Publikācijas
Maija Kurševa. PAPER POSITIONS AWARD #4 by Kaiserwetter. -
Berlīne, Paper Positions Berlin, 2023
________________________________________________________________________________________
Vitamin D3: Today's Best in Contemporary Drawing. - Phaidon Editors , 2021.
Maija Kurševa
Vitamin D3: Today's Best in Contemporary Drawing. - Phaidon Editors , 2021.
________________________________________________________________________________________
Tagad man viss ir ideāli
Intervija ar mākslinieci Maiju Kurševu
Daiga Rudzāte / 02.03.2021
Nule kā izdevniecība Phaidon laidusi klajā trešo grāmatu sērijā, kas veltīta laikmetīgajam zīmējumam – Vitamin D3 (2021). Starp vairāk nekā simt autoriem tajā iekļauti arī Latvijas mākslinieki Maija Kurševa un Viktors Timofejevs.
Zīmējums vienmēr bijis būtisks (ja ne svarīgākais) Maijas Kurševas instruments, lai arī viņas izteiksmes veidi ir arī instalācijas, grafika, animācija un tēlniecība. Zīmējums bijis pamats gan laikā, kad Kurševas mākslas darbu dominante bija košas krāsas un teju vienmēr klātesošais, pašas radītais Žaņa tēls, kas dzīvojās viņas komiksu stāstos, gan tagad, kad Maijas uzmanības centrā ir melna līnija uz baltas papīra lapas (“Ārprāts, cik viņas ir skaistas!”). 2019. gadā Maija Kurševa ieguva Kim? Laikmetīgās mākslas centra Rezidences balvu un vairākus mēnešus pavadīja Ņujorkā, kur visu kārtīgi apdomājusi un sapratusi, ka “tā vairs nevar palikt un tā nepaliks”. Pēc atgriešanās Rīgā viņa aizgāja no pašas dibinātās Low galerijas vadītājas posteņa, atteicās no Zīnu festivāla organizēšanas un darba neatkarīgajā izdevniecībā Popper Publishing – visa šī kopuma, kas nepārprotami vienmēr asociējies ar Kurševas vārdu. “Šobrīd es mēģinu par prioritāti padarīt savu mākslu - vairāk laika pavadīt darbnīcā nekā kaut kur citur.”
Vakar man atzinies, ka tavu zīmējumu iekļaušana Phaidon jaunākajā izdevumā Vitamin D3 ir viens no tavas dzīves būtiskākajiem un lielākajiem notikumiem. Kāpēc māksliniekam tik svarīga ir atzinība?
Es domāju, ka tas ir egoisms. Man tagad ir sajūta, ka esmu enciklopēdijā. Tas ir kā... “es te biju”. Paliek nospiedums, kas tur ir un tur būs, un nepazudīs. Kā apstiprināšana no malas – viņi pasaka, ka “šitais” ir okey. Un pārējie pieņem zināšanai.
Tu esi saņēmusi atzinību no mākslas pasaules augstākās hierarhijas?
Jā. Tas ir ļoti svarīgs punkts. Un arī tik elementārā lietā kā darbu pārdošana. Jo cilvēki baidās no mākslas. Viņi baidās izskatīties slikti, jo nesaprot, kas ir un kas nav laba māksla. Un, ja kāds zinošs pasaka priekšā, kas ir labs, tas noder. Un šī grāmata to izdara.
Kas tevi aizveda līdz Vitamin D3?
Pie visa vainīga ir Ņujorka un Zane Onckule. Viņa apciemoja mani darbnīcā, redzēja jaunos darbus, un, iespējams, tas mudināja nominācijai. Šķiet, kopumā tie ir septiņdesmit starptautiski eksperti, kas nominējuši 100 māksliniekus. Ņujorkā bija sajūta, it kā būtu atšķirta jauna lapa. Man sākās jauna dzīve. Man bija darbnīca, es biju pilnīgi prom no visa. Sāku taisīt jaunus, citādus darbus. Ļoti intuitīvi, vienkārši katru dienu vadījos pēc principa “ej un dari”, un skaties, kur tas aizved. Tas bija pagrieziena punkts darba metodē, jo bija pierasts pie sava veida postkonceptuālisma, kad tev ir ideja un tu to realizē. Tāds projektu piegājiens. Bet Ņujorkā viss bija pilnīgi citādāk - dari, dari, dari un tad paskaties, kas ir izdarīts, un tas pasaka priekšā, ko darīt tālāk. Tur sapratu, ka man vajadzīga darbnīca arī Rīgā, un, pārbraucot mājās, uzreiz to sāku meklēt.
Un šobrīd tava darba metode ir tā pati, kas aizsākās Ņujorkā, – regulārais darbs?
Jā. Protams, Rīga nav Ņujorka. Te ir darbs, visi mazie pienākumi, un nav arī to kolosālo izstāžu un muzeju. Tur bija sajūta, ka esi daļa no dzīva, liela mākslas procesa. Tev ienāk prātā kāds pavediens vai cita mākslinieka (varbūt jau miruša) izteikums, un tu aizej uz galeriju un apskaties viņa oriģināldarbus. Jo tie tur ir! Vai ej pa Tribeca un galerijas logā ieraugi paziņojumu, ka šodien galerijā spēlēs Sun Ra – lūdzu, nāciet! Un tu aizej paklausīties. Tu visu vari redzēt dzīvē. Tas, ka vari redzēt to aizgājušo mākslinieku darbus, oriģinālus un nevis skatīties bildītes telefona ekrānā, ir nenormāli svarīgi. Tāpēc arī mums vajag te uzbūvēt to Laikmetīgās mākslas muzeju, jo vizuālā māksla ir jāredz tās oriģinālajā formā. Tāpēc jau es braucu uz Venēcijas biennāli, uz Berlīni vai Parīzi – lai to visu redzētu un piedzīvotu mākslinieka iecerētajā mērogā un materiālā.
Mākslinieka piedzimšanas vieta ir viņa liktenis?
Nu jau man šķiet, ka nē. Brauc un dzīvo kur vien gribi, viss ir iespējams. Un tas ir arī jādara. Bet man (un es zinu vēl pāris tādus māksliniekus)... esmu izbraukājusies, mēģinājusi padzīvot Berlīnē un sapratusi, ka gribu dzīvot Latvijā. Es negribu dzīvot nekur citur. Ir tādi cilvēki, kuriem nav šādas sajūtas. Viņi var dzīvot tur un tur... Bet man liekas, ka tas, kas mūsu kopienai būtu jāizdara, būtu jāuztaisa viena māja – rezidenču centrs, kur mitinātos gan mākslinieki, gan rakstītāji… un kur gaiteņos var cits citam pateikt ‘čau’ un parunāties… un lai tiem, kuri ir ārzemēs, būtu kur atgriezties. Lai viņi gribētu braukt atpakaļ, zinot, ka kaut vai uz diviem gadiem būs darbnīca, apkārt dzīvība un būs kur likties.
Tu atceries, kāpēc savulaik kļuvi par mākslinieci?
Es domāju, ka ik pēc laika tā atbilde mainīsies. Tas, ko varu teikt tagad, iespējams, pie vainas bija mākslas žurnāli manās mājās Lielplatonē. Kaut kas notika manas dzīves briesmīgākajā gadā, kad mācījos internātskolā – tad es sāku zīmēt. Tādu riktīgu emo tīneidžeru stafu. To ievēroja klases audzinātāja un aizsūtīja mani uz zīmēšanas kursiem Jelgavas Kultūras namā. Bet, protams, es toreiz nedomāju, ka būšu māksliniece vai kas tāds. Patiesībā nebija jau ne jausmas, kas tas mākslinieks tāds ir. Es neatceros, kurā mirklī izdomāju, ka gribu stāties Mākslas akadēmijā, tikai zinu, ka gāju uz to ļoti mērķtiecīgi. Iestājos Amatniecības vidusskolā tikai tāpēc, lai pamācītos zīmēt un pēc tam iestātos akadēmijā. Bet tad, kad mācījos akadēmijā, arī sevi nesaucu par mākslinieci. Nevarēju. Bija baigais respekts pret to vārdu, tas šķita kaut kas tāds pārcilvēcisks!
