Publikācijas
Foto: Kristaps Kalns
Galerijā „Māksla XO” aplūkojama Ilmāra Blumberga 80. jubilejai veltīta izstādi “Kalpotājs”. Par simbolisko Kalpotāja tēlu, kas kļuvusi par atpazīstamāko Ilmāra Blumberga zīmi, Kultūras rondo saruna ar galerijas “Māksla XO” vadītāju Ilzi Žeivati.
"Lielākā daļa izstādes darbu nekad nav bijuši izstādīti, jo Blumberga daiļrade ir ļoti apjomīga. Ilmārs Blumbergs nestrādāja kādai vienai konkrētai izstādei, viņš katru dienu gāja uz darbnīcu un strādāja ļoti daudz," atklāj Ilze Žeivate.
"Katram cilvēkam, kurš zina Blumberga Kalpotāju, būs interesanti, jo viņš ieraudzīs no jauna Kalpotāja figūru. Tā uzrunā arī mūs, kāpēc viņa ir tāda, kā ir? Un ir tas, ko mākslinieks ir gribējis pateikt. Mēs aizdomājamies par sevi un šo zīmi, ko tas nozīmē mums, ko tas nozīmē pašam māksliniekam. Ko nozīmē šī saliektā figūra, vai tas ir kalps, vai tas ir pielūdzējs, vai tas ir lūdzējs, vai viņš pasaka kādam paldies. Daudz var domāt, tikai uz vienu darbu vien skatoties," turpina Ilze Žeivate.
„Tā radās 1993. gada rudenī, strādājot pie darbu grupas ar nosaukumu “Zīmes”. Izsmeļoša skaidrojuma man nav, taču intuitīvi jūtu, kaut kas tur ir arī no manis. Es uzzīmēju, saturs jādod jums. Visu, ko domāju vai par ko nemaz nedomāju, izstāstīt nevajag un nemaz arī nevar. Jā, reizēm tā ir Kalpa figūra. Reizēm tā izskatās pēc Kunga – Dabas pielūdzēja. I tā, i tā. I stiprais, i vājais. Ambivalenta figūra. Reizē Lūdzējs, reizē Pielūdzējs. Spēka atsperes turētājs pirms sprādziena mirkļa vai tukšo gliemežvāku meklētājs pie jūras. Varbūt šaubu spēlētājs smiltīs?
Dažreiz man liekas, ka tas esmu es pats, kad darba dienas beigās, ejot ārā no darbnīcas, nedaudz pieliecos un klusi pasaku – paldies. Nezinu kam. Tam. Jā, kam ir vērts kalpot? Mīļais cilvēk, vērts ir dzīvot! Par to ir izstāde,” Ilmārs Blumbergs intervijā Anitai Vanagai.
Ilmāra Blumberga daiļrade sakņojas vispārcilvēcisko patiesību meklējumos, jautājumos un atbildēs mūsu esībai uz zemes. Cilvēks atrodas mūžīgā miera meklējumos, kuru sākumā jāatrod sevī, tikai pēc tam pārnesot to uz ģimeni, sabiedrību un valsti. Viņš pats ir izteicies, ka galvenie tēli viņa darbos ir Mīlestība, Nāve un Dievs.
Izstāde "Kalpotājs" apskatāma līdz 26. augustam.
_____________________________________________________________________________
Ne gluži tas pats.
Pārdomas Ilmāra Blumberga izstādēs
“Paliks tikai lidojuma sajūta” K. K. fon Stricka villā un “Tas pats” galerijā “Māksla XO”
Tomass Pārups / 28/09/2017
Kopš septembra sākuma Rīgā veselās divās izstādēs varēja baudīt mākslinieka Ilmāra Blumberga mākslu. Viena no tām – “Paliks tikai lidojuma sajūta” Kristiana Karla fon Stricka villā, kurā bija eksponēti ap sešdesmit mākslinieka oriģināltehnikas darbi uz rokas lējuma papīra par Venēcijas tēmu – jau slēgta, bet izstāde “Tas pats” galerijā “Māksla XO” vēl aizvien skatāma līdz 9. oktobrim.
