Publikācijas
Nenosakāma vecuma radījumi balansē starp kičīgi saldenu skaistumu un šķebīgi riebīgām niansēm.
Janas Briķes glezna Afrodīte ar kaķēnu. 2013. 140 x 160 cm
Glezniecības pretpoli
Stella Pelše, LMA Mākslas vēstures institūts, 2013. gada 29. decembris 13:
Janas Briķes un Tatjanas Krivenkovas glezniecība galerijā Māksla XO var simbolizēt latviešu mākslas tagadnes pretpolus
Grūti iedomāties atšķirīgāku sniegumu zem viena jumta – neskatoties uz rozīgi violeto vienojošo koptoni, Janas Briķes un Tatjanas Krivenkovas glezniecība pat varētu simbolizēt zināmus latviešu mākslas tagadnes pretpolus. No vienas puses, klasiskās tradīcijas un vietējās mācību sistēmas daļēji balstīts iluzors reālisms tādā kā fantasy stilā, kur katra sīkākā detaļa līdz pat valgam spīdumam uz lūpām šķiet plastiski taustāma. No otras puses, krāsa, gaisma un triepiens kā analītiska procesa izejmateriāli, pašvērtīgi formas elementi ar ģenētiskām saknēm modernisma mantojumā. (Pēc ilgstošā nolieguma padomju laikā un lielā mērā tirgus veicinātā uzplaukuma abstrakta izteiksme vairs noteikti nav lielstraumes sastāvdaļa un saglabā pievilcību tikai personiski motivētākajiem sekotājiem.)
Lomu spēles
"Izstādes darbi ir simboliski, bet vienlaikus arī konkrēti, psihē mītoši tēli – mednieks, ganiņš, līgaviņa un tamlīdzīgi –, caur kuriem, tos pielaikojot, emocionāli identificējoties un vēlāk pametot, veidojas cilvēciskā pieredze par dzīves dzīvošanu" (no izstādes anotācijas). Janas Briķes gleznu konceptuālais rāmis ieturēts mazliet Karla Gustava Junga arhetipu garā, skarot arī neskaitāmu vēlāko teorētiķu apcerēto indivīda būtības (ne)esamību ārpus sociālajām lomām. Vai tiešām bez tām nekā cita nav un tā dēvētā patība jeb personības esence ir tikai noteiktu lomu konstelācija, izstāde, saprotams, nekādu skaidru atbildi nesniedz. Iespēja par to padomāt varbūt ir lielākais skatītāja ieguvums, iegremdējoties pasaulē, kas vairāk atgādina sapņus vai 3D animācijas filmas nekā ikdienišķo īstenību. Albīnie nenosakāma vecuma radījumi, kas vienlaikus ir bērni un pavedinoši pusaudži, kopā ar vidi un detaļām balansē starp kičīgi saldenu skaistumu (rožaina āda, rozes, smal kas mežģīnes) un šķebīgi riebīgām niansēm (mušas, skrāpējumi, asins pilieni). "…jo ilgāk es skatījos uz šiem darbiem, jo vairāk pieņēmās spēkā kaut kas līdzīgs izmisumam par tāda mēroga vientulību un neaizsargātību, kā arī nojausma par nenovēršamām briesmām, kas draud šīm mazajām pasaku būtnēm," rakstīja Jana Kukaine par 2011. gadā notikušo Janas Briķes personālizstādi Piens un asinis (www.arterritory.com). Kaut kādā mērā tas attiecināms arī uz šo skati, tomēr tagad tēli šķiet atraduši konkrētākas lomas, kļuvuši mazliet pašapzinīgāki un pieaugušāki, lai arī joprojām ir trausli, svešādi un sargājami.
Maigie apaļumi
Tatjanu Krivenkovu noteikti var pieskaitīt pie konsekventākajiem latviešu abstrakcionistiem, lai gan alūzijas uz konkrētiem objektiem bieži vien nav nekur tālu, piemēram, norādes uz sniegavīriem 2005. gada izstādē Mierinājums, kurā arī tika izmantoti apļi kā darbu strukturālais pamatelements. Savukārt personālizstādē Gaismas atdalīšana no tumsas (2011), par kuru Krivenkova tikusi nominēta Purvīša balvai, redzētie melnbaltie kontrasti devuši vietu ierastākam izmeklētu toņu kultam. Apaļās formas, kas ir gan darbu formāts, gan arī četrstūros iekomponētas lodes, mākslas skolu beidzējiem varbūt var atgādināt ģipša bumbas, kuru apaļumus ir nācies glīti izēnot ar zīmuli vai arī uzgleznot akvarelī vai eļļā, ar gaismas, ēnas un refleksu palīdzību veidojot telpisku efektu. Taču tikpat labi tie var būt kosmisku ķermeņu sastatījumi, varbūt pat draudīgi satuvinājumi krāsainā migliņā, kuras daudzveidīgās komponentes slēpj impresionisma dalītā triepiena mantojumu. Samērā viendabīgu, lazējošu uzlicienu pārklāšanās rada spīdīgu un matētu laukumiņu miju, silto un vēso toņu savstarpējo mijiedarbi, kurā brīžiem nav iespējams pateikt, kad kvantitāte pāriet kvalitātē jeb vienas krāsas laukums – citas krāsas laukumā. Maigie pasteļtoņi asociatīvi var saistīties ar izstādes nosaukumā iekļautajām ēdmaņām (kefīrs tomēr būs balts kā gaisma, bet zefīrs var būt visādos toņos atkarībā no pievienotajām piedevām), bet pārāk lielas nozīmes šīm substancēm, šķiet, tomēr nav.