Tas nebūs precīzs citāts, taču būtība nemainās – kādā intervijā tu saki, ka mirklī, kad uz papīra velc līniju, tu pazaudē sevi, ir tikai konkrētais mirklis.
Tur ir tas tagadnes punkts, tāda nebeidzama tagadne.
Tu esi pārvērtusies par absolūtu minimālisti.
Tagad, atskatoties uz, piemēram, izstādi “Izmeklēšana” Kim?, kas bija pirms diviem gadiem, domāju – ārprāts, kāda liekvārdība! Varēja iztikt ar pāris lietām, nevajadzēja piebāzt pilnu ar tām mantiņām...
Vissvarīgākais ir atteikšanās no liekā. Visu ņemt nost, nost, nost. Un kas tad paliek pāri? Kaut kādā ziņā man tā ir jauna pasaule. Iespējams, tas velk uz formālismu – tu piezūmojies un skaties tikai uz to, kas tas ir. Ka zīmējums sastāv tikai no līnijām. Kas ir līnija? Tas mani aizved pie antropologa Tima Ingolda, kurš sarakstījis grāmatu par līniju. Tad piepeši uzej Paula Klē padomu – “Izved līniju pastaigā!” Jūtos tā, ka esmu uzgājusi kādu taciņu; ka es varu savākt ap sevi domubiedrus, kas jau ir noformulējuši atziņas, pateikuši, un mans uzdevums ir tikai atrast un padarīt viņus par saviem draugiem. Tā visa lieta velk uz cita veida domāšanu un darīšanu. Tā ir tāda ļoti intuitīva lieta – kad darot tu uzzini nākamo soli. Jā, tur klātesoši ir arī automātisms. “Izmeklēšanā” es mēģināju parādīt iztēles procesu. Kā ir, kad tu savā galvā kaut ko iztēlojies, kā tas notiek; par to brīdi, kad atnāk vizuālais tēls – līdzīgi kā, piepeši ieslēdzoties gaismai, tas kļūst redzams.
Es esmu ļoti mētājusies no vienas lietas pie otras. Bet tagad ar tām melnajām līnijām jūtu, ka tur es varu vēl un vēl; ka esmu uzgājusi taciņu, pa kuru varu turpināt iet. Bet, domāju, ka darīšu arī citas lietas. Nebūs tā, ka tagad taisīšu tikai melnās līnijas; ka tas būs mans signature work un es vienkārši atražošu vienu un to pašu darbu.
Šai stāstā par melno līniju un atteikšanos no visa liekā, manuprāt, svarīga ir kāda detaļa – tava aizraušanās ar dzeju, ar vārdiem; tas, ka esi mēģinājusi radīt dzeju, atmetot vārdus…
Es vienkārši mēģinu pietuvoties valodai. “Izmeklēšanā” bija paslēpts dzejolis, kuru es rakstīju par līniju – par zīmēšanu. Es nezināju, vai tas dzejolis ir labs, tāpēc nomaskēju to, atstājot vien atsevišķus vārdus. Beigu beigās tu to pat nevari īsti izlasīt. Velkot ar līniju burtus, izplūda robeža starp tekstu un attēlu, zilbes un burti zaudēja savu nozīmi, kļūstot par lēni izrunātu burtu skaņām, burtošanu. Man patīk aina no Kurta Vonnegūta, šķiet, “Kaķa šūpuļa”, kurā viens no varoņiem, kas runāja tik daudz, ka apkārtējiem to bija grūti izturēt, teica, ka viņam taču ir jārunā, viņam ir jātrenē mēles muskuļi, lai mirklī, kad vajadzēs pateikt kaut ko patiešām svarīgu, viņš vispār būtu spējīgs to izdarīt. Ar to zīmēšanu ir kaut kas līdzīgs. Nav tā, ka es radu kādus ģeniālus mākslas darbus, izdomāju mega ideju. Vienkārši jādara.
Aizraušanās ar procesu?
Jā! Bet tur rodas arī skaistais – tajās līnijās. Ārprāts, cik viņas ir skaistas! Bet tā teritorija, protams, ir tāda mazliet slidena.
Jā, ‘skaists’ laikmetīgajā mākslā nav stilīgs apzīmējums, bet vienlaikus tā jau ir tikai mūsu standartizētā, konjunktūristiskā domāšana.
Tā arī ir tēma, par kuru es šobrīd domāju. Es nespēju to precīzi artikulēt, izstāstīt, bet tur ir... Pirmkārt, zīmēšanas process sagādā baigo baudu. Un, redzot rezultātu, saproti, ka tas ir nenormāli skaisti un ka tai visā ir divu veidu baudas. Viena no tām ir radīšana, kad no nekā rodas kaut kas; savukārt otra ir skatīšanās – kad tu sēdi un vienkārši uz to skaties. Un ar tevi kaut kas notiek.
Kas ir tas, kas notiek? Kam būtu jānotiek skatītāju galvās – vai tu mēģini ar viņiem kaut kādā veidā manipulēt?
Nē. Protams, ir mūžīgais jautājums, kāpēc vispār kādam kaut kas ir jārāda. Vai tas ir ego, ambīciju jautājums? Bet varbūt vājuma izpausme, jo nevari noturēt to sevī? Es, protams, mēģinu sevi kaut kādā veidā attaisnot, saprast, kāpēc es to daru. Jā, ne priekš citiem, bet tas ir citiem rādāms, uz to var skatīties. Bet es neko neshēmoju un nemanipulēju. Ir pilnīgi skaidrs, ka es uz to skatos tā, kā neviens cits. Ko cits tur saskata, ir atkarīgs no viņa dzīves stāsta vai vizuālās pieredzes. Meklējot attaisnojumu tam, kāpēc es to daru, kas tas tāds ir, kālab es to daru, esmu uzgājusi Hannu Ārenti, kuru šobrīd esmu paņēmusi kā savu aizbildni. Grāmatā “Prāta dzīve” viņa saka, ka dzīvām būtnēm piemīt tieksme sevi rādīt, iekļauties parādību pasaulē. Un es sapratu, ka gribu rādīties, nevis izrādīties. Tā ir tāda dabiska lieta. Agrāk tas bija kaut kas cits.
Jā, tavs “komiksu laiks” izskatās ļoti atšķirīgs – tajā ir pilnīgi citas vibrācijas.
Jā, jā. Tas bija tāds pamatīgi alkoholizēts, ekspresīvi eksplozīvs posms. Kliedzošs panku variants, māksla man toreiz bija baigā pašterapija. Redzi, tā zīmēšana vienmēr ir bijusi blakus.
Tagad tev māksla vairs nav pašterapija?
Vairs nē, tas bija toreiz. Tagad tā ir dabisks stāvoklis, tas ir mans darbs.
Tu esi gājusi cauri dažādiem posmiem, transformācijas ceļiem.
Tā ir! Es savā prātā jau esmu nākamajā līmenī, bet tas, ka cilvēki runā par Žani (Maijas Kurševas pašas izdomāts tēls, ar kuru viņa piesaistīja plašu uzmanību – red.) un par tām spilgtajām krāsām, ielu mākslu, jautrībām un panku laikiem, man tas viss šķiet tā... nu, okey. Ir izveidojies zināms priekšstats par mani.
