Publikācijas
Es neatdalu saturu no formas. Intervija ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu
Līna Birzaka-Priekule / 02.11.2020
Foto: Aivars Liepiņš
"Ja valdības iecerētā nodokļu reforma izies cauri, Latvijas tēlniecība kā mākslas žanrs tiks pakāpeniski iznīcināta," neilgi pēc savas jaunās personālizstādes atklāšanas apgalvo mākslinieks Gļebs Panteļejevs.
Galerijā Māksla XO līdz 16. novembrim būs aplūkojama tēlnieka Gļeba Panteļejeva izstāde Hormonija, kurā viņš uz vēsturiskiem varoņiem un lietu kārtību izvēlējies paskatīties caur hormonālās sistēmas aspektu. Izstādē esam kopā ar Latvijas Mākslas akadēmijas sestdienas skolas mākslas interesentu grupu, un mums izvēršas saruna ne tikai par izstādi, bet arī par formas un idejas attiecībām tēlniecībā, mākslu publiskā telpā un Pulka ielas Muzeju krātuves kompleksā nu jau publiski pieejamo jaunizveidoto antīkās un renesanses tēlniecības nolējumu ekspozīciju, ko ir iekārtojis Gļebs Panteļejevs. Viņš ir arī viens no aktīvākajiem cīnītājiem pret jauno nodokļu reformu, kas ļoti smagi varētu ietekmēt mākslinieku dzīvi.
Viena no sestdienas skolas dalībniecēm pavaicā, kādu sievieti personību Gļebs Panteļejevs vēlētos attēlot, un viņš uzreiz atbild – Džemmu Skulmi. Viņam ir stāsts, ka Džemma reiz esot pienākusi, pataustījusi tēlnieka bicepsu un noteikusi: "Jā, manam Ojāram bija stingrāki."
Kas ir "hormonija"? Vai tas ir pašizdomāts vārds?
Vārdā "hormonija" nav burta "a" nevis tāpēc, ka nokļūdījos, kaut arī es varu pieļaut kļūdas latviešu valodas tekstos, bet tāpēc, ka tas tā ir domāts. Izstāde ir nevis par harmonisku stāvokli klasiskā izpratnē, bet par hormonu ietekmi ne tikai uz cilvēku, bet arī uz notikumiem un vēsturi. Hormons ir tas, kas daudzos gadījumos rada diskomfortu, un te rodas šī vārdu spēle.
Kā nonāci pie izstādes idejas?
Izstādes ideja uzreiz nekad nav skaidra, tu saproti, ka kaut kas iekšā rūgst, bet, kas tieši būs, nav zināms. To, kādā virzienā viss konkrēti ved, varu saprast tikai brīdī, kad sāku strādāt. Neesmu no tiem māksliniekiem, kas sākumā uzraksta koncepciju un tad atbilstoši realizē šo nostādni. Man jēga rodas strādājot. Pirmie izstādei tapa Ļeņina sērijas darbi, jo tieši tajā brīdī lasīju jaunāko pētījumu par Ļeņinu, un man radās jautājums, kas viņu virzīja, kur slēpās viņa nemiers, kāpēc viņš to darīja. Kāpēc vēsture tam ārprātam izvēlējās tieši viņu? Un kas ir galu galā tas ārprāts? Vai tā ir traģēdija, notikums, bez kura labāk varēja iztikt, vai tomēr viņa virzītā revolūcija deva kaut ko cilvēcei kopumā?
Man radās sajūta, ka viņš ir bijis hormonāli ekstrēmi piepildīts vīrietis. Viņam visa hormonālā vētra pārauga neiedomājamā sabiedriskā aktivitātē, viņa intelektuālais potenciāls ir absolūti unikāls. Revolūcija zināmā mērā ir auglības simbols, jo iedomāsimies XIX gadsimta beigu un XX gadsimta sākuma stagnējošās, degradējušās monarhijas. Un tajā brīdī rodas tādi cilvēki, kas apaugļo civilizāciju, pārnestā nozīmē viņi to apsēklo.
Pastāsti par izstādē skatāmajām Ļeņina skulptūrām – viens ir ratiņkrēslā, dzīves noslēgumā, otrs attēlots "spermas okeānā".
Ļeņins ratiņkrēslā ir veltīts, lai cik tas skanētu nekonkrēti, cilvēka garīgajai un ķermeniskajai dimensijai. Viena no pēdējām slavenajām fotogrāfijām ar Ļeņinu ir uzņemta Gorkos, kur viņš aizvadīja ratiņkrēslā sava mūža pēdējos mēnešus. Gribēju parādīt ķermeņa sairšanu, jo arī no fotogrāfijām var saprast, ka viņš praktiski ir jau mūmija. Attēlos var redzēt, ka viņa seja jau ir tāda, ka viņš vairs nesaprot, kas notiek apkārt, tāpēc apzināti to veidoju skaistu, tādu kā piemineklī. Jo, par spīti sairstošajam ķermenim, sejai ir jāsimbolizē viņa stiprais gars.
Man pārmet, ka es viņu slavinu, un vaicā, kāpēc esmu pieķēries tieši šai tēmai, vai esmu komunists un vai tas ir kāds pasūtījuma darbs. Vienu reizi pajokoju un atbildēju kolēģim, ka to ir pasūtījis Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Genadijs Zjuganovs savam kabinetam, un to pateicu ļoti nopietni. Pirmkārt, es neesmu komunists. Otrkārt, Ļeņins ir drausmīgi pretīgs tips, nelietis, intrigants, manipulators. Viņš izmantoja cilvēkus, bija neiedomājami cinisks, bet viņš bija arī ģeniāls.
Darbā Ļeņins spermas okeānā ir tā doma, ko es jau stāstīju par civilizācijas apsēklošanu.
Kāpēc Ļeņins spermas okeānā rāda pigu?
Tas ir sveiciens no pagātnes, nekas nav beidzies. Viņu nevajag pāragri aizmirst, tas nav patīkams sveiciens, drīzāk ļauns un draudošs.
Kuri ir tie hormoni, kas vada abus tavus Ļeņinus?
Tie ir adrenalīns un testosterons, bīstams kokteilis, tāds hormonāls speedball (heroīna un kokaīna maisījums). Testosterons liek meklēt piedzīvojumus, bet adrenalīns izdalās šī meklējuma rezultātā. Savienojums izraisa nopietnu atkarību.
Katrs darbs caur kādiem konkrētiem tēliem ir pakļauts šai hormonu teorijai. Pastāsti, lūdzu, par pārējiem.
Lūk, darbs, kas veltīts testosteronam, tas ir vīriešu hormons, kas atbild par seksuālo funkciju un dzimumtieksmi, arī par agresiju. Tradicionālā vīrišķības buķete tiek nodrošināta ar testosterona piešprici. Šajā darbā ir redzami divi varoņi, kurus savieno viens ērzeļa ķermenis, – Rihards Vāgners un Modests Musorgskis jaunībā. Divi romantisma laika komponisti, taču katrs pārstāv savu kultūru. Abiem galvā ir ķivere, tas, protams, nav nejauši, jo viens ir saistīts ar Vāciju, bet otrs – ar Krieviju.
