Publikācijas
Ieva Iltnere. Mana istaba.- Izstādes katalogs (sast. un red. Ilze Žeivate, teksts- Ilze Žeivate, Ieva Iltnere).- Rīga: Māksla XO galerija, 2024. - 36 lpp.
„Gribējās tā mierīgi. Bez patosa. Apkārt tik daudz kā uztraucoša.
Sava istaba. Vienkāršas lietas un situācijas. Cilvēki telpā. Glezna skatās uz tevi. Grāmatplaukts. Vinila plašu kolekcija. Melnbaltas fotogrāfijas no pagātnes. Pašsaprotamas lietas. It kā...” Ieva Iltnere, 2024.
Ievas Iltneres “Mana istaba” ir viņas darbnīca, kur tiek izdzīvoti un radīti tēli gleznām. Vārds “mana istaba” definē telpu, uzgleznotu dimensiju, kas raksturo Ievas Iltneres gleznotājas praksi, un skatītājam tiek dota iespēja pietuvoties šī radošā procesa izcelsmei. Gleznotāja atklāj lietas, kas viņu iedvesmo – gleznas, grāmatas, vinila plates, fotogrāfijas, dizaina priekšmeti, mode, arhitektūra, etnokultūra.
Ar sev piemītošu talantu Ieva Iltnere veido gleznas telpu tādā veidā, kas liek domāt, ka redzamā aina tur bijusi mūžīgi. Viņai piemīt spēja līdzsvarā nolikt tēlus, priekšmetus un ainavu neatkarīgi no to izcelsmes un vēsturiskā perioda. Ieva Iltnere domā telpiskā kontekstā, nojaucot sienas plaknes un savedot kopā dažādus, dažkārt pilnīgi pretējus objektus.
“Manas istabas” poētiskais un metaforiskais spēks koncentrējas uz apceri starp dzīvi un iztēli, esamību un māksliniecisko jaunradi. (Ilze Žeivate, 2024.)
“Mana istaba” ir par gleznas dekonstrukciju – spēle ar gleznas sadalīšanu pa sastāvdaļām, kur nevis uzgleznota figūra pie plaukta, bet gan atsevišķi plaukts un atsevišķi figūra, fotogrāfijas, kas atrodas virs plaukta vai novietotas tajā. Spēle ar distancēm un viltus perspektīvām tāpēc ir tās figūras dabīgajā izmērā un arī mazākā, un arī izstādes apmeklētājam, ienākot telpā, ir iespēja kļūt par kompozīcijas sastāvdaļu. Tā nu galerija telpa, faktiski abas galerijas telpas top par manu gleznu. Paskaties, piemēram, cik labi tas kamīns te iederas!
______________________________________________________________________________________
Kārtība, mierīgi objekti un figūras telpā ar horizontu
Saruna ar mākslinieci Ievu Iltneri, kuras izstāde “Mana istaba” skatāma galerijā “Māksla XO”
Sofija Šellare 27.06.2024
Galerijā “Māksla XO” līdz 10. augustam skatāma Ievas Iltneres jaunāko darbu izstāde “Mana istaba”. To veido septiņpadsmit lielāka un mazāka formāta gleznas, kas tapušas pēdējo divu gadu laikā un, lai arī kopējais pasaules fons šajā periodā bijis diezgan satraucošs, darbi izstaro drošības un reizē viegluma sajūtu - klātesoši ir eņģeļi, renesanses noskaņas, vecas fotokartītes un paradoksu estētika.
Izstādi apskatot, galvā uzstājīgi atkārtojas Milana Kunderas 1984. gada romāna nosaukums The Unbearable lightness of being (latviski “Nepanesamais esības vieglums”), kas ir arī Ievas Iltneres kāda 2004. gadā tapušā darba nosaukums. Gleznā attēlota sievietes seja un četras apaļas asaru piles (vismaz manā interpretācijā), kurās šī pati seja atspoguļojas vēl un vēl. "Gribējās tā mierīgi. Bez patosa. Apkārt tik daudz kā uztraucoša. Sava istaba. Vienkāršas lietas un situācijas. Cilvēki telpā. Glezna skatās uz tevi. Grāmatplaukts. Vinila plašu kolekcija. Melnbaltas fotogrāfijas no pagātnes. Pašsaprotamas lietas. It kā..." – šie teikumi lasāmi pašas mākslinieces izstādes apraksta pieteikumā.
Mūsu saruna notiek galerijā “Māksla XO”, jau kādu laiku pēc atklāšanas, kad kulminācijas brīža enerģijas mazliet norimušas un izstādes darbus var pavērot ar nosvērtāku skatījumu.
Izstādi ievada darbs “Sargeņģelis”. Nodomāju, ka labprāt gribētu, lai arī mans sargeņģelis izskatītos tieši šādi - diezgan laikmetīgs un jāsaka, stilīgs..!
Šobrīd mājās man tā pietrūkst! Kaut kādā brīdī man viņš šķita teju dzīvs, stāvēdams darbnīcas stūrī - viņā bija visa tā enerģija, kurā es vairs neesmu. Sargeņģelis kā tāds kārtīgs sargs, ar visu kamuflāžas žaketi.
Kopš pēdējās izstādes (“Izšūtais selfijs”, galerijā “Māksla XO”, Rīgā, 2022 ) ir pagājuši divi gadi. Vai tas ir bijis labs un pietiekams laika periods starp divām personālizstādēm?
Jā, man šķiet, ka ļoti labs. Tas gan, domāju, ir ļoti individuāli, jo katram ir kaut kāda sava iekšējā kardiogramma vai asinsaina par to, cik bieži ir vajadzība to izstādi uzrīkot.
Reizi gadā - noteikti nē, bet reizi divos ir diezgan labi! Tad ir arī organiska vēlme citiem parādīt, kas pa šo laiku radies.
Izlasīju, ka savulaik Rīgas Galerijā tev jau bijusi izstāde ar tādu pašu nosaukumu “Mana istaba”, šķiet minēts bija 2003. gads…
Rīgas Galerijā savulaik bija izstāde “Astoņas istabas”, kur mēģināju visus elementus - interjerus, figūras, dažādu dizaineru citātus, pieplusojot vēl pa kādam tetovējumam - salikt vienā bildē, kā jau man raksturīgi. Tad radās doma to bildi sadalīt pa galerijas telpu. Likās ļoti laba ideja.
“Mana istaba”, šķiet, notika Astrīdas Riņķes vadītajā galerijā Vecrīgā. Tur bija daudz mazu darbu, arī ar ideju, ka cilvēks saliek pie sienas kaut kādas savas bildītes.
Kas pa šo laiku ir mainījies?
Nekur tālu no istabas neesmu tikusi. Man galvā tā istaba rādījās kā sadalīta pa sastāvdaļām. Gribējās tādu kārtību - vinila plašu plaukti, grāmatu plaukti, cilvēki stāv.
Pasaule ir tik uztraucoša un mainīga, bet es varu radīt savu drošības sajūtas telpu, kaut iluzori. Un vēl tā doma par visām it kā pašsaprotamajām lietām, kuru daudziem nemaz vairs nav, jo jebkurā brīdī tas vinila plaukts var arī vairs nebūt.
Apkārt viss tik neskaidrs un haotisks. Šķita, ka es varu tikai likt tās plates plauktā. Gribas kārtību.
Nereti gadās, ka idejas jauniem darbiem kaut kādā mērā izaug no iepriekšējiem un, strādājot pie viena projekta, domas jau ir pie nākošā. Vai arī šajā reizē bija līdzīgi? Ar kuru darbu tev šī izstāde aizsākās?
Pilnīgi noteikti! Es domāju, ka tā ir visiem. Piemēram, pēc “Izšūtā selfija” jau ir sakrājušās idejas un noteikti taisīšu arī otro sēriju - materiālu vākt esmu jau iesākusi, bet nav jau arī vēl steigas. Arī, strādājot pie šīs izstādes, man jau ir radušās divas jaunas tēmas, ko attīstīt tālāk. Katra izstāde faktiski dod kaut kādu impulsu nākamajai.
Pirmie bija abi “nomazgātie” darbi “Siena” un “Glezna”. Viss aizsākās tieši ar tiem. Jau pagājušajā vasarā zināju, ka citos darbos būs cilvēki, tāpēc vajadzētu divus tīrus laukumus. Arī meitene /grāmatu lasītāja nāk no pagājušajā vasarā fotografētas konkrētas personas. Noslēdzošā bija “Iemīlējusies” – līdzās van Eika Ievai (parafrāze par van Eika darbu – red.) un Krānaha Venērai (parafrāze par Krānaha darbu – red.) prasījās kas mūsdienīgs un asāks, viņā ir kaut kas no Mereditas Monkas.
Galerijā redzamie darbi spēcīgi ietekmē tieši mentālos procesus (vismaz man kā skatītājai), bet kas tevi iedvesmoja šai izstādei? Vai iedvesma rodas radot?
Iedvesma nāk tikai procesā, domāju, neviens vairs nesēž un negaida uz to. Līdzko ieeju darbnīcā šķiet, ka visi kakti ir pilni ar idejām, bet kaut kas ir jāatmet. Vienmēr kaut ko daros pa darbnīcu, pašķirstu kādu grāmatiņu… un tad visbūtiskākais ir sākt atmest.