Man pašai kaut kā ilgstoši bija prātā, ka mākslinieki ir dzērāji. Ka viņiem ir jādzer, ka ir bohēma, ka ir jābūt jautrībai utt. Un tas tika izpildīts (smejas). Nu jau krietnu laiku man ir pilnīgi skaidrs, ka darīt kaut ko dzērumā absolūti nav iespējams. Tas neiet kopā.
Kurā mirklī procesualitāte kļuva par zīmīgu tavas mākslas daļu?
Darbi, kuros atklājas to darināšanas process bija jau 2013. gada izstādē “Seriāls”. Taču nozīmīgs pagrieziena punkts bija izstāde “Rūtainā kārtība” 2016. gadā galerijā “Māksla XO”. Tur es uzķēru to bezgalīgās tagadnes brīdi. Toreiz darbus taisīju Low galerijā – izstāžu grafiku biju saplānojusi atbilstoši tam, lai varētu izmantot šo telpu kā savu darbnīcu.
Bet kas tevī pašā mainījās?
Es domāju, ka tā lieta ir diezgan vienkārša. Es sāku dzert antidepresantus un uz vairākiem mēnešiem (ārsts sabiedēja) atteicos no alkohola. Tas baigi izmainīja – gan ikdienu, gan vizuālās domāšanas veidu. Protams, tas nenotika vienā mirklī. Pamazām, pamazām, pamazām... Jāpiebilst gan, ka depresijas man nebija.
Un antidepresanti – kāpēc?
Neirologs teica (smejas), ka tā jādara, jo man sāpēja mugura. Viss stress sublimējās, un sāpes bija nenormālas. Ar tām zālēm notika brīnumi, viss pārgāja, nekas nesāpēja. Tad paralēli arī radošais process transformējās. Vairs nebija tas ikdienas stress.
Spriedzes dēļ?
Vienkārši dzīves dēļ. Es arī darīju baigi daudz. Laikam jau Zīnu festivāls, kas pazaudēja finansējumu līdz ar ABLV bankas aizvēršanos, pielika punktu. Mēs uztaisījām festivālu, bet tas daudz prasīja. Visa bija par daudz – festivāls, Low galerija, akadēmija… un es ļoti par visu pārdzīvoju un stresoju, ļoti emocionāli visu uztvēru. Tagad viss ir sakārtojies.
Esi domājusi, kāpēc tu to visu darīji? Kas ir tavs lielais mērķis?
Tagad man ir ideāli apstākļi. Es nedzīvoju nabadzībā, kas tomēr pamatīgi nomierina nervus. Galerija un festivāls ietekmēja arī manus privātos finanšu līdzekļus. Tas taču nav nekāds bizness. Visi to zinām. Tagad esmu atguvusies. Un man ir darbnīca – tik skaistā vietā! Šobrīd es mēģinu par prioritāti padarīt savu mākslu – vairāk laika pavadīt darbnīcā nekā kaut kur citur. Iedomājies – no mājām līdz kādreizējai Bioloģijas fakultātei, kur ir mana darbnīca, es eju cauri trim parkiem. Tāds nenormāli skaists ceļš. Un vienā brīdī mani Kronvalda parkā, kas, manuprāt, ir skaistākais parks Rīgā, piemeklēja tāda kā atklāsme. Ir cilvēki, kas pērk lauku muižas un vergo tām visu dzīvi, bet kāda ir tava ideālā dzīve tai muižā? Es sapratu, ka man neko daudz nevajag, ka šī ēka arī ir tā mana muiža un man tur ir istaba zīmēšanai. Lasīšanai, domāšanai. Man nav vajadzīgas telpas, lai taisītu lielas, dārgas instalācijas. Pagaidām man ir nepieciešama tikai vieta, kur iet un zīmēt. Un tas viss man ir sarūpēts – parks ir uzkopts, un man par to nav jāuztraucas; viss ir. Es eju, taisu tās muižas durvis vaļā, sasveicinos ar sargu un dodos uz savu zīmēšanas kabinetu. Daru to, kas man jādara. Un varu samaksāt īri, kas ir brīnišķīgi. Tādas vienkāršas lietas. Istaba, kur zīmēt.
Mājās nespēj zīmēt?
Ū, nē… Tur ar kaķi jāspēlējas, tējas jātaisa, putekļi jāslauka. Man ļoti patīk kārtība. Tā nav prokrastinācija, bet kaut kas... es nevaru nokoncentrēties, ja man ir apkārt bardaks. Vajag, lai viss ir salikts pa leņķīšiem. Tad es varu darīt savu lietu.
Tu es aizgājusi no Low galerijas, no Zīnu festivāla, no Popper... no visa.
Absolūti. To lēmumu nebija viegli pieņemt. Bet Ņujorkā es visu kārtīgi apdomāju un sapratu, ka tā vairs nevar palikt un tā nepaliks. Jo galu galā – tas ir jautājums par to, vai es gribu būt projektu vadītāja vai māksliniece. Visam vajag laiku. Nevari būt māksliniece uz stundiņu, kad ir brīvs – pusdienlaikā. Īstenībā pašiem jāapzinās, ka mēs radām kaut kādu vērtību. Tā nav uzreiz redzama, tas skaidrs. Tā būs redzama pēc vairākiem gadiem. Bet tas, ka ir jādara, jādara, jādara... tas ir viennozīmīgi skaidrs. Un iedomājies, ja būtu kāda čupiņa mākslinieku, kas ar to nodarbotos kā ar darbu, nevis brīvdienās – kāda kvalitāte tad būtu!
Māksla spēj mainīt pasauli? Tu tam tici?
Absolūti nē.
Kam tad māksla ir vajadzīga?
Man šķiet, ka mākslā ļoti spilgti izpaužas dažādība – ļoti dažādas domas, ļoti dažādas gaumes. Līdz ar to māksla ir toleranci veicinoša mašīna. Ja nejūties tik pārliecinoši, nav tāda ego vai ambīciju, lai pats kļūtu par mākslinieku, tu vari vienkārši aiziet un to dažādību ieraudzīt. Tā kā... spoguļoties tajā, atrast savus domubiedrus. Ārpus darba, ārpus ikdienas. Māksla tev liek apstāties, pārsteidz – tā ir reāli dīvaina. Tu vienkārši apstājies un paskaties. Un varbūt nevis piecas sekundes, bet desmit minūtes. Un tas, kā veidojas domas, reaģējot uz to, ko redzi, tā ir ... kaut kāda izaugsme, tu kaut ko domā. Un varbūt nav tik svarīgi, ko mākslinieks pats redzējis, to taisot, cik svarīgi ir tas, kā notiek tas pingpongs tieši starp tevi un to darbu. Māksla parāda, ka eksistē kaut kas vairāk par pamatvajadzībām.
Mākslas pasaule ir ļoti noslēgta un dažbrīd pret svešiniekiem aroganta vide.
Tāpēc nepieciešams Laikmetīgās mākslas muzejs – arī māksliniekiem, lai viņiem būtu saprotoša auditorija, kura izgājusi kaut kādu izglītības posmu. Arogance ir liela – “Kā tu to vari nesaprast?” Bet dažreiz jau nav arī jāsaprot. Es nesaprotu, kā ar manu ikdienu nesaistīti procesi funkcionē, tāpat kāds cits var nesaprast, kā tas ir, ka tu ej un visu dienu kaut ko glezno. Es it kā cenšos būt atvērta un stāstīt, kā process notiek un kāpēc viss izskatās tā, kā tas izskatās. Bet, zini, apnīk vienu un to pašu stāstīt. Vienmēr būs kāds, ar kuru jāsāk saruna no nulles. Tas ir ļoti mehāniski un garlaicīgi. Ir vajadzīgs starpnieks.
Tu man teici, ka par mākslu vislabāk spēj rakstīt paši mākslinieki.