K. K. fon Stricka villā skatāmajā Blumberga darbu ekspozīcijā bija dzirdamas Venēcijas skaņas, kā audio celiņš zīmējumiem, kas izkārtoti pie sienām garās rindās. Liekas, ka izstādes iekārtotāji telpu ar tiem bija apguvuši, cik vien fiziski iespējams. Vecā ēka tiem bija atbilstoša, gandrīz vai kā atblāzma Venēcijas baznīcai, kurā šie darbi pirmoreiz tika izstādīti 2004. gadā.
Galerijā “Māksla XO” darbu izkārtojuma ziņā izspēlēts līdzīgs scenārijs – neliela izmēra zīmējumi kārtojas pie galerijas sienām viens otram līdzās. Pie katra no tiem var pavadīt ilgu laiku. Plašajā darbu kopumā, ieraugot zīmējumu, kas saintriģē, nākas dažus soļus atkāpties un iztēloties, ka tas telpā ir viens, nevis iespiests garajā rindā. Pieķeru sevi skatāmies mazu, ar vieglu zīmuļa pieskārienu iezīmētu punktiņu, kas planē virs Kalpotāja galvas. Šķiet, ka bez tā nemaz nevarētu iztikt. Šis pieskāriens, kas varētu arī būt nejauši tur gadījies, ir tikpat svarīgs, cik Kalpotājs. Blumberga darbi izraisa šādu vēlmi raudzīties uz mazām detaļām – visaizraujošākie ir mazie punktiņi vai kāds impulsīvs švīkājums, vai uzvilkta līnija.
Ilmāra Blumberga darbu izstāde “Tas pats” galerijā “Māksla XO”. Foto: Renārs Derrings
Izstādes nosaukums “Tas pats” ir rakstīts uz kartona kastes, kura novietota uz grīdas. Tas it kā sola apliecinājumu zināmajam un pieņemtajam par Blumbergu, tomēr pati izstāde to nesniedz – šie zīmējumi iepriekš nav bijuši apskatāmi publiskajā telpā. Tie uztverami kā mākslinieka skiču grāmata, kurā vērojams idejas ceļa sākums – idejas uzplaiksnījumi, kas Blumbergu vedināja tās realizēt iespaidīgākos formātos. Tādā ziņā izstāde ir atkailinoša, jo tās vīziju nav izstrādājis pats mākslinieks. Darbi ir izlikti viens aiz otra, atšķiroties no Blumberga paša iekārtotajām izstādēm, kurās darbi veidoja tādu kā estētiski un konceptuāli vienotu ķermeni.
Izstādi apstaigāju, cenšoties galvā artikulēt to sajūtu, kas kaut kur šajos darbos pastāv. Nekas netraucē, jo šeit, atšķirībā no fon Stricka villas, fona trokšņu nav. Ir klusums, kas ļauj visu uzmanību veltīt darbiem. Vairākkārt dzirdēta frāze, ka baudāmā skaņdarbā vissvarīgākie ir klusuma brīži. Līdzīgi vizuālās mākslas darbos harmoniju rada telpa jeb tukšums, kas pastāv starp darba elementiem. Blumberga darbi ar šo uzskatu pilnībā sabalsojas. Izstādes iekārtojumā brīvu telpu var saskatīt tikai vietām, bet Blumbergs savos zīmējumos to jūtīgi pārvalda. Figūras kairina tikpat daudz, cik tukšums, kuru tās apdzīvo. Tukšums, kas ir bezizmēra telpa mākslinieka pieskārieniem.
Ilmāra Blumberga darbu izstāde “Tas pats” galerijā “Māksla XO”. Foto: Renārs Derrings
Mana līdzšinējā pieredze ar Blumberga darbiem bijusi izstāžu zālē “Arsenāls”. Izstāde “Es nemiršu” trīspadsmit gadu vecumā mani uzrunāja ar šķebinošiem krāsu salikumiem, baismīgām sejām un vispārējo izstādes vērienu. Pēc Blumberga nāves pagājušogad izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā bija skatāma izstāde “Visu laiku snieg”. Ja pirms tam šķita, ka Blumberga darbību raksturo dažādas meistarīgas estētiskas rotaļas, trīsdesmit piecu gleznu sērija “Arsenāla” Radošajā darbnīcā vedināja domāt ko citu – ka Ilmārs Blumbergs bija mākslinieks, kurš dzīvoja, reflektēja un spēja cilvēcīgā, godīgā veidā stāstīt par dziļi personīgiem savas dzīves notikumiem.