Darbā ir vairāki līmeņi, ne tikai izstādes koncepcijā formulētā ideja par hormonu ietekmi uz cilvēkiem. Piemēram, kāds mans paziņa atnāca uz atklāšanu un teica, ka viņš šo darbu būtu nosaucis Nord Stream, kas ir gāzes vads no Krievijas uz Vāciju. Abas šīs lielvaras man ir attēlotas vienā ķermenī, tā ir potenciālā bīstamība, kas no tā var sanākt. Tādēļ arī kentaura tēls, kas it kā ir ļoti skaists, tomēr man asociējas ar bīstamību.
Tālāk ir skulptūra, kurā katrs no diviem tēliem atbilst estrogēna un progesterona hormonam, kas ir sieviešu hormoni un atbild par seksualitāti, arī par dažādiem citiem aspektiem. Darbs saucas Sieviešu diena. Te uzreiz gribētu, lai tu mani saprastu pareizi, jo par šo darbu jau esmu saņēmis daudz pārmetumu. Man vaicā, kāpēc visi vīrieši, kas ir attēloti izstādē, ir skaisti varoņi, bet sievietes izskatās kā lepras slimnieki, kam muskuļi atdalās no kauliem. Tādos gadījumos es atbildu, ka tās nav sievietes, lai arī tām ir piešķirtas kādas konkrētas pazīmes (krūtis un sarkanas lūpas – L. B.-P.), bet tas esmu es pats.
Man bija divas pieklājīgas skices plastilīnā kādam pasūtījumam, un mēs ilgi strādājām ar pasūtītāju, bet mums kaut kā negāja, kaut arī skices bija ļoti glītas – divas vīriešu figūriņas. Es noliku tās plauktā un uz laiku aizmirsu. Tad kādā ne pārāk labā dienā atnācu niknumā mājās un sapratu, ka man vajag kaut ko izdarīt. Ieraudzīju skices, sākumā paņēmu vienu, sasēju mezglā un metu pret sienu un otru arī. No rīta atnācu, pacēlu abas figūras no grīdas un sapratu, ka tas ir tieši tas, ko gribu redzēt. Visa mana negatīvā enerģija un ļaunums ir tur iekšā. Tajā brīdī pa radio stāstīja par Pussy Riot akcijām, un es sapratu, ka esmu tās meitenes, tas pats niknums. Tā ir mana sajūta. Tā nav mizogīnija, ko man grib piešūt, tieši pretēji.
Kas ir tie lielie vilki, kas mūs sagaida pie ieejas?
Vilku pāris ir pavasara karantīnas rezultāts. Mēs strādājām ar Olgu (Gļeba Panteļejeva dzīvesbiedre tēlniece Olga Šilova – L. B.-P.) darbnīcā, nodarbības akadēmijā norisinājās attālināti. Vilku pārītis ir adrenalīns, viņi ir neapmierināti un gaudo, tās ir ilgas pēc serotonīna, dopamīna un endorfīna, kauciens pēc laimes un harmonijas. Nevar teikt, ka mēs no karantīnas bijām tik nelaimīgi, bet tas pasaules mēroga diskomforts un depresija noteikti atspoguļojas vilku pāra noskaņojumā. Neapšaubāmi tas ir mans alter ego tajā laikā, tā es mūs ar Olgu redzēju, bet tas nenozīmē, ka mēs bijām homo homini lupus est (cilvēks cilvēkam vilks – latīņu valodā), jo, strādājot vienā darbnīcā kopš studiju gadiem, mēs esam labi pieslīpējušies viens pie otra.
Šie darbi ir mana atgriešanās pie ģeometriskām formām, ko lielā mērā diktē tehnika – metinājums no tērauda loksnes.
Tā ir iespēja strādāt lielā formātā samērā ātri un nebūt atkarīgam no meistaru metāllējēju vai akmeņkaļu pakalpojumiem. Arī mūsdienu tehnoloģijas nāk par labu, jo visi griešanas darbi tiek veikti ar lāzeru atšķirībā no deviņdesmitajiem gadiem, kad mēs griezām metāla loksni ar rokas slīpmašīnām. Skulptūras ir cinkotas un noturīgas pret atmosfēras ietekmi.
Tavi bļitkotāji, ja salīdzina ar pārējo izstādi, šķiet ļoti poētiski.
Šis ir harmoniskākais izstādes darbs, tāpēc arī saucas Melatonīns, kas ir miega un imunitātes hormons. Es šo skatu vienkārši ieraudzīju. Ikdienā braucot pāri Lielupes tiltam, ievēroju, ka viņi tur kā mušiņas sēž. Tādi meditatīvi cilvēciņi, kas pilnībā iegājuši sevī, un upe zem viņiem ir bezgalīga. Eskeipisms. Darbs ir kontrastā ar Vilkiem, ar šo darbu cikls noslēdzas.
Mans pirmais darba nosaukums bija Nāves gaismā, atsaucoties, protams, uz Blaumani. Es aizņēmos no Edgara Vērpes bļitkotāja kostīmu, un mani ieskenēja bļitkotāja tērpā. To failu es atdevu 3D printēšanā, un manu figūriņu printēja deviņas stundas. Tad pēc šī etalona visus piecdesmit precīzi atlēja bronzā. Tas esmu es, manu seju tajā mazajā tēlā var izšķirt ļoti labi, tur var redzēt manas ūsas un īkšķi. Un šo brīnišķīgo stikla ledu izgatavojusi lieliska stikla māksliniece Anda Munkevica.
Pastāsti, kā tu nonāc pie formas. Cik lielu lomu te spēlē ideja, kurai pakļaujas forma, vai tieši otrādi?
Es neatdalu saturu no formas, jo forma ir saturs. Atbildot uz jautājumu, kas ir svarīgāk, es atbildētu ļoti nemoderni – svarīgāka ir forma. Jo, ja man nebūtu svarīgāka forma, es ar tēlniecību nenodarbotos. Šīs idejas es realizētu pavisam citā valodā. Bet man svarīgākais ir, kā to iekšējo niezi dabūt redzamu formā. Mana valoda ir tēlniecības valoda, un forma man šajā valodā ir svarīgākā. Ne tāpēc, ka es būtu formālists, man, protams, nav tā, ka es taisu ķiņķēziņus un skatos, kas tur sanāks, o, re, kur vilks! (Smejas.) Es strādāju motivēti. Viss rodas paralēli, notiek idejas transformācija materiālā.
