gan vienkārši nozīmēja no realitātes. Tas nav tas. Mācēšana ir tad, kad proti uzzīmēt, uzgleznot savu domu.
Kad jūs pats kļuvāt par mākslinieku kā personību?
(Smejas) Ne jau man tas ir jāatceras.
Bet noteikti bija laiks, kad jutāt, ka esat atradis to savu paņēmienu, kā gribat strādāt?
Jau agrā jaunībā es nozvērējos negleznot dēļ naudas un neslēgt līgumus. Akadēmijas sestajā kursā sāku strādāt lietišķajos un tā noplenīju maizi. Pirmo līgumu noslēdzu 42 gadu vecumā – tad sapratu, ka nu varu, jo biju jau pieradinājis citus pie tā, kā es strādāju.
Celmiņa: Tieši jaunībā vislabāk zini, ko tu noteikti negribi.
Grūbe: Jā, un tādējādi pamazām nonāk līdz tam, ko tu gribi un kas ir tavs. Pēc tam, kad padomju laikos no akadēmijas izmeta daudzus labus pasniedzējus, pirmā kursā kompozīciju man pasniedza Huans Emanuels Lopess – spānis, kurš 1937. gadā bija atvests uz Maskavu, tur beidzis Surikova institūtu, un atsūtīts darbā uz Rīgu. Viņš bija lielāks peredvižņiks nekā paši krievi. Tādu pasniedzēju bija daudz.
Bet kā jūs spējāt izlīdzsvarot negatīvo ietekmi?
Grūbe: Jau no Rozentāla skolas pats sev izdomāju programmu – ko man vajag un kur es to varu apgūt. No rītiem cēlos agrāk un lasīju pasaules literatūras klasiķus. Melnajos tirgos meklēju grāmatas – Čiekurkalnā, vēlāk Biķernieku mežā. Bija jāzina vietas, tos pārdevējus jau arī trenkāja. Satiku daudzus, arī rakstniekus, piemēram, Kolbergu. Visi turpat “ganījās”, meklēja.
Celmiņa: Mēs nereti sakām, ka tagad jaunajiem izaugt ir daudz grūtāk. Visapkārt ir raibums. Bet toreiz – bija virziens, par kuru zināji, ka to negribi, absolūtais reālisms negāja pie sirds, bet bija tā skaistā, labā latviešu māksla, ko varējām redzēt muzejā. Tagad ietekmju ir tik daudz. Bet gan jau noputosies.
Ko jūs domājat par mūsdienu mākslu?
Celmiņa: Gan jau ir tā, ka mākslu var iztaisīt no jebkāda materiāla. Tikai – cik gadiem jāpaiet, lai to materiālu pārvaldītu, apgūtu? Glezniecības tehnika arī nav viegla, bet to jau sen ir zinājuši, kamēr ņemt citu materiālu, protams, ir jauns izaicinājums.
Grūbe: Vistrakākais, ka nenovērtē to, ko latvieši paši jau līdz šim ir sapratuši. Vienmēr esam skatījušies tikai uz ārzemēm. Savulaik tā bija Maskava, kur viss bija vispareizāk, tagad ir vēl kāda cita vieta. Bet tikai ne tas, ko lieliski sasnieguši ir mūsu meistari.
Celmiņa: Daudziem ir grūti iedomāties, ka pat no latviešu tautas mākslas varētu pārņemt proporcijas, samēra sajūtu un nevis konkrētu ornamentu. Ja izdodas izprast, kā esam domājuši no sākta gala, tas ir unikāls ieguvums.
Kultūrai jābūt elitārai jeb pieejamai un visiem saprotamai?
Grūbe: Māksla tautai – tas pamatā ir nepareizi. Līdz augstajai kultūrai pašam ir jāpierāpjas un jāizaug. Nevis otrādi – banalizēt un nolaisties, lai arī dunduks saprot. Kur tad tie ieguldītie izaugsmes gadi paliek? Tā ir aplamība. Turklāt diemžēl valsts neatkarības gados mākslas profesionalitātes jautājumi īsti nav risināti. Rūpju par mākslinieku nav. Peld kā peldēdami. Atbalsta līmenī netiek nošķirti amatieri no profesionāliem, labiem māksliniekiem. Visi ir vienādi, visi ir mākslinieki.
