Publikācijas
Frančeskas Kirkes izstādes recenzija. Empātijas vingrinājums
No mākslas un vizuālās kultūras tēlu migrācijas Frančeska Kirke ir pievērsusies migrācijai īstenībā.
Stella Pelše (LMA Mākslas vēstures institūts)
30. decembris, 2017 / Kultūras Diena
Lai gan vienmēr ir iespēja kaut ko palaist garām, prātā īsti nenāk neviens cits darbu cikls latviešu mākslā par neseno bēgļu krīzi, kas savā ziņā ir pierimusi, taču ne izzudusi. Tādā ziņā Frančeskas Kirkes jaunākā izstāde Somebody, kurā redzami tikai šogad tapušie darbi, ir saturiska novitāte gan personīgajā CV, gan vietējā mākslas kopainā. Iemeslus var meklēt vispārzināmajā latviešu mākslas atturībā pret sociāliem un politiskiem jautājumiem – sava veida sekām savulaik uzspiestajai padomiskajai politizācijai. Turklāt tas taču no mums ir tālu, un ko gan mēs tur vispār varam darīt (dažkārt ar piebildi – neesam nevienu kolonizējuši, lai kādreizējie kolonizatori paši tiek galā ar savu bijušo koloniju iemītniekiem).
Jautājumu gūzma
Izstādes nosaukums Somebody/Kāds norāda uz šo atsvešinātības elementu. Ekstrēmākās reakcijas – tie visi ir vai nu pabalstus meklējoši slaisti, vai teroristi (vai arī abi kopā). Pretējā, utopiski optimistiskā galējība (uzņemam visus, cilvēkiem taču jāpalīdz!) gan arī pamazām un pamatoti izplēn, atstājot neatrisinātu jautājumu gūzmu – kā tieši atšķirt kara bēgļus no pabalstu kārotājiem (varbūt tas šodien vairs nemaz nav iespējams, jo globālas informācijas telpas apstākļos "labākas dzīves" sapnis nevar nozīmēt to pašu, ko Otrā pasaules kara beigās), un kā īsti tos, kas būtu patvēruma cienīgi, "iedalīt" kādai valstij, tajā pašā laikā saglabājot tās robežas atvērtas.
Tikpat neskaidrs ir tas, ko tur var līdzēt māksla, tomēr citviet pievēršanās šai tēmai nav nekas neparasts. Piemēram, šī gada Venēcijas biennālē iespaidīgu gaismas efektu meistars islandiešu izcelsmes dāņu mākslinieks Ūlafurs Eliasons iesaistīja migrantus puzurveidīgu lampiņu izgatavošanā un vāciete Anne Imhofa sarīkoja Zelta lauvu saņēmušo performanci Vācijas paviljonā, liekot skatītājiem staigāt pa stikla grīdu un vērot zem tās bezcerīgi iesprostotās personas (pēdējā gadījumā iespējamas arī plašākas interpretācijas – par indivīda neskaitāmajiem ierobežojumiem un kontroli mūsdienu pasaulē vispār).
Gandrīz abstrakcijas
Frančeska Kirke, protams, pamatā paliek uzticīga glezniecībai, lai gan uz galerijas grīdas izmētāti arī tādi kā nelielas instalācijas elementi – dažādu zemes toņu akmeņi (ēku drupas pēc bombardēšanas?) un sapiņķerētas aukliņas (degauklas?). Lielākā daļa darbu pēc formālām pazīmēm ir abstrakti, un vajadzīgo interpretācijas atslēgu piešķir nosaukumi.
Pēc supremātiskas četrstūru kompozīcijas izskatās sīriešu pilsētas Alepo satelītuzņēmumā balstīts darbs (Epizode III. Aleppo), tumšsarkana masa ar vāji jaušamiem triepieniem simbolizē degošās pilsētas un arī ikvienu, jo skatītājs uz virsmas var ieraudzīt sevi (Epizode II. Everybody), faktūraina melna substance – naftu; gaiši zila, viegli irdena plakne ir Epizode IX. Apsolītās debesis, melni dūmu mutuļi – Epizode VI. Destrukcijas māksla. Vēl arī Epizode XI. Ceļojums – padrūmi pelēks ūdens klajums ar koši oranžu glābšanas vesti, kas atgādina par noslīkušajiem gumijas laivu "pasažieriem".
Gleznotājas darbu pazinēji gan arī šeit samanīs kādas sasauksmes ar agrākajiem darbiem. Apsolītās debesis atgādina pietuvinātos mākoņus no personālizstādes Izzūdošais (2003) – pakāpeniskas gleznas "izjaukšanas" elementu, Destrukcijas māksla – monohromo darbu Etna (2003) ar vulkāna izvirstajiem mutuļiem. Savukārt gandrīz viendabīgie, nedaudz faktūrainie laukumi līdzinās noteiktu pigmentu "pētījumiem" personālizstādē Muzejs (Karmīns, 2002).