Tagad, galerijā nonākdams pie šiem mazajiem zīmējumiem, saņemu šo apliecinājumu vēlreiz. Gluži tāpat kā Blumberga dzīve pavīd viņa mākslā, tā arī māksla nekad nav pametusi viņa dzīvi. Izstādītie darbi apliecina, ka viņš visu laiku zīmēja. Mākslinieks domāja, skicēja un pierakstīja savas domas zīmējuma formā. Fon Stricka villā bija redzami “gatavi” Blumberga darbi, turpetī šeit skatītājiem ir iespēja ielūkoties “jēlmateriālā”. Tādas iespējas gadās reti.
Ilmāra Blumberga darbu izstāde “Tas pats” galerijā “Māksla XO”. Foto: Renārs Derrings
_____________________________________________________________________________________________
Ilmāra Blumberga un Edvarda Grūbes izstādes recenzija. Dialogs bez vārdiem
Aiga Dzalbe / KD, 7. oktobris, 2017
Galerijā Māksla XO skatāmās Ilmāra Blumberga un Edvarda Grūbes izstādes ir balstītas savā atšķirīgā zīmju sistēmā, tomēr tieši kopā uzsver un pierāda vizuālu sarunu iespējamību.
[...]
Līniju stāstījums
Ilmārs Blumbergs un Edvards Grūbe ir vietējā sabiedrībā zināmi un cienīti mākslinieki, kuru vārdi iepazīstināt neprasa. Galerijas lielajā telpā aplūkojami līdz šim neizrādīti Ilmāra Blumberga zīmējumi – ap 100 miniatūru skiču, kas darinātas ar zīmuli vai tušu XX gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Šī kolekcija (kas galerijā nokļuvusi sadarbībā ar mākslinieka ģimeni un tiek arī izpārdota) ir nosaukta Tas pats, un tajā patiešām var atrast mums labi pazīstamo Ilmāru Blumbergu – scenogrāfu, grafiķi, ilustratoru, instalatoru. Zīmējumi lasāmi kā mākslinieka dienasgrāmata – domu un ideju aizmetņi, kuros ar smalku, meklējošu līniju un maigiem, trausliem krāsu plankumiem izzīmētas dažādas abstraktas un reālas situācijas. Par pārdomām tās nebūtu korekti saukt, atceroties Ilmāra Blumberga teikto, ka, zīmējot, velkot līniju, nedrīkst pat domāt.
Skatītājs tiek vedināts ļauties izteiksmīgo līniju stāstījumam un nonākt pie sajūtas, ka esam kaut ko būtisku sapratuši, pieskārušies kaut kam emocionāli svarīgam, vispārcilvēciskam. Tāda burvju vara piemīt šiem sīkajiem zīmējumiem, kuru autors lielai skatītāju daļai prātā palicis kā mistiķis, kurš skandē: "Es esmu kastīte... Es esmu Visuma kastīte... Es esmu pilns ar zīmējumiem. Tu esi pilns ar zīmējumiem. Tu vari redzēt zīmējumus. Visi var redzēt zīmējumus. Bet zīmējumi ir kastītē" (no 2005. gada videofilmas Cilvēks un darbiem, ko šoruden varēja aplūkot K. K. fon Stricka villā notikušajā Venēcijas tēmai Ilmāra Blumberga daiļradē veltītajā izstādē). Turpat uz grīdas guļ arī melnā, noslēpumainā kaste, no kuras nāk zīmējumi, līdzīgi kā domas un vārdi rodas galvā.
[...]
___________________________________________________________________________________________________
Ilmārs Blumbergs: Mīļais cilvēk, vērts ir dzīvot!
Gaisma uz sienas, uz kuras uzgleznota jūra. II
1999-2011, kartons / akrils, 120x90
“Es nemiršu” – šādu nosaukumu savai personālizstādei, kuras pamatā ir autobiogrāfisks materiāls, devis mākslinieks Ilmārs Blumbergs. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē “Arsenāls” no 16. augusta līdz 6. oktobrim būs aplūkojami vairāk nekā simts viņa darbu, kas tapuši no 1993. līdz 2013. gadam, – gleznojumi, objekti un instalācija, grafika, zīmējumi un filma.
Vienlaikus galerijā “Māksla XO” tiek atvērta Blumberga darbu izstāde “Es nemiršu pie Ilzes”.
