Olga Šilova

Olga Šilova (1966)

"Es veidoju savas skulptūras ar pirkstiem. Manī ir sajūta, ka, veidojot ar rokām, esmu visciešākā kontaktā ar materiālu un ar savu darbu.
Ja nebūs šīs sajūtas, ka tu atklāj, pieskaries kaut kam, ko citi nejūt, kas citiem nav dots, es šo darbu pametīšu," Olga Šilova.

Olga Šilova ir saglabājusi vēlēšanos palikt pie klasiska, pārbaudīta tēlniecības materiāla - bronzas, alumīnija un granīta, kur darbu pamatu veido tēlnieciskā forma.
Tie piesaista ar savu cilvēciskumu un vienkāršību, smalku nu jūtīgu virsmu, kas līdzinās elpojošai ādai, jo ievērojama daļa enerģijas veidošanas vai kalšanas procesā tiek atdota virsmas apstrādei. Varbūt tieši tāpēc, viņas darbi prasās vidē - ārtelpā, interjerā, lai to klātbūtne piešķirtu telpai gan emocionālo siltumu, gan sava veida stāju, kļūstot par telpas kamertoni.

"Rīgas torņu skaitītājs " (2006/2007) no Swedbank mūsdienu mākslas kolekcijas ir atpazīstamākā Olgas Šilovas skulptūra Rīgas pilsēttelpā. Par sava darba tēlniecisko un saturisko formu Olga Šilova izvēlējās cilvēka figūru, kas jau no stoiķiem līdz Dostojevskim un Berģājevam, tiek uztverts kā simbols personībai un brīvībai, kas vienlaicīgi apvieno sevī garu un matēriju, brīvību un vajadzības, kultūru un ekonomiku. Pateicoties Swedbank (bij. Hansabanka) klientu ziedojumiem un bankas finansiālajiem ieguldījumiem 2007. gada nogalē četrus metrus augstā skulptūra "Rīgas torņu skaitītājs" novietota skvērā pie Swedbank Centrālās ēkas Rīgā, Balasta dambī 1a. Šī teritorija ar savu upes krasta joslu ir publiski pieejama un rīdzinieku iemīļota, jo īpaši Rīgas panorāmas vērotāju vidū. /Ilze Žeivate, 2007./

"Tēlniecība ir mākslas veids, kas dzīvo savu dzīvi. To var noliegt, represēt, saukt citā vārdā, vai teikt, ka tas nav aktuāls, bet tas attīstās.
Tēlniekam nepieciešams liels spēks un pacietība, lai pārvarētu materiāla pretestību un realizētu ideju. Materiāls ir ciets un neelastīgs, un tā pievarēšanai nepieciešams laiks.
Tēlniecības mūžs ir gadsimtus garš. Šī izdzīvošanas spēja padara mākslinieku atbildīgu," Olga Šilova, 2002.