Tomēr vistiešākās alūzijas uz pagātnes mākslu, kas Frančeskai Kirkei vienmēr bijis saistošs izejmateriāls dažādām manipulatīvām pārvērtībām, ir darbi ar cilvēku tēliem – zeltā ietīta sieviete (Epizode V. Jaunā karaliene) un retrostila rāmī, kā arī zelta ietvarā ievietotais portrets (Madonna). Lai arī konkrētais impulss bijusi spīdīgā folija, kurā ietin no laivām izvilktos, pārsalušos bēgļus, Frančeskas Kirkes gleznās šie tēli nenoliedzami tiek apveltīti ar visām cildenajām zelta konotācijām, kas mudina tos ieraudzīt citā, labākā gaismā.
Nestabilā pasaule
Frančeskas Kirkes līdzšinējais sniegums aptver barokāli efektīgus krāsas slāņu un struktūras pētījumus, visdažādākās izdarības gan ar populāriem vecmeistaru darbiem, gan kičīgām senām fotogrāfijām, izgriežot detaļas, pievienojot jaunas, sadalot pikseļos un puzlēs, pievienojot nejaušu traipu, citu darbu fragmentu un tekstu ielaidumus u. tml. Antīko mītu varoņi, karavadoņi zirgos, Fransisko Goijas Mahas, Leonardo Monas Lizas un citi tēli piedzīvo neticamas pārmaiņas.
Vienlaikus var šķist, ka Frančeskas Kirkes māksla ir piemērota samērā autonomai un elitārai reflektēšanai par pagātnes restaurācijas (ne)iespējamībām un agrāko nozīmju pārkārtojumiem jaunās saspēlēs. Taču šie daudzajās personālizstādēs aplūkotie transformāciju procesi un tēlu nestabilitāte patiešām var veidot loģisku sasaisti ar tādu nestabilās reālās pasaules elementu kā nekontrolētas cilvēku plūsmas. Citiem vārdiem, no mākslas un vizuālās kultūras tēlu migrācijas Frančeska Kirke ir pievērsusies migrācijai īstenībā, kas gan var šķist atkāpšanās sašaurināta vēstījuma un mediju noteiktas dienaskārtības virzienā. Taču to varbūt atsver apstāklis, ka teikt kaut ko labu par bēgļiem (ne vārdos, bet tēlos), apelējot pie skatītāju empātijas, joprojām šķiet vismaz mazliet drosmīgi.
_______________________________________________________________________________________________
Foto- Aivars Liepiņš
Nepārejošā trauksmes sajūta
ILZE AUZĀNE / 18. decembris, 2017
Galerijā Māksla XO ir atklāta mākslinieces Frančeskas Kirkes personālizstāde Somebody, kuru viņa ir veltījusi "pārvietotām personām". "Pēc 11. septembra šķita, ka nekas briesmīgāks vairs nevar būt – noskatīties tiešraidē, kā sagrūst Dvīņu torņi –, taču viss turpinās," sarunā ar KDi saka autore, iepazīstinot ar saviem jaunākajiem darbiem, kuros ir notverta mūsdienu pasaulei raksturīgā, nepārejošā trauksmes sajūta neskaitāmo katastrofu un ekstrēmisma izpausmju dēļ.
Gruzdošu ogļu tuvplāns
Frančeskas Kirkes iepriekšējo daiļrades posmu raksturo postmodernisms, ironija un citāti, taču šoreiz viņas izvēlētā tēma ir diktējusi cita veida formu. "Mans mākslinieciskais uzdevums bija parādīt epizodes bez cilvēkiem, jo viņu tur vairāk nav," piebilst autore, kura pirms vairākiem gadiem ir sākusi krāt dažādus iespaidus un attēlojusi tos savos darbos ar dažādām faktūrām – plaisājumiem, krakelūrām u. c. Ja nelasa viņas jaunāko gleznu nosaukumus un nezina stāstus, kas aiz tām slēpjas, tie šķiet ļoti estētiski un abstrakti darbi – vienā no tiem var saskatīt pat kaut ko no pagājušā gadsimta divdesmito gadu mākslas.
"Tas nav nekas abstrakts – tas ir pietuvināts vai attālināts skats uz noteiktu situāciju," akcentē Frančeska Kirke, vēršot uzmanību uz gleznu, kuru viņa ir veltījusi sabombardētajai Alepo pilsētai Sīrijas ziemeļos. Māksliniece ir stilizējusi tās satelītuzņēmumu, kas viņas darbā ir kļuvis par neparastu kompozīciju, kura piedāvā atsvešinātu skatu uz šo notikumu un veido kopēju ansambli ar gleznām Degošās pilsētas un Nafta. "Tieši ap to pasaulē notiek vienas no lielākajām kaislībām," atzīmē autore, dodot skaidru mājienu par kopsakarībām.
Frančeskas Kirkes nākamais darbs Everybody ir kā atbilde uz viņas personālizstādes nosaukumu. "Somebody – tas ir kāds, kas neesmu es, jo visas šausmas, kas notiek pasaulē, notiek kaut kur tālu un neattiecas uz mums, tāpēc es radīju darbu, kurā ikviens, kurš pienāk tam tuvāk, var ieraudzīt savu atspīdumu, līdz ar to tas attiecas uz everybody, jo asinis visiem ir vienā tonī," stāsta māksliniece. Šī darba radīšanā viņa ir izvēlējusies krāsu no Pantoneskalas, kuru sauc Marsala.