Tā vīzija nāca jau no iepriekš gleznotā, bet atšķirīgais ir tieši kompozīcija. Tagad grūti pateikt, kas tieši bija tas impulss, bet galvā jau bija bilde, kā visam jābūt...
Es nekad neskatos citu gleznotāju darbus, darbnīcā visbiežāk esmu ierakusies papīros un grāmatās un drīzāk tie ir fotoalbūmi, modes žurnāli, tad kaut kādi pieraksti, materiāli… Piemēram, šajā izstādē Venēras Chanel peldkostīmu ieraudzīju kādā 1996. gada kolekcijā.
Atzīšos, ka kopējā sajūta izstādē man asociējas ar kaut ko ļoti sakrālu. Tāda pārlaicīgā noskaņa, kura apvieno sevī gan šķietami gaistošu substanci, gan blīvu un kārtīgu pamatu. Izstādes apskate ir kā dvēseli attīrošs vingrinājums. Te ir sastopams Sargeņģelis, atmiņas un tēli, netveramas freskas… Par ko ir “Mana istaba” kā kopums?
“Mana istaba” ir par gleznas dekonstrukciju - spēle ar gleznas sadalīšanu pa sastāvdaļām, kur nevis uzgleznota figūra pie plaukta, bet gan atsevišķi plaukts un atsevišķi figūra, fotogrāfijas, kas atrodas virs plaukta vai novietotas tajā, bet tā jau ir doma nākošajiem darbiem! Spēle ar distancēm un viltus perspektīvēm, tāpēc ir tās figūras dabīgajā izmērā un arī mazākā, un, arī izstādes apmeklētājam ienākot telpā, ir iespēja kļūt par kompozīcijas sastāvdaļu.
Tā nu galerija telpa, faktiski abas galerijas telpas top par manu gleznu. Paskaties, piemēram, cik labi tas kamīns te iederas!
Māksla vienmēr ir lauks, kur vai nu notiek vai nenotiek enerģijas apmaiņa starp mākslinieku un skatītāju. Vai šoreiz ir bijis kāds personīgs iekšējais uzdevums sev vai skatītājam, varbūt izaicinājums?
Par to enerģiju ir absolūta patiesība. Tas novērojams arī izstādes atklāšanā, kas šoreiz bija ļoti uzlādēta. Gleznas dzīvo pašas savu dzīvi pēc tam, kad esmu tās pabeigusi - tā ir kaut kāda maģija, dažkārt pat nešķiet, ka pati esmu tās radījusi. Līdzīgi kā ar “Sargeņģeli” bija ar “Kāzām” - tici vai nē, bet tie darbi uzgleznojās paši, es tikai iesāku.
Izaicinājums varbūt bija parādīt it kā vienkāršās lietas - grāmatu plauktu, figūru, vinilus.
Tavas gleznas vienmēr izceļas ar smalku un neparastu tehnisko risinājumu. Ir bijuši arī darbi, kas, pieļauju, prasījuši īpašu pacietību un laiku. Piemēram, izšuvumi un punktojumi.
“Sienu” un “Gleznu” mērcēju dīķī - zinādama, ka tīri tehniski Rīgā tos nevarēšu uztaisīt - abas ir vecas eļļas bildes, kas bija jānogatavina laukos. Jāņem nost no apakšrāmjiem, pāris dienas jānotur ūdenī, tad ar augstspieduma strūklu jāiet pāri, jāskatās, kas nāk nost, kas - nē, kas vēl jāpieslīpē ar smilšpapīru. Vietām “iets pāri” ar tekstila krāsu, te lielu lomu spēlē arī nejaušības moments. Bet man vienmēr patikušas tādas virsmu spēles. Notecējuši griesti vai nokasītas durvis un restaurētu sienu fragmenti, - atgādina Džoto, kas man joprojām ir ārkārtīgi tuvs mākslinieks.
Bet šoreiz darbi viegli nenāca. Tas prasīja arī zināmu laiku. Citkārt arī esmu stāvējusi darbnīcā mēnesi, liekot pa vienam punktiņam, jo visu vajadzējis punktotu. Es šoreiz ļāvu sev ilgi darīt, piemēram “plauktu bildes” bija prasīgas, it īpaši ārprātīgs bija sākums - tās plašu muguriņas, dažām vietām iets tik daudzas reizes pāri.
Tīri fiziski nevaru tos darbus tā fiksi uztaisīt, līdz ar to process vienmēr ir ilgs un arī nav vienkāršs.
Viens no paņēmieniem, kuru šeit izmanto un kas šķiet visai unikāls, ir mazo un lielo formu apvienošana un saspēle, burtiski no dažāda izmēra audekliem veidojot instalācijas. Vai izstādē redzami visi tapušie darbi jeb kāds ir palicis aizkadrā?
Jā, jāatzīst, ka, braukājot apkārt un apmeklējot dažādas ārvalstu mākslas meses un redzot citu darbus, arī es neesmu neko līdzīgu redzējusi!
Nē, šoreiz visi darbi ir te.
Mazākie darbi “1951”, “Anna”, “Kāzas” un “Divas meitenes peldas” ir gleznotas pēc fotogrāfijām. Vai tie ir ģimenes arhīva daļa, līdzīgi kā diapozitīvu izstādē (“Diapozitīvu vakars”, Galerijā Māksla XO, Rīgā, 2020) un tapuši pēc reālām fotogrāfijām? Kas tie ir par cilvēkiem, kas tur redzami?
Jā, tās ir no ģimenes albūma, kur redzams tētis, mammas mamma un mammas vecāki, bet tas nebija pašmērķis, tie varēja būt arī citi cilvēki, citas senas fotogrāfijas, kas man ļoti patīk.
Iespējams tikai subjektīvi, taču šos darbus kaut kādā mērā caurstrāvo vienpatības sajūta. Cik tev ir būtisks laiks sev prom no visa - ģimenes, mājām, varbūt pat darbnīcas? Ko šādi laika nogriežņi, kas pavadīti pašam ar sevi, iedod?
Tā ir tāda sava veida prakse. Kaut kā esmu iemanījusies to darīt, un man ir grūti iedomāties tādu cilvēku, kam būtu garlaicīgi pašam ar sevi.
Strādājot pie kāda darba vai izstādes… tas ir tāds vesels process, kad nonāc pilnīgi citā apziņas stāvoklī un uz brīdi kļūsti par citu cilvēku. Tās bildes, gleznas un visa domāšanas gaita tevi tur noved. Labprāt izbaudītu laiku pati ar sevi un grāmatām, savā darbnīcā arī ilgāku laiku!
Bet jāspēj arī uzvārīt zupu, kas arī prasa zināmu disciplīnu. Kopumā esmu nonākusi pie tā, ka viss ir tikai attieksmes jautājums!
Vai “Mana istaba” ir patvēruma vieta?
Noteikti. Pirmkārt, mans patvērums. Likās, ka vajag vietu, kur ir drošība, lai arī tā ir iluzora. Jo mēs idealizējam apkārtni, cilvēkus idealizējam. Tai pašā laikā pasaule vienā brīdī ir tik dramatiska. Patvērums visādos veidos - tā ir arī mana kustība, mana terapija.
Man patīk domāt un bildes piespiež treniņam, arī fiziskajam, jo ir jābūt formā.
Gatavošanās kārtējai izstādei ir pamatīgs iekšējais process, kas, lielākoties, paliek citiem neredzams; idejas attīstīšana un “apaudzēšana” aizņem tikpat daudz laika, ja ne vairāk, kā pats darba radīšanas fiziskais akts. Kā vesela atsevišķa un paralēla maza dzīve un nāve. Cik tev ir svarīgs laiks pēc tam, kad izstāde atklāta - vai nepieciešama kāda ilgāka pauze, attīrīšanās vai pat atpūta no glezniecības, domām, darbnīcas?
Jā, vajag pauzīti, tagad nu jau arī ir vasara un ir lauki. Kaut gan arī laukos tās bildes man rādās visu laiku acu priekšā.
Ekspozīcijā ir divi darbi, kurus drīzāk varētu saukt par freskām. Ilgi abus pētīju, meklējot, ko daudzajās kārtās un pleķojumos varu saskatīt. Tādi labi brīži apstāties un ilgāk padomāt. Vai tur tiešām ir kas attēlots vai varbūt apslēpts?
Jā, man patīk bildēs ko iemānīt, tādu uzreiz nepamanāmu, piemēram, saplēstās zeķubikses. Mēs jau faktiski ieraugām to, kas ir tajā brīdī galvā un aktuāls - tieši to, kas tev tajā brīdī jāierauga un to, kas tu attiecīgajā brīdī esi.
Paņem kaut vai kādu konkrētu grāmatu vai mākslas presi, apskatot to, teiksim, ik pēc desmit gadiem, noteikti katrreiz ieraugi ko citu un kaut kas cits uzrunā. Visu tāpat nekad nav iespējams ieraudzīt.
Vienā brīdī stūrī stāvošajai lasošajai meitenei uz pēdas pamanīju mazu zirnekli, sākumā domāju, ka tas arī iegleznots...
Tikpat labi varēja būt - man bieži patīk gleznā ieslēpt kādu detaļu vai rēbusu.