Varbūt, ka ne gluži vislabāk, jo ir jau arī ne-mākslinieki, kas ļoti labi raksta. Visu procesu – cik daudz laiks nepieciešams, lai to lietu uztaisītu, – to pa īstam saprot mākslinieki. Pārzināt darba gaitu, kā tas top, kas notiek galvā...
Bet liela daļa cilvēku nesaprot arī to, ko nozīmē uzrakstīt tekstu, jo vārdi un teikumi nav viņu darba materiāls. Es tagad mēģinu lasīt, ko par mākslu raksta mākslinieki. Tas ir daudz saprotamāk un piezemētāk, nekā to pasniedz mākslas vēsturē un muzejos, kur cilvēki tiek nosaukti par ģēnijiem un viņu darbi uzlikti uz podesta stikla kastē.
Hrestomatizēti.
Jā, uzveido kaut kādu viengabalainu tēlu, stāstu. Paši mākslinieki nekad par sevi tādās kategorijas nerunātu. Nu... labi varbūt ir kāds egoists, kas apsēsts ar narcismu. Bet kopumā māksla ir daudz vienkāršāka lieta. Un vienlaikus sarežģītāka. Lasu Sola Levita rakstītos paragrāfus par konceptuālo mākslu, kas ir tāds hrestomātisks teksts, kur viņš raksta arī to – nav receptes, nav īstā veida, kā taisīt mākslu. "Es aprakstu tikai savu praksi," viņš saka.
https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/intervijas/25437-tagad_man_viss_ir_ideali/
____________________________________________________________________________________________________
Parups Tomass. Maija Kurševa. - Rīga: Studijas Bibliotēka, Neputns, 2017. - 144 lpp.
"Maijas Kurševas mākslu, šķiet, vieno gan tās spilgti emocionālā, pat psihedēliskā iedarbība, gan tāds kā stāstnieciskums, kas sasaista darba sižetisko līniju un idejisko ieceri, radot vēstījumu, lai skatītāju ievirzītu mākslinieces tēlu sistēmā. Tā ir tieša, smagnēja un tajā pašā laikā – pateicoties mākslinieces humora izjūtai – viegla," Tomass Pārups.
_______________________________________________________________________________________________
Rūtainā kārtība
Recenzija par Maijas Kurševas izstādi “Māksla XO” galerijā
Līna Birzaka-Priekule /17/10/2016
Foto: Renārs Derrings
Rūtiņu burtnīca, rasēšana, rūtainās kardiogrammas un elektroencefalogrammas, rūtiņa, kurā atķeksēt vecumu, dzimumu vai dzīves vietu. Rūtiņa kā ģeometriskās kārtības noteicēja un ierobežotāja ir pārņēmusi galeriju „Māksla XO”, kur līdz 25. oktobrim skatāma Maijas Kurševas izstāde „Rūtainā kārtība”. Maija Kurševa ir viena no spilgtākajām savas paaudzes māksliniecēm. Viņas jaunākā izstāde noteikti būs pārsteigums tiem, kas pazīst Maijas līdzšinējos absurdi jancīgos vēstījumus, šausmu un moku ainas, zaļo dzērāju Žani (Žani šobrīd iespējams apskatīt Dzelzceļa muzejā izstādes „Gaisma kabeļa galā” ietvaros, un tas iekļauts topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā), niknos, briesmīgos tēlus un citplanētiešus, jo šajā izstādē māksliniece beidzot mums atļauj nojaust, kā tad top viņas tēli (bet varbūt tā ir ilūzija?). Un top tas mazās, pārdomātās rūtiņās, radot iespaidu, ka Kurševas darbošanās un rezultāta produktivitātes atslēga meklējama sakārtotā vidē, kas mirguļo, apmāna acis un ir īsts procesa brīnums. Maija mūs ielaiž savā darbnīcā un tajā notiekošajā. Pati viņa saka, ka izstāde ir „Pārdomas par rosīšanos, aktivitāti, produktivitāti, kā arī statiskumu, vērojumu, domu plūdumu...”.
Maija Kurševa. Izstāde “Rūtainā kārtība”. 2016
Sākumā liekas, ka tieši rūtiņu režģis ir tas, kas pārņem sietspiedes, animāciju un objektu, bet patiesībā māksliniece, kaut šķietami nemanāmi, visu kontrolē aizkulisēs, ik pa laikam parādoties skatītājam reāla tēla apveidā. Autore „izkustas” cauri izstādei, aptverot plašu savas darbības lauku, ko ierāmē darbu nosaukumi. „Caurvējš”, „Izgatavošana”, „Garlaicība”, „Mērķtiecīga darbošanās”, „Kas notiek”, „Tad kad”, „It kā nekas nenotiek”. Kas notiek tad, kad it kā nekas nenotiek? Darbnīcā atrodas galds, krēsls, durvis, logs un pati māksliniece, kas ik pa laikam darbojas ap šiem priekšmetiem, bet atļauj tiem dzīvoties arī pašiem savā nodabā. Priekšmeti un mākslinieka tēls izceļas no tām pašām ģeometriskām rūtiņām, veidojot Maijas nodefinēto „bezgalīgās tagadnes mirkli”. Nemitīgās rosīšanās, strādāšanas un nekā nedarīšanas brīžus. Māksliniece it kā darbojas pa dažādu nokrāsu zilām un oranžām rūtiņām, izvēloties, kad piedalīties un kad vienkārši iziet ārā no procesa. Dažādu izmēru un krāsu rūtiņu savienojums rada kaitinošu diskomfortu, jo ierastajā un pazīstamajā ģeometriskajā sistēmā ielaužas haoss, kas skatītājam atklājas tīrās un elegantās sietspiedēs.
Galerijas pirmajā telpā izstādītas sietspiedes, kas attēlo fragmentāru stāstu par darbnīcā notiekošo, bet otrajā telpā – tas viss rezultējas animācijas cilpā. Animācijai ir apļveida kompozīcija, kurā nemainīgos vides apstākļos mainās tikai cilvēka darbība, atgādinot par mūžīgo darba ritumu un cikliskumu. Šeit gan jāpiebilst, ka fonā skan plūstoši maiga un apcerīga mūzika, kura nav mākslinieces izvēlēta. Katrā ziņā tā ļoti idealizē konkrētā mākslinieka darbu rūtiņu režģos. Mūzika ir tik pārmācoša, ka traucē izstādes apmeklējumu, nevajadzīgi romantizējot gan video, gan darba procesa attēlojumu. Animācijas ritējums nepavisam nav tik vienmērīgs, un mūzika kaut kādā mērā vēl vairāk sterilizē jau tā ļoti sakārtoto vidi.
Pirmās zāles centrā ir objekts „Noslīdēšana”, kas sastāv no mūžīgi strādājoša printera un tāda paša nosaukuma animācijas. Katru dienu printeris „izspļauj” simtiem rūtiņu papīru. Diemžēl printeris nevar izdrukāt ideju, toties tas liek domāt par visām nerealizētajām un neizpildītajām iecerēm, kas krājas kaudzē uz zemes vai atkritumu spainī. Pie objekta piesaistītā rūtainā animācija ir humoristisks brīnums. Zilajās rūtiņās rotē krēsls, uz kura ik pa laikam apsēžas un iegriežas māksliniece, momentā atkal aizbēgot no skatītāja.
Maijas Kurševas izteiksmes līdzekļi mainās, bet jautājums par mūžīgo radīšanas procesu joprojām ir aktuāls. Varētu šķist, ka Kurševas jaunie darbi ir neitrāli mierīgi un pilnīgi atšķirīgi no iepriekšējiem, taču, vairākkārt atgriežoties izstādē, jādomā par ļoti intensīvo vēstījumu, ko šīs rūtis kā ģeometriska abstrakcija, kā kārtības un sistēmas simbols stāsta kopā ar dzīvās un temperamentīgās mākslinieces darbošanos.