Kā saka mans kolēģis Kristaps Ancāns – vajag ļauties formai, tā tevi izvedīs. Es ļaujos formai, man patīk, ka materiāls padodas man, bet arī otrādāk. Tās ir cilvēciskas attiecības: no vienas puses – spiediens, no otras puses – paļaušanās un piekrišana. Erotiskas attiecības ar materiālu.
Runājot par formu un to, kas ir mākslas būtība, izcili teicis Vladimirs Majakovskis savā dzejolī:
Поэзия – та же добыча радия.
В грамм добыча, в годы труды.
Изводишь единого слова ради
Тысячи тонн словесной руды.
Но как испепеляюще слов этих жжение
Рядом с тлением слова-сырца.
Эти слова приводят в движение
Тысячи лет миллионов сердца.
Brīnišķīgi, tieši par būtību. Viena vārda dēļ tu pārstrādā simtiem tonnu vielas, rūdas. Bet tāpēc arī tas viens vārds ir tik dedzinošs, un tas pēc tam aizdedzina miljoniem siržu tūkstošiem gadu.
Vai tev nekad nav gribējies izpaust ideju kādā citā medijā?
Mūzikā – nenormāli! Kad klausos mūziku, es sevi identificēju ar atsevišķiem mūziķiem. Iztēlojos sevi tajā lomā, bet esmu apdalīts melodiju atskaņošanā, man ir nepaklausīga balss.
Tu esi arī vairāku pieminekļu autors. Arī Vilki, kas ir skatāmi šajā izstādē, būtībā ir ārvides skulptūras. Kā tu kopumā vērtē situāciju ar mākslu publiskā telpā Latvijā?
Manuprāt, trūkst tieši mūsdienu tēlniecības objektu. Es nedomāju stilistikas ziņā, jo laikmetīgās tēlniecības valoda ir neiedomājami daudzveidīga – no izsmalcināta figurālisma līdz instalācijai ar skaņu un gaismu. Nevar teikt, ka nenotiek nekas, bet parasti tas ir saistīts ar politiku vai vēsturi, ar kaut kādu ideoloģisku nepieciešamību. Taču tādi objekti var rasties arī mākslas kā tādas dēļ, mākslas kā īpaša domāšanas veida dēļ. Ļoti ceru uz jaunajā Arhitektūras likumā iestrādāto normu par procentu mākslai, tas varētu radīt labu paātrinājumu pilsētvides mākslas tapšanā.
Tu esi iekārtojis Pulka ielas Muzeju krātuves kompleksā publiski pieejamo antīkās un renesanses tēlniecības nolējumu ekspozīciju. Kā tev patika ar to strādāt?
Negaidīju, ka tas man tā patiks. Es piekritu, jo man ir pieredze izstāžu iekārtošanā, arī muzejā. Kad sāku strādāt un man bija jādzīvo kopā ar antīkajām skulptūrām, es tās atklāju pilnībā no jauna. Mozus skulptūra jau tagad šķiet liela, bet bērnībā tā man likās gigantiska. Vecāki mani bieži veda uz Aizrobežu mākslas muzeju Rīgas pilī, tā kļuva par vienu no manām iemīļotākajām vietām.
Es izdzīvoju visu no jauna, sajutos kā bērnībā. Atcerējos savas izjūtas, kādas man bija septiņu desmit gadu vecumā un tagad – skatoties kā profesionālim. Antīkajā tēlniecībā ir mūsu civilizācijas vizuālās kultūras pamati, no tā veidojas mūsdienu vizuāli plastiskā uztvere. Laikmetīgā māksla ir ļoti dažāda, materiāli ir daudzveidīgi, bet ķermeniskais vēl joprojām ir svarīgs, pat abstraktajā mākslā. Rietumeiropas māksla ir absolūti antropocentriska, galvenokārt pateicoties grieķiem. Pasaules harmonija tiek parādīta caur cilvēku. Vēl nesen iegāju iekšā tajā telpā, un mani pārņēma pilnīgs miers un harmonija.
Tu esi iesaistījies cīņā pret jauno nodokļu reformu. Kā tev šķiet, kas ir tas, ko valsts nesaprot par mākslinieka būtību šajā kontekstā?
Aizbildinoties ar rūpēm par mākslinieku vecumdienām un sociālo aizsardzību, valdība grasās dramatiski palielināt nodokļu slogu. Atsevišķās nozarēs, piemēram, manējā – lielformāta tēlniecībā –, nodokļu slogs pieaug trīs reizes. Gribu atkārtot – trīs reizes! Mums saka – kļūstiet par firmām un strādājiet kā saimnieciskās darbības veicēji, biznesa subjekti. Pirmkārt, es neesmu uzņēmējs, man nav biznesa talanta. Nedomāju, ka finanšu ministrs Reirs būtu priecīgs, ja viņam liktu vadīt sanāksmes Finanšu ministrijā, dziedot operas tenora balsī.
Ar mums grib izdarīt tieši to, tikai otrādi. Mēs neesam radīti grāmatvedībai un peļņas gūšanai, starp radīšanu un ražošanu ir milzīga starpība, tās ir divas dažādas motivācijas. Līdzšinējais nodokļu režīms nebija pašmērķīga radošo lutināšana, tā bija mūsu iespēja strādāt radoši, radīt nacionālo kultūras produktu, un iepriekšējās varas to saprata. Absolūtais vairākums no tā, ko mēs darām, nenes peļņu. Es personīgi lielāko daļu no tā, ko esmu nopelnījis, investēju jaunu darbu radīšanā, ieskaitot šo izstādi. Un šī izstāde skatītājiem ir pieejama par brīvu, honorārus par izstādēm Latvijas mākslinieki nesaņem.
Mēs ieguldām savu naudu nacionālajā kultūrā, un tas bija iespējams, pateicoties zināmiem nodokļu atvieglojumiem, kas nav nemaz tik neparasti Eiropā un pasaulē. Valstīs, kurās kultūru uzskata par stratēģiski svarīgu nozari un neuztver māksliniekus kā lūzerus. Tagad man šo iespēju valdība grib atņemt.
Mums nodokļu sistēma bija tāda, kāda tā bija, tieši tādēļ, lai mēs varētu radīt mākslas darbus. Ja mums būs tādi paši noteikumi kā ražotājiem un biznesam, mēs nevarēsim to darīt. Es vairs nevarēšu sarīkot šādu izstādi. Ja valdības iecerētā nodokļu reforma izies cauri, Latvijas tēlniecība kā mākslas žanrs tiks pakāpeniski iznīcināta.
___________________________________________________________________________________________________
„Mūs grib iedzīt sīkražotāju artelī”
Saruna ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu
Aija Kaukule / Kultūrzīmes /22. oktobris, 2020
Foto: Karīna Miezāja
Sakritība vai ne, bet dienu pēc tam, kad, tēlnieka GĻEBA PANTEĻEJEVA rosināti, radošo profesiju pārstāvji cēla ķieģeļu sienu Doma laukumā, protestējot pret plānoto autoratlīdzību nodokļu reformu, galerijā “Māksla XO” atklāta akcijas idejas iniciatora personālizstāde “Hormonija”, kas tur skatāma līdz 16. novembrim.
