Publikācijas
Madara Neikena. Varbūtības. 2023
“Katra glezna ir kā fragmentēta atmiņa, ko atceros kā varbūtību. Būšana citur iespaido mani un atstāj nospiedumus arī gleznojot. Nevar nepamanīt vai noslēpt, ka ainava, ko gleznoju, nav sastopama tepat Latvijā, tā lūkojama ziemeļos. Kad biju ļoti maza, zīmēju trollīti Muminu no Tūves Jansones grāmatām. Agrā bērnībā lasītās grāmatas ir ļoti mani iespaidojušas līdz pat šodienai, lai gan tas naivums un sapņainums ar laiku zūd un brūk. Paliek tikai kā pieļāvums, kā varbūtība, ka iespējama ir citāda, ideāla sapņu pasaule, kā nezūdoša gaisma, ko redzam vai neredzam, bet jūtam. Par Ziemeļvalstīm, kas ir tepat pāri jūrai, man izsenis bijusi liela ziņkāre, vēlme tur nonākt un savām acīm redzēt, vai tas, kas grāmatās lasīts, tur ir patiešām, ir īsts, dabas skarbums, kalni, fjordi, arī nostāsti par troļļiem un brūnais siers, un aurora borealis… Un tā, soli pa solim, nonācu pie viena, pie otra un trešā nezūdošās gaismas lauka, pieļaujot varbūtību, ka tā bija, ir un būs…” Madara Neikena, 2023.
________________________________________________________________________________________
Madara Neikena. Reizēm gribas paslēpties
EKSPONĒT SEVI. Madara Neikena: «Ir jau brīži, kad man šķiet, ka gribu gleznot tikai sev, nevienam citam nerādīt darbus, bet – tā nevar, jo ir svarīgi, ka arī citi to redz. Un svarīgi, ka arī citiem gribas tos redzēt» / F64
Līga Rušeniece, 21.jūlijs, Neatkarīgā Rīta Avīze
«Es neesmu ne īsti plenēriste, ne īsti konceptuāliste, es pati vēl sevi meklēju. Piedzīvotais paliek manī kā nospiedumi, kā zīmes uz audekla,» saka Madara Neikena. Galerijā Māksla XO skatāma jaunās mākslinieces pirmā personālizstāde Bezgalība.
Nedrīkst baidīties
Piedāvājums pirmajai izstādei jaunajai gleznotājai nācis no galerijas Māksla XO, kuras pārstāvji viņu esot ievērojuši jau pirms vairākiem gadiem, redzot viņas darbus ikgadējā studentu darbu izstādē Jarmarka, kas Mākslas akadēmijā tradicionāli notiek gada nogalē. «Kad mani uzrunāja, bija skaidrs, ka pirmajā personālizstādē galvenā tēma būs jūrmala. Netverama, nesasniedzama, bezgalīga... To nevar aptvert cilvēks, tā ir varenāka par cilvēku, bet man tas patīk. Zinu, ka dažiem nepatīk tas lielums un varenums, bet man tā šķiet brīnišķīga, vārdos neaprakstāma vieta, kas cilvēku attīra un arī dod emocionālu spēku,» uzskata Madara Neikena.
Jūrmala viņai iepatikusies pirms pāris gadiem, gleznojot plenērā Liepājā. «Tā bija dabiska izvēle - gleznot jūru, jo tur jūrmala ir brīnišķīga, plaša, gaiša un vējaina. Jūra kā tāda līdz tam man nešķita saistoša, līdzīgi kā ziedi, bet pirmajā plenērā pie jūras es sapratu, ka mani interesē zināmā mērā pieņemtās banalitātes... Daba ir tik pašpietiekama, šķiet, nu priekš kam to pārnest uz audeklu, bet - glezna nav dabas attēls, bet - manas sajūtas. Jūrmala ir ļoti mainīga vieta, tur katru brīdi ir kaut kas cits. Cilvēki ātri kustas, tāpēc viņi manās gleznās ir kā klekši. Vispār man svarīgi, ka cilvēki ir zināmā attālumā, distancēti. Pārāk cieša pietuvināšanās man šķiet kaitinoša, pārblīvētība man nepatīk, distance ir svarīga,» stāsta Madara Neikena. Konkrēti šai izstādei tika veltīts aprīlis un maijs, tad arī tapuši darbi izstādei. «Ir jākoncentrējas. Iedvesmu nevar gaidīt, tad to var arī nesagaidīt,» viņa nosaka. «Kāda mākslas zinātniece man jautāja, kāpēc es nevaru bez tiem cilvēciņiem? Nevaru. Bez cilvēciņiem nevaru. Grūti atbildēt uz šādu jautājumu, iespējams, ka bez viņiem mainās noskaņa. Pašai ejot gar jūru, ir patīkamāk, ka cilvēciņu nav, savukārt, kad gleznoju, labāk lai ir, bet ne pārāk tuvu man.»