Efekts ir pārsteidzošs
Tieši pretī galerijas ieejai ir eksponēta viņas glezna Jaunā karaliene. Tajā ir attēlota sieviete, kura ir ietinusies zelta folijā uz katastrofas izraisītu gruvešu fona. "Efekts ir vienkārši pārsteidzošs – šajās krāsmatās esošais cilvēks izskatās tā, it kā būtu izkāpis no ikonas," salīdzina autore, kura šo vizuālo momentu ir novērojusi kādā televīzijas pārraidē par kārtējo kataklizmu. Tieši šis moments ir kļuvis par Frančeskas Kirkes pirmo impulsu viņas jaunajai darbu sērijai, kurā Jaunā karaliene ir salikta kopā ar zeltītu laukumu kā svētbildi, bet bez cilvēka. Iepriekš šī krāsa ir saistījusies ar bagātību un greznību, taču mūsdienu kontekstā tā ir ieguvusi pavisam citu nozīmi.
Savukārt glezna Apsolītās debesis ir kā brīva elpa iepretim visam tumšajam un smagajam, kas ir redzams personālizstādē. Šim gaiši zilajos toņos ieturētajam darbam blakus nostatīta glezna Destrukcijas māksla, kurā iemūžināts sprādziens. Tā dūmu mutuļi kopā ar mākoņiem veido vēl vienu neparastu kompozīciju. Personālizstāde tiek noslēgta ar darbu Ceļojums. "Man gribējās uzgleznot jūru ar oranžu laukumu – trauksmes akcentu, kas asociējas ar glābšanas vesti. Ja tu skaties uz plašu ūdens klajumu, tu nevari nedomāt par to, ka pāri jūrām un okeāniem ceļas cilvēki ar nedrošām laivām, slīkst, aiziet bojā," atklāj autore.
Galerijas centrā ir eksponēta glezna Madonna, kas ir ierāmēta kā ikona. Tā vienlīdz var simbolizēt gan Dievmāti, gan arī cilvēkus, kurus mūsdienu pasaulē "nievājoši dēvē par migrantiem". "Tie ir cilvēki, kuri glābjas. Iespējams, savas nezināšanas vai neinformētības dēļ viņi nokļūst vēl lielākās nepatikšanās, nekā ja būtu palikuši dzimtenē. Par milzīgām naudas summām viņi dodas uz Eiropu, kur tiek izmantoti, lai atmaksātu savus izdevumus," uzsver māksliniece, kuras gleznas šajā personālizstādē ir papildinātas ar vairākiem objektiem – akmeņiem un (Bikforda) auklām, kas iemieso gan iepriekšējo katastrofu sekas, gan nākamo kataklizmu tuvuma sajūtu.
https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/neparejosa-trauksmes-sajuta-14187173
______________________________________________________________________________________________
Vanaga Anita. Kirkes grāmata / Kirke’s Book. - Rīga: Neputns, 2015. - 336 lpp.
Simts gadi. Trīs paaudzes mākslā, starp kariem un varām. Un katra pievieno savu “puzli”, lai veidotu “Kirkes grāmatu”, Frančeska Kirke.
““Kirkes grāmata” ir par spēli, attiecībām starp vājiem un stipriem cilvēkiem, augsto un zemo kultūru, dažādiem vēsturiskiem tēliem, ieskaitot savas ģimenes māksliniekus trīs paaudzēs gadsimta garumā.
Grāmata izgaismo Franciska Varslavāna, Večellas Varslavānes, Gunāra Kirkes un Frančeskas Kirkes mākslu”, Anita Vanaga.
Līdzās Anitas Vanagas tekstam “Kirkes grāmata / Kirke’s Book” ietver konceptuālu fotogrāfiju izlasi, kura tapusi, izmantojot muzeju, ģimenes un citu arhīvu materiālus. Izdevuma albuma daļu jeb darbu izlasi veido vairāk nekā 100 Frančeskas Kirkes darbu reprodukcijas. Izlasē iekļautie darbi atrodas gan muzeju, gan privātkolekciju īpašumā. Tādējādi grāmata ir unikāla iespēja skatīt darbus, kas citādi vienuviet nav redzami. Grāmatu papildina bibliogrāfija un personu rādītājs. Teksts lasāms latviešu un angļu valodā.
___________________________________________________________________________________
Fotoreportāža: izstādes “Pašportrets” atklāšana galerijā “Māksla XO”
Paula Lūse
25/09/2015
Foto: Renārs Derrings
Vakar, 24. septembrī, galerijā “Māksla XO” tika atklāta izstāde “Pašportrets / Self-Portrait”. Piedalīties izstādē aicināti 28 Latvijas mūsdienu mākslinieki un tajā aplūkojami viņu pašportreti – Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Madara Neikena, Zane Iltnere, Otto Zitmanis, Helēna Heinrihsone, Raimonds Staprāns, Ģirts Muižnieks, Kristians Brekte, Atis Jākobsons, Jana Briķe, Tatjana Krivenkova, Maija Kurševa, Ivars Heinrihsons, Jānis Blanks, Reinis Pētersons, Anna Heinrihsone, Anna Afanasjeva, Normunds Brasliņš, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Ginters Krumholcs, Harijs Brants, Kristaps Zariņš un Ritums Ivanovs.