Izstāde ir ļoti personīgs Maijas vēstījums par savu profesiju, kurā mums ir dota iespēja ieskatīties. Te atklājas cita Maija Kurševa, nešaubīgi apliecinot dzīvus radošos procesus, kurus formulēt vārdos ir grūtāk nekā interpretēt gala rezultātu – mākslas darbu.
http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/6014-rutaina_kartiba/
__________________________________________________________________________________________________
Maijas Kurševas izstādes recenzija. Rūtainā ala
Maijas Kurševas Rūtainā kārtība ir trakoti smalka un eleganta izstāde
Aiga Dzalbe
Kopš apskatīju Maijas Kurševas jaunāko izstādi Rūtainā kārtība galerijā Māksla XO, nevaru vien beigt priecāties par rūtiņām visapkārt pasaulē. Piemēram, Kronvalda parka celiņu flīzes izrādījās tik aizraujoši rūtainas, intriģējošas dažādos lauzumos, izmēru un toņu kombinācijās. Rūtainas ir šalles, blūzes, kleitas, tāpat kā ķieģeļu un akmeņu mūri. Rūtaina ir domāšana, jo rūtis cilvēka uztverei ir nepieciešamas kā garants (rāmis un atskaites sistēma), kas ļauj saskatīt lietu kārtību. Rūtis vienlaikus ir funkcionālas un rotājošas, par to aizdomāties vedina arī latgaliešu tautasdziesmu piedziedājumos vilktais un visādus stāstus kopā savelkošais "rūto, rūto".
Kas notiek, kad nekas nenotiek
Šajā izstādē Maija Kurševa – māksliniece, kuru ierasti asociējam ar vitāliem, kolorītiem, necildenās nodarbēs iesaistītiem tēliem, piemēram, zaļo dzērāju Žani, un subkulturālu žurnālu jeb zīnu izdevējdarbību, – pārsteidz, jo Rūtainā kārtība ir trakoti smalka un eleganta. Vienā galerijas Māksla XO stūrī gan mētājas papīri, tomēr pat tie mētājas ar scenogrāfisku eleganci un jūtamā saskaņā ar mūsu pēdējo gadu laikmetīgās mākslas ekspozīciju nerakstītajiem likumiem. Izstādē ir aplūkojams vairāku kolorītā atturīgu, grafiski smalku kompozīciju seriāls sietspiedes un digitāldrukas tehnikā, divas animācijas cilpas un printeris, kurš spļauj lapas ar dažādiem rūšu veidiem. Visi darbi veidoti kā kolāžas no atšķirīgiem rūtiņu vai milimetru papīriem un it kā apcer vienu un to pašu – kas notiek, kad nekas nenotiek.
Maija Kurševa ir bijusi jauka pret skatītājiem un devusi nepārprotamu mājienu ātrai un precīzai savas ieceres uztveršanai, ekspozīcijas anotācijā ierakstot: "Izstādes darbi ir vizuālas refleksijas par norisēm manā darbnīcā. Pārdomas par rosīšanos, aktivitāti, produktivitāti, kā arī statiskumu, vērojumu, domu plūdumu." Tomēr tas neizslēdz skatītāja interpretācijas brīvību, jo darbi ir lakoniski un to nosacītības un abstrakcijas līmenis – augsts. Piemēram, kāda maza meitene man apgalvoja, ka viņa šajos nedaudz arī optiskās ilūzijas jeb "brīnumacs" estētiku atgādinošajos darbos redzot ainavas ar mežu, un pie tā arī palika.
Stāsta meklējumi
Rūtainās kārtības darbi saista gan estētiski, gan arī filosofiski. Tajos izmantots kolāžas princips, tomēr kolāžās tradicionāli ierastās dažādu materiālu, faktūru, tekstūru, krāsu attiecību spēles līdz ar visu to iedarbības taktilo arsenālu šeit aizstātas ar triju vai vairāk veidu rūtiņu laukumu attiecībām. Lakoniskais, vizuāli tīkamais veidols rosina pavadīt ilgāku laiku, skatoties uz darbiem, un prātā gluži automātiski aizsākas stāsta vai vēstījuma meklējumi. Arī šis process izrādās intriģējošs, jo Maija Kurševa nevienam neko ar karoti mutē neieliek, tik vien ka ļauj nojaust figūru un objektu aprises. To izkārtojums – kompozīcijas – shematiski ataino visiem labi pazīstamas, ikdienišķas radoša darba situācijas tādā kā Platona alas rakursā.
Platona Valstī runa bija par metaforisku pasauļu atšķirību – vienā mēs rosāmies, dzīvojam, strādājam, turoties pie iedomātās kārtības, savukārt par otru – ideju pasauli – tikai knapi nojaušam. Maija Kurševa kā māksliniece pašrocīgi rada spilgtus, komunikablus, pašanalizējošus un paškritizējošus tēlus, tāpēc šķiet, ka viņa regulāri mēdz iziet no Platona alas un ir ieminusi taku arī citiem, kuri nav laimīgi, kuļoties savos karjeras, pienākumu un pieņēmumu samsāras ratos.
Šajā izstādē māksliniecei ir tiešām virtuozi izdevies savienot vizuālo un semantisko, proti, radīt lakoniskus, vizuāli iespaidīgus darbus, kas rosina pārdomas daudzos slāņos. Piemēram, pārdomas par radošu darbu un rutīnu – kāda gan īstenībā, t. i., no nezināmas koordinātu sistēmas, izskatās mūsu cikliskā darbošanās labi pazīstamajā, nosacītajā koordinātu laukā. Kā vispār pasaule tiek būvēta, vienam cilvēkam savā apziņā kombinējot dažādas atskaites sistēmas? Un tamlīdzīgi.
http://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/maijas-kursevas-izstades-recenzija.-rutaina-ala-14158336
_______________________________________________________________________________________________
Maija Kurševa. Rezultāts, kuru nevar izplānot
Līga Rušeniece, 13.oktobris, 19:19
«Viena no tēmām, ko risinu izstādē, – šķietamā neproduktivitāte. Laiks, kas pavadīts, vienkārši domājot, iztēlē risinot vizuālus uzdevumus, kārtojot secību, virzot domu. Ir arī notikusi rosīšanās bez skaidra mērķa, dienas beigās secinot, ka padarītais nekam neder. Taču šāda veida rosīšanās, paļaušanās uz procesu, atļaujot sev kļūdīties, var novest pie rezultāta, kuru nevar izdomāt vai izplānot,» uzskata māksliniece Maija Kurševa. Viņas jaunāko darbu izstāde Rūtainā kārtība skatāma galerijā Māksla XO.
Kārtība rūtīs un līnijās
«Galerijā ir nokļuvusi attīrīta, destilēta informācija par «notikumiem», kas norisinājās manā darbnīcā, process ir palicis darbnīcā,» smaidot saka Maija Kurševa. Šai «solo izstādei» viņa pirms laba laika «uzprasījusies» pati, iepriekšējā notika pirms trim gadiem un vēl iepriekšējā arī pirms trim gadiem, un māksliniece nolēmusi, ka ir jāmēģina izkļūt no šī ritma. «Mani neviens nekur neaicināja, sapratu, ka tā tas var arī turpināties, un to gan man negribējās pieļaut. Īstenībā kopš iepriekšējās solo izstādes es piedalījos grupu izstādēs, nebija tā, ka es neko nedarīju,» atzīst māksliniece. Viņa neslēpj, ka impulsu jaunajai darbu ekspozīcijai neviļus devis elektriķis Voldemārs, kurš atnesis iespaidīgu rulli ar milimetru papīru, kā arī kaudzi ar rūtiņu un līniju kladēm, ko atrada, tīrot tukšu dzīvokli. «Iedomājās, ka mums, māksliniekiem, varētu noderēt. Noderēja arī,» atzīst Maija Kurševa un piebilst, ka «šāds papīrs ir virsma, kas strukturē, jau gatava kārtība, kurā darbojies».