Klajā nāk arī grāmata “Ilmārs Blumbergs. Es nemiršu”, kuras teksta autore ir mākslas zinātniece Anita Vanaga.
Personālizstādes priekšvakarā – saruna ar mākslinieku Ilmāru Blumbergu un kuratori Anitu Vanagu.
Pārmantojamība, pēctecība, sasaistīšanās
– Kas īsti Latvijai ir Ilmārs Blumbergs?
A. Vanaga: – Vispirms jau – virstalanta mākslinieks. Taču, veidojot Latvijas Kultūras kanonu, dažādu nozaru eksperti nav runājuši pie viena galda, jo kanonizēti ir tikai mirušo mākslinieku darbi. Citu nozaru eksperti rīkojās brīvāk, un Ilmārs Blumbergs Latvijas Kultūras kanonā ir minēts gan teātra, gan dizaina nozarē. Viņa starta kapitāls ir scenogrāfija, bet aizvien līdzās bijusi grafika, plakāts, grāmatniecība, glezniecība, turklāt visas jomas vienmēr bijušas ļoti saistītas. Kad Imants Ziedonis uzaicināja Ilmāru Blumbergu ilustrēt “Epifānijas”, šīs ilustrācijas redakcija “Liesma” nepieņēma un tās nonāca Rakstniecības un mūzikas muzejā. Bet “Epifāniju” idejas turpinājās estampos un Dailes teātra izrādes “Brands” scenogrāfijā. Arī “Pērs Gints” nebeidzās Jaunatnes teātrī, bet pēc tam attīstījās Blumberga grafikā, kā jautājums – kas tu esi? Šī pārmantojamība, pēctecība, sasaistīšanās starp dažādām nozarēm man šķiet ārkārtīgi svarīga, tālab tai gribēju izsekot arī grāmatā. Pats māk-
slinieks ir ierosinājis divas izrādes – Heses “Stepes vilku”, ko Dailē iestudēja Juris Strenga, un Mocarta “Burvju flautu” Latvijas Nacionālajā operā. Māksliniekam vaicāja: kāpēc Mocartu, kāpēc uzreiz ar visgrūtāko, kāpēc nevar kaut ko vienkāršāku? Bet arvien jauns un grūts uzstādījums ir Blumbergu raksturojošs lielums.
– Kas būs raksturojošs lielums šajā personālizstādē?
– Šī izstāde uzmanības centrā noliek pašu autoru – tie ir viņa pašportreti, sevis apzināšanās – atmiņas par bērnību, par Sibīrijas laiku. Un šo atmiņu salikšana kopā ar šodienu. Tā nav retrospekcija, bet gan introspekcija, skatiens sevī, savās atmiņās, atceroties tēvu, māti… Apziņas plūsma, atmiņas montāža, kas sakrusto dažādus cilvēkus, dažādus notikumus. Ilmāra Blumberga stāsts par Sibīriju ir stāsts par vecāku mīlestību. Viņa tēvs, leģionārs, pēc cietumā pavadītiem gadiem tiek izsūtīts. Kad ir skaidrs, ka izsūtījums ir uz mūžu, māte kopā ar Ilmāru 1951. gadā dodas uz Sibīriju, Tjuhtetu. Ilmārs tur nonāk nevis kā izsūtītais, bet kā brīvs cilvēks, reizē arī sociāli degradēts. Kā saka viņš pats, lai izsūtītā bērns varētu mācīties augstskolā, vajadzēja būt teicamniekam. Pēc Staļina nāves ģimene pieņem lēmumu – Ilmāram jāmācās latviešu skolā Rīgā, un māte ved Ilmāru mājās.
– Esat apkopojusi māk-slinieka stāstījumu grāmatā “Ilmārs Blumbergs. Es nemiršu”.