Lai radītu pašportretus, mākslinieki izmantojuši katrs savu izteiksmes valodu un dažādus medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, kā arī video.
dentitātes meklējumi, vispieejamākais modelis, mākslinieka izjūta par sevi un tā transformācija mākslā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mākslinieks veido savu pašportretu. Arterritory.com no māksliniekiem mēģināja saņemt atbildes par to, kas un kāpēc attēlots viņu mākslas darbos un ko māksliniekam vispār nozīmē gleznot pašportretu. [...]
Māksliniece Frančeska Kirke starp saviem mākslas darbiem “Pašportrets digitālajā laikmetā” un “Pašportrets bez brillēm”: “Patiesībā es atradu pavisam vienkāršu pieeju, kā attēlot savu pašportretu. Palielināju savu pases bildi un izdomāju, ka ar to vajag paspēlēties kompī ar visādiem blūriem un pikseļiem. Un tad jau atlika tikai uztaisīt! Pēdējo reizi pašportretu taisīju, kad mācījos Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas skolā, es pārāk ar sevi neaizraujos. Ja nevar kaut ko atrisināt, zīmē sevi, bet vispār man tas nav raksturīgi.” [...]
____________________________________________________________________________________________________
Frančeskas Kirkes “Homo Ludens”
http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/3302-franceskas_kirkes_homo_ludens/
Intervē Inga Bunkše
13/02/2014
Foto: Kristīne Madjare
Fiesta, svētki, spēle. Kad ikdienā viss kļūst pārāk nopietni, gribas pamest ierasto un ļauties spēlei, ko sniedz svētki. Svētki, karnevāls dod iespēju nomest pierasto masku un uzlikt citu – to, kas ļauj pietuvoties cilvēka patiesajai būtībai, tuvoties nezināmajam un neizzinātajam sevī. Iespējams, ka tur, ārpus cilvēka apziņas, var tiekties pretī patiesajam skaistumam, kas ir īstenais spēles objekts. Te ir vajadzīgi dalībnieki – “Spēlējošie Cilvēki” jeb Homo Ludens, kā tos nosaucis Johans Heizingas (Johan Huizinga, 1955), kuri ir gatavi pārkāpt ierastās spēles robežas un kārtību. Un pasmieties par sevi, jo smiekli ir kaut kas līdzīgs brīvības instinktam – “iesmej” par Apokalipsi, laužot aizliegumus un barjeras sabiedrībā. “Iesmej” par sevi, aizdzenot bailes no nāves, slimībām, no depresijas un pelēcības. Smiekliem piemīt terapeitiska funkcija, tie dažkārt sagādā sāpes, bet sniedz cerību pārdzimšanai. Svini un baudi.
No 13. februāra līdz 10. martam galerijā “Māksla XO” apskatāma gleznotājas Frančeskas Kirkes (1953) jaunāko darbu izstāde La Fiesta, kas ir par dzīves svinēšanu nenovēršamības priekšā.
Ir tapušas jaunas, jums neparasti krāsainas gleznas.
Jau sen bija iecerēts, ka izstāde notiks februārī, un, tā kā tas ir karnevālu laiks, man radās ideja risināt tēmu par svētkiem, svinēšanu, svinētājiem. La Fiesta,tā ir dzīves svinēšana, aizmirstot neizbēgamo finālu. La Fiesta – kā izvairīties no nepatikšanām un ignorēt nāvi. Spēlējošais cilvēks Homi Ludens un confetti – īslaicīgā mirkļa prieka simbols. Es gribēju parādīt to, kas man ar šo tēmu asociējas dažādās kultūrās un sociālās grupās. La Fiesta ir arī centrālais darbs, triptihs par tēmu Brazīlijas karnevāls.
Gribējās paplosīties un gleznot krāsaini. Nekādas atsauces, nekādu simbolu. Sākumā gribēju paņemt tēlus no etniskām kultūrām, nevainīgus dabas bērnus un parādīt, kā viņus ir skārusi civilizācija, ielikt civilizācijas logo. Bet man vienmēr ir logo, man vienmēr ir citāti, vienmēr ir mākslas vēsture, tāpēc izdomāju, ka no tā visa atteikšos. Vienīgais simbols, kas parādās, ir aplis – mūžības simbols, pilnības simbols. Bet ja to reducē uz tādu confetti, tad tas ir mirklīga prieka simbols: te ir, te nav. Vai disko bumba, kā gleznā ar Vogue meiteni, vai sievietei klaunam uz deguna. Es visvisādi spēlējos ar apli, tā ir forma, kas ir visur, jebkurā tēlā, jebkurā kultūrā. Confetti sabēru arī uz Dīrera, iesmēju par četriem Apokalipses jātniekiem un uzliku viņiem klauna degunus. Un visu nobēru ar confetti, lai ir jautri.
Vai tam ir kāds sakars ar pasaules gala gaidīšanu?