Māksliniece ir pārliecināta, ka izstādē iekļauto astoņu grafiku darba nosaukumi ir kā atslēgas vārdi, pēc kuriem vadīties, lai mēģinātu saprast, ko viņa ar darbiem domājusi. «Man pašai šķiet, ka izstādē viss ir ļoti skaidri nolasāms. Katra lieta, kas tur ir, veido visu kopumu Rūtainā kārtība,» uzskata Maija Kurševa. Savas izstādes darbu sakarā viņa citē izteikumu, ko Cicerons piedēvējis Katonam, - cilvēks nekad nedara vairāk, kā nedarīdams neko, un nekad nav mazāk viens, kā būdams viens. «Man šis izteikums likās ļoti intriģējošs manas izstādes darbu sakarā, izlasīju to laikā, kad gatavoju darbus izstādei. Taču ļoti labi apzinājos, ka tas būtu riskanti un, iespējams, bezgaumīgi piekabināt sengrieķu domātāja citātu savam darbam. To saku tikai tādam papildu slānim, lai apjustu, par ko esmu domājusi, strādājot pie izstādes,» saka Maija Kurševa. Un piebilst, ka ikviens uz izstādi nāk ar savu intelektuālo bagāžu un saprot to, ko ir gatavs saprast.
Labākais, kas varēja notikt
«Pēc gada es jau vairs nebūšu jaunā māksliniece, es jau būšu vidējās paaudzes māksliniece, jo līdz 36 gadiem vēl skaities jauns, bet pēc tam jau viss - no kalna lejup, uz kapiem,» smejot saka Maija Kurševa. Tiesa, viņa pati par vecumu īpaši nedomājot, tieši tāpat par dažādiem rāmjiem un statusiem. Pirms sešiem gadiem, kad sākusi strādāt par pasniedzēju Mākslas akadēmijā, gan bijis jādomā par statusu. «Sāku strādāt grafikas nodaļā par sietspiedes pasniedzēju, tagad esmu jaunizveidotā nodaļā KAS - kustība, attēls un skaņa, kurā lielāks uzsvars likts uz animāciju, kustīgo attēlu, mācu par teksta un attēla attiecībām. Sākums man bija diezgan grūts. Man vispār nekad nebija tādas domas, ka es varētu būt pasniedzēja, bet tagad atkal nevaru iedomāties labāku darbu, manuprāt, tas ir vislabākais, kas ar mani varēja notikt. Grūti bija tāpēc, ka pedagoga darbu nevar iemācīties no grāmatas, it īpaši mākslā. Grūtākais ir sociālais statuss, kas nāk līdzi, - pēkšņi esi pārsviests otrā pusē, visu mūžu esi bijis skolēns un students, skolas solā sēdējis, un čik - esi otrā pusē. To bija grūti aptvert. Jo gribi vai negribi - lomas pastāv, un man bija grūti ieņemt pasniedzējas lomu, pamazām man ir vairāk priekšmetu, arī lielāka atbildība. Un visu laiku jāuztver citu cilvēku idejas, jāspēj runāt par idejām, nevienu brīdi nedrīkst atslābināties, un tas ir interesanti,» stāsta Maija Kurševa.
Par to, ka Latvijā ar mākslu vien izdzīvot nevar, viņa ir pārliecināta, to sapratusi jau studiju gados. «Kad man nopērk darbu, tas ir priecīgs izņēmums, bet vienalga - tas nerada nekādas mieles par profesijas izvēli. Iespējams, ka mūsdienās Latvijā ir iespējams dzīvot, nodarbojoties tikai ar mākslu, bet tas nekad nav bijis mans mērķis - nodarboties ar komerciālu mākslu, taisīt izstādi, domājot, vai es šo varēšu vai nevarēšu pārdot, tā nekad nav bijis. Īstenībā neviens no maniem draugiem nespēj izdzīvot no mākslas, pieļauju, ka gleznotājiem ir vieglāk. Arī man ir daži darbi, kurus var ielikt rāmī un piekārt pie sienas, bet, ja taisi video instalācijas, tad ir skaidrs - čau!» atzīst Kaija Kurševa. Tā kā par īri, elektrību, telefonu un daudz ko citu ikdienā nepieciešamu ir jāmaksā, viņa ir strādājusi dažādus darbus. «Kad pabeidzu akadēmiju, nopietni apsvēru domu, ka varētu iet strādāt par sētnieci. Mežaparkā dzīvoju, man šis darbs šķita super - neviens tevi negruzī, kad gribi, slauki ielu, vāc lapas... Cits jautājums - cik iegūsti no šāda darba. Tomēr tā vairāk ir romantiska ideja, kas praksē droši vien reāli izgāztos. Uzskatu, ka man šobrīd ir ļoti paveicies ar darbu,» saka māksliniece. Lai vai kā gājis, no darba reklāmas industrijā, kurā strādā daudzi amata brāļi un māsas, viņa sekmīgi izvairījusies. «No tāda darba gan nav nekādas jēgas, tas ir bezjēdzīgi pavadīts laiks. Labi, darbs it kā ir radošs, ir jāizdomā idejas, bet kā ieguldītais laiks un ideja rezultējas? Vai ģenerē idejas, lai kāds varētu vairāk pārdot desiņas? Nē, šāda pārdošanās nav domāta man. Tad labāk dzīvoju minimālistiskāk.» Kādu laiku Maija minismālistiskā iztikšanas režīmā dzīvoja vecā mājā Mežaparkā. «Tur bija pilnīgi lauki - aizaudzis dārzs, audzējām dārzeņus, kurinājām māju, lāpījām jumtu, bet ziemās bija baigi auksti... Un tad reiz ziemā tur aizsala ūdens... Kad sāku strādāt akadēmijā, mana alga bija 50 latu - pietika tramvaja biļetei uz darbu un pusdienām, bet tad lekciju kļuva vairāk, arī alga lielāka, varēju atļauties no labāku par vecu māju Mežaparkā.»
Dažādie neizskaidrojamie sapņi
Uz Lielplatoni, kur pagājusi Maijas bērnība un kur joprojām dzīvo viņas vecāki, Maijai izdodas aizbraukt ļoti reti. Toties ar vecāko māsu modes mākslinieci Lieni Perro ik pa laikam sanāk arī radoša sadarbība. Savukārt vecāko brāli operdziedātāju Jāni Kurševu viņa itin bieži dzird koncertos, jo «abiem sakrīt muzikālās gaumes». Iespējams, ka visiem trim mākslinieciski gēni nāk no tēva, ko «tikai var uzskatīt par mākslinieku, jo viņš ir fantazētājs un izgudrotājs, tāds radošs cilvēks ar anarhistiskiem uzskatiem, bet nenodarbojas ar mākslām. Mājās bija mākslas žurnāli un grāmatas, bet tā jau ir daudziem, tas uzreiz nenozīmē, ka ģimenē aug mākslinieki.» Maija atceras, ka bērnībā mamma visiem bērniem mācījusi spēlēt klavieres, taču viņa visai ātri boikotējusi šīs nodarbības, bet kāpēc un kad nolēmusi kļūt par mākslinieci, viņa pat neatceras. Vienubrīd gribējusi mācīties žurnālistiku, kāpēc - nezina, bet vidusskolā gājusi zīmēšanas kursos pie Ulda Rogas Jelgavas kultūras namā. Kad pabeigusi vidusskolu, sapratusi, ka Mākslas akadēmijā nevarēs iestāties, jo neprot ne gleznot, ne zīmēt nepieciešamajā līmenī, un iestājusies amatniecības vidusskolā, dekoratoru nodaļā. Un papildus gājusi zīmēt pie Agnijas Ģērmanes, arī pie Arnolda Plauža, tikai pēc tam mēģinājusi stāties Mākslas akadēmijā.