Izstādē vērojams arī papildinošs melnas horizontālas līnijas elements, kas caurvij dažas no gleznām un pie mazā melnā “EXIT” krasi maina virzienu uz vertikālo, gluži kā pāreja kādā citā plaknē vai balansa punkts... Vai mūžīgs ir tikai mainīgais? Kā šī doma par līniju radusies, radošā procesa gaitā jeb tā jau sākotnēji tikusi paredzēta?
Kaut kādā brīdī sapratu, ka vajadzēs kādu pietures punktu - piemēram, grīdas līsti, tas būtu kā tāds horizonts, attiecīgi pret ko atrodas figūras un plaukti un gleznas. Vertikālās daļas jau bija ritmiskā saspēle ar galerijas radiatoriem. Sava loma arī ir bijusi optiskajām spēlēm.
Bieži, iekārtojot izstādi, viss ir par augstumiem, un te viss beidzot ir skaidrs. Mājās es ilgi skatījos uz pielīmēto lentu, vispār man patīk tā ilgi vērot un domāt par lietām.
Ir sajūta, ka šī izstāde ir par atgriešanos pie pamatiem, pirmavota un mūžīgo radošo procesu. Glezniecība un doma ir tavas pamata tehnikas; māksliniekam laikam tā kardināli no sevis aiziet nav iespējams? Un vai tas vispār ir nepieciešams?
Tu nevari pārkāpt sev pāri, pat ja ļoti gribētu. Ja nu vienīgi kādam palūgt, lai to izdara tavā vietā. Katrs mākslinieks ir unikāls un tas ir foršākais. Ja tu esi ekspresionists, tad gludu laukumu vai fonu vienkārši nav iespējams ieklāt, jo tevī ir pilnīgi cita ķermeņa plastika.
Tas ir kaut kas tavā būtībā.
Marina Abramoviča savā mākslinieka manifestā atzīmē - “māksliniekam vajadzētu aizvien vairāk un vairāk no mazāk un mazāk.” Vai šī ideja par reducēšanos un nonākšanas pie pilnīgās vienkāršības tev ir tuva?
Man kā cilvēkam ir raksturīgi izdekorēt, izdaiļot… Šajā izstādē tas bija tāds apzināts solis - vienkāršība. Kas var būt labāks kā vienkāršs sienas fragments, plaukts, cilvēks…
Ko māksla un glezniecība nozīmē tev šodien un kādēļ mūsdienās tā ir vajadzīga? Vai mākslā mūsdienu cilvēks var rast mierinājumu?
Es vairs glezniecību nevaru no sevis nodalīt. Tā ievieš cerību, ka eksistē vēl talants, radošā dzirksts un pasaulē vēl ir daudz dažādu lietu, ko redzēt. Man joprojām ir vēlēšanās ieraudzīt kādu pārsteigumu, kādu mākslinieka domu. Tad nodomāju - ārprāts, cik labi, un var ilgi stāvēt un skatīties - tas man uzpilda baterijas un parāda, ka viss nav tik slikti kā rāda ziņās.
Gan mākslā, gan arī mūzikā cilvēks var rast mierinājumu, to lieliski pierādīja arī Covid laiks, kas pēkšņi atņēma ierastās iespējas. Bet vai māksla visiem ir vajadzīga, es nezinu. Grūti spriest, ja esi pats tajā tik dziļi iekšā, pieļauju arī, ka ne visiem.
Tavas gleznas bieži ir tēlu, domu un iedvesmas avotu piepildītas; sirreālo noskaņu un simbolisma, izsmalcinātas estētikas, jūtīguma un asa prāta atspulgs. Stils un materiālais līdzās garīgumam. Vai glezniecība palīdz dvēselei ikdienā? Kas tev ir laime, mīlestība, Dievs un nāve?
Es esmu domājusi, ka visu, tostarp laimi, nosaka proporcija. Vēl varētu minēt vārdu kompozīcija. Un attiecība. Bet vispirms attiecība un tad proporcija.
Kad mēs esam nelaimīgi, tad kaut kas nav bijis kārtībā ar proporciju. Svarīgi nobalansēt tā, lai būtu īstā proporcija. Viegli pateikt, bet grūti dzīvē īstenot. Nekas jau nav absolūts.
Ieva, kura īsti ir tava mīļākā krāsa, ja tāda vispār ir? Gadījumā, ja būtu jānosauc tikai viena?
Visas pasaules krāsas ir tās, kas man patīk - slapjas un sausas smiltis, akmeņi un noteikti arī visi Āfrikas brūnie, ne tikai melnbaltie.
Tētis (gleznotājs Edgars Iltners – red.) bija ļoti krāsains, māsa Zane, es jūtu, arī ir krāsains tips, Miks (mākslinieces dēls Miks Mitrēvics – red.) vairāk arī tāds monohroms, tu arī esi krāsaina, piemēram (Ieva Iltnere bija mana kompozīcijas pasniedzēja studiju laikos Latvijas Mākslas akadēmijā - red.).
Kad veidoju izšuvumus, tad vienu no darbiem es ietonēju rozā, un tas bija tik labs! Ak, dievs, cik labs bija tas rozā! Arī ielikt pa vidu kādu toni - tas vienmēr ir par attiecībām, izstādē darbi tādējādi viens otram palīdz. Līdzās izteikti tumšam vajag ko gaišu, kas to izgaismo.
Māksliniece Ieva Iltnere un galeriste Ilze Žeivate
https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/27197-kartiba_mierigi_objekti_un_figuras_telpa_ar_horizontu
______________________________________________________________________________________
Sargeņģelis kamuflāžā klausās plates.
Intervija ar gleznotāju Ievu Iltneri
Undīne Adamaite / 22.06.2024 / KDi
Gribējās tā mierīgi. Bez patosa. Apkārt tik daudz uztraucoša. Sava istaba. Vienkāršas lietas un situācijas. Cilvēki telpā. Gleznas skatās uz tevi. Grāmatplaukts. Vinila plašu kolekcija. Melnbaltas fotogrāfijas no pagātnes. Pašsaprotamas lietas. It kā... – savu jaunāko izstādi, kas līdz 10. augustam skatāma galerijā Māksla XO, piesaka gleznotāja Ieva Iltnere.
"Manas istabas poētiskais un metaforiskais spēks koncentrējas uz apceri starp dzīvi un iztēli, esamību un māksliniecisko jaunradi," izstādi raksturo galerijas vadītāja kuratore Ilze Žeivate.
Ko jums vispār nozīmē izstāde? Vai sakrājas vajadzība izteikties publiski?
Protams, sakrājas. Tad, kad beidz vienu procesu, ir jau prātā nākamās idejas un domas. Man bija skaidra vīzija par izstādi – istabu. Man jau bija glezna, kur bija gan grāmatas, gan meitene, gan dīvāns, gan fočenīte pie sienas, gan vēl kaut kas. Man bija doma, ka es šo gleznu dekonstruēšu un objektus sadalīšu atsevišķi. Man likās, ka tas būs tik interesanti, ka es varēšu spēlēties – likt ar distanci un atkal kopā. Grāmatplaukta un vinilplašu tēma man ir jau sena. Arī manu mīļo vecmeistaru kopijas – Jans van Eiks un melnbaltā fotogrāfija no mammas albuma. Es galvā redzēju bildi. Novilku grīdas līniju. Idejai ir jābūt skaidrai.
Par izstādi rodas iespaids, ka tā vienlaikus ir gan skaidri konceptuāla, gan intīmi silta. Ļoti jūtams arī laiks. Sākot ar pirmo gleznu sargeņģeli – kamuflāžas ietērpā ar lidmašīnas spārniem. Tā ir istaba, kur cilvēks kavējas sev pazīstamā telpā ar saprotamām un dārgām vērtībām, jo laiks ir izārdīts un nemieru nesošs. Kādu noskaņu jūs pati gribējāt radīt?
Pilnīgi precīzi. Pirmā doma, protams, bija Virdžīnijas Vulfas Sava istaba ar domu, ka vajadzīga nauda un sava istaba, kas joprojām ir aktuāli. Otra doma saistījās ar to, ka apkārt ir tik daudz neskaidrības, uztraukumu, haosa, sāpju un ciešanu, un lai pati nomierinātos, es gribēju radīt ilūziju par savu telpu. Tāpat to tavu vinilplauktu kādā brīdī var uzspert gaisā. Mēs visi alkstam pēc kaut kāda mierinājuma. Mūzika, grāmatas un māksla, man liekas, ka tas palīdz. Varbūt ne visiem.
Vai tās ir jūsu ģimenes, senču bildes, kuras esat pārgleznojusi? Jo mēs jau plauktos parasti saliekam savu tuvāko bildītes.
Jā, tieši tāpēc es gribēju gleznas izveidot kā plauktu. Agrāk sekcijās lika suvenīrus un bērnu fotogrāfijas. Saliktas kopā divas realitātes. Man vienmēr ir patikusi melnbaltā krāsu gamma. Šie visi darbi ir no mammas albuma. Uz vinilplaukta – tas ir tētis praksē Brocēnos. Es daudz ko nezinu, bet mamma bija pierakstījusi pat gadu. Anna – tā ir mana vecmāmiņa pie fotogrāfa 20 gadu vecumā. Paralēli ar mazu ironiju gribēju caur sievietes tēlu parādīt, kā mainās skaistuma ideāli – kādreiz divdesmitgadīgās sievietes bija kārtīgās kleitās. Un pretī – tagadējās meitenes. Es arī Mākslas akadēmijā saskatos daudzus foršus personāžus. Man patīk salikt kopā. No vienas puses, tēls ir atšķirīgs, no otras – cilvēks jau ir tāds pats. Mazmeita un vecmāmiņa, abām ir 20 gadu, tik atšķirīgas, bet asaka droši vien ir tā pati. Šie ir mammas vecāki –
Eduards un Anna. Viņai ir bagātīgi saspraustas mirtes, neparasti, ka kleita nav gara.
