Jana Briķe

Jana Briķe (1980)

Savas izstāžu darbības 15 gados, piedaloties vairāk nekā 95 grupas izstādēs un starptautiskās mākslas mesās Latvijā, Krievijā, Eiropā un ASV, Jana Briķe sarīkojusi tikai septiņas personālizstādes, no kurām piecas 2010. gadā un 2011. gadā - Čikāgā (ASV), Kalifornijā (ASV), Siguldā (Latvijā) un tagad arī Rīgā, „Māksla XO" galerijā. Tas norāda uz to, ka pēc Latvijas mākslas akadēmijas beigšanas 2005. gadā jaunā gleznotāja ļoti konsekventi virzījusies sava mākslinieciskā rokraksta izkopšanā. Pēdējos divus gadus piedaloties grāmatizdevēja Monte Beauchamp kūrētajās mākslas izstādēs „The BLAB! Show" Losandželosā un Sietlā, Jana Briķe ir spoži sevi pieteikusi starptautiskai mākslas arēnai.

Jana Briķe pieder pie jaunākās paaudzes māksliniekiem, kuru kopīgais rokraksts nespeciālistam var likties „kā daudzi citi", tomēr mākslas kritiķu un mākslas teorētiķu aprindās tas jau nodēvēts par „jauno lielo stilu" - „kartūnismu"(„Cartoonism"), kas iezīmē vēsturisku periodu, laikmetu, kuram ir kopīgas iezīmes daudzās mākslas sfērās, formāli atspoguļojot strauji attīstošās datortehnoloģiju iespējas. Pēdējā desmitgadē tas spilgti iezīmējies arhitektūrā, tēlniecībā, glezniecībā, grafikā un lietišķi dekoratīvajā mākslā.

Izmantojot 21. gadsimta sniegtās tehnoloģiskās iespējas, Jana Briķe savas gleznas veido slāni pa slānim kā agrīnās renesanses meistari. Kā instrumentu saviem darbiem gleznotāja izmanto digitālo fotogrāfiju un 3D datorprogrammas sintētiskās īpašības, ko kombinē ar smalku un precīzu rokas vilktu zīmējumu ar grafītu, krāsainiem zīmuļiem, lodīšu pildspalvu, flomāsteru un otas gleznojumu ar eļļas, temperas, guašas un pūšamām krāsām. Tas ir Janas Briķes metožu komplekts, lai gleznā notvertu galējo pretstatu sadursmes punktu gan materiālā, gan tēlā, kā mākslīgs - dabisks, dzīvs - miris, skaists - nepatīkams, vilinošs - atbaidošs u.t.t. Ar šāda veida vizuālajiem paņēmieniem Jana Briķe konstruē gleznu uzstādījumus, stāstījuma scenārijus, ko neuzspiež, bet runā par tiem diskrēti nelielos un mazos gleznu formātos.
Tie ir mākslinieces fantāzijas varoņi, iztēles un iedomu tēli, kuri dažkārt var līdzināties multiplikāciju filmu varoņiem vai mazu bērnu portretiem, kas smeldzīgi un ironiski flirtē ar klišejisko ikonogrāfiju, kas satopama mūsdienu mēdiju vidē un patērētāju sabiedrībā. Ar Janas Briķes doto hipertrofizēto vizuālo atspoguļojumu tie mēmi vērš savu tukšo skatienu kaut kur pāri, ārpusē, bet ne tieši uz skatītāju.                                                                                                                                                               Ilze Žeivate, 2011.

„Portreti, kas sastopami manos darbos nereprezentē kādu konkrētu personu vai situāciju. Varbūt tie ir potenciāli portretējumi kāda cilvēka pārdzīvojumiem vai sajūtām. Tie nav bērni, ko es gleznoju. Tās ir metaforas. Tās ir metaforas. Nevainībai, izaugsmes potenciālam, ievainojamībai, intuīcijai. Sejas, ko es fiksēju, ir emocionāli atsvešinātas, it kā pazudušas meditācijā vai nomoda sapnī, ar skatienu, kas vērsts uz iekšējo ainu, kura reflektējas uz āru - baltā tukšā ainavā. Katrs „portrets" ir saistīts ar savu delikātu emociju, mīklainu simboliku un šķietamu apslēptu stāstu - it kā katra stāsta (attēla) varonis tiktu iztraucēts, veicot kādu sev vien saprotamu darbību, rituālu vai meditāciju,"- Jana Briķe, 2011.