Briķe un Krivenkova pārstāv dažādas paaudzes, tas ļauj arī ērti spekulēt par abstrakcijas lielāku piederību tradīcijai, salīdzinot ar dažādiem (neo)reālismiem, kas pretendē uzrunāt skatītāju tiešāk un ar skaidrāku vēstījumu. Blakus izaicinājumam salīdzināt abu izteiksmes valodu "laikmetīgumu" ir arī iespēja ieraudzīt to vienlaicīgo dažādību kā saistošu fenomenu.
_____________________________________________________________________________________
Sikspārnīša siera kūka
Jana Kukaine
29/11/2011
Janas Briķes personālizstāde "Piens un asinis" galerijā "Māksla XO" apskatāma līdz 13. Decembrim
Mākslinieks, kurš attēlo kaut ko nepatīkamu vai neglītu, riskē, ka viņa mākslu varētu saukt par "riebīgu", lai gan riebumu izraisītu darbu objekti, un tas nav viens un tas pats. Iespējams, mākslas darba spēja uzrunāt skatītāju kaut vai šādā fizioloģiskā līmenī vien norāda uz mākslinieka veiksmi un izdošanos, lai gan, no otras puses, aizskart personiskos tabu neprasa lielu izveicību - pietiek vien uztaustīt kādu aizspriedumu un, ja tam ir vēl kāds sakars ar intimitāti, tad efekts, var teikt, ir garantēts.
Kā var redzēt, šī robeža ir gana slidena, un tā tikusi pārbaudīta ne reizi vien, pietiek atcerēties kaut vai bodiārtu, kas sešdesmitajos gados un vēlāk sistemātiski pārkāpa aizliegumus, kas saistās ar dzimumu, barību un ķermeņa izdalījumiem. Lai gan kādam tas varētu izraisīt neizpratni ("Nu kāda velna pēc vispār kaut kas tāds ir jādara?"), tomēr šādiem žestiem ir būtiska nozīme. Tā ir ne tikai savas personiskās uzdrīkstēšanās pārbaude, bet arī aktīvas nostājas paušana par dažādiem tobrīd aktuālajiem jautājumiem un problēmām (piemēram, Anas Mendjetas performance "Izvarošanas aina", kur viņa, asiņu notriepa, sagaidīja uzaicinātos viesus savā studijā, bija domāta kā atsauce uz nesen notikušo izvarošanas un slepkavības gadījumu). Visbeidzot, tas ir arī veids, kā distancēties no konvencijām un paust savu piederību kādai radikālāk noskaņotai mākslinieku grupai. Šādai mākslai ir gan savs skatītājs, gan mākslas kritiķis, kuram notikušais rosina pārdomas.
Māksliniece Jana Briķe pie darba "Skūpsts". 2011
Arī Janai Briķei (1980), lai arī viņas provokācija ir ietīta maigā metaforu plīvurā, ir savs skatītājs. Šis skatītājs zina, ka siera kūkas pareizā recepte ir: paņem sieru, paņem kūku, un tad saliek abus kopā. "Kas tur būs izstādīts?" man vaicāja kāds paziņa, ar kuru kopā mērojām ceļu pa Valdemāra ielu uz galeriju "Māksla XO". "Gleznas "Piens un asinis", nu, tur būs tādas dīvainas meitenes," atbildēju, atsaucot atmiņā preses relīzi. Tā kā pie galerijas tieši tobrīd sagadīšanās pēc stāvēja ātro mašīna, paziņam radās iespēja pajokot: "Lūk, vienai jau atbrauca pakaļ".
Šī piezīme izrādījās precīza - Janas Briķes "meitenes" patiešām būtu jāhospitalizē, jāaprūpē un jāsargā. Diemžēl, to izdarīt nav iespējams, un te arī slēpjas izstādes dramatisms un ciešanu avots - tā ir pamestība un bezpalīdzība, kas rodas, kad nevienam par tevi nav nekādas daļas. Tas, ka mākslinieces attēlotās būtnes ir tik bērnišķīgas un nevainīgas, protams, visu padara vēl sliktāku. Trauslie, gandrīz pilnīgi kailie augumi, nobrāztie ceļi, x-veida kājas, kas ietērptas aizkustinošās, baltās zeķītēs, atgādina izstīdzējušus bērnus, kas rotaļājas neviesmīlīgas un anonīmas pilsētas neesošajos rotaļu laukumos.