Tajā mākslinieks pēdējo divu gadu laikā tapušajos viņam raksturīgajos monumentālos tēlniecības darbos konstatē “dzīvnieciskā” jeb hormonālā fona ietekmi uz civilizācijas vēsturi caur vēsturisko personu – Ļeņina, Riharda Vāgnera, Modesta Musorgska – tēliem. Mūsu saruna – gan par laika nospiedumiem viņa mākslā, gan mākslinieka lomu sava laika notikumos.
– Sekojot izstādes idejiskajam uzstādījumam, proti, ka cilvēka rīcību lielā mērā nosaka bioķīmiski procesi – kā jūs raksturotu mūsu laika un sabiedrības “hormonālo fonu”?
G. Panteļejevs: – Ja uz hormonu darbību un to, ko tie raisa, raugās klasiski, tad pamatā šis ir adrenalīna – trauksmes, nemiera, agresijas un arī baiļu hormona – laikmets. Savukārt ekstrēma situācija kaut kādā brīdī atraisa testosteronu, estrogēnu un progesteronu, kas izpaužas paaugstinātā seksualitātē. Ja ir bailes, uztraukums, trauksme un nedrošība, daba paredzējusi, ka šajā brīdī vajag paspēt atstāt pēctečus. Iespējams lēcienveidīgs dzimstības pieaugums, kā tas bija deviņus mēnešus pēc dvīņu torņu sabrukuma Ņujorkā. No vienas puses – tās ir sliktas ziņas, bet no otras – labas.
– Pie ieejas sagaida agresīvs, robusts dzelzs vilku pāris. Šā laika nemiers un trauksme ir arī šīs izstādes impulss?
– Jā, šajos no cinkota tērauda lietajos vilkos ir agresija, adrenalīns, kas saistīts ar manu pasaules izjūtu pēdējos gados. “Vilki” ir Covid laika, pašizolācijas pārdomu rezultāts – pārdomas par to, kas vispār ar tevi notiek pasaulē. Izstādes darbi tapuši pēdējos divos gados, un impulss ir diskomforts – ne tikai personisks, bet attiecināms uz mūsu civilizāciju, un te runa nav tikai par kovidu. Māksla runā par mūžīgām lietām, un tās nekad nav komfortablas. Atliek pievērsties mūsu mirstīgumam – ja par to domā mākslā, darbi ir diezgan piesātināti ar raupjumu, smagumu, jo ir diskomforts apzināties, ka neesi mūžīgs.
Mana “Hormonija” ir disharmoniska, izņemot “Bļitkotājus” (salīkušas bronzas bļitkotāju figūras uz stikla “ezera”. – A. K.), kas iemieso melotonīnu jeb miega hormonu. Arī diskomforts vai kaut kas ļoti traģisks var mudināt uztaisīt kaut ko tieši pretēju, absolūti harmonisku un ideālu. “Bļitkotāji” ir šī ideālā vide, kurā gribētu atrasties, nevis “Hormonija”, bet iekšēja harmonija – mans meditatīvais ideāla redzējums.
– Pieminējāt darbnīcu – pavasarī jūsu vilki tapa reizē ar sievas – tēlnieces Olgas Šilovas – radīto pieminekli Aspazijai, kas nu apskatāms Jūrmalas kāpās.
– Jūs trāpījāt! Patiesībā tie vilki esam mēs abi – es un Olga Šilova. Viņa tajā laikā veica pēdējos štrihus Aspazijas piemineklim, tāpēc mani vilki un Olgas Aspazija atradās darbnīcā blakus viens otram. Bieži tajā laikā tur nakšņoju – mēs ar Olgu strādājām dažādos laikos, lai mazāk viens otru redzētu –, un, kad izslēdzu gaismu, šķita, ka viņas Aspazija kā rēgs vakaros klejo caur darbnīcu. Satriecošs skats – 19. gadsimta dāma staigā pa telpu, kurā gaudo divi vilki. Gandrīz Sarkangalvītes motīvs – kinematogrāfiska mizanscēna Hičkoka garā.
– Nevar nepamanīt, ka dzīvnieciskais motīvs kā Homo sapiens pazīme atkārtojas vairākos izstādes darbos.
– Cilvēks ir dzīvnieks ar izteiktu garīgo imperatīvu. Viņa uzdevums dzīves laikā ir maksimāli atrauties no savas dzīvnieciskās būtības, bet to izdarīt pilnībā nav iespējams. Bieži šai būtībai nākas pakļauties.
Tas ir paradokss – no vienas puses – mēs virzāmies uz absolūtu garīgumu, no otras – mums jāprot pareizi realizēt savs dzīvnieciskais saturs. Es neatbalstu vēlīnā Ļeva Tolstoja konceptu par atteikšanos no dzīvnieciskā šī garīgā imperatīva realizācijas labā. Tolstojs pat bija tik radikāls, ka propagandēja atteikšanos no jebkuras kaislības, arī no seksa. Es saku – tās ir muļķības, lai arī Tolstojs ir ģēnijs un domas gigants.
– Tikmēr jūsu darbā “Testosterons” citu krievu ģēniju, komponistu Modestu Musorgski, kopīgs – kentaura – ķermenis savieno ar vācu amata brāli Rihardu Vāgneru, abiem valkājot militāras ķiveres…
– Abi, Modests Musorg-skis un Rihards Vāgners, ir romantisma simbols mūzikā. Mani interesē romantisms kā kultūras periods, jo mani uzskati un gaume sakrīt ar 19. gadsimta romantiķu pasaules uztveri. Darba nosaukums ir “Testosterons”, tas ir hormons, kas vīriešiem pamatā atbild par dzimumdziņu un seksualitāti.
Romantisms savos pamatos ir neapmierinātība ar pasauli ap sevi, frustrācija par to, ka pasaule galīgi nekur neder, un reizē – ideāla meklējums. Kā tas saistīts ar seksualitāti? Neapmierinātības apmierināšana ir seksualitāte pārnestā nozīmē.
Reizē Vāgners un Musorgskis saauguši kā Siāmas dvīņi, un tas ir vēl viens darba slānis. Tā ir neizbēgama kopā atrašanās. Mēs uzskatām, ka esam absolūti brīvi indivīdi ar rīcības un izvēles brīvību. Tā arī lielā mērā ir, tomēr kopumā mūsu enerģētiskais lauks, mūsu planēta ir kopīga. Tu nekur no tā neaizbēgsi. Vari uzskatīt sevi par monādi, bet, ja esi ar Vāgneru vienā ķermenī, tad tu tur esi. Tu vari pagriezt galvu, neskatīties uz viņu, bet nekur neaizmuksi.