«Man bija darbnīca VEF, bet, kad tur visu aizklapēja ciet, liku sludinājumus un meklēju jaunas telpas. Jo man ir nepieciešama telpa, kur strādāt un arī kur glabāt jau saražotos mākslas darbus. Darbnīcu vajag, to esmu sapratusi, lai arī spētu atslēgties no mākslas, ja darbnīca ir mājās, nevaru atslēgties no mākslas. Un tad es atradu jaunas telpas darbnīcai Ģertrūdes ielas pašā galā. Man bija sapnis - kad man būs gadu 50, varētu uztaisīt savu izstāžu vietu, jo Rīgā ļoti trūkst vietas, kur rīkot izstādes, jo īpaši - nav vietas spontānām idejām, jo visās galerijās jāpiesakās gadu iepriekš, un arī tad nav zināms, vai ideja tiks akceptēta... Manas darbnīcas jaunās telpas atrodas puspagrabiņā, ieeja no ielas - brīnišķīga vieta, kur ne tikai strādāt, bet arī rīkot izstādes. Visa vasara pagāja, remontējot telpas, kopā ar džekiem kasīju nost vecās krāsas, tīrīju gružus... Tagad viss daudzmaz kārtībā, nu jāsāk domāt to, kā realizēt ideju par izstāžu telpu. Tātad - es domāju par nākotni.»
http://nra.lv/izklaide/p-s-kultura/izstades/187942-maija-kurseva-rezultats-kuru-nevar-izplanot.htm
__________________________________________________________________________________________________
Māksla ir individuāls ceļš – katram savs. Saruna ar 'Purvīša balvas' nominanti Maiju Kurševu
Dagne Dāboliņa
DELFI Kultūra | 23. februāris 2016 10:42
Foto: Edgars Jurjāns
Janvārī noskaidroti Purvīša balvas ceturtā ceturkšņa nominanti. Viņu vidū ir arī māksliniece Maija Kurševa par darbu ''Dzīvesprieks'' izstādē "Lielāks miers, mazāks miers" Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā.
Maija Kurševa vizuālo mākslu apguvusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, kā arī Berlīnes Mākslas universitātē. Kopš 2004. gada piedalās izstādēs ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās robežām. Māksliniece ir viena no mākslinieku vadītās izdevniecības ''Popper Publishing'' veidotājām un šobrīd, paralēli dažādiem ar mākslu saistītiem projektiem, Latvijas Mākslas akadēmijā pasniedz ilustrāciju un sietspiedi topošajiem māksliniekiem.
Kuratore un mākslas kritiķe Ieva Astahovska par darbu ''Dzīvesprieks'' saka: "Šis darbs manā uztverē nostrādā ar magnētisku reakciju. Arī savā ziņā kustību, kurā ir kaut kas pievelkošs un atgrūdošs vienlaikus. Mēģinājumā šo "kaut ko" noformulēt izpalīdz autores pašas komentārs darba anotācijā, ka tas ir par nemieru kā eksistences stāvokli. Droši vien tāpēc, ka tik personīgs, tas spēj pietuvināti norezonēt arī manī kā skatītājā."
Kā radās ideja darbam ''Dzīvesprieks''?
Ideja par virzienu un tehnisko piegājienu radās pavisam konkrētā brīdī - trijos naktī, braucot no Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas. Mašīnas aizmugurējā sēdeklī sēžot, skatoties uz naksnīgajām debesīm un skrienošo ainavu... Tā radās ideja, kuru es vēlāk arī attīstīju.
Ko simbolizē darba ''Dzīvesprieks'' nosaukums?
Dzīvesprieks – tā ir vēlme dzīvot, vēlme kustēties, vēlme kaut ko vispār darīt. Par godu savam darbam uzrakstīju dzejoli, kas, manuprāt, ļoti labi raksturo pašu darbu.
''Ķirzakas nomestā aste tirinādamās novērš uzbrucēja uzmanību.
Vai tajā astē ir dzīvība?
Vista ar nocirstu galvu skrienot ietriecas stabā.
Sirds sitas, refleksi darbojas.
Klusā telpā iekustināts metronoms.
Uz ielas – attālinās augstpapēžu soļi.
Brīvā kāja sāk kratīties līdzi ritmam.
Vēlme pieskarties un piespiesties.
Pāris metas dejā.
Pirksti iegrimst mīklā.
Gultņi labi ieeļļoti.
Rūpnīcā mašīnas ritmiski ražo cepumus.
Viss dzīvo, kustas, līgojas.
Nav vēlmes būt mierā.''
Kāds ir galvenais vēstījums, ko vēlējāties nodot ar šo darbu?
Pirmkārt, tā ir mana doma par to, kas ir vēlmes dzīvot pamatā. Tas īstenībā ir fizioloģisks reflekss, kas atspoguļojas arī mana darba tehniskajā ziņā, kad tajā redzama reāla mehāniska kustība. Arī pašos video tiek attēlotas dažādas kustības. Kā viena no ilustrācijām bija fona video ar ķirzakas nomesto asti. To es filmēju patiešām ilgi. Tā tirinājās, tirinājās, kamēr pamazām zuda reflekss. Cilvēki jau no tās pašas dzīvnieku pasaules vien ir, vai ne? Pieņemsim, vistai nocērt galvu, un viņa turpina skriet. Kurā brīdī pazūd tā dzīvība? Kurā brīdī pazūd reflekss? Tas ir kaut kas tiešām fizioloģisks, bet.. kustība, vēlme kustēties, vairoties, dejot - tas ir tas!
Ar ko Jūs atšķiraties no citiem Latvijas māksliniekiem?
Es esmu 1 metru 60 centimetrus gara! Varbūt neviens cits mākslinieks tāds nav. Joks! Es domāju, ka noteikti var atrast kādu man radniecīgu mākslinieku. Man nav vēlmes atšķirties no kāda. Taču varbūt tas, kas raksturo manu interešu loku, ir humors un tas, ka nemēģinu sevi ierobežot medijos. Ceru arī turpmāk katrreiz izmēģināt kaut ko jaunu, paplašināt savu tehnisko iespēju vai brīvības robežas. Izdomāt kaut ko no nekā – te nekā nav, un te pēkšņi kaut kas ir! Plaši izmantot dažādus izteiksmes līdzekļus. Skaidrs, ka kāds, piemēram, žurnālisti, vēlas un gan jau, ka arī var mani ielikt kādā no kategorijām. Katrā ziņā nevienā tādā konkrētā.
Jūs zīmējat, radāt grafikas dažādās tehnikās, veidojat objektus un instalācijas – kurš no šiem radošās izteiksmes līdzekļiem Jums šķiet vistuvākais?
Tāds izejas punkts, ideju piefiksēšana, fundaments ir zīmējums. Bet es neuzskatu sevi par zīmētāju. Nav tā, ka es pavadu stundām, dienām vai mēnešiem zīmējot kaut kādu vienu konkrētu darbu. Tas drīzāk ir tāds domu piefiksēšanas veids. Diezgan ātrs. Ir tehnikas, kurās es jūtos brīvi, piemēram, sietspiedē - tur es diezgan labi pārvaldu šo tehnoloģisko pusi. Daudz kas jau ir atkarīgs arī no finansiālā stāvokļa, cik ļoti tu vari atļauties kaut ko uztaisīt. Ja kādam projektam ir nauda un iespēja nopirkt materiālus, tad jau jādomā tajās kategorijās, bet, ja naudas nav, tad jāņem to, kas ir.