Pirmais iespaids par izstādi bija "šķebīgi" - mēs abi izteicām šo vārdu vienlaicīgi. Tas likās zīmīgi. Ja siera kūkas recepte būtībā ir analītisks spriedums un pie tās var nonākt ikviens, kurš saprot, kā latviešu valodā tiek darināti salikteņi, tad, lai dažādi cilvēki izjustu vienu un to pašu par kādu izstādi, ar vārdu "piens" un "asinis" nozīmju zināšanu vien nepietiek. Acīmredzot Janas Briķes veikums patiešām atstāj gandrīz viennozīmīgu iespaidu (un, lai arī tas mākslai būtu sekundāri, bet šis gadījums parāda, ka sajust vienu un to pašu ir vieglāk nekā vienu un to pašu padomāt). Vārds "šķebīgi" likās ļoti piemērots, jo ietvēra gan salkanumu, gan nepatiku, kas rodas, publiski runājot par kaut ko intīmu. Tiesa, jo ilgāk es skatījos uz šiem darbiem, jo vairāk pieņēmās spēkā kaut kas līdzīgs izmisumam par tāda mēroga vientulību un neaizsargātību, kā arī nojausma par nenovēršamām briesmām, kas draud šīm mazajām pasaku būtnēm.
Viņu neproporcionāli lielajās, ieslīpajās, sastingušajās acīs māksliniece iezīmējusi zvaigznītes, kas pauž naivu sapņainumu, atgādinot multiplikāciju filmu estētiku. Vienlaikus acu izteiksme ir atsvešināta, jo šie varoņi, kā atzīst māksliniece, ir "iztraucēti, veicot kādu sev vien saprotamu darbību, rituālu vai meditāciju". Mazās, šaudīgās mēlītes, siekalu pilieni, pietūkušie acu kaktiņi un sīkas brūcītes, kas klāj sniegbalto ādu, māksliniece izzīmējusi ar milzu rūpību un precizitāti, un tieši šīs detaļas uzdzen vislielākos šermuļus. Diezgan grūti pārvarēt arī niezes, salšanas vai sasprēgājušu lūpu sajūtu, ko šie darbi tiecas atmodināt. Turklāt pamestajās, vientuļajās ainavās agresīvie sarkanie akcenti - matos iesietā lente, nolakotie nagi vai asiņu lāses (arī galerijas stūrī vāzē stāvēja sarkans amarillis) - tikai pastiprina briesmu klātbūtni, kurām šīs dīvainās būtnes tiks (vai jau tiek) pakļautas.
Pati māksliniece izstādes koncepcijā atsaucas uz tādām tēmām kā "nevainība, izaugsmes potenciāls, ievainojamība un intuīcija", un norāda, ka darbos tvertais stāvoklis alegoriskā veidā atspoguļo nepatīkamo pārēju no "piena" (maza bērna) uz "asinīm" (nobriedušu, pieaugušu stāvokli). Šī pāreja, mākslinieces interpretācijā, noris Filipa Blanšē mūzikas un sniegputeņa pavadījumā, un iespaids ir stindzinošs. Zem sniega kārtas vīd ziedi un, iespējams, to var uztvert kā gaidīšanas metaforu, tomēr šī vārgā cerība nespēj mēroties ar atskārtu - patiesībā Janas Briķes darbos nav neviena mājiena, ka no šiem neglītajiem pīlēniem patiešām izaugs stalti gulbji, ka, beidzoties augšanas sāpēm, to vietā nenāks citas.
Iespējams, tas atstāj diezgan nomācošu iespaidu. Lai nedaudz to mazinātu, minēšu, ka viena darba nosaukums ir Twinkle Twinkle Little Star. Tā acīmredzot ir atsauce uz populāro bērnu dziesmiņu, kuras pirmais pantiņš savukārt pārfrāzēts Lūisa Kerola darbā "Alises piedzīvojumi brīnumzemē". Oriģinālā vārdu Twinkle, twinkle, little star, / How I wonder what you are vietā ir Twinkle, twinkle, little bat, / How I wonder what you're at! Latviešu tulkojums skan: "Trīsi, trīsi, sikspārnīt, / Saki, kas tev prātā krīt".
Audēji. 2011
Minētā valodas spēle ieskicē varbūtību, ka arī šīs, ar smagnēju nopietnību noslogotās kategorijas, ar kurām strādā māksliniece un kuras rakstā jau vairākkārt minētas ("pieaugšana", "nevainība" u. c.), kādreiz iegūs pavisam jaunu, pašreizējai jēgai pretēju nozīmi, vai arī - labākajā gadījumā - nokļūs tajā vietā viņpus jēgas, kurp ved, piemēram, nonsensa dzeja (kā kāpnes, kas kļūst liekas, kad pa tām uzkāpj). Tāpēc, noslēdzot recenziju, vēlos izteikt vēlējumu, ka eventuāli piedzīvojot visas metamorfozes, abi stāvokļi, "pirms" un "pēc", zaudēs aktualitāti un, kas zina, varbūt pat iestāsies tāda "normāla" dzīve, ko pa acu galam var saskatīt galerijas Kupola zālē izstādītajā Mišela Kasteņē (Michel Castaignet) gleznā "Pēcpusdienas atpūta".
http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/514-siksparnisa_siera_kuka/