Publikācijas

 

Guntars Sietiņš, Elita Ansone. Riņķa kvadratūra / Squaring the Circle - izstādes katalogs
(teksta autore: Elita Ansone). - Rīga: Guntars Sietiņš, Elita Ansone, 2017. - 46 lpp. 

 ___________________________________________________________________________________________________

Purvīša balvai 2017.gada pirmajā ceturksnī nominēti Ieva Epnere, Jānis Avotiņš, Guntars Sietiņš

11. aprīlis, 2017

Darbu ir sākusi sestā Purvīša balvas ekspertu darba grupa un nosaukusi pirmos trīs "Purvīša balvas 2019" nominantus. Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus, kas bija apskatāmi laika posmā no 2016.gada 8.decembra līdz 2017.gada 31.martam, Purvīša balvas ekspertu darba grupa balvai, kas tiks pasniegta 2019. gada aprīlī, ir nominējusi Ievu Epneri, Jāni Avotiņu un Guntaru Sietiņu.
“Savukārt Guntaru Sietiņu žūrija izvirzījusi balvai par jaunajiem darbiem izstādē "Riņķa kvadratūra" LNMM 4. stāva izstāžu zālē.

Nominācijas pamatojums: "Šī izstāde ir kā apoteoze mūsu gadsimtā izzūdošajai vērībai – spējai saskatīt un novērtēt klasisko grafikas tehniku smalkumu. Gluži kā askētisks mūks ierobežo savu saskarsmi ar ārpasauli arī Guntars Sietiņš neielaiž savās grafikās lapās neko pasaulīgi lieko – ir tikai lode, kvadrāts, apdedzis koks, burti un cipari. Vizuālo askētismu līdzsvaro grafikas tehniku (galvenokārt mecotintas un akvatintas tehnikas ar dažiem novatoriskiem risinājumiem) saprātam netverami perfektais pielietojums," vērtē Inese Baranovska.

"Sietiņa optiskais iluzionisms rada pilnīgi hermētisku pasaules modeli. Viņa attēlotās lodes, kas atspoguļo noslēgtu telpu 360 grādu leņķī, ieskaitot enigmātiskas spēles ar rakstu zīmēm (spoguļraksts, bezgalības zīmes utt.), rada pilnīgu un reizē klaustrofobisku iespaidu. Trauksmes izjūtu izraisa arī viņa meistarība mecotintas un akvatintas tehniku lietojumā, kuru nav iespējams ne pārspēt, ne vairs tālāk pilnveidot, jo ir sasniegta burvju mākslas robeža," papildina Vilnis Vējš.

http://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/purvisa-balvai-2017.gada-pirmaja-ceturksni-nomineti-ieva-epnere-janis-avotins-guntars-sietins.a232229/ 
_________________________________________________________________________________________________

Guntars Sietins. Characters and Signs (red. - Jan Szmatloch, Marcin Bialas). -
Katovice: Drukarnia Archidiecezjalna, 2016. - 24 lpp.

 

István Orosz un Guntars Sietins. Ešera pēdās.
Izstādes katalogs (kuratori - Sergio Buoncristiano, Daniel Koster). - Galatīna: A100 galerija, 2016. - 4.-9., 32.-49. lpp.
____________________________________________________________________________________

Guntara Sietiņa “Dienas Ducis”

Arterritory.com
29/04/2013

Lasi grafiķa Guntara Sietiņa (1962) atbildes uz “Dienas Duča” jautājumiem! Līdz 21. maijam galerijā “Māksla XO” var doties apskatīt Sietiņa jaunāko personālizstādi “Uguns siena”. Jaunie darbi pārsteidz ne tikai ar mākslinieka pielietoto grafikas tehniku dažādību – mecotintu, akvatintu, fotopolimēru, bet arī krāsu – melno un sarkano, kas īpaši izceļas uz galerijas pelēkajām sienām.

1. Labākais dienas brīdis.
Rīts, un jo agrāks, jo labāks. Tad līdz darba dienas sākumam var pagūt ļoti daudz izdarīt.

2. Kāpēc nodarbojies ar mākslu?
Racionāli to ir grūti pamatot. Varu vienīgi teikt, ka šis ir viens no labākajiem veidiem, kā apliecināt sevi.

