publikācijas
Radot labu mākslu, mierinājumu nevar rast
Intervija ar mākslinieku Kristapu Ģelzi
Daiga Rudzāte / www.arterritory.com / 13.05.2021
“Jābūt nemieram,” 2011. gada pavasarī rakstīja Kristaps Ģelzis. Iekšējā spriedze un pilnīga atdošanās mirklim, kad rada savu mākslas darbu, vienmēr bijusi viņa būtiska daļa. Un arī absolūta pacietība, pedantisms, pētniecība, preperācija, rūpīga konstruēšana un lieliska mākslinieka amatniecisko prasmju pārvaldīšana savienojumā ar vēlmi eksperimentēt, dzīties uz priekšu, nokļūt pēc iespējas tālāk – lai ko tas neprasītu. Un mirklī, kad tābrīža uzdevums izpildīts, eksplodējoša izlādēšanās – labi zināma visiem, kas viņu pazīst. Tā bija vienmēr.
Šobrīd galerijā “Māksla XO” skatāma Kristapa Ģelža izstāde “Artefakti”. Tās ietvaros eksponētie darbi (kopumā 21) tapuši laika posmā no 1985. līdz 2011. gadam; lielākā daļa no tiem nekad nav tikuši izstādīti un visus šos gadus glabājušies mākslinieka darbnīcā. Šī izstāde sniedz pieredzi, kura palīdz apjaust Kristapa Ģelža mākslas diapazonu, nolasīt tās būtiskus motīvus un atklāt viņa izteiksmes veidu daudzveidību. To, cik brīvi viņš klejo mākslas mediju telpā un cik organiski viņam ir no izaicinoša novatora un konceptuālista lomas iekāpt, piemēram, akvareļglezniecības kurpēs. Kristaps Ģelzis ir viena no savdabīgākajām un zīmīgākajām parādībām Latvijas laikmetīgās mākslas ainā, kura darbi ir ne tikai sava laika un parādību atspoguļojums, bet konstrukcija, kur akumulētas arī emocijas, noskaņojums, tēli, estētika. Svarīga gan privātā, gan daudz plašākā, globālā kontekstā.
Starp izstādītajiem ir arī viņa 1992. gadā tapušais darbs “Ceļojums” (kas ir viena no darbu sērijas “Sapņu ceļojums” variācijām), kuru komentējot viņš tolaik uzrakstīja tekstu, kas no šodienas skatpunkta skan mistiski pareģojoši, it kā viņš, vērotājs pēc dabas būdams, būtu pamanījis kaut kur kaut ko:
“Cilvēka fantāzija (intuīcija, zemapziņa, atmiņa, pieredze) atbrīvojas ne tikai atslābinoties fiziskā vai garīgā atpūtā, bet arī šoka sasprindzinājuma (afekta, klīniskās nāves, otrās elpas, fiziskās pārslodzes, utt.) brīdī, kad normālās sistēmas ir zaudējušas savas robežas – atklājas tās telpas, kuras mēs sauktu par atklāsmi – apskaidrību, pasauli ārpus ierastajām prāta robežām. Šis tēls varētu būt kā saspiesta gaisa bumba, kurā ir viss intelekta visums, kuru mūsu fiziskie apmēri nekontrolē ne arī kādā veidā spēj ietekmēt. Par to arī šis darbs. “Muļķīgi izsakoties” tā būs asociācija ar ceļojumu naktī ar auto, kad tevi nepārtraukti apžilbina pretī braucošās tālās un tuvās ugunis.”
Ekspozīcijas skats. Kristaps Ģelzis. Ceļojums, 1994
koks, kokvilnas vatelīns, sieta audums, krāsots kartons, 103x103x4 cm
Divi perfekti melni krāsoti burti CĻ asi izceļas uz baltā mīkstā kokvilnas vatelīna vālu polstera. Šodien šķiet, ka, tos nomainot pret iniciāļiem KĢ, stāsts no nojausmas pārvērstos realitātē. Kāds ceļojums pirms pieciem gadiem kardināli mainīja Ģelža dzīvi. Tagad ir cits posms, kur visa māksla top tikai prātā ne dabā, jo, kā pats atzīst, nav spēka/negribas/ir bailes no tās spriedzes, kuru pats vienmēr uzskatījis par nepieciešamu mākslas procesā. Bet periodi ir viņa radošās darbības loģiska daļa. Šis nav pirmais izaicinājumu laiks, lai arī eksistenciāls un nevienkāršs. Aukstasinīgs novērotājs un perfekcionists viņā sadzīvo ar romantiķi, kas skatās pār pilsētu no sava dzīvokļa plašajiem logiem. Viņš vienmēr bijis drusku nekaunīgs - tieši tāds kā lielformāta pašportretā no darba perioda reklāmas aģentūrā – “Personīgais kubs (Parādes pašportrets)” (2001). “Daudzas lietas es daru, lai no kaut kā tiktu vaļā. No tā, kas man kaitē. Arī šis darbs radās no tā, ka dzīvoju noteiktā vidē. Es redzēju, kā mēs, darbinieki, strādājam lielā šaurībā, bet priekšniekam ir tukša istaba ar tukšu galdu. Vienā sestdienā es iegāju viņa kabinetā, noģērbos un nofotografējos. Darbs nebija taisīts izstādei. Tās ir konstrukcijas, kas nenoveco: tu uztaisi darbu sev, un nav ne mazākā kreņķa, ko citi par to domā, un šādi darbi ir ilglaicīgi, kas ir ļoti būtiski.”
Kad Tu paraugies uz savu izstādi, kāda tev tā šķiet?
Viss ir tik dažāds.
Kristaps Ģelzis. Diskusiju vieta, 1994, gaismas kaste- zīmējums uz durafleksa, krāsots koks, stikls, LED gaisma Darbs no Kristapa Ģelža personālizstādes Wegkreuzung - Künstler aus Riga (1994, NDR Studio – Hamburga, Vācija)
Tur ir daudz spēcīgu un atšķirīgu darbu.
Dažas lietas, kas tur redzamas, man ir ļoti būtiskas. Es atceros to emocionālo stāvokli, kad es tos radīju. Tā gaismas kaste [“Diskusiju vieta”, 1994], bērzs [“Sēņotāja pavasaris”, 2007], daži no akvareļiem. Vienkārši konstatēju, ka te var labi redzēt, cik daudz visu laiku esmu eksperimentējis. Neesmu pie kaut kā viena palicis.
Jā, tu vienmēr es bijis kaut kur tuvumā konceptuālismam, bet vienlaikus tev vienmēr svarīga bijusi fiziskā klātbūtne saviem darbiem. Tavu roku pieskāriens.
Man tas ir bijis ļoti svarīgi. Tas, ka mākslas darbs ir manis radīts nevis tikai izdomāts vai kaut kādā veidā sakomplektēts. Lai gan šai izstādē, protams, ir arī tādi. Bet tā ir tā kā tāda atslodze. Tu iespringsti uz kaut kādu konkrētu ideju, mēģini to realizēt un pēc tam, it kā atpūšoties, uztaisi kaut kādu kompilāciju.
Kristaps Ģelzis. Sēņotāja pavasaris, 2007, papīrs, akvarelis, bērza zars, plastmasas pudele / Darbs eksponēts Kristaps Ģelža personālizstādē “Ūdenskurs” (2007, Rīgas galerija - Rīga, Latvija)
Tas nozīmē, ka strādājot vairumā gadījumu tevī ir spriedze?
Pārsvarā spriedze.
“Mākslīgais miers” - 2010. gadā tā saucās tava izstāde galerijā “Māksla XO”, pēc gada - 2011. gadā šis jēdziens bija zīmīga daļa no tevis veidotās Latvijas ekspozīcijas 54. Venēcijas mākslas biennālē. Vai kaut kādā mērā tas varētu būt attiecināms uz tavu mākslas procesu kā kopumu?
Es domāju, ka tas ir tāds māksliniecisks kompromiss – tu iespringsti uz ideju, bet mēģini visu laiku nomierināties. Jo ja neesi nomierinājies, tā ideja neizdodas. Lai nav tāds... radošs uzbudinājums nepārtraukti. Tas nav labi. Ir jābūt, kā saka, līdzsvarā ar sevi, ar darbu, ko tu dari.
Kristaps Ģelzis. Sīlis, 2007, papīrs, akvarelis
“Akvareļa sižeta pamatā ir reāls piedzīvojums. 2006. gadā, ceļojot pa Vidusjūru ar jahtu, tās kursam brīžiem pievienojās ziņkārīgu delfīnu bars. Veids, cik rotaļīgi un dzīvespriecīgi tie pavadīja mūsu laivu, atstāja uz mani neaizmirstamu iespaidu.
