Publikācijas
ArtVilnius’23: Māksla uz ziņu fona
Sergejs Timofejevs / 19.10.2023
Paulis Liepa atzīts par labāko mākslinieku laikmetīgās mākslas mesē ArtVilnius’23, kas no 13. līdz 15. oktobrim izstāžu centrā Litexpo pulcēja 70 galerijas un aptuveni 300 mākslinieku no 18 valstīm.
ArtVilnius ir lielākā laikmetīgās mākslas mese Baltijas reģionā. Tai ir izdevies nodibināt noturīgas attiecības ar galerijām ne tikai no Lietuvas, bet arī no Latvijas un Igaunijas. Rīgas mākslas galerija “Māksla XO” jau daudzus gadus ir regulāra meses dalībniece, un šogad tās centieni vainagojās ar pārliecinošiem panākumiem – starptautiskā žūrija atzinīgi novērtēja tās stendā prezentēto minimālistisko un konceptuālo Pauļa Liepas darbu ekspozīciju. Paulis tika atzīts par labāko ArtVilnius’23 mākslinieku un žūrijas locekle, lietuviešu mākslas zinātniece Raminta Jurenaite (Raminta Jurėnaitė), paužot savu kolēģu kopējo viedokli, uzsvēra: “Viņa darbos apvienotas klasiskās gravēšanas, kokgriezuma tehnikas un celtniecības plānu, rokrakstu un arhīvu metaforas. No pirmā acu uzmetiena minimālistiski, taču darbos ir daudz nianšu un zemtekstu. Tā ir māksla, kas unikālā un smalkā veidā līdzsvaro ģeometriskas abstrakcijas un konceptuālo mākslu.
Paulis Liepa, balvu saņemot. Foto: Audrius Solominas
Mūsu sarunas laikā izstādes kuluāros galerijas pieeju atzinīgi novērtēja arī meses mākslinieciskā direktore Sonata Baļuckaite (Sonata Baliuckaitė). “Pagājušajā gadā galerija prezentēja Ievu Iltneri, šogad – Pauli Liepu. Un tā ir ļoti solīda pieeja, kad tiek izvēlēts un prezentēts viens mākslinieks. Tas varbūt ir grūtāk pārdošanas ziņā. Taču žūrijai ir daudz vieglāk novērtēt mākslinieku pēc viņa nopelniem. Es tiešām priecājos par šo lēmumu, esmu redzējis Pauļa darbus arī citās izstādēs, Vīnē un Berlīnē. Viņam ir ļoti dziļa un profesionāla pieeja. Arī izvēloties labāko jauno mākslinieku, žūrija tam piegāja no profesionalitātes viedokļa – Jūlijas Skudutītes (Julija Skudutytė) darbi, kurus izstādīja Užupes Mākslas inkubators, ir diezgan ironiski, bet galvenokārt tie ir ļoti kvalitatīvi pasteļdarbi.”
[...]
https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/recenzijas/26925-artvilnius23_maksla_uz_zinu_fona
_________________________________________________________________________________________________
Atvadas vasarai
Sniedze Sofija Kāle / 10.09.2020
Atskats uz vasaras nogales izstādēm
Cancel. 2020, augstspiede uz papīra, finieris, 40x65x6cm
[...] Paulis Liepa jaunākajā personālizstādē “Dažāda garuma viļņi”, kas līdz 26. augustam bija aplūkojama galerijas Māksla XO Kupola zālē, izvēlējās mierinājumu kā savas daiļrades stratēģiju. Ārēji te varēja atpazīt “lietu mainību, daļiņu savstarpējo mijiedarbību un peldēšanu pa sinusoīda līkni”, kā arī noņirbt no opārtiskās hipnozes, atklājot Liepas daiļradē vēl vienu spilgtu lielumu. Savukārt detaļās jeb darbu dziļumā ievijušies labirinti ar bezceļiem un smalkām ritmu pārejām atsedza titāniskas pūles noturēt aptrakušo pasauli līdzsvarā. Cik šaha partijas ir jāizspēlē, lai divas atšķirīgu uzskatu un rakstu frontes pakāpeniski novestu līdz vienai ieplakai vai korei, kurā tās vienlaicīgi kulminē? Un cik nemierīgai un neprognozējamajai ir jābūt ārpusē valdošajai dzīvei, lai to pilnībā noklusētu? [...]