Nē, man nepatīk visas tās runas. Tie vienkārši ir vizuāli krāšņi tipāži. Atšķirībā no citām izstādēm, kad es spēlējos ar Bībeles tēmām, mitoloģiju, sengrieķu mītiem un varoņteikām. Tas ir baigi labs iedvesmas avots, tur ir zemteksti, kas katrā laikā ir savi, vai tā būtu Eiropas nolaupīšana, Narciss, Danaja, vai citas tēmas pie kurām ik pa laikam atgriežos. Šeit es nolēmu pamēģināt sevi drusku lauzt un atteikties no visa, ko līdz šim esmu darījusi. Izņemot darbā La Fiesta, kur Dīrera jātniekiem pāri ir confetti un sarkanie deguni – tur es esmu tā, kas parasti.
Tīri tehniski man gribējās taisīt tā, it kā es gleznotu no dabas, alla prima [no itāļu valodas “vienā piegājienā” – red.]. Tie, protams, nav alla prima, katra bilde ir gleznota nedēļām, bet gribēju, lai rezultātā izskatās brīvi un viegli.
Kas ir svinētāji, svētku dalībnieki?
Pirmais, kas nāk prātā Eiropā, tie ir jaunieši no kluba. Kā šī meitene no Vogue vāka, tāda riktigī nosvinējusies. Viss grims nosmērējies. Vēl piedalās Brazīlijas karnevāla dejotāji, četri Apokalipses jātnieki, Nigēras puisis, sieviete klauns, zēns no Kajapo cilts, Villijs Mūns, dejojošās nimfas un nāve. Un vēl Dionīss, svinošais dievs. Tie ir tēli, kurus esmu šoreiz izvēlējusies.
Mākslinieks tieši vai netieši atspoguļo sabiedrības procesus. Ko caur karnevālisko gribējāt pateikt?
To, ka paralēli mums ir dažādas citas kultūras, kurās ir absolūti citi priekšstati par dzīvi, par svinēšanu. Tas ir milzīgs spektrs. Vēlējos salikt kopā dažādas realitātes, lai tās notiek vienlaicīgi. Viss notiek šeit un tagad. Piemēram, zēns no Kajapo, no Brazīlijas mūža mežiem pie Amazones. Fantastisks imidžs, čalis ir sapucējies uz saderināšanos. Vai Villijs Mūns, mūziķis, ļoti jaudīgs jaunās paaudzes džeks no Jaunzēlandes ar grūtu jaunību, tagad beidzot izdevis jauno disku. Viņam uz vaiga plāksterītis, gribējās mazāk perfektu, arī aizsvinējies. Mani interesē eksotiskas zemes, eksotiski cilvēki. Kad es kaut kur aizbraucu, man patīk skatīties uz cilvēkiem, varu vienkārši sēdēt kādā āra kafejnīcā un vērot sejas. Tā ir bauda.
Mākslinieks kā vērotājs.
Mākslinieks kā baudītājs, es tā šoreiz teiktu.
Karnevālā cilvēki sev uzliek maskas.
It kā skaitās, ka tas ir ļoti jautri, bet aiz tā vienmēr ir sajūta, kā nedomāt par to, ka tu esi mirstīgs. Tāpēc jau svin. Hipertrofēti cenšas izbaudīt dzīvi. Es it kā taisu ļoti jautras krāsainas bildītes bez zemtekstiem, bet apakšā ir skumjas. Tas ir viens mirklis, un svētki beidzas.
Vai mākslai ir jārisina kādi sabiedriski uzdevumi? Piemēram, jāpadara cilvēkus labākus vai laimīgākus?
Viens un tas pats mākslas darbs kādu var padarīt labāku, kādu var padarīt laimīgāku, kas viņu iegādājas savā kolekcijā, kāds paliek drausmīgi nikns un agresīvs. It īpaši tāda ekstrēma laikmetīgā māksla. Izpausmes var būt dažādas. Es domāju, ka māksliniekam vajadzētu provocēt. Nevajadzētu būt tā, ka māksla atstāj vienaldzīgu, ka tu aizej garām un pat nepaskaties. Tas būtu dramatiski. Bet viss pārējais emociju spektrs ir labs. Lai tikai cilvēki nāk un lai vismaz paskatās uz mākslu.
Vai izjūtiet kopību ar savas paaudzes māksliniekiem?
Mūsu paaudzes cilvēki ir visnotaļ dažādi, estētiski izpaužas ļoti dažādi.
Tomēr domāšana ir līdzīga. Kas to, jūsuprāt, ietekmējis – kino, literatūra?
Augām vienā laikā. Literatūra, kino, protams, ietekmēja, bet, kas ko lasīja, ko skatījās... Kopīgs ir arī tas, ka mēs esam dzīvojuši divās dažādās sistēmās – padomju režīmā un tagad. Tas veido kaut kādu kopīgu skatu dzīvi.
Jūs nākat no mākslinieku dzimtas. Ko sajūtiet kā mantojumu no iepriekšējām paaudzēm?