Vēlāk darbnīcā, gleznojot šo sižetu, fonā klausījos radio, kurā ik stundas tika raidītas aktuālās ziņas no Latvijas. Tajā laikā bija daudz informācijas, kas bija saistīta ar Tautas partijas aktivitātēm. Politiskā izveicība, dabiskā pārliecība, ar kādu šīs partijas pārstāvji eleganti peldēja pa apstākļu straumi, manī radīja līdzību ar šīm skaistajām zivīm. Tas arī bija labs iegansts atrast kontrastējošu krāsu elementu kompozīcijā,” Kristaps Ģelzis.
Tu jau pieminēji, tavi darbības mediji vienmēr bijuši kardināli atšķirīgi – no instalācijas līdz pat akvarelim. Kad 2000. gadu vidū tu pievērsies tieši akvarelim, tas bija pārsteigums, jo mākslas konjunktūras vidē tas bija izteiksmes līdzeklis, kas tika asociēts ar kaut ko novecojošu un laika sajūtām absolūti neatbilstošu. Kā..
Kā beidzies.
Jā. Un kāpēc tu piepeši tam pievērsies? Tev vienmēr bijusi raksturīga vēlme izdarīt kaut ko visiem par spīti...
Toreiz tā bija finansiālā rocība. Un tas, ka likās, ka tur ir tukšums – tajā izteiksmes formā.
Akvareļi bija tāds atgriešanās žests pēc desmit gadus ilga darba reklāmā. Tas bija grūti?
Aiziet no tā darba bija visgrūtāk. Tas bija sarežģītāk nekā pieķerties atpakaļ mākslai.
Kāpēc?
Tāpēc, ka tu esi atbildīgs par kaut ko. Lietas nevar tā vienkārši pamest. Bet es jau visu laiku pie mākslas turējos. Bet vispār reklāma man deva milzīgu pieredzi. Par, ko es esmu priecīgs.
Ekspozīcijas skats. Kristaps Ģelzis. Malders, 2000, digitāldruka uz PVC. 1/1 Skalija, 2000, digitāldruka uz PVC. 1/1 Darbi eksponēti starptautiskajā grupas izstādē “Baltic Security” (2000, Stokholmas- Ārlandas starptautiskā lidosta, Stokholma, Zviedrija)
Bet tu no reklāmas atgriezies daudz... varbūt skanēs drusku dīvaini tavā kontekstā, bet – romantiskāks.
Tāpēc, ka tas darbs pats par sevi bija ļoti nežēlīgs. Par sevi domāt tur nebija laika, visu laiku bija jādomā par uzdevumu vai klientu. Tā, ka tas bija pamatīgs treniņš.
Man šķiet, ka pēc tam tu it kā pārstāji baidīties no sentimentālām tēmām un lietām – ainavām, nacionāliem elementiem. Tu kļuvi... siltāks, pietuvinātāks. Varbūt intīmāks.
Nacionālais elements man vienmēr ir bijis ļoti svarīgs. Es vienmēr meklēju resursus, caur kuriem varu to preparēt. Bet man liekas, kas tā tevis pieminētā intimitāte ir ļoti svarīga. Tā kļūst arvien svarīgāka.
Tu tagad strādā?
Šobrīd nē. Man gribas, bet nav spēka.
Bet mākslas radīšana varbūt varētu palīdzēt, pagrūstu tevi, palīdzētu atrast mierinājumu?
Protams, ka palīdzētu, bet traki, ja jūti, ka nav spēka to darīt. Man, protams, gribās, bet es domāju, ka, radot labu mākslu, mierinājumu nevar rast. Tāpēc, ka visu laiku ir kaut kādi sarežģījuma aspekti – kamēr tu radi to darbu. Tas nav vienkārši, to nevar tā tīri nodziedāt – kā dziesmu. Tur vienmēr kaut kas sašķiebjas vai noiet greizi. Un tad vienmēr jāmeklē tas risinājums, kā to labot. Es to vairs nedaru, jo tāda jau ir tā darbības struktūra, ka īstenībā tu visu laiku nolaid kaut ko greizi. Un pēc tam centies to labot vai kaut kā atrisināt.
Es esmu redzējusi tevi procesā – tur vienmēr klātesoša bijusi sakāpināta intensitāte visos līmeņos – emocionālajos, radošajos; tāda sakāpināta enerģija.
Tas rada to gandarījuma sajūtu – ka tu plosies.
Kuru tu dēvētu par zīmīgāko gandarījuma pieredzi?
Man liekas to, kas bija Somijā. Pie darba “Valodas stunda”. Tāpēc, ka tas bija tāds milzīgs izaicinājums. Un gandarījums ir tad, kad tu to izaicinājumu spēj pārvarēt; tikt tam pāri. Mākslinieks ir ļoti sarežģīta profesija. Iekšējā spiediena sajūta ir nepārtraukta, un konkurence ir milzīga.
Šobrīd es to negribu.
Var jau paņemt papīra lapu un vienkārši pazīmēt.
Pagaidām es nogurstu. Bet gan jau pēc kāda laiciņa būt tomēr jāsaņemas un jāatgriežas pie radošiem argumentiem.
Par mākslu taču tāpat domā; galvā tā tev ir klātesoša.
Jā, visu laiku. Bet tas nav tik vienkārši.
Baidies no tā, ka nesanāks?
Es baidos no tās radošās piepūles. Varbūt tā to varētu nosaukt.
Paskaties uz savu “apčurāto aizkaru” [“Jūtos aizvainots”, 2009] – tai akvarelī ir tāds vieglums!
Smejas.
Tu atceries, kā tas tapa?
Nē, godīgi runājot, es pat neatceros, ka man tāds darbs ir bijis. Savulaik aizkari bija izstādē galerijā “Alma”.
Kristaps Ģelzis. Izklaides programma, 2008, audekls, akrils, ģipsis, papīrs / Darbs eksponēts Kristaps Ģelža personālizstādē “Home Video” (2008, galerija Alma - Rīga, Latvija)
“Kičs ir vajadzīgs. Lai tas tā saucas, mani tas neuztrauc. Bet darbam ir jābūt uz naža asmens, skatītājs tad var to nogāzt uz vienu vai otru pusi.”
“Ak, par mikimaušiem... Tas sākās ar kolekcionēšanu, es viņus vienkārši krāju. Man ir grūti to komentēt, bet mēģināšu. Es šos popkultūras simbolus parasti izmantoju kā negatīvo. Lai negatīvais nebūtu garš, izplūdis teikums, salīdzinot ar valodu, vieglāk paņemt jau gatavu formu, frāzi; mani neinteresē nekādi filozofiski popkultūras konteksti.
Paņemot mikimausi, es aiztaupu sev un skatītājam laiku iztirzāt visiem saprotamas lietas. Ar šo tēlu man ir vieglāk attēlot, piemēram, bezrūpīgu negausību. Vēl būtiski, ka ar šo, es teiktu, primitīvo formu, es pastiprinu ideju. Klajākais darbs ir pašportrets ar mikimauša masku, kur tā nozīmē skaidru, rupju merkantilismu. Tai pašā laikā man patīk, ka tas ir arī dzīvespriecīgi, bērnišķīgi un stulbi, nojaucot iespējamo idejas didaktiku. Te laikam manos darbos atšķirībā no Sarmītes Māliņas un Ojāra Pētersona darbiem parādās postmodernā kolekcionēšana.”
Jā, aizkari kā priekšmets tev parādās ik pa mirklim. Vismonumentālākie laikam jau “Kā gulbji balti padebeši iet” – darbs, kuru tu kopā ar Ģirtu Bišu taisīji Cēsu mākslas festivālam.
Man vienkārši patīk – tās krokas, kritums.
Tai aizkarā, kas te izstādīts, esi tu pats – vieglums apvienojumā ar mušmirīgumu. Nekas nevar būt vienkārši jauki; indes piliens, kaut kādā nejaucības piedeva vienmēr vajadzīga. Gan mākslā, gan sadzīvē. Tas nejaucīgums tev ir bijis svarīgs?
Tas atskabargainums man likās vērtīgs – priekš radošuma.
Akvareļi, plēves darbi, skoči – tā ir trausla māksla, kuras pastāvēšana ilgtermiņā zināmā mērā ir apdraudēta. Tevi uztrauc tavas mākslas zūdamība? Vai svarīgāks bijis eksperimenta mirklis, materialitātes substance?