– Es precīzi pierakstīju Blumberga atmiņas un neko nemainīju, jo tās ir dokuments. Man bija svarīgi izsekot, kā viņa mākslā ienāk lielie jautājumi. “Žannas d’Arkas” maketu – viņa diplomdarbu Rīgas Krievu drāmas teātrī 1972. gadā – publicē gan poļu mākslas žurnālā “Projekt”, gan uz PSRS kataloga vāka Prāgas scenogrāfijas un teātra arhitektūras kvadriennālē. Jau šajā darbā redzam, ka darbība norisinās galvenās varones apziņā. Skatuves baltais kubs ir apziņas telpa. Blumbergs veido mizanscēnas pa domas līniju. Latvijas scenogrāfijā varam atrast režisējošos scenogrāfus, sākot ar Jāni Munci, Dailes teātra dibinātāju līdzās Smiļģim. Ilmāra Blumberga stāstījums ļauj ieraudzīt, kā notikusi sadarbība ar režisoriem Pēteri Pētersonu, Arnoldu Liniņu, Māru Ķimeli, Ādolfu Šapiro un Viesturu Kairišu. Izrādās, ka slavenā “Žanna d’Arka” tapa kopā ar režisoru Izrailu Pekeru. Un Pekers ir tas, kurš runā par upuri, par svēto mocekli, īsina Andreja Upīša drāmu un papildina to ar pasaules klases meistaru tekstiem. Rodas cita līmeņa izrāde. Kas uztaisa “Brandu” Dailes teātrī? Visur lasīsiet – režisors Arnolds Liniņš. Bet kurš reāli to uztaisa?
– Kurš tad?
– Tā ir brīnišķīga saspēle starp Strengu, otro režisoru Kārli Auškāpu, komponistu Raimondu Paulu, kustību režisoru Modri Tenisonu un aktieriem, kas darbojās kā antīkais koris. Mēs nevaram pārmest, ka kritika nerakstīja par cilvēka un Dieva attiecībām, jo nevarēja popularizēt reliģiskas idejas. Bet nospēlēt teātrī varēja ar spēcīgu formu, skatītājs to redzēja un uztvēra. Tāpēc sajūta bija, ka teātrī notiek visnozīmīgākais, cilvēki saprata Ēzopa valodu. Un tā tas bija ar daudzām izrādēm, arī “Spēlē, Spēlmani!”, kurā bija ietverti fragmenti no specfondā glabātās Čaka poēmas “Mūžības skartie”.
– Kurā no savām scenogrāfijām Blumbergs visvairāk ir viņš pats?
– Blumberga īpatnība ir tā, ka viņš var iemiesoties ikvienā – gan galvenajā varonī, gan cilvēkā no pūļa. Empātijas spēja Blumbergam ir apbrīnojama. Par viņu ir priekšstats kā par noslēgtu cilvēku, un tāds viņš arī ir pret paviršām, garāmejošām attiecībām, jo veltī absolūtu uzmanību tam, ko dara. Man šķiet, viņš ir gaišredzīgs.
“Pašportrets nav spogulis!”
– Vai jūsu personālizstādes nosaukums “Es nemiršu” būtu secinājums, kas radies pēc nemitīgajām pārdomām par dzīvības un nāves tēmu jūsu darbos mūža garumā?
I. Blumbergs: – Nosaukums radies nejauši, atceroties kādu nenopietnu sarunu par nopietnu tēmu. Jautājums par dzīvošanu un nāvi ir vietā. Par to nav jārunā, bet domāt vajag vienmēr.
– Kāpēc jums šķita būtiski skart jūsu ģimenes Sibīrijas laiku?
– Tā ir dzīvojies, ka Sibīrija manai mātei, tēvam, māsai un man ir devusi jēgu saprast, kas ir dzīvošana un nāve, kas ir pacietība un mīlestība, un vai pastāv vēlēšanās un piepildījums.
– Kāpēc izstādi veidojat kā scenogrāfs, izmantojot darbus dažādās tehnikas, skaņu, gaismu, telpu? Ko tas sniedz jums, ko skatītājiem?
– Vēlos aptvert visu! Ko tas sniedz pašam? Tikai prieku un smaidu par šo vēlēšanos!
– Apkopojāt pašportretus izstādei un atmiņās apzinājāties sevi, vai varat teikt, ka nu sevi pazīstat? Kādu sevi redzat mijiedarbībā ar savu dzīvi, darbiem?
– Pašportrets nav spogulis! Zīmēt pašportretu ir tikt prom no sevis. Būt brīvam. Kāds naivums, Blumberg! Tev piedots tiks, ja nevarēji, bet mūžam…
– Kad un kā jums radās figūra ar noliekto galvu, kas redzama daudzos jūsu darbos? (Kalpošanas figūra.) Kāpēc jums tā ir būtiska? Kam ir vērts kalpot?