Es domāju, tas ir kaut kas netverams, kas tev nāk līdzi visu dzīvi. Tā ir kā labi iebarota augsne, lai tu varētu augt un attīstīties. Tu pat to neapzinies, vienkārši tas viss ir apkārt – tu audz starp bildēm, starp labu mūziku, starp sarunām par kultūru, starp grāmatām. Tā ir ikdiena, par to pat nedomā, viss liekas pašsaprotami. Taču man nav nekā kopīga mākslā ne ar vienu no manas dzimtas māksliniekiem. Katrs ir strādājis savā laikā, savā žanrā, raksturi dažādi, darbošanās sfēras pilnīgi dažādas, bet tik un tā starp paaudzēm veidojas tāds kā dialogs. Ar vectēvu mani saista gleznošana, viņš bija tāda liela personība. Daudz ceļojis, ātri nomiris, viņa mūžs bija šausmīgi īss. Viņš varēja vēl gleznot, lai gan pēckara periodā, es domāju, viņš būtu vienkārši nonīcis, pat ja paliktu dzīvs.
Vai ir kaut kas tāds, ko cilvēks, kas nav saistīts ar mākslu, nekad nevarēs māksliniekā saprast?
Tie, kas nav saistīti ar mākslu, pilnīgi citādāk skatās uz tā saucamo kvadrātveida darinājumu, šajā gadījumā es runāju par glezniecību, bet tas attiecas uz mākslu kopumā. Pilnīgi citādāk. No patīk, nepatīk viedokļa. Ja cilvēks ir drusku vairāk izglītots mākslas vēsturē, ir lasījis, tad veidojas iekšējais dialogs starp to, ko viņš zina, un to, ko redz. Neizpratne rodas no nezināšanas. Jo vairāk cilvēks staigā pa mākslas muzejiem, jo viņš ir zinošāks un spriestspējīgāks. Un var piedalīties dialogā kā līdzvērtīgs partneris. Ja cilvēks nekad nav redzējis, saskāries ar laikmetīgo mākslu un pirmo reizi ierauga kaut kādas instalācijas, video, kur it kā nekas nenotiek, kur ceļas rociņa pusstundu, vai galva pagriežas kā Bila Violas video, tad viņš vienkārši nesaprot, par ko ir runa. Skatītājam vajadzētu sevi izglītot. Un arī māksliniekam vajadzētu būt informētam par to, kas notiek pasaulē. Man ir vēlēšanās apmeklēt meses, redzēt jaunāko, bet tad, kad es gleznoju, es mēģinu neskatīties nekādas grāmatas, es pat cenšos aizmirst to, ko es esmu redzējusi. Vienmēr var izrādīties, ka tavi darbi pēkšņi sasaucas ar kaut ko, kas kaut kur citur, citā laikā ir radīts, un tad atrodas kāds, kas saka – bet tas un tas jau to uztaisīja pirms gada. Es apzināti cenšos no tā izvairīties. Tomēr iespaidi, citēšana ir nenovēršama, informācijas ir tik daudz, tā ir pieejama visos medijos, visos iespējamos veidos, un tu neviļus tiec ietekmēts ar to, ko esi redzējis. Tas izlien ārā.
Arī jaunajos darbos?
Te nav tāda citēšana kā agrākajos darbos. Ir prototipi, bet kā tipiski, atpazīstami tēli, nevis konkrēti cilvēki. Izņemot Villiju Mūnu. Tādas Vogue meitenes ir uz katra žurnāla vāka, gari mati, lielas acis, ideāls grims. Kajapo puisis, te iedvesmas avots ir National Geographic. Kad es gleznoju, es arī lasīju, interesējos, kāda ir Kajapo cilts. Neatkarīgi, saglabājuši savu kultūru, bet integrējušies tajā nozīmē, ka viņiem ir feisbuks, viņi izmanto visu, ko var no civilizācijas paņemt, bet civilizāciju pie sevis klāt nelaiž. Viņi ir noturējušies, apvienojušies un izdzīvo. Nigēras puisis – man jau sen gribējās kaut kur iekļaut šos etniskos tipāžus. Tad es izlasīju par Nigēru, par viņu skaistajiem tērpiem, par sejas krāsojumu, grimu svētku rituāliem. Tā ir valsts, kurā cilvēki gadā nopelna 49 dolārus, tas ir viņu iztikas maksimums, bet tik un tā cilvēki svin un izskatās skaisti.
Vai dzīvē arī ir svarīgs spēles moments?
Protams, spēles moments jau neviļus rodas visur. Sarunā veidojas saspēle ar vārdiem, skatieniem. Es domāju, tikai ļoti noguris, ļoti nelaimīgs cilvēks vairs nav tas Homo Ludens. Pārsvarā cilvēki vismaz kādā situācijā izpaužas kā “Spēlējošie Cilvēki”.
Kas jums patlaban padara dzīvi krāšņāku?
Nezinu, vai tā ir spēle vai vienkārši mirkļa prieks, ko tu vari sagādāt, netērējot līdzekļus. Vienā un tajā pašā dzīves situācijā tu vari vienkārši sabrukt vai justies garlaikots, bet vari arī būt ieinteresēts un gūt no tās sev estētisku baudu, informāciju vai vienkārši prieku. Viss atkarīgs, kā uz to paskatās. Jebkurā situācija tu vari būt baudītājs, bagātināt savu informācijas bagāžu vai arī noslēgties, neinteresēties, jo tas it kā nepieder pie tavas vides. Tad situācija var kļūt šausmīga, garlaicīga, sāk likties, ka neesi pareizā vietā. Bet vajag situāciju izmantot savā labā un gūt no tās maksimumu. Tad būs jautrāk dzīvot.