Man vissvarīgāk ir realizēt ideju. Kas notiek pēc tam, tas vairs nav tik būtiski. Te [galerijā – red.] gan atklājas, ka ir lietas, par kurām var priecāties arī daudz vēlāk.
Bet kas ir tas, ko tu meklē mākslā – es gribu teikt, kas ir tas, kas tevi uzrunā?
Laba glezniecība. Tāda kā Šnābelam. Katrā ziņā ir jājūt tā mākslinieka spēks. Patiesībā jau .. tas varbūt jebkas. Gan glezniecība, gan tikpat labi skulptūra vai instalācija. Bet, katrā ziņā, man jājūt autors.
Tu esi ilgstoši strādājis arī kā pasniedzējs Mākslas akadēmijā. Tu redzi atšķirību starp sevi tai laikā, kad tapa, piemēram, “Sējējs” [darbs no triptiha “Dzīvības procesi” - Kristapa Ģelža diplomdarbs, 1986] , kas eksponēts arī šeit un šodienas jaunajiem māksliniekiem.
Jā, es redzu. Sociālie tīkli ir kardināli mainījuši domāšanu. Kad studentiem tiek iedoti tā dēvētie “brīvie uzdevumi”, brīvās izteiksmes iespējas, saproti, ka viņi nav brīvi. Viņi nodarbojas katrs ar savu ego, teiksim tā.
Bet ego jau vienmēr māksliniekiem bijis svarīgs.
Es domāju par tēmu. Reti kuram no viņiem izdodas, ka tēma kļūst par kosmosa kuģi. Informācijas iegūšanas veids ir sabojājis personības. Viņi vairs neaizraujas ar novērojumiem, bet mēģina paši visiem spēkiem kaut ko izdomāt. Tēmu, kas tiek apstrādāta datorā vai kaut kā tā.
Pakļaušanās kaut kādai konjunktūrai?
Es nezinu...
Tu pats esi rēķinājies ar mākslas konjunktūru?
Nu sanāk, ka – nē. Es vairāk esmu rēķinājies ar konkurenci. Teiksim, vienmēr man bijis svarīgi, ko izdara Ojārs [Pētersons] vai Juris Putrāms. Es esmu mēģinājis pielīdzināties viņu līmenim vai arī izdomāt kaut ko kardināli citu.
Tev pašam novērojums vienmēr bijis klātesošs. “Bieži ieķeru sevi vizuālā detektīva statusā, pētot un apcerot novēroto,” tu reiz teici.
Tā ir viena no būtiskākajām lietām.
Tu turpini vērot? Ielu, pilsētu?
Jā. Cilvēkus. Man viņos patīk dažādība. Es priecājos, ja ieraugu skaistumu, bet es to nemeklēju. Jo vari vienkārši nejauši tam uzskriet virsū.
Tu esi tāds pilsētas romantiķis. Kas tevi saista pilsētā?
Man ir tāda ģimeniska pieredze. Mani ļoti interesē ēkas, kā veidojas tas pilsētas zīmējums. Rīga man ir ļoti svarīga.
Mākslinieks Kristaps Ģelzis pie darba “Liepāja”, 2011, papīrs, akvarelis
Kāds būs tavs mākslas darbs, kad tas taps?
Es taisīšu šautuvi. Tāpēc, ka, es domāju, skatītājam ir jāpiedalās mākslas radīšanā. Un viņi visi varētu šaut ar krāsainām lodēm, paši veidot mākslas darbu – tas varētu būt iespaidīgi.
Bet tev vienmēr visu ir paticis kontrolēt – šai gadījumā šādas iespējas nebūtu.
Man tas liekas jauns izaicinājums.
Titulbilde: Kristaps Ģelzis. Personīgais kubs (Parādes pašportrets), 2001, digitāldruka uz PVC
https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/25555-radot_labu_makslu_mierinajumu_nevar_rast
______________________________________________________________________________________
Lai ko tas maksātu.
Kristapa Ģelža izstādes Artefakti recenzija
VILNIS VĒJŠ /mākslas kritiķis /22. maijs, 2021
Kristapa Ģelža izstāde ir retrospektīva, proti, tā aptver periodu no 80. gadiem, kad mākslinieks sevi pieteica perestroikas saburbuļotajā latviešu mākslas vidē, līdz 2011. gadam. Ņemot vērā, ka pēdējos gados jauni mākslas darbi netop, jo mākslinieks, kā viņš pats atklāj intervijā portālam Arterritory, joprojām turpina atlabt pēc nelaimes gadījuma, šāds pārskata formāts iegūst zināmu kopsavilkuma slodzi – zinoši skatītāji dodas uz galeriju Māksla XO, cerot gūt iespaidu par mākslinieka "spēka gadiem" tiešā un pārnestā nozīmē. Lieki atgādināt, ka nekur citur, izņemot dažas pasenas publikācijas, to dabūt nevar, jo laikmetīgās mākslas muzeja Rīgā nav, pētniecība buksē un mākslas vērtību reprezentācija internetā ir vāja.
Joks vai asprātība
Lielākais pārsteigums ir tas, ka izstāde Artefakti tiešām sniedz vismaz ceļa rādītājus, parādot gan Kristapa Ģelža interešu daudzpusību daudzu gadu griezumā, gan pa piemēram no dažādajiem materiāliem un tehnikām, ko viņš izmantojis. Pārsteigums ir nevis tāpēc, ka izstāde, lai arī aizņem galerijas abas zāles un vadības kabinetu, tomēr objektīvi nevar būt pietiekami liela Kristapa Ģelža vērienīgajām idejām un darbaspējām, bet ņemot vērā darbu atlases principu: izstādītie artefakti līdz šim atradušies nevis cienījamos muzejos un privātās kolekcijās, bet mākslinieka paša darbnīcā, kuru nesen nolemts atbrīvot. Vairāki no tiem publiski ir skatāmi pirmoreiz, citi – iegūluši autora krājumā pēc nozīmīgām izstādēm Latvijā un ārzemēs, vēl citi ir tapuši kā varianti vai sagataves populārākām šo darbu versijām. Tomēr izstādē nerodas sajūta, ka mēs aplūkotu kaut ko otršķirīgu, malā noliktu – tieši pretēji, katrs artefakts pārsteidz ar nostrādātību, izteiksmes precizitāti un rezultāta pabeigtību. Viena no Kristapa Ģelža talanta īpatnībām ir tā, ka meistarība izpaužas gan lielās lietās, gan kaprīzēs un meklējumos.
Laikmetīgās mākslas valodā kaut cik iesvaidīts skatītājs uzreiz pamanīs, cik Kristapa Ģelža veidotās formas ir glītas un nevainojamas: mākslinieks lieliski pārvalda gan grafikas valodu (izstādīta viena lapa no diplomdarba Dzīvības procesi, 1985; aizstāvēts 1986), gan akvareli (vairāki darbi ir saistīti ar mākslinieka sensacionālo izstādi Ūdenskurs Rīgas galerijā 2007. gadā, kas viņa fanu lokā saliedēja kā tradicionālo, tā avangardisko virzienu cienītājus), gan tādas tehnikas kā kolāža, asamblāža, dažādu materiālu savienojumi, iekļaujot minimālisma un konceptuālisma elementus. Burti, uzraksti, spidometra skala, televizora ekrāna shēma harmoniski sadzīvo ar tīrām ģeometriskām līnijām un materiāla īpašību izcēlumu, radot skatītāja redzei un pat taktilajām sajūtām gluži vai glaudošu vidi.
Vēsturiska atskata labad jāatzīmē, ka atšķirībā no grafikas un akvareļa visas šīs XX gadsimta otrās puses Rietumu mākslas metodes Latvijā tikpat kā nepastāvēja "pirms Ģelža" – tās tika adaptētas ne pārāk plašas māksliniekus grupas, Ģelža un laikabiedru, darbības rezultātā apmēram divdesmit gadu garumā, kamēr tikai mūsu gadsimtā ir kļuvušas pašsaprotamas, pat klasiskas. Lai gan šo mākslinieku grupu neiezīmēja formālas vienošanās un manifesti un iekšienē pastāvēja zināma sāncensība, tomēr tās aprises ir skaidri skatāmas un vēsturiskā nozīme – iespējams, pat vēl lielāka nekā daudz slavētajai Rīgas grupai starpkaru Latvijā.