Ko pēc Jūsu domām uzzīmēt, uzgleznot vai izveidot jāprot jebkuram māksliniekam?
Māksla ir ārkārtīgi individuāls ceļš - katram savs, un katrs izvēlas kaut kādu savu jomu, kuru attīstīt. Protams, profesionāli apgūt kādu tehniku vai tehniskas iemaņas ir labi. Klasiskais gājiens ir to visu atmest un sākt no jauna. Pieņemsim, ja tu proti akadēmiski labi zīmēt, tad sāc zīmēt "ļoti slikti" vai pilnīgi abstraktas un vairāk uz idejām balstītas lietas - tas noteikti ietekmēs tavu rokrakstu. Tas svarīgākais ir treniņš sev interesējošā jomā un pieredze.
Vai mākslas darbos cenšaties parādīt kādu konkrētu sabiedrības problēmu?
Nē. Es interesējos par politiku, klausos BBC radio, skatos ziņas un sekoju līdzi aktualitātēm. Mēs dzīvojam ārkārtīgi interesantā un intensīvā laikā, bet tā katrā ziņā nav tēma, ko man šķiet interesanti risināt savos mākslas darbos. Par to var parunāt ar draugiem ļoti karstās, asās diskusijās, bet tas man nešķiet interesanti mākslā.
Vai mākslas baudītājam ir būtiski saprast to, kādu domu mākslinieks darbā ielicis, vai katram pašam var veidoties sava ilūzija?
Man šķiet, ir brīnišķīgi, ja skatītājs bez nekādiem paskaidrojumiem uztver mākslinieka ideju! Taču, ja runā vispārīgi, tās idejas var būt ārkārtīgi komplicētas, un skatītājs, kurš reti apmeklē izstādes, neredz mākslas darbus vai par mākslu neinteresējas, uz lietām skatās citādāk nekā jau trenēts skatītājs. Taču ar darba apraksta palīdzību ielikt cilvēkam galvā domu, ka tas ir tas vienīgais... Tādēļ jau tā ir vizuālā māksla, tā nav literatūra! Tas ir vizuāls stāsts. Es domāju, ka ir jānāk pretī skatītājam, jārēķinās, ka ir cilvēki, kuriem ir interese, bet nav zināšanu. Viņiem jāiedod pretī pavedieni, bet man šķiet burvīgi arī tas, cik bieži cilvēki mākslas darbos ierauga tādas lietas, kādas tur vispār nav domātas!
Kur smeļaties iedvesmu saviem darbiem? Vai tā ir kāda īpaša literatūra, mūzika, pasākumi?
Izvēdināt galvu palīdz aizbraukšana prom no Rīgas. Iziet no ierastajām takām, no tā savējā trijstūra, pa kuru ikdienā staigā. Sev esmu atklājusi, ka, lai sakoncentrētos kādam darbam, vajag vienkārši aizbraukt prom. Pirmkārt, lai netraucē ikdiena, jo ir nenormāli daudz pienākumu, darbu, brīnišķīgi draugi. Kad esi prom no tā visa, tad tiešām vari sakoncentrēties. Esot prom citā, sev neierastā vidē, saasinās uztvere, un tas vienmēr nāk par labu domu skaidrībai.
Kā tehnoloģiju attīstība ietekmē jūsu izpausmes mākslā?
Es neizmantoju ārkārtīgi jaunas un advancētas tehnoloģijas - man par tām īsti nav intereses. Protams, ka tehnoloģijas ietekmē manu darbu, jo, ja varu dabūt kameru, kurai ir vairāk pikseļi, es, protams, izmantošu to, lai uzlabotu attēla kvalitāti. Sietspiedē attīstās krāsa, ķīmija. Taču es izmantoju diezgan tradicionālas tehnikas. Jā, inovācijas mani īsti neinteresē.
Ko, jūsuprāt, māksliniekam dod šis tehnoloģijas laikmets un plašās iespējas papildināt mākslu ar dažādiem tehnoloģiskiem risinājumiem?
Tas tikai paplašina mākslinieka brīvības robežas. Ir arvien vairāk instrumentu, ar ko strādāt, kā savu vizuālo valodu attīstīt un kā veidot savu darbu. Protams, ir atsevišķi mākslas virzieni, kas ir ļoti cieši saistīti ar jaunajiem medijiem, tehnoloģijām. Uz tiem tad arī tiek būvēts mākslas darbs. Mākslas darba producēšana un mākslinieka darbs iet roku rokā, un tā tas vienmēr ir bijis. Tikko kā pirmās video kameras kļuva pieejamas, tā parādījās video māksla un mainījās eksponēšanas pieejas. Bet man liekas forši, ka pasaule ir tik ļoti atvērta! Tu vari atrast domubiedrus un runāt par tām pašām lietām, saprasties vienā līmenī visapkārt globusam.
Vai, uzsākot jaunu darbu, Jums jau ir skaidrs, kādu vēlaties redzēt gala rezultātu?
Kā kuru reizi. Strādājot pie ''Dzīvesprieka'', man bija pilnīgi skaidrs, kādam jābūt rezultātam. Tā bija ideja, kur es redzēju, kā tam visam jāizskatās. Tad vienkārši ej, strādā, dari, nodarbojies ar kaut kādu loģistiku, menedžēšanu, strādāšanu ar tehniku. Katru dienu kāds jauns atklājums, kas nestrādā, tad video filmēšana, montāža. Tu nodarbojies ar ražošanu, un tas process ir diezgan monotons. Bija. Taču, kad taisīju savu pēdējo izstādi ''Seriāls'' laikmetīgās mākslas centrā kim?, man bija pilnīgi cits piegājiens un es nezināju, kāds beigās būs rezultāts. Es domāju par procesu un pati izstāde bija tieši tāda, kāds bija tās gatavošanas process. Tas bija riktīgi interesanti, jo izstāde patiešām runāja pati par sevi. Tā nav metafora, tas patiešām tā arī bija. Piegājieni ir ļoti dažādi.
Kas, Jūsuprāt, ir mākslas galvenā vērtība?
Mākslas vērtība ir tā, ka ar to var nodarboties. Tas ir ārkārtīgi jēdzīgi pavadīts laiks – domāt par mākslu. Vismaz man personīgi. Kaut ko uztaisīt no nekā, radīt kaut ko jaunu – tas ir nenormāli superīgi! Bet par citiem – tas katram ir citādāk, individuāli. Par visiem es nevaru spriest.
Ko Jums nozīmē nominācija "Purvīša balvai''?
Tas bija ļoti patīkams pārsteigums, jo es biju tā noņēmusies ar darba veidošanu, ka beigās īsti nespēju to visu novērtēt. Izgatavošana bija diezgan nogurdinošs process, līdz ar to arī mana attieksme pret darbu bija tāda - nu jā, nu redz, tas ir izdarīts. Tad cilvēki pēkšņi sāk teikt, ka viņiem tur kaut kas patīk. Nu es tā – forši, paldies! Bieži vien padarīto darbu var novērtēt tikai pēc kāda laika. Māksliniekam tas ir liels gandarījums, ja viņa darbs tiek novērtēts, par to tiek izrādīta interese. Īstenībā pie mums tiek radīti diezgan daudz mākslas darbi un izstādes. Tam jābūt pilna laika darbam, lai to visu varētu apskatīt.
Ko Jūs ieteiktu jaunajiem un topošajiem Latvijas māksliniekiem?
Vairāk pievērst uzmanību mākslai, kas viņiem patīk, un iedziļināties tajā. Darbojoties tajā, izbaudīt procesu un darīt tikai to, kas viņiem patīk. Un vēl – ir jābūt vajadzībai ar mākslu nodarboties. Tā, ka tev vienkārši nav variantu! Un tad jau tas pats no sevis kaut kā aizies.