3. Filma, koncerts, izstāde vai grāmata, kas atstājusi neizdzēšamu iespaidu.
Savulaik lielu iespaidu atstāja pirmajos “Arsenālos” redzētās  filmas, īpaši Josa Stellinga (Jos Stelling). No pēdējā laikā redzētajām izstādēm patika Mauritsa Kornēlisa Ešēra (Maurits Cornelis Escher) darbu retrospekcija Hērakleidona muzejā Atēnās. Fantastika izstāde, līdzās grafikas lapām bija eksponētas arī klišejas.
LMA grafikas katedras “virtuves” plaukti

4. Kur darbiem šobrīd rodi idejas?
Vēroju, jo noderēt var pilnīgi viss.

5. Kuru mākslas darbu tu vēlētos kaut tie būtu tavā īpašumā?
Man jau ir neliela grafikas kolekcija, ko pamazām papildinu. Diemžēl pagaidām kolekcijā vēl nav neviena Vijas Celmiņas darba.

6. Ko dari, kad nenodarbojies ar mākslu?
Daru daudzas lietas. Vasarā, piemēram, man patīk pļaut zāli.

7. Tu daudz guli?
Tikai tik daudz, cik nepieciešams.

8. Vai kaut ko kolekcionē?
Ļoti aizrautīgi nekrāju neko. Bet ir lietas, kuras paglabāju — dažādas monētas, piemēram.

9. Viena no svarīgākajām lietām tavā darbnīcā?
Svarīga man ir nevis lieta, bet kāda vieta Mākslas akadēmijas grafikas katedras darbnīcā. Šeit tiek veikti visi netīrie darbi, te atrodas arī metāla klišeju ķīmiskās apstrādes kamera. Šo vietu mēdzu dēvēt arī par grafikas “virtuvi”. Kāda māksliniece, pirmo reizi ienākot, gan teica, ka te izskatoties kā šausmu filmās. No rītiem vienmēr apskatos, vai šajā vietā viss ir kārtībā. 

10. Kas tev garšo, kas negaršo?
Visu nemaz neesmu nogaršojis, lai varētu tā izvērtēt.

11. Kas gribēji būt bērnībā?
Autobusa šoferis. Ļoti gribēju!

12. Trīs radoši cilvēki, ar kuriem kopā vakars noteikti izdotos.
Trīs vienā? Savulaik zīmēju vāku Jura Zvirgzdiņa, Lienītes Mednes un Vlada Spāres grāmatai “Odu laiks”. Brīnišķīgs autoru kolektīvs, Juri Zvirgzdiņu citēju dažādās dzīves situācijās.

http://www.arterritory.com/lv/blogi_video/dienas_ducis/2236-guntara_sietina_dienas_ducis/

_______________________________________________________________________________________

Izstāde UGUNS SIENA no 25. aprīļa līdz 21. maijam galerijā Māksla XO

Ilze Žeivate īpaši LILIT

LILIT 05/13

Mana jaunā izstāde „Uguns siena” nebūs revolūcija, bet evolūcija formālā un tehniskā ziņā. Pirmkārt tā ir krāsa – melnā un sarkanā. Jau ilgāku laiku krāsa man nelika mieru, bet pagājušo gadu gleznotāja Tatjana Krivenkova pie manis taisīja maģistra darbu grafikā, un es nevarēju atturēties nepaņemt no viņas krāsu tūbas sarkano. Tā manās jaunajās kompozīcijās ienāca Tatjanas Krivenkovas izmantotais Charbonnel Warm Red, kas vistiešākā mērā raksturo jauno darbu sēriju – uguni un sadegušo koka sienu. Pa gabalu šie darbi izskatās kā absolūts minimālisms – kvadrāts un lode, it kā daudzkārt apspriestais melnais kvadrāts, bet, pienākot tuvāk, atklājas detaļas un pilnīgi citas lietas.