Jaunākās paaudzes izstādes apmeklētājiem grūtāk varētu iet ar Kristapa Ģelža izsmalcināto formu vēstījuma uztveri. Pirmkārt jau tāpēc, ka nepārprotams vēstījums nemaz neietilpst viņa radošajā metodē. Mākslinieka darbam bieži ir kalpojuši impulsi, kas paši par sevi ir mirklīgi, īslaicīgi. Nereti tie ir kāds joks vai asprātība. Dažos darbos tie paliek kā laba anekdote (lielizmēra akvarelis Jūtos aizvainots, 2009), taču biežāk mākslinieks konkrēto piemēru izvērš, vispārina, līdz tā iegūst papildu nozīmes, bet līdz ar to zaudē sākotnējo tiešumu. Skatītājam pašam ir jāiegulda noteikts intelektuāls darbs, bet arī tad nav droši, ka rēbuss atrisināts godam, – daudznozīmība, pārprotamība un nozīmes pārnesumi ir Kristapa Ģelža mākslas raksturlielumi, lai gan sākotnējā domu gaita ir kristāliski skaidra.
Dažbrīd liekas, ka autors tīšām jauc pēdas, papildinot darbus ar nosaukumiem, kas ir tikpat mīklaini kā attēls vai objekts, un tīšām cenšas aizvest domu sānceļos. Šādas metodes plusi un mīnusi kļūst izšķiroši, kad mākslinieks apspēlē popkultūras tēlus – daži no tiem ir ilgmūžīgi, citi jau ir aizmirsušies. Jāatzīmē, ka attiecības ar popārtu, nekad tomēr nepārkāpjot labas gaumes robežas, ir Kristapa Ģelža īpašais, oriģinālais pienesums latviešu laikmetīgās mākslas attīstībā.
Pasaku tēli mūs sargā
Galerijas otrā stāva zālē līdzās nelieliem, bet lieliskiem jaunības perioda darbiņiem ir izstādītas vairākas milzīgas digitāldrukas, kas pieder pie Kristapa Ģelža nozīmīgākās daiļrades daļas. Šodien vairs elpu neaizrauj atļaušanās lietot šādu mediju, toties ir iespēja distancētāk reflektēt par tēmām un laikmetu, kurā tās aktualizētas. Diptihs Skalija un Malders bijis izstādīts starptautiskajā izstādē Baltijas drošība Ārlandas lidostā Stokholmā 2000. gadā. Iespējams, lellīšu fotogrāfijās kāds vairs neatpazīs kādreiz populārā seriāla varoņus vai bezfiltra cigarešu Baltija paciņu fonā, tomēr Baltijas drošība, kuru it kā apsargā šie pasaku tēli, joprojām ir aktuāls jautājums.
Līdzīgi milzu fotogrāfija Personīgais kubs, kas bijusi eksponēta starptautiskā mākslas gadatirgū Maskavā 2001. gadā, rāda pašu mākslinieku biroja interjerā, kas droši vien jau sen nomainīts pret modernāku. Tomēr autora simboliskais kailums korporatīvajā vidē, kurai ir raksturīgas nežēlīgas varas attiecības, ir pārlaicīga tēma.
Pie ieejas izstādē tiek demonstrēta Kalles Bjoršmarka 1995. gadā uzņemtā videofilmiņa, kas dokumentē Kristapa Ģelža darbu pie vides objekta Zviedru galds netālu no Stokholmas. Tā kā caur palielināmo stiklu pietuvina skatītāju iespējām un problēmām, kas pavērās latviešu māksliniekiem, mēģinot iesaistīties pasaules laikmetīgās mākslas apritē 90. gados. Piedāvājumi kā jaunatklātas teritorijas pārstāvjiem beidzot strādāt ārzemēs ar vērienu un lieliem līdzekļiem – no vienas puses. No otras – grūtības šajā vidē adaptēties, izcīnīt savu vietu. Zviedru galds kā vēl neredzēta leiputrija, bet arī – Ikea apmeklējums ar secinājumu, ka tajā nav neviena "kārtīga krēsla". No vienas puses – starptautiskajā vidē tik nepieciešamās valodas prasmes (Kristaps Ģelzis bija viens no nedaudzajiem, kurš tās bija apguvis). No otras – savas atšķirīgās pieredzes tulkošanas problēmas, jau minētā aizraušanās ar estetizāciju un daudznozīmību. Filmiņā ir epizode, kurā Kristaps Ģelzis izbrāķē darba izgatavošanai piegādātos kokmateriālus, pieprasot labākus: "Pat ja tie maksā vairāk!" Uzzinājis, ka tā arī būs, mākslinieks atsakās no ēdināšanas trīs reizes dienā, kas viņam liekas visai izšķērdīgi. Šķiet, ka šī dūša, gatavība vienmēr darīt vairāk mākslas labā ir bijusi Kristapa Ģelža pavadone visu laiku, un izstāde to tikai apliecina.
__________________________________________________________________________________________________
Man in Art. - izstādes katalogs. - Rīga: Māksla XO galerija, 2018. - 4.,13. lpp.
_____________________________________________________________________________________________
Kristaps Ģelzis. Māksla XO galerija. 2017
________________________________________________________________________________________
Helēna Demakova. Gaisma kabeļa galā. Latvijas māksla digitālajā laikmetā.
Darbi no topošā Laikmetīgām mākslas muzeja valsts kolekcijas.
Izdevējs "Biedrība Rīgas Laikmetīgās mākslas muzeja satura veidošanai"
2016
Kristapa Ģelža "Vakara pasaciņa" ir autortehnikā veidots gleznu cikls. Luminiscējošās krāsas ultravioletās gaismas klātbūtnē rada nedzaudz spocīgu iespaidu, līdzīgu televizora ekrāna mirdzumam. Darbs, kas tapa Cēsu Mākslas festivāla vizuālās mākslas izstādei "Skaistums", dod nojausmu par pilsētas uguņiem un rituāliem, par kuriem liecina uzgleznotie policisti. Gleznu turpinājums bija krāsu nopilējumi uz grīdas.
Mākslas darbs sasaucas ar Kristapa Ģelža ekspozīcijas tēmu, ar kuru viņš pārstāvēja Latvijas Republiku Venēcijas biennāles 54. Starptautiskajā mākslas izstādē - "Mākslīgais miers. Laikmetīgā ainava." Pats mākslinieks toreiz izstādes katalogā pauda, ka "pilsēta jau ir tikai pamats, statiskais punkts, pār kuru pārtraucas uz neatgriešanos dabas un laika pārmaiņas".
Helēna Demakova.
___________________________________________________________________________________________________
Rudens. Putni jau projām, ēnas neredzamas
Izstāžu apskats
Pēteris Bankovskis
27/11/2015
Kristaps Ģelzis tajās aprindās, kam tas šķiet svarīgi, ir atzīts gandrīz vai par klasiķi. Vizuālās mākslas klasiķi. Un kā nu ne: sasniegts pusmūžs, sapelnītas dažādas balvas, iznācis “pārstāvēt valsti”, pat gadījies iesaistīties jezgā, kas uzmutuļoja putnu dārzā ap Okupācijas muzeju. Tāpat kā vēl daži, viņš var pat tikt uzskatīts par tādu kā vietējās renesanses cilvēku (ja saprotiet, ko es ar to domāju, it īpaši mūsdienās, kas, dziedi vai raudi, tāds “pigmeju” un pusaudžu renesanses laikmets vien ir). Nu labi, ar renesanses cilvēku es saprotu ne to Vitrūvija aplī iezīmēto vingrotāju, bet gan vīru vai sievu, kam padodas viskautko darīt – tāds dzīvo tik nost, ja grib, glezno, ja grib – veido vai “instalē” vai “performē”, vai pat piedalās arhitektūras konkursos. Turklāt visās jomās pamanās darīt, ja ne vienmēr kvalitatīvas, tad noteikti prātā paliekošas lietas.