Bija laiks, kad dejojāt Argentīnas tango?
Tango laiks ir beidzies. Tā bija liela organizēšana, vajadzēja savākt publiku, atrast telpas, pēc tam iedzert vīnu. Kad man apnika organizēt, viss piebremzējās. Tagad ir vēlme ceļot. Ir vietas, kur labāk nevajag ceļot, bet ir vietas, kur kādreiz nevarēja un tagad var aizbraukt. Mainās galamērķi. Vēlreiz gribētos uz Indiju, beidzot vajadzētu aizbraukt uz Izraēlu. Ja ik pa laikam glezno bibliskus sižetus, tad vajadzētu iepazīties ar tām vietām, tur tomēr ir kultūras esence. Tur veidojušies mūsu uzskati par ētiskām vērtībām – no Bībeles. Arī visu ticību saskarsme vienā mazā vietiņā varētu būt interesanta.
Pasaules mākslā, kultūrā bieži tiek uzsvērta mākslinieka reliģiskās piederības nozīme. Vai jums tas svarīgi?
Es esmu ārpus jebkuras konfesijas. Es drīzāk teiktu, ka ir Liktenis, kaut kas augstāks. Bet dzīvē, ikdienā tomēr viss ir atkarīgs no cilvēka paša. Ir vērtību sistēma, kas mantojas no paaudzes paaudzē, iekšējā serde. Iepriekšējās paaudzes, es pieņemu, bija vairāk vai mazāk ticīgas un tas nododas tālāk ar audzināšanu, ar to, kas ir labi, kas slikti. Citā sociumā, citā sabiedrībā viss atkal ir pavisam citādāk.
Vai māksliniekam ir jābūt sociāli atbildīgam?
Jā, es domāju gan. Mākslinieks tomēr, ik pa laikam, mēdz būt publiska persona un tas, ko viņš pasaka ar savu mākslu, var rezonēt sabiedrībā. Ar stājmākslu tas varbūt ir mazāk bīstami, bet kino un teātrī ir jādomā, ko dari.
Kādus procesus sabiedrībā jūs tagad izjūtat kā svarīgus?
Labākais process mūsu Latvijas sabiedrībā varētu būt tas, ka ienāk jauna paaudze, kas ir daudz atbildīgāka pret ekoloģiju, pret savu dzīvesveidu, pret visu. Lielā daļā jauno cilvēku, tā ap 30, ir mazāks patērētājkults. Tā ir pilnīgi cita domāšana, daudz pozitīvāka. Ja viņi tāpat audzinās savus bērnus, pamazām lietas mainīsies uz labu. Jo vienu mirkli jau likās, ka no patērēšanas vairs nav glābiņa. Cinisms un patērēšana. Cerams, ka tie patērētāji būs aplauzušies, vai kaut ko zaudējuši, vai pierāvušies. Krīze tādus tipāžus pārmācīja.
Vai tas kaut kā ietekmē arī mākslas tirgu?
Tagad ir jauna paaudze, kas interesējas par mākslu. Tie ir izglītoti, mūsdienīgi domājoši jauni cilvēki. Es domāju, viņi arī citādāk veido savas kolekcijas. Nav vairs tā cinisma.
Kā varētu attīstīties Latvijas māksla turpmāk? Jūtiet jaunu domāšanas pavērsienu?
Nav virzienu, ir personālijas – kā visur pasaulē. Mainoties paaudzēm, protams, kaut kas mainās. Cilvēki brauc, studē ārzemēs, un nodalīt Latvijas situāciju no ārzemēm vairs nevar. Mākslinieks var studēt vienā vietā, dzīvot citā un būt vēl citas valsts pilsonis. Ir laba māksla un slikta māksla. Un vidēja māksla.
Kas ir laba māksla?
Tā, kas tevi skar, iekustina. Katram tas ir individuāli. Profiņi to definē vēl citādāk – cik kvalitatīvi tas ir uztaisīts. Vēl, protams, ir jābūt vēstījumam.
Vai tas nozīmē, ka māksliniekam ir jāprot savs amats, jāpārvalda izteiksmes līdzekļi?
Vajadzētu gan. Jo laika gaitā, iespējams, mainās rokraksts, un tad var izrādīties, ka tu vienkārši tehniski nevari realizēt to, kas ir prātā. Laba tehniskā bāze par ļaunu nenāk. Lai gan ir tik daudzi gadījumi, kad cilvēks atnāk no citas profesijas un kļūst par mākslinieku.
Atgriežoties pie jaunajiem darbiem – katrai gleznai jūs piemeklējāt attiecīgu mūziku.