– Tā radās 1993. gada rudenī, strādājot pie darbu grupas ar nosaukumu “Zīmes”. Izsmeļoša skaidrojuma man nav, taču intuitīvi jūtu, kaut kas tur ir arī no manis. Es uzzīmēju, saturs jādod jums. Visu, ko domāju vai par ko nemaz nedomāju, izstāstīt nevajag un nemaz arī nevar. Jā, reizēm tā ir Kalpa figūra. Reizēm tā izskatās pēc Kunga – Dabas pielūdzēja. I tā, i tā. I stiprais, i vājais. Ambivalenta figūra. Reizē Lūdzējs, reizē Pielūdzējs. Spēka atsperes turētājs pirms sprādziena mirkļa vai tukšo gliemežvāku meklētājs pie jūras. Varbūt šaubu spēlētājs smiltīs?
Dažreiz man liekas, ka tas esmu es pats, kad darba dienas beigās, ejot ārā no darbnīcas, nedaudz pieliecos un klusi pasaku – paldies. Nezinu kam. Tam. Jā, kam ir vērts kalpot? Mīļais cilvēk, vērts ir dzīvot! Par to ir izstāde.
http://www.la.lv/ilmars-blumbergs-milais-cilvek-verts-ir-dzivot-3/
________________________________________________________________________________________
Ilmāra Blumberga labirintos
Māris Brancis / Laikraksts Latvietis Nr. 273, 2013. g. 4. septembris
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls 15. augustā atklāja pazīstamā scenogrāfa, grāmatu ilustratora, plakātista un grafiķa Ilmāra Blumberga 70 gadu jubilejai veltītu izstādi Es nemiršu. Vienlaikus galerijā Māksla XO vēra vaļā vēl citu mākslinieka darbu izstādi, kas nodēvēta visai līdzīgi – Es nemiršu pie Ilzes (tas ir galerijas vadītājas Žeivates vārds). Šajā dienā laida klajā arī mākslas zinātnieces Anitas Vanagas grāmatu ar tādu pašu nosaukumu latviešu un angļu valodā, katrai atvēlot savu sējumu (mākslinieks Guntars Sietiņš).
Ieejot pa durvīm lielajā krievu klasicisma ēkā, priekštelpā skatītāju sagaida milzu melns tēls, kas parādījās mākslinieka daiļradē 20 gadus atpakaļ un kopš tā laika atkārtojas neskaitāmas reizes šajā paklanīšanās pozā un kas visbiežāk tiek daudzināts par Kalpošanu. Pie kājām tam milzīgs dzeloņstiepļu mudžeklis. Vai šī instalācija vēlas pateikt, ka pagātnē palikuši šādi durstīgi pinekļi, kas izraisījuši sāpes un asinis (savdabīgs rožukronis Kristus galvā) un ka tā visa vairs nav? Ka izietas nāves mokas un tagad var ar cieņu un pašapziņu noliekt galvu citu, tostarp augstāku spēku priekšā?
Šis grandiozais tēls ar savu noliekumu vedina arīdzan ieiet abās apakšējās zālēs, kurās mākslinieks iekārtojis izstādes centrālo daļu, vadot skatītāju savu domu, pārdzīvojumu un izjūtu labirintos.
Būdams īstens laikmetīgās mākslas pārstāvis, Ilmārs Blumbergs padara sevi un savu dzīvi par galveno izpētes objektu. Var pat teikt, ka jubilāru cits nekas neinteresē, vienīgi viņš pats. Pat izstādē eksponētie darbi no citām izstādēm un par citu tēmu iekļaujas vienotā mākslinieka vēstījumā, kāda ir šī apjomīgā ekspozīcija – stāstā par sevi.
Tas ir stāsts par to, kas ir dzīvot un kas mirt. Kāds ir teicis, ka mēs katru mirkli mirstam, lai tūlīt pat augšāmceltos. Ja tā uztveram dzīvi, tad nāves tuvums mums ir ik mīļu brīdi līdzās. To apzinoties, diez vai spēles brīdis būs mums līdzās. Lai gan ir. Kaut vai Ilmāra Blumberga darbu izstādē. Ja kā spēli uztveram izstādes iekārtojumu. Tas līdzinās Hermaņa Heses Stikla pērlīšu spēlei, kurā galvenais varonis spēles maģistrs Jozefs Knehts pilnībā pakļaujas hierarhijai. Tāds ir arī Ilmārs Blumbergs, kurš atdevies augstākajiem spēkiem. Šis augstākais spēks ir nāve: „Par to nav jārunā, bet domāt vajag vienmēr.“ Tā mākslinieks. Un nāves tuvums ir vai katrā izstādes darbā, pagriezienā, darbu kombinācijā. Tādēļ izstāde ir smaga un varbūt pat nospiedoša.