Kristapam Ģelzim kvalitatīvi sanāk gandrīz vienmēr, lai kāda arī nebūtu konkrētā darba vai acumirkļa domu saturiskā noslodze. Tā tas ir arī šobrīd galerijā “Māksla XO” skatāmajā personālizstādē “19112015”. Nosaukums, kas atrodams arī uz galerijas loga stikla, ir izstādes atklāšanas datuma (tagadnes, kas nu jau ir pagātne) konstatējums. Darbi darināti sarežģītā tehnoloģiski-amatnieciski-radošā tehnikā un procesā, izmantojot līmlentas, polietilēna vai kāda citādi saucama materiāla plēves, krāsas. Nolasāmos attēlus un uzrakstus, iespējams, varētu veidot arī bez ilgstošās un komplicētās ņemšanās. Vienkārši tā – uz datora ekrāna. Bet tie būtu tikai attēli. Jēgu Ģelža darbiem daudzkāršo tieši to materialitāte. Ja kādam tīk, var tur saskatīt trash kultūras elementus vai laikmetīgā dizaina tendenci uz atkārtoti izlietojamu materiālu likšanu lietā. Materialitātes ziņā Ģelža darbi vienmēr ir īsta zelta bedre “kritiskās teorijas” karsējiem un citiem ar bērnišķīgo kreisuma slimību sirgstošajiem.
Kristaps Ģelzis. “Mākonis.” 2015
Tomēr saturiski Kristaps Ģelzis transcendē (atvainojos par šo svešvārdu, bet ne par citiem) “kreisumu” un pauž anarhismu pret jebko sazobē ar pusmūža apcerei piedienīgu rezignāciju. Vismaz man tā šķiet. Sastatot Latvijas himnu ar zāģi, viņš, protams, iekļaujas daudzu tā saukto viedokļu līderu postulētajā nihilistiski antinacionālajā “diskursā”, tomēr vienlaikus ļauj kontemplēt stāstu par to, kā zāģējam zaru, uz kura paši sēžam. Divos darbos un divās valodās rakstot lamuvārdu, ko nesen no dzejnieces Krivades daiļrades pūra izcēla un saulītē iecēla skolotāja Ratinīka, bet apzeltīja interneta žurnāls “Satori”, mākslinieks atkal, varbūt pats to negribot, iekļaujas kādā populārā “diskursā”, tomēr šim nolūkam izmantotais, paša radītais šrifts ir tik izaicinoši uzbāzīgs, ka, šķiet, saka gandrīz vai Raiņa vārdiem: “Šodien cērtu pirmā, rītu nepazīšu” – tā vien liekas, ka Kristapa Ģelža darbu izstādei ir kāds virsuzdevums.* Un uz to norāda no otrreizējām izejvielām darinātajā darbā “Mēstule” redzamais papīrgrozs. Uz to lido vairums mūsu ieceru, centienu, vēlmju domāšanas, uz to lido slava un neslava, darbi un nedarbi, dienas un nedienas. Kaut kas jau paliek – augšupvērsts vektors vai strazda dziesmas ēna (neredzama!) uz būrīša sienas, kad pats putns jau projām.[...]
http://arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/5196-rudens._putni_jau_projam,_enas_neredzamas/
___________________________________________________________________________________________________
Fotoreportāža: izstādes “Pašportrets” atklāšana galerijā “Māksla XO”
Paula Lūse
25/09/2015
Foto: Renārs Derrings
Vakar, 24. septembrī, galerijā “Māksla XO” tika atklāta izstāde “Pašportrets / Self-Portrait”. Piedalīties izstādē aicināti 28 Latvijas mūsdienu mākslinieki un tajā aplūkojami viņu pašportreti – Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Madara Neikena, Zane Iltnere, Otto Zitmanis, Helēna Heinrihsone, Raimonds Staprāns, Ģirts Muižnieks, Kristians Brekte, Atis Jākobsons, Jana Briķe, Tatjana Krivenkova, Maija Kurševa, Ivars Heinrihsons, Jānis Blanks, Reinis Pētersons, Anna Heinrihsone, Anna Afanasjeva, Normunds Brasliņš, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Ginters Krumholcs, Harijs Brants, Kristaps Zariņš un Ritums Ivanovs.
Lai radītu pašportretus, mākslinieki izmantojuši katrs savu izteiksmes valodu un dažādus medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, kā arī video.
Identitātes meklējumi, vispieejamākais modelis, mākslinieka izjūta par sevi un tā transformācija mākslā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mākslinieks veido savu pašportretu. Arterritory.com no māksliniekiem mēģināja saņemt atbildes par to, kas un kāpēc attēlots viņu mākslas darbos un ko māksliniekam vispār nozīmē gleznot pašportretu. [...]
Kristaps Ģelzis "Pašportrets" 2015
__________________________________________________________________________________________
Sussane Hudson. Painting Now. Thames & Hudson .2015
Sussane Hudson. Painting Now. Thames & Hudson .2015
"[...]Gleznas" manā izpratnē ir darbi, kuros glezniecība, tās vēsture, konvencijas, stili un materiāli, ir mākslinieka galvenais orientieris - kā Raqib Shaw (dz. 1974, Kalkuta, Indija) dārgakmeņiem inkrustētajās sapņu ainavās un Kristapa Ģelža (dz. 1962, Rīga, Latvija) monumentālajās gleznās, katra no kurām apliecina glezniecības mainīgumu, nezaudējot saikni ar to, bet vienlaikus pārkāpjot tās tradīciju robežas - vienalga, vai pabeigtais mākslas darbs ir vai nav taisnstūra audekla gabals, klāts ar pigmentu un paredzēts kāršanai pie sienas.[...]" - 26., 27. lpp.
_________________________________________________________________________________________________
Kristaps Ģelzis
„Mākslīgais miers. Epizode 5”
2015,polietilēns, plastikāta līmplēve, akrila pigments, 200x300cm
“Bieži vien iejūtos vizuālā detektīva lomā, pētot un pārdomājot redzēto. Tā ir mana radošas iedvesmas “laika mašīna”. Vienlaicīgi tā var arī kļūt par manu ilūziju kapsētu. Tas padara mani nedaudz nemierīgu - mainīgā perspektīva ir tik acīmredzama no attālinātas distances un atskatoties uz pieredzēto. Agri vai vēlu visam ir jāmainās. Nav jēgas būt pārgudram un fiksēt iespaidus tikai sev tīkamā veidā. Vēl grūtāk ir vērot šīs laika gaitā notikušās pārmaiņas bez personiskās piesaistes šiem procesiem, it kā atrodoties sastingušā stāvoklī. Daudz biežāk gan vienkārši nepastāv iespēja ietekmēt straumes virzienu.
Man šķiet, ka tas ir veids, kā darbojas ainava. To var atstāt, būt un uzticēties tai. Tā vienmēr ir atvērta saplūšanai ar tavu personīgo cilvēcisko balsi. Tur ir ainavas bezgalīgais skaistums.
Tu droši zini, ka bērnībā uzceltā smilšu pils tavā mīļākajā pludmalē drīz vien tiks jūras vēja aizpūsta - graudu pa graudam. Metāla žoga caurredzamā struktūra var parādīties un nozust kā spēcīgas ilūzijas artefakts par cilvēku nebeidzamo cīņu par personīgo telpu.
Savā radošajā darbībā es pievēršos mums apkārt esošo tekstūru meklējumiem un to izpētei. Man patīk pilnībā aizstāt tradicionālo glezniecības materialitāti ar acīmredzami mākslīgu un sintētisku „iesaiņojumu”. Tas ir mūsdienām tik raksturīgais, nepārtrauktais atjaunošanās process, tikai racionāli estetizēts un vienkāršots.
Melnā polietilēna plēve, kas paredzēta siltumnīcām, lai optimizētu un paātrinātu paredzamo augšanas procesu, vai vienreizēji lietojamie atkrituma maisi ir mans audekls. Mājsaimniecības universālā līme, kas mēdz būt gan brūna, gan caurspīdīga, paslēpj un labo visas modernā cilvēka nevīžības. Abpusējā līmlente, ar kuras palīdzību tiek noņemti un pārnesti mākslinieciskie akrila pigmentu pirkstu nospiedumi, atgādinot kriminālistikas izmeklētāju pielietotās metodes.
Kāds teiks, ka tas ir tik izteikti laikmetīgi! Nē. Tas ir ikdienišķi. Tas ir tikpat lielā mērā laikmetīgi, cik vide, kurā mēs šobrīd dzīvojam un strādājam. Jau rīt var viss mainīties. Manas gleznas, iespējams, varētu raksturot kā manu Tagad rūpīgo vērojumu iesaiņošanu lielā kastē -gatavu pārvietošanai uz nākamo vietu.”