Madara Neikena dažādās grupas izstādēs piedalās jau kopš 2010. gada, bet šī ir pirmā personālizstāde. Protams, ka viņai esot uztraukums par to, kāda būs cilvēku reakcija, «bet no tā nedrīkst baidīties, ir jāeksponē savu iekšējo es. Ir jau brīži, kad man šķiet, ka gribu gleznot tikai sev, nevienam citam nerādīt darbus, bet - tā nevar, jo ir svarīgi, ka arī citi to redz. Un svarīgi, ka arī citiem gribas tos redzēt. Protams, ka sevis eksponēšana rada zināmu satraukumu, reizēm gribas paslēpties».
Klātbūtne citā vietā
Pavisam drīz Madara Neikena brauks uz Parīzi, lai piedalītos Cites des Artes Paris rezidentūrā. «Es nezinu, cik liels bija konkurss uz vienu vietu. Tā ir liela veiksme, ja tevi izvēlas. Ir jau daudz iespēju pieteikties rezidentūrām daudzviet pasaulē, bet mazliet jau ir slinkums par tām interesēties, jo šis process paņem daudz laika - lai uzzinātu, lai iesniegtu pieteikumu, un tad vēl jāgaida atbilde...» Uz Parīzi Madara dodas ar mērķi iepazīt gan vietējo mākslas piedāvājumu, gan iepazīt citus māksliniekusrezidentus, gan pašai doties plenērā. «Es gan to saucu citādi - par klātbūtni, tiešā klātbūtnē ar dabu, kad nesēdi četrās sienās viens pats, neglezno pēc fotogrāfijas. Protams, dabā viss ir mainīgs, bet fotogrāfija mani sastindzina. Ir taču ērti sēdēt istabā, uzlikt audeklu, paņemt otu un krāsas un gleznot, bet tas man ir kaut kas sastindzis. Redzēs, kā Parīzē būs ar gleznošanu, varbūt arī taps kāds lielāka formāta darbs, lai gan tos ir grūti pārvietot, bet zinu, ka skicēšana noteikti būs. Turklāt šajā rezidencē piedalās ne tikai vizuālās mākslas pārstāvji, būs arī rakstnieki, mūziķi, un man noteikti būs ļoti interesanti viņus iepazīt un redzēt, kā viņi strādā,» stāsta Madara Neikena. Pirms diviem gadiem viņa bija mākslas rezidencē Itālijā, kopā ar vēl četriem māksliniekiem mēnesi cītīgi strādājusi, pēc tam bijusi darbu izstāde Ravennas Mākslas muzejā. «Iespēja izrauties no ierastās vides tikai sekmē pašattīstību, turklāt mans rokraksts vēl mainās.»
Nejauši, bet mērķtiecīgi
Studiju laikā Madara Neikena ir saņēmusi teju vai visas stipendijas (ieguvusi Borisa Bērziņa stipendiju zīmēšanā, Eiropas Sociālā fonda stipendiju, SEB stipendiju glezniecībā), bet savulaik par mākslas studijām pat neesot domājusi, iespējams, nav uzdrošinājusies domāt. Kad mācījusies 8. klasē, piedalījusies mākslas olimpiādē, kas norisinājās Rozentāla mākslas vidusskolas telpās. «Līdz tam vispār nedomāju par mākslu kā iespējamo profesiju nākotnē, vismaz ne apzināti. Tāpat kā daudzi bērni, es vienkārši zīmēju, protams, gāju pulciņos. Zīmēšana man patika, bet tas nelikās ticami, ka to varētu izvēlēties par dzīves ceļu. Turklāt manā dzimtā mākslinieku nav,» atzīst Madara Neikena. Pēc Rozentāla mākslas skolas mēģinājusi stāties Mākslas akadēmijā, bet nesekmīgi. «Tas bija neliels pārdzīvojums, bet man pat liekas, ka man vajadzēja pauzi. Bija sajūta, ka es nemaz to negribu, bet vienalga stājos akadēmijā. Es esmu spītīga, tā ir. Rezultātā man bija viens gads, lai noskaidrotu teorētiskās attiecības ar savu nākotnes profesiju. Gāju gan uz kursiem akadēmijā, gan pie māksliniekiem individuāli mācīties, pa tukšo gads nepagāja. Nav tik viegli definējams, kāpēc es mēģināju vēlreiz, iespējams, man likās, ka jāiet līdz galam, ja kaut kas ir iesākts... Zināju, ka daudzi nesekmīgi bija mēģinājuši stāties trīs un pat sešus gadus pēc kārtas, tas, protams, nebija pārāk iedvesmojoši, bet - bija jāmēģina.»