Demokrātija?
Grūbe: Uzskatu, ka, piemēram, mācību iestādē nu nedrīkst būt demokrātijas. Jo ko tas nozīmē – ka zaļais jauneklis zina tikpat daudz, cik pieredzējis profesionālis? Tas nav iespējams, labs pasniedzējs un students nav vienā līmenī. Labāk sēdi un ieklausies, ko tu vari iemācīties. Cita lieta, ja apmācības sistēma nav kvalitatīva, ja pie mācīšanas netiek pielaisti augsta līmeņa pasniedzēji. Katrā ziņā bez labas skolas nu nekas neizaugs.
Celmiņa: Nesen Arterritory.com lasīju interviju ar Henriju Preisu, kur viņš tika tincināts par to, vai māksliniekam ir vai nav kaut kas jāmāk. Bet ko gan nozīmē – nav jāmāk? Ir ļoti jāmāk un ir daudz jāzina! Kā var kaut ko darīt neprotot? Diletantisms.
Kad vēl lietišķajos strādāju, bija tāds vecs pasniedzējs Karkunovs. Mācīja viņš tiešām interesanti un aizraujoši. To, ko viņš stāstīja skolniekiem, reizēm pat mēs – citi pasniedzēji – gājām klausīties. Par mākslu viņš teica tā – dzīvē viss ir pārbaudāms. Zinātnēs tiek veikti eksperimenti, labs sērkociņš uzšķilsies, slikts – ne, un nevajagot domāt, ka mākslā ir kā citādi, arī tur var visu pārbaudīt. Ir aplami uzskatīt, ka māksla ir kaut kas gaisīgs, kas reizēm neizskaidrojami uzrodas: te tā ir un te atkal nav. Profesionālis pat pa punktiem atšķirs, kālab mākslas darbs ir labs. Cita lieta ir to spēt plaši izstāstīt un vārdos aprakstīt. Bet nu nav tā, ka mākslu var radīt bez sajēgas.
Grūbe: Reizēm nevaru saprast, vai smieties vai raudāt, uzzinot, ko pieņem par laikmetīgu mākslu un ko nepieņem. Lielākoties tā ir tikai mode, kas pasaulē ir aizsākusies un nonākusi arī līdz mums. Tas ir vieglais ceļš – palūrēt, kas tagad ir laikmetīgi, un atdarināt.
Celmiņa: Atceros, ka Džemma reiz teica – tolaik, kad gāja aktīvas runas par iecerēto laikmetīgās mākslas muzeju. Viņa Edvardam saka: “Jūs neuztraucaties, es tur nebūšu un Jūs arī ne.” (Smejas)
Kopš Dišāna, šķiet, ka mākslā viss ir atļauts.
Inta: Atļauts ir, bet nav jau tās izdomas. Ciktāl ar to spēlēsies? Kaut kad ir jāsāk iet dziļumā.
Grūbe: Arī beigtā žurka jau 20. gadsimta sākumā tika izlikta izstāžu telpā, bet vēl arvien tā skaitās liela drosme un avangards. (Smejas)
Inta: Kā lai katram pasaka, ka ir būtiski iedziļināties un pilnveidoties? Kurš grib pūlēties un veltīt tam laiku?
Grūbe: Te nu ir lauciņš rakstītājiem. Tā diemžēl ir viņu atbildība.
Bet kā jūs definējat laikmetīgo?
Celmiņa: Nezinu, vai mēs varam pretendēt būt laikmetīgi, jo nekur vairs nebraucam, neesam tajā visā iekšā…
Grūbe: Ne jau par braukšanu ir runa. (Smejas) Kā tur bija ar Žilu Vernu… nekur viņš nebrauca, cīnījās ar naudas trūkumu un rakstīja turpinājumos.
Celmiņa: Viss ir laikmetīgs, kas top šajā laikā ar radošu garu un augstā līmenī.
Grūbe: Visatļautība var pastāvēt, bet ne attiecībā uz profesionalitāti.
Celmiņa: Kāds tas laikmets izskatīsies, to jau redzēs tikai vēlāk.
http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/2104-dzivot_dziluma/