____________________________________________________________________________________________
Iekārotā skatuve – Venēcija
Autors: Vilnis Vējš. 2015. gada 26. maijs 11:37
http://www.diena.lv/kd/maksla/iekarota-skatuve-venecija-14099241
Viegls farss un platforma "izrādes sabiedrībai". It viss Venēcijas biennālē ir atkarīgs no skatītāju bezizmēra ieinteresētības
Mūsu plašsaziņas līdzekļus nereti sasniedz tikai, hm, visai tendenciozi atlasītas ziņas par Venēcijas biennāli. Piemēram, atklāšanas dienās vēstītais par ukraiņu māksliniekiem, kuri it kā okupējuši Krievijas paviljonu, bija speciāli sociālo tīklu lietotāju kopienai izsviests virtuāls pseidonotikums, kas nebūt nenodarbināja notikuma vietā esošos. Lielāku un mazāku skandālu aizkulisēs netrūkst: piemēram, kamēr biennāles oficiālā skate ar patosu "dekolonizēja" pasaules mākslu, iekļaujot tajā rekordlielu melnādaino mākslinieku skaitu – tiesa, pārsvarā tādu, kuri jau izveidojuši veiksmīgu karjeru ASV un Eiropas mākslas pasaulē, kas pati par sevi ir Rietumu kultūras fenomens –, Kenija pārdzīvoja īsti koloniālus tīkojumus attiecībā uz savas valsts paviljonu.
Izrādījās, ka atvēli valsts pārstāvniecībai bija saņēmusi apsviedīga itāļu kuratore un mākslinieku grupa, kurā nebija neviena Kenijas mākslinieka. Viņu vietā – ķīnieši un itāļi, kuri acīmredzot saskatīja iespēju ar Āfrikas valsts zīmolu iefiltrēties prestižā pasākuma oficiālajā programmā. Tikai pēc īsto Kenijas mākslinieku saceltā skandāla (Mišels Suā ievietoja internetā satīrisku komiksu) biennāles vadība atsauca "viltus" izstādi.
Viens nav karotājs
Šis gadījums ir liecība tam, cik nepieejama, bet iekārota absolūtajam vairākumam pasaules mākslinieku ir iespēja parādīties uz izdaudzinātā notikuma skatuves. Par biennāli kā skatuvi "izrādes sabiedrībai" (Gija Debora 1967. gadā ieviestais termins) biennāles sakarā jādomā gandrīz nepārtraukti: reti kurš kritiķis palaidis garām iespēju minēt dīvaino nesaskaņu starp kapitālisma kritikas pārpilnību kuratora Okvui Envezora piedāvātajā koncepcijā un tās baudītāju luksusa apģērbiem vai superdārgo jahtu kohortu, kas noenkurojusies lagūnā iespējami tuvāk izstāžu norises vietām. Piemēram, kritiķis Alisters Sūks no The Telegraph un Lora Kaminga no The Observer izstādi salīdzina ar vieglu farsu. Tiek minēts arī, ka tikpat kā vairs nav iespējams nošķirt mākslu, kas tiek izlikta pārdošanai prestižākajos mākslas tirgos Frieze un Art Basel, no nekomerciālās, par kādu tradicionāli tiek uzskatīta biennāļu piedāvātā (sk. publikāciju See in Venice, buy in New York?, theartnewspaper.com, 15.05.2015.).
Ar neapbruņotu aci redzams, ka mākslas vide ir galēji institucionalizēta – dažādu fondu, korporāciju un labdaru vārdi izskan ne retāk kā mākslinieku vārdi. Tieši no viņiem – neredzamās, bet nu jau itin atklātās frontes triecienniekiem – atkarīga ne tikai mākslinieku nokļūšana dārgajos Venēcijas izstāžu laukumos, bet arī efektīgajās ekspozīcijās ieguldītais līdzekļu apjoms, publicitātes kampaņas utt. Viens nav karotājs. Tikmēr, pat neiekļūstot pusotra simta pasaules mākslinieku elitē, kas veido biennāles tematisko programmu, māksliniekam ir iespēja parādīties uz skatuves ne tikai kā savas valsts pārstāvim atsevišķā paviljonā. Konkurence uz šo godu mākslas lielvalstīs ir neticami sīva!
Var cerēt uz aicinājumu piedalīties kādā no 44 izstādēm, ko rotā Venēcijas biennāles oficiālās paralēlās programmas logo, tomēr dažas no tām ir personālizstādes, daļa – skates ar ģeogrāfisku ietvaru neatkarīgi no valstu pārstāvniecības, piemēram, Skotijas, Velsas ekspozīcija, savukārt Lielbritāniju pārstāv viena pati Sāra Lūkasa; vai no Spānijas atdalīties alkstošie katalāņi. Venēcija biennāles laikā ir pilna ar izstādēm, kurām it kā ar to nav sakara, taču īslaicīgās mākslas galvaspilsētas statuss vēlīgi sola citur neaizsniedzamu skatītāju pulku teju ikkatram.
Latviešu mākslinieki, kuri iepriekšējās Venēcijas biennālēs parādījušies kā valsts pārstāvji, līdz šim tajā nav atgriezušies atkārtoti. Līdz lūgto viesu statusam mazliet pietrūcis, un citi ceļi netika meklēti. Tiesa, ieraksts personiskajā CV droši vien palīdzējis veidot karjeru katram no viņiem, piemēram, pašai pirmajai 1999. gada latviešu dīvai Venēcijā Intai Rukai, un parādīties citās biennālēs (Gints Gabrāns – Maskavas biennālē 2011. gadā), savukārt, piemēram, 2009. gada Latvijas pārstāvis Miks Mitrēvics nolēma… vēl pamācīties. Cik dzirdams – veiksmīgi.
Vairāki mūsu "venēcieši" ar mākslu vairs nenodarbojas. Tomēr Latvijas regulārā izvēle uz Venēciju sūtīt jaunus māksliniekus (no citām valstīm bieži startē nostabilizējušies meistari, galvenokārt 40–60 gadu vecumā) rada risku, ka ar vienu reizi nepietiek, lai mākslinieku kaut vai iegaumētu. Veiksmes formulu uzskatāmi iemieso, piemēram, 30 gadu vecais vjetnamiešu izcelsmes dāņu mākslinieks Dans Vo. Šobrīd viņš Venēcijā, šķiet, ir visur, kur vien pagriezies, – gan pārstāv Dāniju nacionālajā paviljonā, gan kūrē ar biennāli formāli nesaistīto, taču par elegantāko (ne bez ironijas) atzīto izstādi Slip of the Tongue miljardiera Fransuā Pino elitārajā mākslas telpā Punta della Dogana.
Vieta blakus klasiķiem
Par savu dalību 2011. gada biennālē šogad nolēmis atgādināt Kristaps Ģelzis, turklāt uzreiz vairākos veidos. Ar galerijas Māksla XO gādību viņš piedalās plašā, ambiciozā projektā Personal Structures – Crossing Borders skaistajā Palazzo Mora, kas turklāt atrodas izdevīgā vietā – ielā, kas teju vienīgā Venēcijā par tādu nosaucama. Kristapa Ģelža autortehnikā darinātais darbs Laikmetīgā ainava. V epizode no cikla Mākslīgais miers skatāms cienījamā kompānijā iepretī minimālisma klasiķa Daniela Birēna, kādreizējā Venēcijas Zelta lauvas ieguvēja, raksturīgajiem svītru kodiem, netālu no cita klasiķa – Džozefa Košuta – neona uzrakstiem.
Šī izstāde ir mākslinieku un kuratoru grupas iniciatīva, kas ārpus biennāles programmas tomēr nevairās pretendēt uzvispārināta Eiropas paviljona tēlu. Tam gan vēl pietrūkst tematiskā un stilistiskā fokusa, bet stratēģiskais virziens ir – vilināt ar vairākiem neapšaubāmi slaveniem vārdiem, lai ar tiem ieinteresētu par citiem autoriem, kuriem līdz zvaigžņu statusam vēl "jākrāj punkti".
Faktiski tāda pati pieeja vērojama biennāles galvenajā izstādē, kurai, piemēram, dzīvais klasiķis Georgs Bāzelics (1938), šķiet, bijis nepieciešams tikai, lai leģitimētu pretenzijas uz visaptverošu mākslas elites grupas portretu, kurā daudzi autori iekļauti vien kuratora specifisko tematisko simpātiju dēļ.
Projekts Personal Structures – Crossing Borders Venēcijā prezentējas ne pirmo reizi. Pirms diviem gadiem tajā piedalījās Edmunds Lūcis alias Luce.Šogad viņš kopā ar domubiedriem no apvienības Octopus spēris soli tālāk, patstāvīgi noīrējot telpas, kuras gan Venēcijas ieliņu labirintos neizdevās uziet. Izplatītās publicitātes fotogrāfijas rāda nelielu izstādi ar efektīgu abstraktu gleznojumu un dažām diskrētām instalācijām.