– Bet kāds šajās rokās sadevušos vīru figūrās, iespējams, saskatīs partnerattiecību likuma diskusiju fonu. Ko sakāt par šādu, ideoloģisku jūsu darbu tulkojumu? Turpat izstādē ir arī ideologs Ļeņins – vienreiz ratiņkrēslā (“Pantokrators”), otrreiz – spermas jūrā. Savukārt feminisma idejas iespējams nolasīt divās samīcītu sieviešu figūrās darbā “Sieviešu diena”.
– Ļoti gaidīts jautājums. Tas ir katra paša ziņā. “Testosteronā” neapšaubāmi ir homoerotisks piesitiens, bet tas nav uzsvērts – darbs vienkārši ir tā sanācis. Skaists vīrieša ķermenis mūsdienu vizuālajā kultūrā nezin kāpēc asociējas tieši ar homoerotisko estētiku. Es te negribu teikt, ka Vāgners un Musorgskis šeit ir geji, tomēr šis moments pats darbā radās. Bet Ļeņina tēls ir metafora dziņām, kas cilvēkiem liek mainīt pasauli – sperma ir simbols tam, ka viņš apsēklo civilizāciju ar savām darbībām.
Gaidu pārmetumu par “Sieviešu dienu”, jo kāds teiks – tos večus tu uztaisīji glītus, sakarīgus, bet kā tu redzi sievieti? Sieviete šeit ir briesmīga – samīcīta, gandrīz sairusi, muskuļi atdalās no kauliem. Tomēr darbs nav ne feministisks, ne antifeministisks – patiesībā šis darbs esmu es pats, Gļebs Panteļejevs, tajā dienā, kad tas tapa. Vienā vakarā ierados mājās pēc briesmīgas, kašķējoties un lamājoties pavadītas dienas.
Tur ieraudzīju skices, ko biju veidojis pēc pasūtījuma – nekādi nevarējām atrast kopīgu valodu ar pasūtītāju. Acumirklī tās izdemolēju un beigās metu pret sienu. Ieliku visu negatīvo, kas bija sakrājies. Otrā dienā atnācu uz darbnīcu un ieraudzīju, ka tieši tie ir darbi, kurus gribu uztaisīt es pats – pēc savas, nevis pēc kāda pasūtītāja gribas.
Paņēmu, bišķīt pielaboju, un tajā brīdī radio dzirdēju reportāžu par kārtējo sieviešu dumpi. “Sieviešu diena” absolūti esmu tas es, kurš savārīja šos mēslus. Emocijas bija tādas pašas kā niknajām meitenēm, kas skaida kaut kur Parīzē un rāda krūtis.
– Jūs pats aicinājāt uz sava veida mākslinieku dumpi – “Nesaprašanas sienas” celšanu Doma laukumā, reaģējot uz autoratlīdzības nodokļu reformas projektu. Kas lika iziet ārpus mākslas lauka?
– Tas ir pavisam vienkārši. Lielformāta tēlniecība – žanrs, ko mīlu un kas man padodas un, kā man šķiet, arī rod piekrišanu un pat mīlestību sabiedrībā, – pēc šādas reformas man elementāri nebūs pa kabatai.
Manā nozarē, kur tiek lietoti nopietni materiāli un darbi top ilgā laikā, nodokļu slogs, ko līdz šim maksāju, faktiski pieaug trīs reizes, un tas darbus padara traģiski dārgākus. Laikam kādam šķiet, ka Latvijā pasūtītāji ir miljardieri. Protams, māk-slinieki nepārtrauks strādāt. Tu turpināsi darīt, bet aiziesi citos formātos, citās tehnikās.
Otra lieta, ka, aizbildinoties ar augstiem mērķiem un rūpēm par mums, mūs grib iedzīt sīkražotāju artelī, kur vienkārši štancēsi suvenīrus un plaša patēriņa kiču. Jaunā likumdošana man saka – vecīt, tu nepareizi dzīvo, dari kaut ko tādu, kas nes peļņu.
Tu taču vari taisīt mazformāta ķiņķēziņus un pārdot internetā! Cilvēki, kas bīda reformu, nesaprot atšķirību starp mākslinieku un ražotāju. Mēs radām, nevis ražojam. Mēs nevaram visu darīt tikai produkta realizēšanai. Bet visai reformai ir šī ievirze – būt efektīviem, nevis dīkdieņiem un liekēžiem.
Reizē mūs vēl uzskata par blēžiem – pārmet, ka daudzi nepamatoti slēguši autoratlīdzības līgumus – celtnieki, advokāti, pat militāristi, un tāpēc vajagot to bodīti vērt ciet. Iznāk, ka mani, kurš to nav pelnījis, soda. Būtībā, ja reforma atņem darba izdevumu atvieglojumu, man atņem mākslinieka statusu, sametot vienā kaltā ar tiem, kas tiešām ir žuļiki.
– Kāds teiks – Panteļejeva darbi taču ir dārgi, bet viņš sūdzas, ka nodokļi jāmaksā.
– Dārgi tāpēc, ka darbu tapšana tiešām ir dārga. Un maksāt 40 procentus no apgrozījuma pēc 25 tūkstošiem sit tieši pa šāda mēroga darbiem, jo tas nenormāli sadārdzina kopējo tāmi. Tādi darbi kā šajā izstādē vairs nebūs iespējami.
– Cerat, ka jūs sadzirdēs?
– Man ir vairāk nekā 50 gadu un pietiekama dzīves pieredze, lai par atsevišķām lietām nebūtu nekādu ilūziju. Tomēr mūsu gadījumā es nebūtu iesaistījies šajā cīņā, ja manī nebūtu kaut kāda optimisma deva. Protams, būs milzīga pretestība, mūs noliegs. Bet mēs vienkārši spiedīsim.
Neļausim viņiem to izdarīt, jo viņi grib mūs iznīcināt. Nekad nebūtu varējis iedomāties, ka šādi karošu ar savu valsti, ko šobrīd reprezentē šī valdība – šie koučingu izgājušie cilvēki, kuri aiz cipariem neredz nedz cilvēku, nedz to, ka Latvijā kultūra ir valsti cementējošais sastāvs.
– Jūs būtu gatavs ķieģeļu sienu papildināt?
– Protams. Tas gan būtu cits formāts. Tāpēc mēs esam mākslinieki, lai izdomātu citus gājienus. Pagaidām vēl neesam Reira pāraudzināti, lai štancētu tikai sienas uz katra stūra. Tas būs kaut kas cits, negaidīts un pilnīgi asimetrisks. Mēs neesam muļķi. Jāatceras arī, ka atmodu 80. gados sākām mēs. Tas nav drauds, tā ir piezīme.
https://www.la.lv/mus-grib-iedzit-sikrazotaju-arteli-saruna-ar-telnieku-glebu-pantelejevu/
_________________________________________________________________________________________________
Man in Art. - izstādes katalogs. - Rīga: Māksla XO galerija, 2018. - 4.,22. lpp.