Un visu šo parādi mazohistiskā jūsmā režisē pats Ilmārs Blumbergs. Viņš visu ir apsvēris, izdomājis. Izstādes vairogu sarkano toni, katru detaļu, katras gleznas vai grafikas darba novietojumu augstāk vai zemāk, virs vai zem acu līmeņa. Arī parakstu izkārtojumu. Dažbrīd tos var labi salasīt, citkārt tāpat kā kalpotāja tēlam jānoliecas paklanīšanās pozā vai līdz grīdai. Arī izdauzīto caurumu vairogā, liekot padomāt, kāpēc tas tur atgadījies. Varbūt paviršība? Nē, Ilmāram Blumbergam nevar būt paviršību. Viņš ir šīs milzu izrādes Radītājs. Teātros šad un tad par režisoru tiek nosaukts cits, kaut patiesībā tas acīmredzot ir bijis Ilmārs Blumbergs ar savām dekorācijām, kuras uzspiež savu zīmogu visai darbībai, notiekošajam uz skatuves, iestudējumu interpretācijai.
Varbūt Ilmārs Blumbergs pirmām kārtām ir režisors un tikai pēc tam mākslinieks? Viņš pakļauj visu un visus. Arī sevi. Izstādē tik daudz pašportretu. „Pašportrets nav spogulis! Zīmēt pašportretu ir tikt prom no sevis,“ mākslinieks paziņo Kultūrzīmju žurnālistei Ilzei Vītolai. Tad tas nozīmē, ka viņš cenšas tikt vaļā no sava likteņa? Diez vai. Gluži otrādi, viņš sevi izcentrē, nostāda visas pasaules viducī, lai arī pasaule griežas ap viņu. Tā vairs nav kalpošana, kaut arī ar savu dzīvi kalpo par naratīvu. Ir jālasa ikviena zīme, ko dod mākslinieks, jāseko Ilmāra Blumberga domu un izjūtu labirintiem. Citu iespēju nav. Jubilārs nepieļauj haotisku staigāšanu pa izstādi. Ceļš, kas jāiziet cauri izstādei, līdzinās Ariadnes pavedienam, kas Minotaura labirintā pasviests Tēsejam.
Kaut arī izstādē izlikti apskatei darbi no 1993. gada, vismaz abās lejas zālēs šīs retrospektīvās noskaņas nav. Arī agrāko gadu opusi pielāgojas nāves tēmai, kura Ilmāram Blumbergam parādās kopš 2008. gada, kad Rēgensburgas klīnikā, Vācijā, viņam izņēma labdabīgu dziedzeraudu audzēju. Pat mazliet agrāk, iecerot darbus par Voldemāra Irbes dzīvi, gleznošanu un nāvi. Arī to forma. Īstenojums notika vēlāk, kad pats bija tuvu nāvei. Tad viņam daudzas lietas kļūst skaidras, saprotamas.
Nāves tēma turpinās kā otrā stāva video un zīmējumu skatē, tā galerijā Māksla XO.
Kā būtu jāizprot Ilmāra Blumberga apgalvojums, kas izskan izstādes un kataloga nosaukumā – Es nemiršu? Negribas domāt, ka jubilārs tic savai nemirstībai. Arī viņš ir padots nāves varai. Varbūt viņš to apgalvo, apzinoties, ka viņa darbi būs mūžīgi? Vai tā būtu tikai spēle, joks, un tādēļ šis apzvērējums ir jāsaprot kā ironija?
Mākslinieks nedod, kā šķiet, nevienu skaidru mājienu, viņš tikai stāsta par nāves tuvumu.
http://www.laikraksts.com/raksti/3760
___________________________________________________________________________________________________
Vanaga Anita. Es nemiršu. Ilmārs Blumbergs. - Rīga: Neputns, 2013.-236 lpp.
_______________________________________________________________________________________________________
Sarkandaiļie smiekli
Ieva Rupenheite / 14/09/2012
Ja dzirdat smieklus, un jums nav bail, iespējams, izstādes iecere nav realizējusies vai arī jūs vienkārši nedzirdat.