Viņiem rokās ir tādi kā zari, nevar saprast – pīlādži vai papardes. Taisot kopiju, bildē ļoti iedziļinājos un pētīju. Ir dīvaina sajūta – ceļojums laikā. Fonā ir koki, tātad tā bija vasara. Manā izstādē ir viss, kas man pa īstam patīk, viss ir personisks.
Kādi ierosmes avoti radījuši Gleznu, kas vienlaicīgi atgādina kādu lauku vecmāmiņas austu deķi un dodžu pils sienu?
Tā man ir sena tēma, ka es vecas bildes mēģinu uztaisīt vēl vecākas par fresku. Mērcēju, beržu un mazgāju nost. Tur ir neparedzamais moments. Kad nomazgāju, rodas cita doma – par entropiju, iznīcību, par kaut kādiem laika slāņiem. Tā ir kā siena, no kuras mēs kasām nost un parādās kāds vecs gleznojums vai varbūt kāda uzlīmēta avīze. Gleznā, man liekas, ir divi slāņi.
Sveiciens no jūsu tēva Edgara Iltnera. Gatavojoties intervijai, periodika.lv uzgāju rakstu, kur jūs ar mākslas zinātnieku Pēteri Bankovski analizējat dažus viņa darbus un sanāca runa par zaļo krāsu.
Un ko es teicu?
Ka "glezniecībā tā ir grūta krāsa". Un te izstādē sagaida Logs ar zaļu koku kā iemesls, lai pavaicātu jums par zaļo vēlreiz. Kāpēc zaļais ir sarežģīts?
Man nav košu krāsu. Man vienmēr ir paticis motīvs – koki pret debesīm, un zaļais attiecībā pret debesīm ir jāieliek pietiekami tumšs. Tāpēc tas ir grūti. Cilvēkam automātiski liekas – ja ir zaļš, tad vajag košu toni. Tētis bija ļoti krāsains – viņam vienmēr bija zaļais un sarkanais, vai grieze griež vai kartupeļu lauks, viņa zaļais bija riktīgi kolorīti piesātināts. Es jau neesmu vērsta uz krāsu.
Tas ir iztēles koks?
Tas ir reāls, pagājušogad Bāzeles mesē fotografēts koks. Man likās smieklīgi paturpināt, ka tas ir kā istabas augs, jo arī grāmatas vairs daudzos interjeros nav redzamas. Mums droši vien ir.
Jā, mums ir.
Bet daudzkur nav. Tagad ir stilīgi, ka visur jaunajos birojos un ofisos ir istabas augi – koki. Es iedomājos, ka varu gleznot arī tos. (Smejas.) Bāzeles mesē foajē ļoti smuki bija salikti arī tādi bērzu puduri. Jā, gleznā tas ir reāls koks. Es bieži izmantoju fotogrāfijas. Žalūzijas un kamīna restes – tā man arī ir tuva tēma. Viens no pirmajiem darbiem bija guloša Danaja un saule caur žalūzijām. Nekur tālu es neesmu tikusi, tas pats vien ir. (Smejas.) Pagātne pa spirāli nāk atpakaļ. Tas laikam ar vecumu saistīts. Protams, tu esi mainījies, bet dažas tēmas atkal gribas ņemt un pacilāt.
No sevis jau nevar aizbēgt.
Kādreiz ir gribējies aizbēgt. Nu jā – ir licies, ka vajag kaut ko citu, bet beigu beigās – šis viss ir manis izdomāts un uztaisīts. Pašas samaksāts un pašas uzgleznots. Gleznošana ir lieta, kurai es ticu un kas man patīk, man nekad nav garlaicīgi. Dažreiz liekas, ka cilvēki varbūt baidās no manām gleznām. Bilde prasa ilgu laiku, kādreiz liekas – varbūt varēju kaut ko vienkāršāku. Man ir bijuši arī izšuvumi. Es esmu Lietišķās skolas produkts, neesmu gājusi Rozentāla skolā. Skolā notika pievēršanās materialitātei. Cilvēkam bija tikai 15 gadu, bet viņam tas paliek uz mūžu. Tu to visu uzsūc. Man Mākslas akadēmijas sākumā bija ļoti grūti iejusties, es piegāju citādi, bet, kad dažādas lietas saliek kopā, ir tieši labi. Kas ir laka, kas ir spīdīgs, kas ir grubuļains? Daudz ko mācījos. Bija burtu mācība, kur bija jāraksta ar spalvu, fotomācība. Man bija forša izglītība.
Par kādiem profesionāliem jautājumiem glezniecībā jums pašai šobrīd šķiet svarīgi domāt?
Man ir sajūta, ka katru profesionālu mākslinieku vada savs ceļš. Varbūt tu kādreiz pakāpies nost pa sāņus taciņu, tad atkal atej atpakaļ. Tev visu laiku liekas, ka ir interesanti un neizsmeļami. Dzīve ir par īsu. Tu nekad neapgūsi visu, ko vēlies. Tas ir foršākais. Vakar uz izstādes atklāšanu bija atnākuši cilvēki, kas daudz zina, atceras un salīdzina. Es tāpat eju uz savu draugu izstādēm – kas tad būs tagad? No otras puses, tu redzi, ka kodols jau ir palicis.
Jums, Maigo svārstību paaudzei, Latvijas mākslā ir ļoti interesants ceļš. No vienas puses, jūs katrs esat pašpietiekams un daudz individuāli sasniedzis, no otras – jūs nebeidz arī aplūkot kopējā "gliemežvākā".
Jā, mēs taču visi esam gados, bet visiem ir regulāras izstādes, mēs darbojamies. Tagad jau tik ļoti vairs nesalīdzina. Tagad, kā Džemma Skulme teica, katrs ir ieņēmis savu "teritoriju". Tā ir vērtība, ka cilvēki paliek pie tā, ka viņi tic glezniecībai.
Pagājušā gada beigās iznāca pamatīga gleznotājas Sandras Krastiņas grāmata par Maigo svārstību grupu. Kā jūs atceraties leģendāro izstādi – akciju 1990. gadā izstāžu zālē Latvija, kur radījāt darbus skatītāju acu priekšā un izstādes atklāšana ar prominencēm notika tukšā zālē bez darbiem? Kas jums tas bija kā jaunai gleznotājai – dumpis vai vairāk rotaļa, jaunu cilvēku dullošanās?
Es domāju, ka viss kopā. Tajā laikā daudz kas bija uzdrīkstēšanās. Izstādes kurators Ivars Runkovskis grāmatā rakstīja, ka daudz kas bija arī veiksmīga apstākļu sakritība, ka viņš varēja to sarunāt ar izstāžu zāles direktoru. Tā bija gan uzdrīkstēšanās, gan atļaušanās. Gaisā jau vīdēja jaunās vēsmas. Tajā pašā laikā mākslā nevar arī bez tiešās rotaļas un spēles. Es pati sev bieži saku, ka tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem – nepārcensties. Gan būt brīvam, gan darīt, jo bez darba tāpat nekas nerodas. Gan atļauties, gan neaizpeldēt prom no idejas un saglabāt virzienu. Tajā laikā tā bija liela veiksme, ka mēs bijām kopā, grupa. Kad palasa CV – ak dievs, cik mums ir bijis daudz izstāžu! Bija ļoti daudz kopīgu pasākumu, uzreiz pamanīja. Ārprāts, visi jauni, visi ambiciozi. Nebija jau vienkārši. Bērni bija mazi. Kaut kā ritenis vēlās. Bija grūti, bet tu saņemies un izdari. Noliku bērnus gulēt un aizgāju uz darbnīcu. Man vajadzēja pašai priekš sevis kaut ko padarīt, lai ieelpotu, jo ikdienas ritenis nebeidzās. Tev nav no tā kur sprukt. Tu gleznai kaut ko izdari, un tas tur paliek. Ieeju no rīta un apskatos, ko vēl varētu darīt. Tā ir tava paralēlā istaba galvā, kur neviens netiek iekšā.
Ļoti sasaucas. Tikko lielajā muzejā bija gleznotājai Aijai Jurjānei veltīta izstāde Karalienes virtuves.
Jā, Juris Jurjāns gāja uz akadēmiju, bet viņa vairāk ar tām kūkām un pannām, bet, paskat, cik lielisks cilvēks un cik labi darbi. Ļoti labi, ka pievērsa uzmanību. Tagad ir nofiksēts fokuss. Personība.
Jūs vienmēr esat bijusi Latvijas mākslas dzīves centrā. Tagad daudz tiek runāts par nenovērtētām sievietēm māksliniecēm. Vai kādreiz esat izjutusi kādus šķēršļus sava dzimuma dēļ?