Tēmas ierosinātājs ir pārogļojies koks. Esmu no Kuldīgas, un pagājušo vasaru, ciemojoties pie vecākiem, sabildēju Kuldīgas vecpilsētā pie Alekšupītes nodegušu māju. Sadedzis koks man vienmēr ir paticis, jo tajā visā ir kaut kas eksistenciāls, un kokam ir brīnišķīga forma un neatkārtojama faktūra. Arī mecotintas tehnika, kurā zīmējums jāveic melnā, ir ļoti atbilstoša šī motīva realizācijai. Izstādē būs redzami pirmie pieci darbi, ko „Uguns sienas” sērijā esmu uztaisījis. Formāti nav pārāk lieli un arī tirāža maza, jo, sākot strādāt pie jaunas sērijas, vienmēr pārbaudu, kā tā izskatīsies. Šobrīd arī ir grūti pateikt, kā tā attīstīsies tālāk, bet pārāk nemokos – uzskatu, ka procesam jārit dabīgā gaitā.

Bez „Uguns sienas” izstādē būs skatāmi arī jauni darbi no „Rakstu” sērijas. No visiem simboliem man sirdī iekritusi tieši bezgalība. To pakadrējot vai fragmentāri uz to paskatoties, vidusdaļa atgādina krustu. Noliekot tai līdzās lodi, var iegūt visdažādākā veida atspulgus. Tā ir formāla spēle ar bezgalības zīmes simbolu un lodi, bet, ja tur kāds vēl saskata eksistenciālas asociācijas, tad tā ir katra skatītāja personīgā lieta.

Jauna lieta manā izstādē būs tehniku dažādība. Gribu tomēr saglabāt distanci starp sevi un mecotintu, gluži sinonīmi mēs neesam. Mecotintu izmantoju, lai varētu realizēt man nepieciešamo reālistisko formu - iecienīto lodi ar atspīdumiem un tagad - sadegušo koka struktūru. Nevienā citā grafikas tehnikā tik detalizēti to nevar uzzīmēt un tonāli niansēti uztaisīt. Neesmu nekāds sektants, un mecotinta man nav pašmērķis. Ja paskatās, tad pēdējos četrus gadus savos darbos apvienoju mecotintu, akvatintu un ofortu, bet dažus darbus jaunai izstādei esmu pat nodrukājis jaunā mūsdienīgā grafikas tehnikā – fotopolimērā, kas Latvijā līdz šim nav izmantota. Tas, protams, nenozīmē, ka mecotinta man ir apnikusi. Laiks rit arvien straujāk, un manu pedagoga pienākumu Latvijas Mākslas akadēmijā kļūst arvien vairāk. Jūtu, ka nevaru paspēt visas ieceres realizēt tikai mecotintā, jo šī tehnika prasa ļoti daudz laika. Piemēram, jauno darbu „Uguns siena” skrubināju platē visu pagājušo vasaru ik sestdienu un svētdienu. Pie tam, varu strādāt tikai pie dienas gaismas, tumšajos rudens un ziemas mēnešos nevaru. Man ir „saules baterijas”. Pie elektriskā apgaismojuma varu tikai drukāt.

Fotopolimērs, savukārt, ir brīnišķīga iespēja salīdzinoši ātri uztaisīt darbu un pārbaudīt dažādas kompozicionālas idejas. Man par pārsteigumu, šie darbi izskatās gluži pieņemami, taču neteikšu, ka tā būtu tehnika, kurā es vēlētos nākotnē nopietni strādāt.

Kopš manas
pēdējās personālizstādes Latvijā pagājuši jau pieci gadi. Strādāju ļoti lēnām – katru gadu pa pāris kompozīcijām, un tas nav tikai dēļ laikietilpīgās mecotintas tehnikas. Slinks es neesmu, taču bez ārējiem kairinājumiem, uzaicinājuma piedalīties izstādē, vai vēl nopietnāk – sarīkot personālizstādi, pie jauniem darbiem nonāku daudz lēnāk. Tāpēc vienmēr esmu pateicīgs, ja mani aicina izstādīties.
________________________________________________________________________________________________ 

Mecotintas laiks.
Izstādes katalogs (kurators - Guntars Sietiņš, koordinatore - Elita Ansone). - Rīga: Mākslas arsenāla pētījumu fonds, 2012. - 4., 8., 28.-29. lpp.