Ilmārs Blumbergs personālizstādē “Bailes” piepildījis galerijas “Māksla XO”balto zāli ar nedaudziem grafikas darbiem, jau nosauktās krāsas priekšmetiskiem uzmetumiem un galvenokārt – ar smiekliem.
Smiekli ir neganti, uzbrūkoši, pat nepiedienīgi, jo kādā no trakākajiem atskaņošanas mirkļiem tie liek sajusties ne tikai neērti, bet patiešām uzdzen drebuļus, jau kuro reizi apstiprinot, ka smiekli un dziedāšana nav gluži ikdienišķs cilvēka esamības stāvoklis. Kamēr nedziedam vai nesmejamies mēs paši.
Tie citi, kas Ilmāra Blumberga izstādes iecerē ir – bērns, sieviete un pērtiķis, kuru smiešanās atskan pēc noteikta laika, tikai pierāda, ka bērna un sievietes smiekli ir daudz bīstamāki nekā pērtiķa smiešanās. Visvairāk bail top, dzirdot sievietes neganto smiešanos. Un nemaz nepārliecina galeristes piemīlīgi teiktais, ka esot jau pieradušas un nemaz nedzirdot.
Diezgan bailīga ir arī ļengani sarkanā plīša lapsa, kas iestutējusi savu mīksto ķermeni vienā no telpas stūriem.
Grafikas darbi, kas ieplakuši telpas malās, arī ar savu kompozicionālo novietojumu rada asociācijas ar stūrī iedzītā izmisumu, kam, protams, grafiskais monohronums nāk tikai par labu.
Ilmārs Blumbergs šajā izstādē ar dažādu mākslas tēlu palīdzību pētījis un preparējis ne visai tīkamo psiho fizisko stāvokli – bailes. Šoreiz tā nosaukta arī izstāde. Šķirstot galvā un datorā mākslinieka grafikas, bailes seko un lūkojas pār plecu vai katrā darbā. Tie melno, biezo krāsu pilieni cilvēku tēlos vai sīksmalko līniju virpulīši, kas uznirst te vienā, te citā darbā, – vai tie neatgādina bailes un baiļu sajūtu, kas sastindzina?
“- Kopš kura laika tad vairs nav bail ?
- To es nevaru pateikt, vai bail. Var jau būt, ka agrāk ir bijis vairāk bail. Par to nav jautāts un runāts. Pēdējā laikā bieži dzirdu jautājumus par nāvi. Vai tā nav pārāk iepatikusies? Drīzāk man interesantāka liekas jautājuma otra puse – par bailēm.
- Bailes gan esmu bieži izjutis. Tās paralizē un noved līdz bezdarbībai. Liekas, bailes pavada cilvēkus visu dzīves laiku.” No intervijas Paulam Bankovskim 1995. gadā."
Varbūt mākslinieks izteicis vārdu (nosaucis izstādi) lai tās (bailes) pazustu? Tomēr izstāde nav gluži vienādojums, kura rezultāts neradītu šaubas. Blumberga nosauktajās“Bailēs” ir ieslēpti vairāki, maigi provokatīvi spēles elementi, piemēram, kā apskatīt grafiku, kuru daļēji apslēpj sarkana auduma gabals? Racionālu cilvēku reakcija ir pacelt šo audumu un netraucēti apskatīt to, ko vēlas. Taču biežāk iestājas mulsums, arī bailes, kas gan aiz auduma slēpjas un gala beigās – sastingums, nespējot izšķirties starp ziņkārību un bailēm. Arī aizvērtās durvis, kurām bailes burtiski pielipušas durvju plāksnītes formā, ar savu statisko sastingumu provocē uz darbību. Un tieši šie starpstāvokļi, kuros mākslinieka provokācija ir nolasāma, bet darbība neseko, jo prātīgi cilvēki izstādēs tā neuzvedas, ir visīstākās bailes.
Ilmārs Blumbergs ir pierunājis pilnu telpu ar zīmēm, kuru tulkošana aizrauj, ir biedējoša, bet pateicoties vispārcilvēciskajai jēgai un racionālajai realizācijai, atstāj vieglu destilāta pēcgaršu, liedzot saviļņojuma piesātinājumu.
http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/1508-sarkandailie_smiekli/