Pāri ūdens klajam
Ar Kristapa Ģelža darbiem tiek ievadīta izstāde Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla, kuras sarīkošana šogad kļuva iespējama, pateicoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē un līdzekļiem, kas atvēlēti ar šo statusu saistītajai kultūras programmai. Izstādē, kuru organizēja aģentūra Indie, pieaicinot starptautiski pazīstamo kuratoru Viktoru Miziano, piedalās arī šī gada "oficiālie latvieši" Andris Eglītis un Katrīna Neiburga (viņi veidojuši Latvijas nacionālo paviljonu Armpit/Paduse), tas ļauj skatītājiem gūt dziļāku ieskatu viņu individuālajā daiļradē. Varbūt starp citiem izstādes dalībniekiem (Ģirts Muižnieks, Miķelis Fišers, grupa Orbīta, Ieva Epnere, Romāns Korovins) meklējams kāds, kurš veidos Latvijas paviljonu nākotnē? Ja tā, tad ar zināmu handikapu, jo vismaz kādai daļai biennāles regulāro viesu šis autors vairs nebūs jāstāda priekšā kā balta lapa.
Ekspozīcija ir plaša, labi iekārtota un gaumīga. Tās izkārtne redzama katram Arsenāla – viena no divām galvenajām biennāles norises vietām – apmeklētājam. Tiesa, pāri ūdens klajam, kas šķir biezi apdzīvoto Arsenāla dienvidu daļu no tā ziemeļiem. Šķērslis gan ir vairāk psiholoģisks, jo ar bezmaksas kuģīti pievārējams dažās minūtēs. Var to uztvert arī kā izaicinājumu, par kādu daļai apmeklētāju, arī prominentiem kaimiņvalstu viesiem, izvērtās izstādes atklāšana vēlā 8. maija pēcpusdienā, jo kuģītis pārcēlājs drīz vien beidza kursēt un organizatori atstāja viesus maldāmies pa izstādes saimnieciskajām teritorijām nezināmas lokācijas ūdenstransporta pieturas meklējumos. Iespējams, situācija mainīsies, kad ziemeļu Arsenālā durvis būs vērušas vēl vairākas izstādes, tas kļūs pievilcīgāks ikdienas publikai. Galu galā it viss Venēcijas biennālē ir atkarīgs no skatītāju bezizmēra ieinteresētības – piespiest visus apskatīt visu tāpat nav iespējams.
__________________________________________________________________________________
Ornamentālisms. Purvīša balva. Latvijas laikmetīgā māksla.
Izdevējs - INDIE/arterritory.com
2015
KRISTAPS ĢELZIS "MĀKSLĪGAIS MIERS IV"
Latviešu zīmes un simboli sevī iekodē daļu no ļoti vērtīgas latviskās enerģijas un pareģojuma informācijas, kas iespaido katra latvieša dzīvi.
Vienotā harmonijā ar Latvijas dabu un nacionālajām iezīmēm, katrs simbols sevī arī ietver laikmetīgo izjūtu un domas. “Mākslīgais miers” ir ciniska vērojumu un faktu sintēze, kas rodas no mūsdienu procesiem. Sajūta, kas komentē nepārtraukti mainīgo ainavu mums apkārt. Šoreiz tā ir vizualizēta un grafiski interpretēta statistika par mūsdienu laikiem. Tradicionāla, taču asa un spilgta savā tiešumā. Pēdējo divdesmit gadu laikā aptuveni 207,600 Latvijas pilsoņu ir pametuši valsti, atstājot aiz sevis tikai trauslu, virtuālu saiti – tradīciju kodu, vēsturi un atmiņas.
Lēns un neatgriezenisks process. Virziens, kas katru dienu diskrēti un nemitīgi uzņem apgriezienus un aizplūst citā, mums nezināmā kosmosā.
_____________________________________________________________________________________________________
Kristapa Ģelža izstādes recenzija. Cik aktuāli!
Autors: Vilnis Vējš. 2013. gada 9. augusts 14:41
http://www.diena.lv/kd/recenzijas/kristapa-gelza-izstades-recenzija-cik-aktuali-14019816
Viena no pārsteidzošākajām un mulsinošākajām gada izstādēm – Kristapa Ģelža izstāde 2013 galerijā Māksla XO
Kristapa Ģelža 2013 laikam gan ir viena no visvairāk gaidītajām personālizstādēm šogad. Ne tikai Purvīša balva un dalība Venēcijas biennālē 2011. gadā māksliniekam nodrošina īpašu statusu – būdams viens no perspektīvākajiem grafiķiem karjeras sākumā, viens no laikmetīgākajiem instalatoriem 90. gados, reklāmas guru gadu tūkstošu mijā un atgriezies pazudušais dēls tradicionālajās mākslas tehnikās 2007. gadā, Ģelzis zina, kā pārsteigt. Viņa uzticīgo fanu sajūsmu par kārtējo Ģelža pārsteigumu var pat nosaukt par tradicionālu latviešu mākslas rituālu.
Nav tā, kā izskatās
Tomēr šoreiz pārsteigums ir tāds, ka Ģelzis nav ķēries pie kaut kā pilnīgi jauna – viņš ir tālāk attīstījis tehnoloģiskos paņēmienus, ko aizsācis jau agrāk. Runa ir par gleznojumiem uz polietilēna, izmantojot arī līmplēvi, akrila krāsas, tinti vai digitāldruku. Turklāt saturiski mākslinieks it kā pārskata daudzus motīvus, kas viņa jaunradē manīti jau gandrīz no tās pirmsākumiem, – ģeometrizētas figūras kā sveiciens grafiķa pagātnei, popkultūras zīmes no instalācijām un akvareļiem, dienasgaismas spuldžu caurulītes no nesenajiem krītiņu zīmējumiem. Tas viss rosina domāt, ka autors ir nonācis līdz kādam rezumējumam, līdzšinējo meklējumu vainagojumam.
Tomēr tieši tādēļ šī ir arī viena no vismulsinošākajām izstādēm, kādu šogad nācies redzēt. Skaidrs, ka mulsināšana ir tīša, jo nekas nav tā, kā pirmajā brīdī izskatās.
Materiāla izvēle, grozies kā gribi, paliek uzmanības centrā, savācot ap sevi visus pārējos mākslinieka sacerētos paradoksus, kalambūrus un oksimoronus. Ne tādēļ, ka vieliskums laikmetīgajā mākslā ieguvis globālu aktualitāti, – pat ja mākslinieks glezno ar eļļas krāsām, kā darījuši simtiem gadu pirms viņa, kritiķi noteikti pārjautās – kādēļ šāda izvēle? Arī polietilēna kā visai nemākslinieciska materiāla izmantojums principā nebūtu nekas pārsteidzošs. Tieši otrādi – koķetērija ar "zemajām" kultūras sfērām (rūpnieciski ražotiem priekšmetiem, civilizācijas atkritumiem un sārņiem) ir diezgan droša caurlaide uz aktuālās "augstās" mākslas tempļiem. Oriģināli ir kas cits – pasaules māksla, stipri ietekmējoties no zaļo ideoloģijas, polietilēnu – šo naftas industrijas produktu, kas vidē nesadalās, – uzskata par īstu sātana izgudrojumu, turpretim Ģelzis to padara glezniecisku, skaistu, vērtīgu. It kā mākslinieks būtu atgriezies 50. gados (kad viņš vēl nebija dzimis), kad cilvēce korī dziedāja: "aleluja plastmasai!", vai 80. – kad polietilēna maisiņi liecināja par augstāku nēsātāja statusu nekā cūkādas portfeļi.
Trūkst zelta rāmju
Kristaps Ģelzis, protams, labi zina, ka māksla, kurai būtu ērti piekarama "ekoloģiskas kritikas" birka, reizē mēdz būt arī antikapitālistiska un antiburžuāziska un ka praksē tas bieži izpaužas kā īslaicīga, "reciklējama" mākslinieciska produkcija, kas sagādā krietnas galvassāpes muzejiem un kolekcionāriem, kuri to iegādājušies un apņēmušies saglabāt mūžībai. Ģelzis rīkojas tieši pretēji – viņš jau sākotnēji piešķīris apgleznotajam polietilēnam klasisku gleznu formātu un izskatu – trūkst tikai zelta rāmju! Varbūt tā ir patiesi ellišķīga ironija no mākslinieka puses, sak, pērciet šos atkritumus, sargājiet kā acuraugu, tikpat tie nekad nesapūs? Punkti uz izstāžu zāles sienas, kas liecina, ka darbi jau iegādāti, vēsta, ka, visticamāk, tā arī būs. Tādā gadījumā kritika ir vērsta pret priekšstatu, ka mākslinieka pieskāriens pat tukšu iepakojumu spēj pārvērst iekārojamā precē.