Jā, radās doma katram no darbiem sameklēt atbilstošu muzikālo tēmu. Izvēlējos mūziku, kuru gribētu šobrīd klausīties. Piemēram, Danse Macabra ir Kamijam Sensānsam (Camille Saint-Saëns). La Fiesta ir Markam Ribo (Marc Ribot) – tāds latīniski džezisks gabals. Es esmu muzikāls cilvēks, vienmēr, kad gleznoju, klausos mūziku. Mani stipri ietekmē tas, ko es klausos un caur mani tas parādās uz audekla.
Vai mūzikai arī ir krāsa?
Mūzikai ir noskaņa. Taisot šo izstādi, es klausījos visnotaļ pozitīvu mūziku.
***
Arterritory.com piedāvā sarakstu, kur Frančeskas Kirkes gleznu nosaukumiem seko izvēlētais skaņdarbs.
Danse macabre. Camille Saint-Saëns. OP.40 , tone poem for orchestra. 1871
La Fiesta. Marc Ribot. Choserito Plena
Kajapo zēns. Kronos Quartet. Cafe Tacuba
Smejošais Dionīss. Goran Bregovic & Iggy Pop. In the Death Car
Sieviete klauns. The Tiger Lillies. Pall Bearers
Nigēras puisis. Dollar Brand (Abdullah Ibrahim). Ntsikana's Bell
Vogue meitene.Coco Rosie. Afterlife party
Villijs Mūns. Willy Moon. What I Wan
http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/3302-franceskas_kirkes_homo_ludens/
_________________________________________________________________________________
Par Frančeskas Kirkes izstādi La Fiesta
Anda Bērziņa, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente
13.02.–10.03.2014. Galerija "Māksla XO"
http://www.studija.lv/?parent=6901
Ikviens pelēcīgo dienu vienmuļību krāsaināku var padarīt, apmeklējot Frančeskas Kirkes personālizstādi „La Fiesta” galerijā „Māksla XO”. Mākslas telpā Elizabetes ielā 14 ir aplūkojamas astoņas mākslinieces šogad radītās gleznas. |
_________________________________________________________________________________
Frančeska Kirke: Laba māksla nepazūd
http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/izstades/111215-franceska-kirke-laba-maksla-nepazud.htm
Līga Rušeniece. 11.02.2014
"Tas ir sens nodoms – likt mieru vecmeistaru citātiem un melnbaltām fotogrāfijām, ar ko es vienmēr esmu spēlējusies. Tā kā izstādes nosaukums ir La Fiesta un to varēs apskatīt februārī, es nolēmu, ka šoreiz darbiem ir jābūt saistītiem ar karnevāliem. Nolēmu to lietu apskatīt no diviem skatpunktiem – no mūžības viedokļa un no mirklīgā prieka viedokļa," tā par saviem jaunākajiem darbiem, kas Galerijā XO būs apskatāmi no 13. februāra, saka gleznotāja Frančeska Kirke.
Savu jaunāko darbu kolekciju viņa raksturo kodolīgi: "Jautra izstāde.|"
Svinētāji
Savos darbos attēlotos tipāžus Frančeska Kirke raksturo kā svinētājus no dažādām kultūrām. «Un viņi dzīvo mūsdienās. Tā var būt modele no žurnāla Vogue vāka, kas nupat pārāk nosvinējusies ballītē, tas var būt dziedātājs Villijs Mūns, kas man pašai ļoti patīk, jo viņš ir enerģijas pilns un stilīgs no skata,» stāsta Frančeska Kirke, kura gadiem ilgi vākusi materiālus par etnisko kultūru izpausmēm īpašos svinību tērpos – «kā tautas sevi rotā un dekorē, brīžiem ekstremāli, fantastiski, satriecoši, krāsaini... Teiksim, Brazīlijā dzīvo kajapo cilts – ļoti pašpietiekama un neatkarīga, kas izdzīvojusi, neskatoties uz to, ka viņus ir spiedusi civilizācija no visām pusēm. Kajapo cilts man šķita pietiekami interesanta, lai uzgleznotu vienu personāžu no viņu kultūras. Vēl, teiksim, Nigēras puisis. Nigēru rotāšanās tradīcijas ir fantastiski dekoratīvas, tās mani interesēja vizuāli, bet pēc tam es papētīju, un izrādījās, ka tā ir viena no nabadzīgākajām valstīm pasaulē, kurā uz vienu iedzīvotāju iztikas minimums ir 49 dolāri gadā, un, neskatoties uz to, viņi tomēr atļaujas priecāties un pucēties. Un izdzīvo, un svin». Māksliniece uzskata, ka svinēšana ir īpaša tēma, jo cilvēks svin, neskatoties uz un varbūt tieši tāpēc, ka apzinās savu mirstīgumu. Visās kultūrās ir tieksme pēc nemirstības, tomēr visi arī kaut zemapziņā saprot, ka nav mūžīgi, un tieši tāpēc cilvēki vēl jo vairāk svin. «Jo cilvēks zina, ka cilvēks te nav uz palikšanu, tāpēc ekstrēmāk un asāk bauda mirkļus,» saka māksliniece. Arī pašas izvēlētais izstādes nosaukums La Fiesta pašai neesot ļāvis iegrimt grūtsirdībā, un «vajadzēja strādāt tajā vilnī».