Ilmārs Blumbergs

Ilmārs Blumbergs ( 1943-2016 )

Ilmārs Blumbergs, pateicoties saviem eksistenciālajiem un kodolīgajiem mākslas darbiem, savas paaudzes latviešu mākslinieku starpā jau sen kā ir iemantojis ikonas statusu. Tas, kas viņu padara vienlīdz aktuālu kā dzīves laikā, tā arī pēc nāves, ir viņa darbu tematika – kurā ir iekļautas attiecības starp dzīvi, nāvi un indivīdu. Viņs pats ir izteicies, ka galvenie tēli viņa darbos ir MĪLESTĪBA, NĀVE un DIEVS.
Ilmārs Blumbergs ir atstājis bagātīgu mantojumu dažādās mākslas jomās un tehnikās - no gleznām, skulptūrām un zīmējumiem, līdz skatuves un kostīmu mākslai, plakātiem, un video, izpelnoties kā sabiedrības tā profesionāļu atzinību un apbrīnu.

Ilmāra Blumberga daiļrade sakņojas vispārcilvēcisko patiesību meklējumos, jautājumos un atbildēs mūsu esībai uz zemes.
Cilvēks atrodas mūžīgā miera meklējumos, kuru sākumā jāatrod sevī, tikai pēc tam pārnesot to uz ģimeni, sabiedrību, valsti.
Viss ir viens caur to - Sma Dzen ES.
Individuālais ES (smadzenes) saistīts ar kolektīvo ES ( debess smadzenes).
Abas pretējības rada veselumu - Prātam netveramo, jo Prāts tās mūžīgi dala. (Armands Žeivats, 2010/ https://www.makslaxogalerija.lv/news/43/915/29-04-25-05-2010-Ilmars-Blumbergs-Pats-pret-sevi/)

Itālijas izstādes katalogam Ilmārs Blumbergs bija radījis sava veida mantru – par zīmējumiem, kuri ir ieslēgti kastītē, mūsu galvā, par mākslu, kuru katrs interpretējam un uztveram savādāk, kā potenciālu, kuru visbiežāk tā arī neaktivizējam. Ilmāra Blumberga domas un vārdi vienmēr bija savdabīgi, ar sava veida šamanisku šarmu apvīti, līdzīgi kā Jozefa Boisa uzskati par mākslu. Viņa idejas bieži saskan ar Boisa domām un sociālās skulptūras konceptu – par kultūru, kura ir patiesais cilvēka kapitāls, potence un vienīgais iespējamo pārmaiņu stimuls. (Andris Brinkmanis, 2016/https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/raksti/15750-buona_notte_signor_blumberg.../)

Deviņdesmito gadu sākumā mākslinieka daiļradē pirmo reizi parādās simboliskais Kalpotāja jeb pazemīgā tēls, kas kļuvis par atpazīstamāko Ilmāra Blumberga mākslas zīmi. Mistērija, garīgā kalpošana, kas iemiesojusies saliektas figūras siluetā. Pats mākslinieks teica: “Tā īstenībā ir salocījusies atspere. Viņš ir ar saliektu muguru, lai sprāgtu vaļā. Šinī brīdī tā atritinās vaļā ar spēku.”

“Tas esmu es.
PATS.
Nosaukums KALPOTĀJS ir nosaukuma pēc. Kaut gan jāatzīst, tas atbilst zīmei.
Lēnām esmu jau pieradis. Citi arī pieraduši.
Vārds KALPOTĀJS arī izsaka to, ko esmu gribējis pateikt par sevi.
Kalpošana dažādās nozīmēs. Par to esmu runājis un ar laiku pārliecinos,
jā – esmu KALPOTĀJS.
Sākums šai zīmei radās kā abstrakta, nekonkrēta doma.
Lēni, viļņojoties kā jūrai, doma materializējās, ieguva miesu, kaulus un nosaukumu.
Tā uzzīmējās un izgleznojās. Tā pārvērtās un mainījās.
Nav zināms, kas notiks ar KALPOTĀJU. Kā uzzīmēsies, vai izveidosies nākošā figūra.
Beigas KALPOTĀJAM es neuzzīmēšu.
Tā paliks nepabeigta.” (Ilmārs Blumbergs, 2015.)