Nē, neesmu jutusies atgrūsta šī iemesla dēļ, bet skaidrs, ka fakti nemelo. Objektīvi padomju laikā tā bija. Piemēram, mana mamma. Viņa mācījās Mākslas akadēmijas grafiķos, un 2. kursā viņi apprecējās. Tas ir fakts – viņa apzināti aizgāja strādāt, lai tētis varētu gleznot. Tad vēl pat nebija bērnu. Viņa kā sieviete apzināti izdarīja šādu izvēli. Mamma bija ļoti talantīga, mācījās grafiķos, pēc tam lietišķajos pabeidza rokdarbniekus. Bet, ja padomā, viņas dzīve tāpat bija ļoti piepildīta. Viņa aizrāvās ar batiku. Ja cilvēkam iekšā ir radošais gars, viņš atradīs veidu, kā izpausties, kaut vai sēdēs gultā un zīmēs. Ļoti labi, ka sieviešu jautājums tiek pacelts. Šobrīd gan apkārt ir foršas izstādes – Katrīna Neiburga, Barbara Gaile, vēl citas, visas sievietes. Bet, kad paskatās Elitas Ansones savākto statistiku par personālizstādēm muzejā... Jā, es arī droši vien, audzinot bērnus, esmu izdarījusi mazāk. Man nebija milzīgu ambīciju uztaisīt lielāko izstādi pasaulē. Mana tēma drīzāk bija – saglabāt līdzsvaru. Sievietei ir diezgan būtiski kaut ko vēl darīt, bet es pieļauju, ka cilvēks var būt absolūti laimīgs, esot tikai ģimenē un cepot kūkas. Man bija baigi svarīgi arī gleznot, es nevarēju iedomāties citādi. Gribēju saglabāt līdzsvaru – ka tā ir tikai mana telpa un mana ideja, ka es izlieku darbus un staigāju – lalalā! (iedziedas) – lai gan pirms tam tas ir prasījis lielus spēkus. Bet man ir arī ģimene! Kad tev nav bērnu, tu nogriez saikni ar Visumu.
Savā laikā Andreja Žagara restorānā Symposium veidojāt sienu gleznojumu interjerā. Marks Rotko no pasūtījuma gleznot restorānā atteicās.
Kā es jutos, ka to aizkrāsoja?
Jā.
Daudz kas ir aizkrāsots. Tur, kur Vaļņu ielā tagad ir Narvesen, SEB bankai bija filiāle, un es vilku visādus rimbulīšus par naudas zīmes tēmu. Kā es teicu, tu vari krāt tās vinila plates, kuras jau tētis ir sācis krāt, bet vienā brīdī ir jāsaprot, ka visu var zaudēt. Ja runā par sienu gleznojumiem, tā ir pieredze, darbs, par kuru tev samaksā. Tas ir mans darbs. Man patīk darīt ar rokām, krāsot un pārkrāsot. Es pati savas bildes esmu iznīcinājusi. Tas ir tas pats. Tam ir jāpieiet tā, ka tas ir process, pieredze. Gleznojot telpā uz sienas, vienmēr ir citi noteikumi. Markam Rotko vajadzēja, lai viņa gleznas nāktu virsū, nevis lai tām apkārt būtu daudz gaismas. Viņam bija vajadzīga puskrēsla. Tā ir tikai viņa ģēnija doma, kā viņš ir strādājis un kā viņš ir domājis, kā ir vislabāk. Skaidrs, kad tevis vairs nav, notiek zili brīnumi. (Smejas.) Muzejos izliek visvisādi. Milzīgs prieks par Gintu Zilbalodi. Pirmo filmu jau viņš taisīja viens pats. Tātad ārkārtīgi talantīgs, jauns cilvēks. Viņš uztaisīja vienu šedevru, tagad – otru, un nu jau viņam ir apkārt, kas palīdz, bet bez viņa tās filmas nebūtu. Ir jānovērtē talantīgie cilvēki.
Vai jums ir arī skolēni? Strādājat pedagoģijā?
Jā, es pasniedzu Latvijas Mākslas akadēmijā. Man ļoti patīk jaunieši. Man ģimenē arī ir pilns ar bērniem un pusaudžiem. Vienmēr patīk skatīties, kā mainās paaudzes. Tagad visi staigā skrandās (smejas), pilnīgi cits stils. Neviens nepērk drēbes, iet tikai uz lietoto drēbju veikaliem, un visi tik superīgi izskatās. Viena mana studente Kristiāna bakaulaura eksāmenā dabūja 10. Ne jau ar visiem ir tāds kontakts. Viņi ir manu mazbērnu vecumā. Bet ar dažiem tu jūti, ka ir tas kontakts – zelta dzīsla, kas mums sakrīt. Tas ir gandarījums. Salīdzinot ar mūsu laiku, ir lielāka brīvība, atļaušanās un eksperimenti.
Vai kādreiz ar studentiem diskutējat par mākslu? Uzskati vairāk sakrīt vai atšķiras?
Jā, gadās. Jaunībai ir raksturīgi, ka viņiem reizēm ir pilna galva ar idejām. Visu laiku stāsta, ko darīs, ko darīs, ko darīs. Tā ideja kļūst aizvien lielāka un dažādāka, un, kad sāk darīt kaut ko fiziski, – pļukt. Sāc ātrāk darīt, es gribu redzēt, uzreiz būs par ko runāt. (Smejas.) Man patīk analizēt, kur jau ir runa par reālu darbu. Vismokošākais ir palikt pie tā, ko tu gribi. Man arī galvā izaug viss kaut kas. Mapītēs ir saliktas bildītes ņigu ņegu, bet pie kā tad tu paliksi? Kā tas kopā izskatīsies? Tāpēc jau izstādi vajag – saliec kaut ko blakus, un uzreiz ir viela pārdomām – kas ir bijis noderīgs un ko varēja vēl pamainīt. To tu nevari izdomāt, tikai sūkājot otu.
Gleznu jau nevar tik vienkārši padzēst un palabot. Ja tiek līdz pusei, tomēr ir jāturpina, pat ja īsti neapmierina, vai ne?
Jā, tas ir grūti. Iesākt ir forši, bet vidū jau grūtāk, tad vajag turpināt, turpināt, turpināt. Beigās jau atkal liekas, ka kaut kā izskatās. Plauktus taisot (Bibliotēka un Vinils – U. A.), zināju, ka sākumā būs ļoti nepatīkami, strīpiņa aiz strīpiņas, stulbi! Tev vajag pacietību, lai turpinātu. Kad tuvojas beigām, tad jau ir garšīgi. Sākumā bezmaz liekas – kas tas par sviestu?!
Ja pareizi saprotu, turpināt arī tēmu par patērētāju sabiedrību? Preču zīme meitenei uz rokas kā tetovējums un zīmolu logo Veneras peldkostīmā.
Jā, es ļoti daudz izmantoju reālo. Krānaha Venerai es uzliku Chanel peldkostīmu no 1996. gada kolekcijas. Tas man ilgi stāvēja. Tagad atradās īstā vieta, kur izmantot. Katram jau ir kaut kādas lietas, kuras gribas uztaisīt. Saplēstas zeķubikses, ārprāts, cik forši! Tagad es to visur redzu – Lēdija Gāga kaut kādos milzīgos caurumos. Redz, vēl arī tā var! Es daudz lazēju, zināju, ka uzlīmēšu plāksteru caurumus, tad es lazēšu, un tad krāsa kājai jau būs virsū, tad es plāksterus noplēsīšu nost, un tad maliņa vienmēr ir tumšāk sarecējusi. Tieši, kā vajag.
Kādā no intervijām esat teikusi, ka jūsu iedvesma rodas starp reālistisko un misticisko. Arī šajās gleznās cilvēki ir nedaudz kā manekeni, nedaudz kā mistiskas būtnes ar izdzēstu skatienu. No kādiem iespaidiem jūs lipināt šo cilvēka tēlu?
Es sākumā izmantoju prototipus, bet tālāk vienalga aiziet pa savam. Manī nav mērķa attēlot cilvēku tieši. Ar vecmeistaru gleznu tēliem tā arī ir spēle. Es domāju, ka viņi tāpat visu stilizēja – bija izcelti gurni, visām ir uzzīmēti smuki puncīši. Viss tur ir kārtībā, viss savākts.
Līdz Rubensam.
Un atkal atpakaļ. Ar vienu vārdu sakot, kā man patīk, tā es taisu.
Kāds ir jūsu komentārs par jaunizveidoto nacionālo balvu vizuālajā mākslā?
Vajadzīga?
Skaidrs, ka vajag. Gods un slava Zuzānam, ka viņš visus šos gadus ir nodrošinājis Purvīša balvu. Jo vairāk, jo labāk. Šīs balvas griezums, cik saprotu, būs nedaudz savādāks, visaptverošāks – ne tikai jaunieši, ne tikai absolūti laikmetīgais, kā pēdējā laikā ir bijis. Tā ir viena no retajām patīkamajām ziņām pēdējā laikā. Izstādes atklāšanā, protams, pacēlās runas par muzeju. Nav vairs ne joki, ne smiekli. Kad paklausies raidījumu par dzelzceļu, viss ir tik mokoši. Bet par balvu – forši! Tur jau vēl notiks process, bet vajag būt vienam, kurš sāk un nebaidās.