Augstskolas pēdējā kursā bakalaura programmā un arī maģistros viņa studējusi gleznotāju Kaspara Zariņa un Alekseja Naumova meistarklasē. «Konkrēta iemesla jau nebija, man bija jāizvēlas starp trim iespējām. Es vairāk vadījos pēc meistarklašu nosaukumiem, jo konceptuāliste es nejūtos, man nepatīk, ja viss ir jāpaskaidro, ka mākslas darbs ir tikai komplektā ar paskaidrojošo tekstu, es uzskatu, ka attēlam ir jābūt tik spēcīgam, ka tas runā pats par sevi. Arī figurālismu nejutu kā sev atbilstošu, jo mana interese par cilvēku nebija tik liela. Multivizuālā meistarklase, kurā pasniedzēji bija Zariņš un Naumovs, šķita, sniedz plašākas iespējas - no portretiem līdz ainavām un abstrakcijām, pat instalācijām un video.»
Kamēr apstākļi ļauj
«Kamēr apstākļi ļauj, tikmēr es tikai gleznošu, bet gan jau ar laiku būs jāmeklē pamatdarbs. Es neticu ilūzijām, ka iztikt var tikai ar gleznošanu, jo Latvija ir ļoti maza, iespējas nav tik plašas. Daži latviešu mākslinieki tikai glezno, no tā var iztikt... Iespējams, ir jābūt sabiedriskākam, es esmu vairāk intraverta, bet man pašai tas nešķiet slikti, jo man ir svarīga distance, man tā ir pat nepieciešama,» saka Madara Neikena. Šobrīd viņa nestrādā pastāvīgā darbā, «dažas gleznas ir pārdotas, pa biščiņam ir dažādi darbiņi, ir arī labvēlīgi radi. Kamēr varu, tikmēr vēl gribas izvairīties no tās... reālās dzīves. Es vēl sevi meklēju. Es nevaru teikt, ka esmu ārkārtīgi bagāta, bet ir robeža, kas man ļauj tā...»
Vasarās, kas daudziem ir atvaļinājumu laiks, Madarai sanāk visaktīvākās gleznošanas periods. «Bērnībā bieži braucām uz laukiem, ciemojāmies pie vecmāmiņas draudzenēm un radiem. Kad sāku mācīties akadēmijā, parasti vasara ir bijis tas laiks, kad visaktīvāk gleznoju plenērā. Pagājušā vasara bija īpaši saspringta - četri plenēri, radošais brauciens uz Amsterdamu. Gandrīz bez atelpas. Vairāki pārbraucieni, daudz gatavošanās, daudz audeklu jāgruntē... Arī šogad ir paredzēti vēl divi plenēri, kuros piedalīšos, pirms braucu uz rezidentūru Parīzē,» stāsta jaunā māksliniece. Vides maiņa kaut uz pāris dienām palīdz uz savu ikdienu paskatīties no malas, «novērtēt to, kas man ir, nevis gausties par to, kā man nav».
Kad Madara neglezno, viņai patīk braukt ar velosipēdu, jo tā esot laba iespēja pētīt vidi. Un vēl viņa, kā jau Pārdaugavas iedzimtā, nevar «iedomāties sevi dzīvojam pilsētas centrā, man vajag zemi».
http://nra.lv/kultura/179279-madara-neikena-reizem-gribas-paslepties.htm
_______________________________________________________________________________________________
"Bezgalība"
Skaidrība. Bezgalība. Plašums. Gaiss. Klātbūtne.