____________________________________________________________________________________________________
SARUNA: Dzīvi nevajag sarežģīt
Galerijā Māksla XO tēlnieks Gļebs Panteļejevs personālizstādē Latgales rapsodija eksponē savus jaunākos darbus, kuros par materiālu darbu tēliem pieteicās Latgales daba, cilvēki, vēsture, tās unikālā garīgā telpa.
«Visas interesantākās un nākotnē svarīgās lietas notiek marginālijās, pierobežā, fiziskā vai garīgā. Latgale ir mūsu frontīrs jeb robeža ģeogrāfiskā un garīgā izteiksmē,» uzskata mākslinieks. «Izstādes struktūras pamatu veido trīs centrālie objekti no koka – lielformāta skulptūras –, katrs no tiem simbolizē vienu no trim man svarīgiem esamības pamatelementiem – garu, matēriju un cilvēku kā šo jēdzienu savienojumu, kā arī izstādes centrālais darbs ar nosaukumu Lielais. Nezināmais, bronzas jātnieka skulptūra, kas simbolizē neprognozējamo Nākotni.»
– Cik daudz domājat par nākotni, mēģināt to prognozēt?
– Necik tālu. Izcilais fotogrāfs Leonīds Tugaļevs reiz teicās izlasījis – britu zinātnieki atklājuši, ka laika nav. Tolaik es pasmējos, bet tad sāku interesēties. Ir normāli, ja cilvēks domā par nāvi. Žurnāls Rīgas Laiks vienubrīd vispār bija veltīts tikai nāvei, laikam tagad redaktori ir palikuši vecāki un pārstāj par to tik daudz cepties, bet pirms gadiem desmit tas bija žurnāls par nāvi. Tolstojs teica, ka diena bez domām par nāvi ir tukši nodzīvota, bet tam es nepiekrītu. Neatceros, kur es lasīju – iedomājies, kā bija pasaulē, pirms tu biji piedzimis. Es piedzimu 1965. gada septembrī, bet, teiksim, 1963. gadā manis nebija, bet pasaule bija, notika daudz kas – Gagarins lidoja kosmosā, bija Otrais pasaules karš, mans vectēvs karoja, tēvs sita kanti manai mammai... Un tad es piedzimu, un šķita, ka pasaule ir tāpēc, ka es esmu. Pasaule ir vienmēr. Kad manis vairs nebūs, būs tāds pats stāvoklis kā pirms manas piedzimšanas. Ja atmetam fobijas un bailes par šo faktu, pasaule atgriezīsies situācijā pirms manis. Tādā veidā var samazināt savu fobiju intensitāti. Šis ir izcils padoms – mēģināt paskatīties no pretējas situācijas. Kaut kas ir, bet tu iedomājies, ka tā nav, un paskaties no šī skatapunkta un sapratīsi – nekas nemainās, vienmēr viss ir, vienmēr visa nav, ir nesaprotama kustība, kurā esi iesaistīts, kā tas sākās, kā tas beidzās, tev nav dots zināt, bet rotācija notiek.
– Kā jūsu darbos atnāca Latgale?
– Nejauši. Sanāca tur biežāk būt. Es sapratu, ka mani ietekmē tā vide. Bērnībā esmu vienu vasaru tur dzīvojis, bet citādi ar Latgali neesmu saistīts, tur man nav neviena rada, nav neviena senča, kas nāktu no Latgales, manos gēnos ir tikai praktiskie kurzemnieki. Sākumā man vienkārši bija sajūta, ka tur ir citādāk, ka tur viss ir citādāk – citas debesis, cita ainava, bet tur jo īpaši es jutu citādo pieeju pietiekamībai. Kurzemē cilvēks strādā, lai celtu savu dzīves līmeni, lai būtu vairāk naudas, viņš varētu vairāk atļauties, veidot krietnāku saimniecību, iegādāties nopietnākus darbarīkus un greznības priekšmetus. Latgalē ir pietiekamības princips, un to apliecina arī uzņēmēji, kas tur darbojas, – Latgalē cilvēki paceļas līdz noteiktai pakāpei un tad saprot – kāda jēga pelnīt nevis 1000 eiro, bet 1200, protams, vairāk strādāt. Latgalietis apstājas pie saprātīga pietiekamības līmeņa, jo varbūt pa to laiku vairāk uzmanības pievērsīs saulrietam vai skatīsies debesīs un mākoņos, jo tas viņam ir svarīgāk. Nezinu, ar ko tas ir saistīts, varbūt ar rāmu pašpietiekamu dabu, jo tādas pašpietiekamas dabas kā Latgalē nav nekur citur. Kurzemē ir trauksme, Kurzemē visur ir nedaudz izaicinājums. Latgalē viss ir aizmidzis, tās ainava atgādina guļošu sievieti. Latgale guļ, redz skaistus sapņus, un tai neko nevajag, protams, poētiskā nozīmē. No civilizācijas viedokļa, skaidrs, ka tas ir strupceļš, nemaz nerunājot par ģeopolitiku. Mentāli un garīgi Latgale guļ, un miegs ir skaists stāvoklis, miegā daudz kas notiek. Un mani tieši tas ietekmēja, man tas patika, jo es ieraudzīju iracionālo eksistences veidu. Tur viss ir.
– Kā Latgalei izdevies iekapsulēties?
– Tas ir frontieris, marginālija. Viens beidzas, sākas cits, un marginālijā nāk pāri dažādi strāvojumi. Tur jaunais parādās un atkal aiztek, līdzīgi kā ūdens aprite dabā. Man Latgale ir kā iedvesmas avots, piedodiet par banalitāti. Atgriežoties no turienes, konstatēju, ka manī tā ir kaut ko iesējusi, ko nevaru līdz galam izskaidrot, – parādās darbs, kurā es zinu – tas ir no turienes. Reiz mans kolēģis no komandējuma atgriezās ar man sūtītu dāvanu – trīs litru burku ar pašbrūvēto Latgales šmakovku. Izcilu! Pat viņu kandžā ir smeldzīgas harmonijas sajūta, šmakovka nav dzīvespriecīga, bet smeldzīga. Visa Latgale ir nedaudz skumja, bet tās skumjas ir ļoti radošas. Ne velti no turienes nāk talantīgi cilvēki, jo, vēsturiski raugoties, lielākā daļa latviešu radošās elites nāk no turienes vai arī tai ir latgaļu piešprice.
– Vai uz šo vietu Latvijā var paraudzīties kā īpašu reģionu?