Lasīju, ka pirmā, kas 1978. gadā par 200 rubļiem nopirka jūsu gleznu, bija Kultūras ministrija. Kas šobrīd pērk jūsu darbus?
Tā bija jauno mākslinieku izstāde, un tas bija māsas portrets. Tas bija milzīgs prieks, ka tev uzreiz nopērk bildi. (Smejas.) Tagad palaikam kāds iegādājas. Tas ir liels atspaids. Tādēļ es varu nopirkt grāmatu vai aizbraukt uz Venēcijas biennāli, jo ar savu profesores algu es to īpaši nevaru atļauties. Tāpat visi materiāli, kas ir vienkārši vajadzīgi kā biezpiens vai piens. Esmu sapratusi, ka manu darbu pircējam ir viena īpašība. Jūs teicāt par mistiku un stilizāciju. Manu darbu pircējam ir humora izjūta, kas to uztver. Ir cilvēki, kas sāk pētīt – bet kāpēc viņa tur ir tāda? Ja sakrīt humora izjūta, brīvais radošais gars un pašpārliecinātība, tad tie ir manu darbu pircēji. Viņi nesāk domāt, ko draugs teiks par šitādu bildi pie sienas. Un kas tur vispār ir virsū...To es esmu ievērojusi. Enerģijai ir jāsakrīt. Cits nobīstas. Citam liekas – kāpēc nav krāsaini? Man pašai liekas, ka ir šausmīgi krāsaini, manās gleznās ir visas pasaules krāsas. Kad es aizbraucu mesē skatīties bildes, arī redzu tās, kur sakrīt mūsu frekvences, kas man tajā brīdī interesē. Pēc gada tu varbūt ieraugi kaut ko citu. Tev galvā jau ir cita istaba. Tas ir aizraujošākais, ka tajā istabā vienmēr kaut kas ir nolikts.
Noslēgumā gribu pavaicāt par platēm. Pati bieži rīkojat "vinila svētdienas", kā esat nosaukusi vienu no gleznām? Ko jums patīk klausīties?
Man kā "lietišķajam" plašu veikalā patīk skatīties, kā muguriņas ir saliktas cita pie citas un katra vēl ar tādu kā punktiņu, jo tajā ir teksts vai fočene. Gandrīz nekad tā strīpa nav vienkārši gluda. Ārprāts, cik labi to varētu uztaisīt! Tētis pirka plates – mums ir padomju laika repertuārs – Karels Gots, Mireija Matjē, Bītli, protams, Raimonda Paula plates, Jumprava. Laukos man šķūnītī ir atskaņotājs, skaņai tur ir, kur izvērsties. Pati arī esmu sākusi piepirkt klāt. Sākumā man likās, ka pietiks tikai ar veco. Ieeju Vaļņu ielā, paprasu meitenēm, parakājos. Maksā labi. (Smejas.) Esmu no tiem, kas strādājot klausās mūziku. Es pat zinu, kāpēc. Mums bērnībā bija tāds īsts mazu bērnu dzīvoklis, bezmaz komunālais, tikai no vienas ģimenes. Mamma virtuvē mizoja kartupeļus un klausījās radio. Vēlāk, kad mani bērni gulēja un es aizgāju kaut ko darīt darbnīcā, man likās, ka mūzika – tas ir kā caurspīdīgs apvalks. Mūzika man palīdzēja ieiet savā pasaulē.
No cik gadiem jums bija sava istaba?
Kad es sāku iet lietišķajā skolā, man bija sava istaba, tātad 15 gadu. Tā bija galējā istaba, šaura, gara, un es pa to platāko sienu uzgleznoju milzīgu, baltu zirgu dabīgā izmērā. Baigā drosme!
https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/sargengelis-kamuflaza-klausas-plates.-intervija-ar-gleznotaju-ievu-iltneri-14319640
______________________________________________________________________________________
Ieva Iltnere. Pingo ergo sum.- Izstādes katalogs (sast. un red. Ilze Žeivate, teksts- Ilze Žeivate, Anita Vanaga).- Rīga: Māksla XO galerija, 2022. - 48 lpp.
Ievas Iltneres jaunie darbi ir par indivīda, viņas – Ievas Iltneres ticības apliecinājumu – „gleznoju, tātad dzīvoju”. Apliecinājums Ievai pašai, un tas, ko viņa grib pateikt arī citiem. No materiālās puses raugoties, šķiet pavisam maz, bet no mentālās – milzum daudz.
Par savas izteiksmes tehnisko paņēmienu Ieva Iltnere šoreiz izvēlas diega vilktu līniju, kas pēdējos divus gadus sadalījusi mūsu mierīgo, „saldo” dzīvi melnu robežu laukumos un pavisam melnos laukumos. Vecie izšuvumi kā pretnostatījums trauksmainajai šodienai ar karu un mirstošajiem, un jauniem brāļu kapiem. (Ilze Žeivate)
“Līniju var radīt ar zīmuli, var ar otu un krāsu. Var uzart ar traktoru, vai izlikt pļavā 100 klucīšus...
Manos jaunajos darbos līnija ir radīta ar adatu un diegu, dažreiz tikai ar adatu. Varētu teikt – tie ir adatas darbi. Tie man sniedza līdzsvara un mierinājuma sajūtu,” Ieva Iltnere, 2022.
_____________________________________________________________________________________________________
Attēlu atmiņu varā.
Ievas Iltneres personālizstādes Diapozitīvu vakars recenzija
Aiga Dzalbe / 02.10.2020/ KD
Ievas Iltneres jaunākie darbi – divpadsmit gleznu, kas veido personālizstādi Diapozitīvu vakars galerijā Māksla XO, – ir tādi... mānīgi. Tie sākas un beidzas uz ģimeniskas idilles nots, bet pa vidu ļauj slīgt sirreālos sapņos un lidināties virs laika pārrāvumu bezdibeņiem.
Kopējo iespaidu nosaka gleznu tonalitāte un noskaņa – smalki niansēti, monohromi toņi kārtojas mierpilnās, līdzsvarotās kompozīcijās. Figūras un citus apjomus iezīmē trauslas, maigas rokas kustības. Šķiet, ka galerijā ir jāuzvedas klusi, it kā kāds teiktu: "Kuš! Labāk skaties!" Gleznu tēli ir viegli rēgaini, bail pat, ka tie var izgaist, sairt, kaut arī ir gleznoti ar akrila krāsām uz stipriem audekliem. Droši vien tā šķiet, jo šoreiz radīšanas impulsu māksliniece saņēmusi no vecām fotogrāfijām, ģimenes albumiem un diapozitīviem – attēliem, kas reprezentē jau izzudušus laikus, vietas un ļaudis. Šiem attēliem piemīt pārsteidzoši stipra vilkme un spēja ievest, piemēram, apcerīgumā par laiku vai to, cik neredzami viss pasaulē ir saausts kopā.
Ritmiskie klikšķi
Izstādes nosaukums Diapozitīvu vakars ir atsauce uz visnotaļ specifisko gaisotni, kas savā jaukumā nelīdzinās nekam citam. Šodien to mēdz aizstāt ar mājas kinovakariem patīkamā kompānijā pie uzkodu galdiņa, kur gluži tās pašas emocijas nevar vis rasties. Galvenokārt laikam tāpēc, ka diapozitīvu popularitātes laikā – XX gadsimta otrajā pusē – ļaudis vēl necik nebija attēlu gūzmas nogurdināti un tikai retos brīžos varēja tīksmināties par savas, radu, draugu un paziņu dzīves noķertajiem mirkļiem. Bilžu vakarus allaž piepildīja omulība, sarunas un kopības sajūta, bet īpašo noskaņu telpā un noslēpumainību vairoja ātri pārkarstošās diaprojektora lampiņas gaisma ar staru kūlī fascinējoši levitējošiem putekļiem, kā arī ritmiskie klikšķi, liekot jaunu bildi iekšā.
Ieva Iltnere šo diapozitīvu fenomenam veltīto ciklu balsta gaišās, ģimeniskās atmiņās un senatnes vērojumā no šolaiku skatpunkta. Pētot vecus fotouzņēmumus un uzdodot vispārinātus jautājumus: "Kas ir tas, ko mēs redzam? Kas ir tas vērtīgais, pie kā apstājas mūsu skatiens?" (no izstādes anotācijas), viņa it kā pretendē atdzīvināt bijušos notikumus, lai noskaidrotu, kā tie savienojas ar mūsdienām, kā cilvēka atmiņa saista viņa pagātni ar tagadni un nākotni. Un kā personiskās atmiņas sajaucas ar citām – savas ģimenes, savas paaudzes, it kā svešām, tomēr kopējām, kolektīvām atmiņām. Tāpēc ticami, ka ikviens rūpīgs izstādes apmeklētājs kādā brīdī izrādīsies pieslēdzies Ievas Iltneres gleznu stāstam, vai nu atrodot kaut ko radniecisku savas ģimenes stāstiem, vai arī veidojot ķēdi ar kaut kur kultūras vēsturē esošiem gara radiniekiem. Viens no šādiem pārnesumiem manā redzeslokā atklājās gleznā Vīrietis un sieviete pie jūras, kurā atpazinu sen redzētu Sergeja Timofejeva un Edmunda Jansona videodzejoli Vīrietis un sieviete, kurš savukārt atsaucas uz Žana Vigo filmu Atalanta (1934).