Ilmāra Blumberga darbos ir iešifrētas zīmes un vārdi. Kalpotāja tēls. Vērotāja tēls. Vienstūris – viņa bezgalības simbols. Maksimas “Viss ir viens”, “Tat Tvam Asi”, “Nav beigu”. Viņš ticēja, ka dzīve ir process – ceļš, kuram nav beigu. Savu pēdējo lielo izstādi ARSENĀLĀ viņš nosauca “Es nemiršu”. Tā bija doma par pārdzimšanu. Samsāras rats. (Elita Ansone, 2013/ http://www.lnmm.lv/en/visit/exhibitions/1245-remembering-ilmars-blumbergs-19432016)

“Zīmējumā ir iespējama pilnība, tas, kas citur nav iespējams. Glezniecība drīzāk ārda pasauli, bet zīmējums, man liekas, vieno.
Un tāpēc zīmējumā... tā nevarēšana ir iespējama vēl un vēl. Jeb, var teikt, tā gribēšana uzzīmēt to pilnību ir nepārtraukta.
Jo tā pasaule jau arī ir dažāda un balstīta uz pretējībām, un tas ir mans mēģinājums to vienot - saliekot kopā, bet vienot ar to zīmējumu, ar to rokas līniju, ar to pieskārienu.” (Ilmārs Blumbergs)

Ilmāra Blumberga zīmēšanas stils ir izteiksmīgs un stāstošs, nav tādas tēmas, no kuras viņš izvairītos. Mākslinieka līnija šķērso diapazonu no maiga, gaisīga grafīta pieskāriena līdz spēcīgam, precīzi definētam tintes triepienam. Pat savos pēdējos dzīves mēnešos, dzīvojot Tenerifē, Blumbergs radīja zīmējumu sēriju, kuru veltīja paša aiziešanai, sava veida “memento mori”.
Varētu pat teikt, ka viņš ir uzvarējis nāvi. Dzīves pēdējos gados Ilmārs Blumbergs bieži, savas mākslas kontekstā, izmantoja ironisko (un nu jau arī ikonisko) frāzi “Es nemiršu.” Patiesi, mēs visi esam mirstīgi, bet viņš ir pierādījis, ka māksla, kuru pēc sevis atstāj liels mākslinieks, savam radītājam dāvā nemirstību.

Ilmārs Blumbergs (1943-2016) beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1963-1972). Regulāri piedalījies izstādēs kopš 1962. gada. Sarīkojis vairāk nekā 40 personālizstādes, kā arī eksponējis savus darbus vairāk nekā 150 grupu izstādēs Latvijā un ārpus tās. Veidojis scenogrāfiju daudziem teātru un Latvijas Nacionālās operas uzvedumiem. Daudzu kultūrvēsturiski nozīmīgu grāmatu ilustrators. Daudzu Latvijas kultūrtelpā pazīstamu grafisko zīmju autors. Dzīves laikā ieguvis 31 balvu un nominācijas. 1995. gadā apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. 2009. gadā saņēmis Spēlmaņu nakts apbalvojumu par mūža ieguldījumu teātra mākslā. Pie Ilmāra Blumberga pēdējām nozīmīgākajām personālizstādēm jāmin - “Lūgšana par redzēšanu (Zīmējumi ir kastītē)” (2005) Oratorio di San Ludovico, Venēcijā, Itālijā; "Lietiņš līst, lietiņš līst, lietiņš līst! Sapērk bildītes, sapērk bildītes, sapērk bildītes! Voldemāra Irbes dzīve, darbi un nāve" (2009) Tallinas 1. zīmējumu triennāles ietvaros, "Kunstihoone Galleri", Tallinā, Igaunijā; “Es nemiršu” un “Es nemiršu pie Ilzes” (2013) Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls un Māksla XO galerijā Rīgā, Latvijā. 2001. gadā Ilmāra Blumberga un režisora Viesturs Kairiša kopdarbs-filma “Burvju flauta” tika izrādīta 49. Venēcijas biennālē. Pie Ilmāra Blumberga nozīmīgākajām scenogrāfijām Latvijas Nacionālajā operā noteikti jāatzīmē Mocarta “Burvju flauta” (2001), Dž. Verdi “Aīda” (1998) un Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” (1981) Dailes teātrī.
Ilmāra Blumberga darbi atrodas privātās un publiskās kolekcijās visā pasaulē: Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs (Rīga, Latvija), Eduarda Smiļģa Teātra muzejs (Rīga, Latvija), Rakstniecības un Mūzikas muzejs (Rīga, Latvija), Mikaloja Konstantīna Čurļoņa muzejs (Kauņa, Lietuva), Tartu mākslas muzejs (Tartu, Igaunija), Pori Mākslas muzejs (Pori, Somija), Bohumas Mākslas muzejs (Bohuma, Vācija), Hamburger Kunsthalle (Hamburga, Vācija), AMAC/Association Mouvement Art Contemporain Chamaliere (Šamaljēra, Francija), A. Puškina Valsts Tēlotājas mākslas muzejs (Maskava, Krievija), Valsts Tretjakova galerija (Maskava, Krievija), A. Bahrušina Teātra muzejs (Maskava, Krievija), Austrālijas Nacionālā galerija (Kanbera, Austrālija).