 

Time of the Mezzotint. Colors beyond the stars.
Izstādes katalogs. - Tokija: Musee Hamaguchi Yozo: Yamasa Collection, 2012. - 5., 18., 24., 30. lpp.

 

Grafika-S. Latvijas Laikmetīgā grafika 2010-2014.
Izstādes katalogs (kuratore - Inga Šteimane). - Rīga: biedrība "Grafikas kamera", 2012. - 152.-155. lpp.
_________________________________________________________________________________________

Guntars Sietiņš. Unikods

Iesākumā bija tehnika - mecotinta (mezzotinto -  it. val. - pustonis). Tehniku var pielīdzināt vizuālajai valodai. Guntara Sietiņa izvēlētajā dobspiedes metodē pat visgaišākais punkts nemēdz būt balts, jo paliek krēslas zonā un nes sevī ēnu. Šī estampa īpatnība ir noteikusi tēlainību un virzījusi nodomus noteiktā gultnē. Nevar nepamanīt, ka Guntara Sietiņa nospiedumu telpas lielāko daļu aizņem tumsa.

Zināms, ka bālās noktirnes, gotiskās kaislības, kosmiskās drāmas vai zemapziņas dzīļu mīklas mīl romantiķi. Taču Guntars Sietiņš ir klasicizējošs mākslinieks. Viņu interesē konstruktīva skaidrība, proporcijas, veselā attiecības pret daļu un daļas samērojamība ar visiem pārējiem elementiem. Pilnīgi droši var teikt, ka klasicistu mīļākā forma ir aplis plaknē un lode telpā.
1994. gadā Guntara Sietiņa arsenālā nonāca metāla spoguļlodes. Tās bija tik lieliskas, ka izstūma no autora plastiskā repertuāra pārējos tēlus. Spoguļlode apvienoja sevī gan ģeometriski ideālu apjomu, gan atspoguļoto realitāti, kas liektas virsmas dēļ rādījās deformēta. Pie deformācijas jāpieskaita arī autora pazušana no spoguļvirsmas, kur tam būtu bijis jābūt, ja pieturētos pie realitātes.

Visbiežāk spoguļlodē bija vērojama Latvijas ainava. Ar debesīm, horizontu, kādu koku. Viss kompaktā esenciālā tvērumā. Kā dūrē. Un tad nāca gadījums. Saksijas iespiedgrafikas simpoziju organizatoram un profesionālam iespiedējam Reinhardam Rosleram (Reinhard Roessler), 2006. gadā bija gaidāma jubileja. Dāvinājuma estampa spoguļlodē Guntars Sietiņš lika iemirdzēties Roslera zīmogam. Lode savienojās ar tekstu, kļuva logocentriska, nepārstājot būt plastiska. Šī satikšanās deva jaunu ieelpu tēmai, kas šķita jau tuvojamies izsīkumam. Un pieprasīja paplašināt tehniskās robežas, jo turpmāk precīzie burti - to skaits pieauga un izpletās, prasīja citu gājienu. Tehnoloģiskā procedūra kļuva sarežģītāka. Pirms zīmējuma uzsākšanas mecotintā tika veikts radošs darbs ar datoru, kombinējot fotogrāfiju ar vektorgrafikas programmās veidotiem attēliem. Burtu pārnešanai uz vara klišejām tika izmantota sietspiede. Jaunā risinājuma galarezultātu var vērot darbu ciklā „Raksti", kas tika publicēts Ievas Rupenheites dzejas krājumā „Melnas krelles" (2007), kur aiz krellēm pēc dzejnieces ieceres paslēpās metaforiskie burti un lodes.

Guntara Sietiņa māksla tiecas uz universālu sapratni. Informācijas tehnoloģijās to apzīmē ar jēdzienu „unikods". Tajā ir solījums ietvert pasauli visdažādākajās zīmju valodās, ļaujot tām pastāvēt paralēli pēc vienotas kodēšanas metodes.

                                                                                                            Anita Vanaga, 2011.
______________________________________________________________________________________________

Richard Noyce. "Critical Mass - Printmaking beyond the Edge"
 A&C Black. 2010. Londona

Guntars Sietiņš - 76. - 77.lpp.