Defektu valdzinājums
Gleznu saturu vistiešākajā veidā nodrošina izmantotie izteiksmes līdzekļi. Māksliniece tajās pārcēlusi dažādus fotogrāfiskam attēlam raksturīgus defektus, kas liecina par laikazobu un visa zudību. Dabiski piemītošais estētisms ļāvis Ievai Iltnerei atklāt šo bojājumu valdzinājumu, rezultātā vizuāli perfekti uz audekliem atkārtoti tādi defekti kā izbalojuši, izgaismoti vai pārklājušies kadri, švīkājumi, kadrā trāpījies pirksta nospiedums. Tieši tie nodrošina vietu, kur plesties domām un iztēlei. Atceroties, ka vēl XX gadsimta sākumā fotomāksla atdarināja un aizņēmās vizuālās izteiksmes līdzekļus no tēlotājmākslas, šķiet paradoksāli, ka glezniecības un fotogrāfijas attiecības šobrīd izrādās apvērsušās diametrāli pretēji.
Raugoties Rīgas mākslas dzīves kontekstā, jāatzīmē, ka Ievas Iltneres izstādes norise veiksmīgi sagadījusies vienā laikā ar Rīgas fotogrāfijas biennāli, kas tiklab vizuālās, kā teorētiskās diskusijās pievērš uzmanību dažādiem šī medija aspektiem, arī vēlmei pētīt pagātnes slāņus, lai atklātu jaunu skatījumu. Savukārt Ievas Iltneres darbības kopainā Diapozitīvu vakars ierakstās kā koncentrēta, skaidri fokusēta, izteikti personiska, mierīga un dziļa personālizstāde, kas kārtējo reizi apliecina autores spēju attēlā savienot skrupulozu roku darbu ar dzīļainām sajūtām un rosinošām domām.
__________________________________________________________________________________________________________
Ļaujos tam, kur bildes mani ved
Galerijā Māksla XO aplūkojama Ievas Iltneres personālizstāde Diapozitīvu vakars
Ilze Auzāne / 21.09.2020/ KD
Gleznotāja Ieva Iltnere savā jaunākajā personālizstādē pēta ģimenes diapozitīvus un Jaņa Rozentāla fotogrāfijas.
Galerijā Māksla XO ir aplūkojama gleznotājas Ievas Iltneres personālizstāde Diapozitīvu vakars. Tās rašanās pirmais impulss ir bijis viņas ģimenes senie diapozitīvi, kurus māksliniece ir caurskatījusi pirms diviem gadiem. "Senie diapozitīvi ar izbalējušām krāsām, izgaismotiem kadriem, švīkājumiem un citiem defektiem, bet tajā pašā laikā ar laimīgās bērnības kadriem, kas man toreiz aizlikās aiz auss," sarunā ar KDi uzsver gleznotāja. Galerijas Māksla XO vadītāja mākslas zinātniece Ilze Žeivate piebilst, ka savā jaunākajā personālizstādē Ieva Iltnere ir noņēmusi plīvurus un ļauj skatītājam pienākt pavisam tuvu un "ieskatīties viņas dziļi personiskajās atmiņās un sajūtās".
Vienā no gleznām – Ērika – māksliniece atklāj savas dzimtas ciltskoku. Ieva Iltnere atzīst, ka viņai ir svarīgi sajust, ka apkārt ir viņas ģimenes locekļi, draugi un paziņas, pat ja ikdienā ar visiem nesanāk komunicēt. "Man patīk, ka es iekārtoju izstādi un garām iet Gints Gabrāns un pamāj ar roku. Patīk, ka pamanu pa logu savu santehniķi," saka gleznotāja. Ieva Iltnere atklāj, ka izstādes atklāšanas dienā pie viņas ir atnākuši skolēni no Rūjienas mākslas skolas, ar kuras direktoru Jāni Galzonu viņa ir mācījusies kopā Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. "Londonā tāda situācija nebūtu iespējama," piebilst Ieva Iltnere.
Izzūdošā ainava
Pirmās šīs izstādes gleznas ir tapušas Rīgā, bet Covid-19 pandēmijas izraisītās ārkārtējās situācijas laikā māksliniece ir devuĻaujos tam, kur bildes mani ved sies uz lauku mājām, jo uzturēšanās pilsētā tajā brīdī kļuvusi nomācoša: "Man šķita, ka nosmakšu šajās četrās sienās." Sākumā viņa ir gleznojusi istabā, bet pēc tam līdz ar siltāka laika iestāšanos mainījusi savu darba vietu. "Maija beigās pārvācos gleznot uz šķūni, kur man bija jāpierod pie putniem un kukaiņiem. Ja es sāktu radīt jaunu izstādi, šajos lauku apstākļos droši vien būtu radies kaut kas pilnīgi cits, bet man bija vēlme pabeigt iesākto tēmu," stāsta Ieva Iltnere, iepazīstinot tuvāk ar jaunāko personālizstādi. Mēs apstājamies pie vienas no gleznām ar nosaukumu Izzūdošā ainava, kas ir tapusi šķūnī.
"Atceļā no Latvijas Mākslas akadēmijas uz mājām dažreiz ieeju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pašķirstīt grāmatas. Kad atvēru Janim Rozentālam veltīto monogrāfiju ar viņa gleznu Arkādija uz vāka, man notirpa ceļi: kādas tur ir senās fotogrāfijas! Mani vienkārši fascinēja viņa ģimenes portreti," stāsta gleznotāja, kura konkrētajam darbam iedvesmu ir smēlusies šīs monogrāfijas 122. lapaspusē. Šajā gleznā ir redzama izzūdoša ainava ar izteiksmīgu laipiņu centrā. Tas ir līdzīgi kā ar diapozitīviem. "Bērnībā, kad skatījāmies diapozitīvus, aparāts uzkarsa un diapozitīvi izliecās, rezultātā daļa attēla palika asa, bet daļa kļuva neasa," norāda māksliniece. Viņas ideja par diapozitīviem laika gaitā ir izvērtusies daudz plašāk.
Ļaut sev peldēt
Šo dažādību spilgti ilustrē Zūdošajai ainavai tieši pretī galerijas Kupola zālē eksponētā Matildes istaba, kurā var saskatīt visu līdz pat vissīkākajai detaļai. "Es ļaujos tam, kur bildes mani ved. Es nevaru konceptuāli izturēt. Kā saka Ēriks Apaļais: nevajag ļaut sev aizpeldēt! Bet es ļauju sev to darīt, kaut arī šoreiz nav tik eklektiski kā ierasti," atzīst Ieva Iltnere. Visa iepriekšējā pieredze atstāj sekas uz nākamajiem darbiem. Autores daiļradē jau ir bijušas gleznas ar istabām un darbi, kuros kāds uz kādu skatās. Māksliniece vēlas, lai šajā izstādē apmeklētāji skatās uz gleznām, kas raisa vēlmi pētīt un domāt.
Par savu personālizstāžu rašanās attīstības gaitu Ieva Iltnere stāsta, ka līdz ar pirmo impulsu viņai sāk krāties dažādi materiāli, kas tiek likti vienā mapītē. Šajā procesā gleznotājai sāk šķist, ka pēkšņi visa pasaule ir ieinteresējusies par šo tēmu. "Skatos Panorāmu, kurā ir sižets par Vladislava Nastavševa izrādi Trīs māsas, kurā viņš izmanto melnbalto fotogrāfiju," piemēru min māksliniece.
Ieva Iltnere piesauc arī mākslinieci Annu Heinrihsoni, kura ir iedvesmojusies no vācu fotogrāfiju kolekcionāra un fotogrāfa Johena Raisa grāmatas Sievietes kokos un radījusi izstādi Aiz kadra, kas tieši pirms Diapozitīvu vakara bija skatāma galerijā Māksla XO. «Kas tad ir realitāte? Tā ir ļoti visaptveroša, bet katrs no mums izvēlas redzēt kaut ko savu. Jaņa Rozentāla monogrāfijā es skatos nevis uz viņa gleznām, bet uz viņa fotogrāfijām. Kas to būtu domājis, ka viņš pats ir tik daudz fotografējis," saka gleznotāja.
___________________________________________________________________________________________________
Ieva Iltnere | Svešinieka mierinājums
Kristiana Pinne /14.05.2019
Foto: Karlīna Vītoliņa
Gleznotāja Ieva Iltnere savos darbos uzbur paradoksu un kontrastu pilnu pasauli – viņas gleznās patērētājsabiedrības klišejas sadzīvo ar garīguma meklējumiem, filigrāns, izsmalcināts, lietišķajos ieaudzināts rokraksts ar bērnu atstātiem nospiedumiem. Viņa atklāj, ka viens no darba uzdevumiem ir pievilināt skatītāju pie šķietami nevainojamās bildes un likt meklēt nepareizības. Šķiet, šādi māksliniece raugās pasaulē – līdz nākamajai izstādei nēsā sevī paralēlo dzīvi, ar patiesu interesi meklējot atrisinājumu pašas uzdotam rēbusam, kādai saistošai nesakritībai. Filozofs Artis Svece par viņas daiļradi rakstījis: «Viss ir perfekti, bet nekas nav savā vietā.»