Gleznieciskās kvalitātes, kuras Kristaps Ģelzis spēj izvilināt no necilajiem materiāliem, ir tiešām apbrīnojamas. Darbā Karogs krāsas šķiet klātas kā ar špahteli (iecienīts paņēmiens eļļas glezniecības virtuozu vidū), citur līmplēve ar pūslīšiem veido nebeidzamas melnpelēkas nianses (Stakans). Vizuāli paradoksi, kalambūri... Dreļļu raksti savienojumā ar dažādiem lāsumiem un zaigojumiem nobāl pret Zirga deķi, kurā plēves kārtojums izskatās pēc gleznas, kas izskatās pēc gaļas (šo es pieskaitītu absurda žanram).
Pazīstamas problēmas
Gleznoto motīvu attiecības viscaur ir aktualitātes un ironijas piesātinātas – gleznotiem galvaskausiem pa virsu uzlīmēta no interneta klipiem pārceļojusi zīme "atpakaļ" – kā melns joks par mirušo augšāmcelšanās tēmu, bet līdzīga zīmīte "noņemt skaņu" rotā Nezināma latvieša interviju.
Vispār izstādi droši var dēvēt par latvisku – ne tikai izsmalcināti gleznieciskās noskaņas dēļ, ko latvieši labprāt prezentētu pasaulei kā īpašu vērtību, ja tikai kāds to spētu saprast, atrautu no satura, bet arī pateicoties viegli atpazīstamām "skartajām problēmām" – patiesi, ieraugot žūpu ar vainagu (Jāņi), skatītājs pie sevis iesauksies: "Nebrauc dzēris!", pie Latvijas karoga ar sēru lenti (Karogs) retoriski jautās: "Vai gan mums nav pārāk daudz sēru dienu?", pie Lielceļa pagremzīsies par bedrainajām ielām, bet, redzot klavieres ar uzķēpātu rupjību (pie kurām sēž pats maestro?), iekšēji vaimanās: "Par ko gan Ušakovs pārvērtis mūsu ziemeļu metropoli?!". Gleznas Kūla un Jaunās pases tematiski ir ārpus konkurences. Respektīvi, auditorija ir aicināta atkārtot visu iespējamo pseidoaktualitāšu repertuāru, ar ko mūs cienā žurnālistu fantāzijas trūkums. Vai tās gan nav apbrīnojamā saskaņā ar polietilēna ielaušanos garīgo vērtību pasaulē?
2013
K. Ģelža izstāde galerijā Māksla XO
Foto: Raitis Puriņš, Dienas mediji
_____________________________________________________________________________________
Nacionāla viela pārdomām
Ieva Astahovska
22/03/2012
http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/924-nacionala_viela_pardomam/
Kristapa Ģelža personālizstāde “Viela pārdomām” galerijā “Māksla XO” skatāma līdz 3. aprīlim
Mākslas pasaules kustības veido dažādi vektori – tur ir gan vertikāles, gan horizontāles, gan cirkulāri loki, un ne tikai vektori, bet arī krietni aptuvenākas līnijas, svītras un švīkas, vārdsakot, nemērķtiecīgākas, bet ne mazāk klātesošas parādības. Proti, atsevišķi mākslinieciski sasniegumi, izturēts karjeras kāpums, vai gluži otrādi, straujš izrāviens, darbi komercijai, darbi nekomercijai, vietēja mēroga izstādes, globāla mēroga izstādes, profesionāļu novērtējums, popularitāte tautā, atspoguļojums medijos utt. Ar šo vispārīgo atrunu gribas sākt Kristapa Ģelža izstādes nelielo recenziju, jo viņa nu jau “laikmetīgā klasiķa” statuss un īpaši pēdējais gads, kas bijis blīvs gan ar šādiem vektoriem, gan līnijām, uzdevumu rakstīt par jauno izstādi, to visu neņemot vērā, padara diezgan grūtu.
Savā ziņā Kristapu Ģelzi varētu neapskaust – pēc tam, kad viņš apbrīnojamā intensitātē noplūcis visus ievērojamākos nacionālās mākslas laurus, vienu aiz otras saņemot Purvīša balvu, Dienas kultūras balvu, pārstāvot Latviju Venēcijas biennālē, neizbēgams spiediens ar ekspektācijām ar-ko-nu-mākslinieks-pārsteigs-un-neliks-vilties? tīri cilvēciski var ne tikai padarīt nervozu, bet arī frustrēt radošo procesu.
Bet liekas, ka Ģelzis šim spiedienam ir īpaši sagatavojies, jo savas mākslas cienītājiem vilties neliek un atkal pārsteidz. Un visnotaļ konsekventi turpina darīt to, ko darījis līdz šim.
“Vielas pārdomām” novitāte ir izejmateriāls un formāts, kā tapuši darbi: skočs, celtniecības plēves, plastmasas maisiņi, marķieri. Var novērtēt mākslinieka tehniku un virtuozitāti, ar to visu “gleznojot” – uz virsmas, ko rūpīgi noklāj šķebīgā toņa brūnais skočs vai krāsās efektīvākas līmlentas, ievietojušies tēli, kas tapuši no iepirkumu maisiņiem, celofāna driskām, plastikāta plēves un flomāstera zīmējumiem, un ko fonā rotā kičīgi (bez)gaumīgas plēvju “drapērijas”. Ar to visu Ģelzis turpina akvarelēt tikpat viegli kā to aizsāka darīt “Ūdenskurā” Rīgas galerijā pirms pieciem gadiem, un arī tikpat ironiski kā allaž.
Jaunajā formātā ir labi atpazīstama ģelziskā pozīcija: ir gan tehnoloģiska asprātība, gan drūma ironija (kontrastā pēc Venēcijas ekspozīcijas patētiskā apcerīguma), gan “realitātes atkritumi”[1]. Arī tēmas, tēli un attēli, iekāpuši no apkārtesošās ikdienas, ir atpazīstami no agrākām Ģelža izstādēm – “Nacionālais motīvs” ar vīstošu ziedu jūru un svecītēm kādai gaišai piemiņai nav pārāk attāls no “Ūdenskura” akvarelētajiem ziedu krāvumiem (princeses Diānas piemiņai, kā autors toreiz paskaidroja), brūnā smilšu pils un zili baltā kompozīcija ar kaut ko, kas līdzinās planējošiem papīra kabatas lakatiņiem, vai, ja vēlaties patētiskāk, vētrasputniem, arī šķiet tā kā miglaini, aptuveni redzētas. Tikai globālo sižetu, Osamas bin Ladena vai Britnijas stringu vietā šoreiz dominē nacionālie motīvi – “Sēņu laiks”, “Balzāmbirzs”, “Veidenbaums & More”.
Nevarētu teikt, ka konceptuālajā (kontekstuālajā?) un naratīvajā līmenī šīs bildes nebūtu runīgas, gluži otrādi, tās ir tādi dzēlīgi komentāri “par mums visiem šeit un tagad”. Piemēram, par šodienas padebešiem, kas skrien kā-gulbji-balti lielveikala “Sky” maisiņu izskatā, un kur melnu, resnu asaru-peklē-grimst tie, kas netiek līdz “Sky”pārtikas grozam. Vai, piemēram, par drupanām smilšu pilīm, kuru iluzorā grandiozitāte ilgst īsu brīdi. Ironiski rezignētajā pozīcijā autors sevi ar citiem nekonfrontē – galvaskauss ar puķainu lakatiņu “Mākslinieka portretā” ir tikpat banāls un viltoti optimistisks.
Bet vispesimistiskākā laikam ir “Klusā daba”, kur uz sarkani balto drošības lenšu kārtām uzgleznota drošības kamera. Sākumā pat var nepamanīt pleķi, saņurcītu lupatiņu gleznas pašā lejasdaļā, bet, ieskatoties vērīgāk, tā izrādās Latvijas Republikas pilsoņa pase. Saburzītā, izmestā pase ir gana drūms komentārs par šodienas valsti, kas nozagta, un valstiskumu, kas kļuvis par neeksistējošu konstrukciju. Pases motīvs Ģelža darbos arī nav jauns – j