– Ja mazliet trivializējam – Latgale ir vajadzīga attīstībai. Ja viss ir vienāds un monolīts, tas zināmā mērā ir labi – visi domā vienādi, ir vienādas tieksmes un uzvedības imperatīvi, no otras puses – nav uztveres starpības, līdz ar to kustība nenotiek. Tagad ir divi poli – ir racionālisms, kas valda Kurzemē, un Latgalē – misticisms un smeldzīgs domīgums, neiedomājama pašpietiekamība sadzīvē, kad, sasniedzot zināmu līmeni, viņi tālāk neiet, jo – priekš kam? Nezinu, ar ko tas saistīts. Krievu valodā ir viens vārds sorezcatj – apcere un vērošana, nepiedalies un neietekmē, nepakļaujies, bet tikai līdzredzi. Un tā īstenībā ir radošu cilvēku īpašība, bez kuras nevar būt mākslinieks.
– Mūsu Indija?
– Varbūt. Māksliniekam uz laiku ir jāpaliek mierā, jāpaskatās vienā punktā... Lai gan meditācijā neesmu ne skolots, ne praktizējošs, bet, šķiet, ka to sauc par meditāciju. Ja no rīta jau domā, kā velti nepazaudēt ne vienu minūti, tad jādara citi darbi, tad mākslā nedrīkst neko darīt.
– 21. gadsimts ir steigas, stresa un patēriņa laiks. Visai pasaulei taču vajag vairāk. Produkts, rezultāts, darba ražīgums, lietderīgums...
– Ja nedomāsim par darba ražīgumu un tehnisko progresu, ko tagad arī bieži lamā, un antipatērētāju sabiedrības un antiglobālistu noskaņojums ir dominējošs, var pienākt brīdis, kad, globālismam izzūdot, kāds priekšmets, pie kura esam pieraduši, maksā neiedomājami dārgi, ka to var atļauties ļoti bagāti cilvēki. Tā tas jau bijis. Tagad mēs patērējam daudzas lietas, uzskatām to par ikdienu, kas kādreiz nebija pieejams visiem. Piemēram, uzturs. Var lamāt, kā gribas, ģenētiski modificēto pārtiku un ķimikālijas, bet vēsturē vidusmēra cilvēks vēl nekad nav lietojis tik kvalitatīvu uzturu. Pēc skeletiem, pēc kaulu ķīmiskā sastāva uzreiz var pateikt, kurš piederējis elitei un kurš – tautai. Elites pārstāvjiem vienmēr bija proteīniem bagāta pārtika, tas nozīmē – ēdis gaļu, zivis... Tagad miljonāra kauli neatšķiras no celtnieka kauliem. Vai esam gatavi tagad atkal nokļūt šādā situācijā, atsakoties no globālisma un patērētāju sabiedrības?
– Globālisms jau nenozīmē tikai labu uzturu. Kaut vai šā laika aktualitāte – bēgļi.
– Bēgļi ir cita saruna. Ja es konstruēju savu ideālo pasauli – gribētu, lai katrā mūsu ģimenē būtu vismaz trīs bērni, lai būtu pietiekami daudz darba roku un sociālā nodokļa maksātāju, lai mēs attīstītos un nebrauktu uz ārzemēm, lai attīstītu savu zinātni un kultūru, ražošanu, koptu tradīcijas, bet realitātē ir pilnīgi cits – mēs esam septītā valsts pasaulē pēc izmiršanas tempiem, mēs esam viena no topa valstīm, no kurienes cilvēki brauc prom, un esam viena no tām valstīm, kurā veidojas fizisks tukšums, kas noteikti tiks aizpildīts ar citiem cilvēkiem. Tā nav nekāda mistika vai sazvērestības teorija, tā ir elementāra fizika. Ja mēs būtu pietiekami daudz un pietiekami spēcīgi, mēs varētu nelaist iekšā bēgļus, bet mēs laidīsim un ar laiku te dzīvos citi cilvēki. Jautājums nav par to, būs viņi vai nebūs te, bet – cik lielā mērā mēs atstāsim savu ietekmi uz viņiem. Vai dziesmu svētki pēc 30 gadiem būs tādi paši, vai tie būs vispār, vai koristu sastāvs būs ar nedaudz citas nokrāsas sejām un acu formu? Ideāls variants – ja dalībnieku sastāvs paliktu tumšādaināks, bet viņi dziedātu dziesmu svētkos.
– Latviešu valodā?
– Jā. Man ļoti skumji to atzīt, jo manai ideālajai pasaulei ir pilnīgi citas aprises. Kad taisu skulptūru, tad es finālā saņemu gandarījumu par personīgi izveidotu un mainītu pasauli, jo realitātē pasauli mainīt nevar – to es saprotu, un vienīgā lieta, kur es varu uzņemties atbildību un izdarīt pēc savas ieceres, un nobeigt arī, kā es redzu tuvu ideālam, ir mākslas darbs. Ja to pašu mēģinātu realizēt dzīvē, tad vienkārši sadegtu, un pasauli nepārkodīšu nekad.
– Viens nevar mainīt, bet cilvēku kopums?
– Tolstojs to sauca par gribu kopumu. Rezultāts šādai gribai – bērni dzimst, mēs paši piepildām šo telpu, un tad te neviens nebrauks, jo te nebūs vietas. Šobrīd Eiropas griba ir – nedzemdēt bērnus.
Skatīsimies pēc analoģijas – nebija jau tā, ka Romu iekaroja, romiešus nogalināja un tajā vietā ienāca cita civilizācija. Romas civilizācija ļoti rāmi un lēnām pārtecēja citā formā. Barbari, kas nāca, jau nebija bezsmadzeņu dzīvnieki, protams, mežonīgāki salīdzinājumā ar rafinētajiem romiešiem, bet viņiem bija enerģija, pasionārisms. Tieši tas pats šobrīd notiek ar Eiropu – par imigrantiem saka, ka viņi būs slimību perēkļi, ka ir slinki un brauc tikai pēc pabalstiem. Protams, daļa iebraucēju dzīvo no pabalstiem, bet ir tik liela daļa tā saukto white trash jeb balto atkritumu, kas dzīvo no pabalstiem. Kāpēc par to nerunā?
– Eiropa, kas pārdzīvojusi divus karus, pati nav apjautusi to, ka iet strupceļā?