Rakstot par jūsu glezniecību, kritiķi bieži vien min mainību. Vai, jūsuprāt, ir kaut kas nemainīgs, kas caurvij jūsu daiļradi?
Tā tiešām varētu būt mana problēma – ka eju vairākas ta- ciņas uzreiz, vienā izstādē bieži vien ir darbi no dažādām operām. Ilgstoši strādājot, tā vienkārši sanāk. Man patīk kontrasti: mīksts pret asu, melns pret baltu, ogle pret biezumu. Varbūt nemainīgais ir tieši tas, ka mana daiļrade ir mai- nīga. Kaut gan arī tas nereti ir mānīgs iespaids. Pieņemsim, atjaunotajā «Arsenālā» izliks visas mana gleznas... Domāju, varēs pateikt, ka tā esmu es. Gleznotājs jau glezno sevi, rakstnieks raksta par sevi, aktieris spēlē sevi... Kaut kur tas vienmēr ir. Mani allaž ir fascinējusi nepareizība. Man gribas skatītāju it kā piesūkt klāt pie bildes – sākumā viņš ierauga vienu, bet grib piebāzt degunu tuvāk, lai apskatītos, kā tas uztaisīts, un ierauga kaut ko citu.
Intervijā Vilnim Vējam laikrakstā «Diena» esat teikusi, ka jūsu darbi gandrīz vienmēr aizvelk uz ironiju...
Neesmu nekāda lielā joku plēsēja, bet ironija bieži parādās. Piemēram, man bija glezna ar nosaukumu «Priecīgs vīrietis pārvar šķērsli». Smieklīgs paradokss. Vēl man patīk domāt par nodrillētiem izteikumiem, kas bieži parādās informatīvajā telpā, piemēram, «sensitīva informācija», «sarkanās līnijas», «hibrīdkarš» vai «čaulas kompānija». Pamēģini to iztēloties vizuāli! Vienkārši lieliski! (Smejas.)
Mani vienmēr ir fascinējusi mākslinieka spēja un drosme izvēlēties – no visiem motīviem, tēmām, formveides iespējām.
Patīk veidot un krāt sevī komplektiņu par kādu tēmu, ap- audzēt kodoliņu. Ja ir ideja, materiāli krājas automātiski. Ir mapītes, kur visu salieku. Kad esi sakrājis, jāsāk atmest. Ne visu var izdomāt, sūkājot otu, daudz kas atkrīt tikai gleznošanas procesā. Ir sānsoļi, kuriem jāļaujas, lai pārbaudītu, vai tas der. Protams, visu laiku jāņem vērā koncepcija, īpaši, ja, piemēram, esi rakstījis izstādes atbalsta projektu, un izstādes telpa – no vienas puses, tas ierobežo, no otras, palīdz palikt precīzam. Līdzīgi kā veidojot filmu, kur viss jāizdomā līdz sīkākajai detaļai, arī mākslinieks nekad nav pilnīgi brīvs. Kad tuvojas izstāde, naktīs neguļu, galva pēc dienas darba ir brīva, un beidzot varu padomāt, pēdējā brīdī mainu idejas.(Smejas.) Protams, šis process sagādā ne tikai mocības, bet arī prieku. Tā ir spēle pašam ar sevi. Kā sieviete, kura ir stāvoklī, un neviens cits nezina, ka viņā ir vesela pasaule. Es tā dažreiz jūtos pirms izstādēm – mazgā traukus vai gludini, bet paralēli tevī risinās cita dzīve. Tas man vienmēr paticis.
Tātad darbi top jau konkrētām izstādēm?
Jā, kad zinu, kāda būs izstādes telpa, manī raisās idejas. Katram māksliniekam ir svarīgi zināt, kā darbi tiks izstādīti, vai tā būtu Treisija Emina vai Marks Rotko. Kad beidzu gleznot savai iepriekšējai izstādei «Summa» galerijā «Māksla XO», man jau bija gatava ideja nākamajai izstādei. Bet tagad jūtos to izdzīvojusi – līdzīgi kā ar nepiepildītu mīlestību, ko otram nemaz neizstāsti, un ar katarsi un finālu tā vienā brīdī pāriet. Šobrīd ir neparasta sajūta – varbūt man vienkārši uz- reiz pārlēkt uz citu, interesantāku ideju. Man vienmēr galvā ir kādi vārdi, par kuriem domāju. Atceros, pa ceļam uz vei- kalu domāju, vai izstādes «Skaistā trauslā daba» nosauku- mā likt komatu. Šķiet, ka esi sajukusi prātā, – kuru gan citu tas interesē. (Smejas.)
Pēc izstādes atklāšanas komatu vairs negribas ielikt?
Viss jau ir izsāpēts. Redzēt sauso atlikumu ir vērtīgi man kā māksliniecei un personai. Tas ir kā plastiskās operācijas rezultāts, kad beidzot viss ir sadzijis un var novērtēt, vai izdevies. Protams, tad skaidri redzi, ko vajadzēja un ko ne. Pēc pēdējās izstādes man tiešām šķita, ka virzienu ir par daudz. Sēžot mājās, to atziņu nevari dabūt. Tāpēc izstādes ir tik svarīgas. Protams, jāpatur prātā, ka glezna ir taustāma un pārvietojama lieta, ka telpas konteksts spēlē lomu. Es vienmēr domāju par to, kā gleznas savstarpēji saspēlēsies. Darbnīcā nevaru izlikt vairāk par trim četrām bildēm.
Jums ir mākslinieciska ģimene, apkārt daudz lietpratēju. Vai viņiem uzticat savas radošās pārdomas?
Īsti ne. Džons [gleznotājas vīrs mākslinieks Jānis Mitrēvics] mani, protams, ļoti uzmundrina, saka, ka ar mani viss ir kārtībā. (Smejas.) Vajag kādu, kas to pasaka. Tas ļoti palīdz. Dažreiz viņš man saka, ka glezna ir gatava, nav vairs ko bakstīties, nepiekrīt, ka pārkrāsoju. Bet man gribas gleznot arvien lēnāk, rūpīgāk – ja spīdīgs, tad līdz galam. Tas man nācis no lietišķās skolas [tagad – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola], kur ieaudzināja pacietību.
Un kā noritējis jūsu darbs ar kuratoriem?
Jaunībā, protams, man bija ļoti nozīmīgs Ivars Runkovskis, arī Inga Šteimane. Vispār es kuratorus neapskaužu – viņiem tevi gan jāpabaksta, gan jāiedvesmo. Man laikam ir vieglāk, ja pati esmu kuratore savā izstādē. Piedaloties grupas izstādē, vienmēr ir šaubas par to, vai kurators nebūs vīlies. Tas nav vienkārši, jo rezultātam jābūt kopējam. Bet man vajag justies brīvai, kā zivij savos ūdeņos.
Vai gleznošanas procesā jums nepieciešami īpaši apstākļi?
Savulaik mūsu dzīvoklī kopā dzīvojām trīs māsas, katrai divi bērni. Katram bija pa istabai, kopīga virtuve, darbnīca tik liela, cik ir. Džons teica, ka mani apbrīno – vienubrīd cepu kartupeļus, tad eju pagleznot. Bet citādi jau nevarēja, citādi neko neizdarīsi! Nekad nebūs ideālās dzīves un ideālo apstākļu, kad neviens netraucē. Kad darbnīcā ieslēdzu mūziku, jūtos kā stikla apvalkā, it kā ieeju citā laukā, kur varu koncentrēties. Kad sāc darbu, pamazām tas vieš mieru. Pačibinies, palabo kaut ko gleznā. Tas ir manā raksturā – visu laiku kaut ko darīt.
Vai pēc intensīviem darba periodiem ir nepieciešamība atpūsties citā vidē, piemēram, laukos?
Jā, pārslēgties noteikti vajag. Man ir bijuši periodi, kad zūd jēga, neatkarīgi no tevis tevi noliek pie vietas dīvānā. Tā ir pretīga sajūta. Bet apkārt ir daudz maziņo [mazbērni], kas notur pie realitātes. Arī laukos pie dabas man ļoti patīk. Pusceļā uz laukiem jau pilnībā pārslēdzies, pat ja Rīgā palikušas kādas problēmas. Sākam ar vīru mašīnā runāt par to, vai dī- ķis ir aizsalis, un aizbraucot šausmās konstatējam – ārprāts, kokam liels zars nolūzis! (Smejas.) Laukos var atpūsties – pat ja esi fiziski noguris, galvā viss ir nomainījies.
Jūs noteikti var saukt par stila ikonu: ar eleganci, izsmalcinātu stila izjūtu, būtībā mākslas turpināšanos paštēlā. Intervijās esat teikusi, ka vēlaties izveidot kontrastu patiesībā tik netīrajam, smagajam gleznošanas darbam.
Man ļoti patīk un interesē mode kā fenomens. Arī manās gleznās bieži tēmas ir par to, kā cilvēku izmaina viņa iepakojums. Piemēram, pēc Jana van Eika darbiem varētu uzšūt apģērbu. Es arī dažreiz iedomājos – iegleznošu šo kurpi, zirga pakavu, pēc tūkstoš gadiem kāds atradīs un brīnīsies.(Smejas.) Padomju laikā mana mamma strādāja tekstiluzņēmumā «Rīgas audums», viņai bija ārzemju modes žurnāli. Viņa ar guašu zīmēja audu