Staigājot pa mežu, gar jūru, pa purva takām un laukiem, uztvertais attēls ik uz soļa kadrējas gleznās, to fragmentos, kurus šķiet nevaru pagūt uzgleznot, jo tie iet tik ātri, plūst un mainās, ātrāk par mani pašu. Tāpēc ir svītras, ķekši, punkti kā pieskārieni mirklim bezgalīgā kustībā. Jūra ir tā, kas visvairāk saistās ar bezgalību, neaptveramu un visvarenu...
Izstādes gleznu sērija ir konkrētu darbu virknējums, kuros uzdodu sev uzdevumu tos veikt konkrētā laika posmā, lai sasaiste ir savstarpēji cieša. Darbi tapuši, gan gleznojot dabā, gan pārnesot no mazāka formāta uz lielāku.
Tie (gleznas) ir stāsti par kādu konkrētu un reizē absolūti nekonkrētu vietu, kas ļauj nonākt citā realitātē. Daba pārvēršas par krāsu un līniju ritmu uz audekla. Krāsu laukumi iemieso dzīvību reizē mierā un bezgalīgā mainībā.
Gleznojot es varu dzīvot audeklā esošajā vidē. Ķekši, svītras un nejaušības paši no sevis rada stāstus, kam sekoju ar otu uz audekla vai papīra. Gleznojot domas plūst ātri, tām jāļaujas, jāpieņem lēmums, kur ļaušu savai rokai pieskarties, kur jāatsakās no liekā vienā mirklī.
Mani interesē daba un apkārtne, īpaši jūrmala, kuru pati gan neuztveru šā vārda vistiešākajā nozīmē. Gleznoto jūrmalu neuztveru kā konkrētu vietu, bet gan savu sajūtu radītu pasauli. Jūrmala un jūras klātbūtne pakļauj visas maņas, uztverot skaņu, garšu, tausti un redzi. Jūrmala man ir bezgalība.
Manām gleznām nav nepieciešama verbalizācija. Uzskatu, ka attēls ir teksts, kas jānolasa katram pašam, neko neuzspiežot. Attēlam zūd netveramā sajūtu burvība un brīvība katram to uztvert citādi, ja tas tiek izpreparēts un ielikts vienā noteiktā rāmī. Domāju, ka jāļauj manās gleznās pa liedagu iet pašam,” Madara Neikena, 2016.
_______________________________________________________________________________________________
Fotoreportāža: izstādes “Pašportrets” atklāšana galerijā “Māksla XO”
Paula Lūse
25/09/2015
Foto: Renārs Derrings
Vakar, 24. septembrī, galerijā “Māksla XO” tika atklāta izstāde “Pašportrets / Self-Portrait”. Piedalīties izstādē aicināti 28 Latvijas mūsdienu mākslinieki un tajā aplūkojami viņu pašportreti – Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Madara Neikena, Zane Iltnere, Otto Zitmanis, Helēna Heinrihsone, Raimonds Staprāns, Ģirts Muižnieks, Kristians Brekte, Atis Jākobsons, Jana Briķe, Tatjana Krivenkova, Maija Kurševa, Ivars Heinrihsons, Jānis Blanks, Reinis Pētersons, Anna Heinrihsone, Anna Afanasjeva, Normunds Brasliņš, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Ginters Krumholcs, Harijs Brants, Kristaps Zariņš un Ritums Ivanovs.
Lai radītu pašportretus, mākslinieki izmantojuši katrs savu izteiksmes valodu un dažādus medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, kā arī video.
dentitātes meklējumi, vispieejamākais modelis, mākslinieka izjūta par sevi un tā transformācija mākslā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mākslinieks veido savu pašportretu. Arterritory.com no māksliniekiem mēģināja saņemt atbildes par to, kas un kāpēc attēlots viņu mākslas darbos un ko māksliniekam vispār nozīmē gleznot pašportretu. [...]
Māksliniece Madara Neikena pie saviem pašportretiem “Erna” un “Gusts”: “Darbi “Erna” un “Gusts” ir radušies no citiem tēliem, jo sākotnēji bija mazas figūriņas – vīri garām, garām kājām un meitenes, un pamazām nonācu pie portretiem. Iepriekš esmu jau gleznojusi pašportretus, bet vairāk reālistiskus, no dabas, skatoties spogulī, ne tik ļoti improvizējot. Manuprāt, jebkurš mākslas darbs ir sava veida pašportrets, kurā parādās tas savs es.”