– Negribu pārāk iedziļināties Gumiļova pasionārisma teorijā, kas ir arī ļoti strīdīga, bet ir lietas, ko viņš vērīgi pamanījis. Viņa pasionārisma teorija ir, ka nācijas un etnosa attīstību nosaka pasionāro indivīdu daudzums. Es piekrītu tam, ka indivīdi ar paaugstinātu aktivitāti un radošo izdomu, nežēlīgi – no vienas puses, no otras puses – gatavi upurēties un paši iet bojā, arī nosaka visu, jo pārējos velk aiz sevis un veido jaunus etnosus. Šobrīd Eiropā pasionārisms ir tuvs nullei. Pēc Gumiļova domām, Eiropa jau 20. gadsimta otrajā pusē bija inerces fāzē, bet tagad Eiropas kopējais superetnoss tuvojas tādam relikta statusam, ko viņš sauc par homeostāzes stāvokli – līdzsvarā ar dabu, kas notiek, tas notiek. Līdzīgi bija ar romiešiem – kad Romai tuvojās barbaru karapulki, romieši, lai tikai viņus neaiztiek, atdeva kara goda zelta statuju, vienu no saviem galvenajiem simboliem. Barbari aizgāja, bet pēcāk atgriezās, un tad bija beigas. Tagad kaut kas ļoti līdzīgs notiek. Iekšā nāk cilvēki ar augstu pasionārismu. Jautājums par to – cik lielā mērā viņi uzsūks vietējās tradīcijas, jo nebūs jau tā, ka ienācēji vienkārši islamizēs Eiropu. Elementāra fizika – sajauciet apelsīna sulu ar degvīnu, un mainīsies koncentrācija kā vienam, tā otram, bet kvalitatīvajā līmenī rodas pavisam cita viela. Un šī ir līdzīga situācija. Protams, mēs nebūsim tie eiropieši, kas pieraduši dzīvot tā kā līdz šim, bet viņi arī nebūs tie, kas pārveidos pilnīgi visu pēc saviem ieskatiem, viņi nebūs spējīgi uz to, jo masa, inerce ir milzīga Eiropas civilizācijai. Bēgļi ir tie, kas būsim mēs. To pieņemt ir nenormāli grūti, bet tie būsim mēs. Tāpat kā romieši kļuva par daļēji itāļiem, daļēji frančiem, daļēji rumāņiem. Uz pašreizējo Rumānijas teritoriju romieši sūtīja noziedzniekus, tā bija izsūtījuma vieta, kā tāda Sibīrija, tas nozīmē, ka rumāņiem ir ļoti stiprs vareno romiešu gēns. Sajaucās, un, lūk, mūsdienu rumāņu nācija.
– Kāpēc Eiropa tik ļoti baidās?
– Tā nebaidās, tai vienkārši nav spēka. Tā pati ir izkāvusi savus pasionārus abos briesmīgajos karos. Latvija ir īpaši daiļrunīgs piemērs. Nupat taisīju plāksni par godu strēlnieku bataljonam, latviešu puikas 1915. gadā gāja pierakstīties brīvprātīgajos cīņā pret vāciešiem. Tieši to labāko genofondu – jaunus vīriešus ar ļoti augstu pasionārisma līmeni, gatavus upurēties –, šo zelta fondu izpļāva Pirmais pasaules karš. Tiem, kas palika dzīvi, piedzima bērni, kas izauga, bet tad nāca Otrais pasaules karš, kur notika tas pats – Otrais pasaules karš piebeidza atlikušos pasionārus. Mums nav šo eksemplāru. Tie, kas aizgāja Otrajā pasaules karā, lielākoties nepaspēja atstāt savu sēklu. Tāpēc mēs, tas attiecas arī uz Eiropu, esam piesardzīgi, un izdzīvojušie ir tie, kas mēģināja saglabāt savu ģimeni, neoperējot ar lielām idejām, bet bieži vien tās aizstājot ar elementāru konformismu un pat kolaboracionismu, bet – saglabāja valodu, ģimeni, cilvēkus, bet tie ir citi cilvēki, jo tie, kas gāja pierakstīties strēlnieku bataljonos, tie ir izkauti. Pasionārisma gēns Latvijai ir vajadzīgs, tieši tāpat kā visai Eiropai, un tas nāk iekšā. Tie, kas pāri Vidusjūrai brauc, ir citi cilvēki, viņi mūs atšķaidīs, un varbūt uz tā pamata radīsies... Protams, tie nebūsim mēs pašreizējā izpausmē. Pieļauju, ka var būt arī problēmas, pieļauju – arī kataklizmas, bet – tas būs cits etnoss.
– Eiropa gatava nolikt pilnvaras?
– Nē, un tas nebūs tik ātri, tas turpināsies līdzīgi kā Romā. Romas impērija pārveidojās ļoti lēni, parasti saka – gāja bojā, bet tā negāja bojā, tā pārtapa. Cik ilgs laiks paies? Vairāki gadu simti.
Arī krievu etnoss ir tikpat zaudējis savu pasionārismu, tur būs citi migranti, tur nāks no Ķīnas un tā sauktās Centrālās Āzijas, bet – tieši tas pats process, tikai ar citiem cilvēkiem.
– Kā redzat, kas varētu notikt starp latviešiem un krieviem?
– Fantazēju – pēc kāda laika cilvēki, kas dzīvos šeit un varbūt sauks sevi par latviešiem, katrā ziņā mūsu paliekas te būs, viņi būs tumšāku ādas krāsu un melnākiem matiem. Mēs, latvieši un krievi, uzskatām, ka dzīvosim mūžīgi, bet nebūs tā, mēs pārvērtīsimies citā etniskā formā. Ja skatāmies latviešu etnoģenēzi, par latviešu moderno nāciju vēsturnieki sāk runāt ar 18. gadsimtu. Viduslaikos, kad te nāca iekšā vācieši, kurši un latgaļi karoja savā starpā, bija lielākie ienaidnieki, pat vācietis bija mazāks ienaidnieks. Ja viņiem kādreiz pateiktu – mīļie kurši un latgaļi, reiz veidosiet kopīgu etnosu, ko sauc par latviešiem, domāju, viņi nodurtu šo cilvēku, jo tā būtu ķecerība kaut ko tādu pateikt. Mēs arī tagad diez vai iedomājamies kaut ko līdzīgu, bet, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, kāpēc ne? 13. gadsimta sākumā sākās saplūšana, un nepilnu 400 gadu laikā zemgaļi, kurši, lībieši, latgaļi, sēļi kļuva par latviešiem, un nu visiem tas šķiet normāli.
– Sevi saucat par krievu, brīvi runājat latviski, esat veidojis vairākus latviešu nācijai būtiskus objektus – Oskara Kalpaka pieminekli, Melno slieksni pie čekas nama... Cik jaukti ir jūsu gēni?
– Mans genoms ir ļoti jaukts: krievu līnija – no Dienvidkrievijas, no Donas, no Sibīrijas, man pat iejaukušies austrumu cilvēki – mana vectēva māte bija čerkesiete, bet no Kurzemes man nāk latviskā stīga pa tēva līniju, un es to arī mentāli jūtu, ka Kurzeme ir mana vieta. Ja Latgale man vienkārši ir iedvesmas avots un vieta, kur es brīnos par to, kā mūsdienu pasaulē var būt kaut kas tāds, tad Kurzeme ir mani mentālie pamati. Kurzemē ir mierīga, praktiska attieksme pret dzīvi, jo – dzīvi nevajag sarežģīt, bet nevajag arī īpaši atslābt.
http://nra.lv/kultura/149009-saruna-dzivi-nevajag-sarezgit.htm
____________________________________________________________________________________________________