https://arterritory.com/lv/vizuala_maksla/recenzijas/25141-atvadas_vasarai
____________________________________________________________________________________________________
Es piedzīvoju atklāsmi
Intervija ar britu mākslas kolekcionāru Stjuartu Evansu
Daiga Rudzāte / 18/12/2019
Pazīstamais mākslas kolekcionārs Stjuarts Evanss no Londonas ir jurists, taču izskatās kā enerģijas pārpilns, labsirdīgs hipijs. Viņa mājas sienas klāj gleznas un grafikas, jo, kā viņš pats saka, viņam ir ļoti svarīgi dzīvot ar mākslu. “Es piedzīvoju to, ko varētu nosaukt par atklāsmi. Sapratu, ka savu resursu robežās varu iegādāties kāda jauna mākslinieka būtisku darbu un tādā veidā kaut ko mainīt gan mākslinieka dzīvē, gan savos dzīves apstākļos.”
80. gadu sākumā, vēl būdams pavisam jauns, Evanss kļuva par partneri juridiskajā firmā Simmons & Simmons. Drīz vien viņš pārējiem partneriem ierosināja mainīt biroja iekārtojumu. “Es teicu, ka varētu transformēt biroja telpas, iepērkot laikmetīgo mākslu.” Tā aizsākās Simmons & Simmons korporatīvā mākslas kolekcija, kas šobrīd var lepoties ar teicamu mākslas darbu izlasi, ieskaitot daudzus YBA (Jaunie britu mākslinieki) paraugus (lai gan Evanss tos iegādājās, vēl pirms bija izdomāts šis leģendārais saīsinājums).
Paralēli korporatīvajai kolekcijai Stjuarts Evanss ir izveidojis arī savu mākslas kolekciju, kas fokusējas ne tikai uz britu māksliniekiem, bet arī uz kādu citu saīsinājumu – ABC. Tā viņš nosaucis savu kaislību pret Argentīnas, Brazīlijas un Kolumbijas mākslu. Pēdējos desmit gadus viņš regulāri ceļo uz Dienvidameriku un arī tagad, vien dažas dienas pirms mūsu intervijas, ir kopā ar dēlu Džonu atgriezies no turienes. “Kaut kur dodoties, starp manām aktivitātēm vienmēr ir arī mākslas skatīšanās,” viņš saka.
Jums šeit pie sienas ir vesela rinda leģendāru mākslinieku darbi. Piemēram, Deivids Hoknijs. Vai pazīstat viņu personiski? Kā jūs, būdams jurists, kļuvāt par tik zināmu figūru Londonas mākslas vidē?
Kad biju kādus desmit gadus vecs, mans vectēvocis, kurš nebija mans asinsradinieks, sāka vest mani uz muzejiem un galerijām Ņūkāslā. Viņš bija tāda starptautiska mēroga figūra – britu arhitekts, kurš 1924. gadā kādam japāņu klientam bija uzcēlis bankas ēku Bunda krastmalā Šanhajā. Līdz ar to viņš izprata globālo kultūras un mākslas pasauli, un man, kad vēl biju pavisam mazs, viņš iemācīja vienu lietu – ja patiesi nododies tam, ko redzi, un dod tam laiku, tas var būt ārkārtīgi bagātinoši. Tā es sāku novērtēt mākslu un interesēties par to jau pavisam jaunos gados.
1969. gadā es pārcēlos uz Londonu. Īrēju pagrabstāva dzīvokli pie Portobello ceļa un ļoti ātri aptvēru, ka dzīvoju tieši pretī Deividam Hoknijam. Taču es biju kautrīgs. Katru dienu es piena veikalā satiku viņa partneri Pīteru Šlesingeru, mēs kaut ko papļāpājām, taču ar pašu Hokniju es nekad nerunāju. Jā, žēl gan (smejas).
Taču kolekcionēt es sāku tikai tad, kad man jau bija pāri 30. Kā juristam man bija pietiekoši lieli ienākumi, lai to darītu tādā nelielā apjomā. Es sāku ar ierobežota metiena grafikas darbiem, ko radījuši man tuvi mākslinieki, piemēram, tas pats Deivids Hoknijs, arī Diks Smits un Hovards Hodžkins. Hoknija darbi man ir no viņa brāļu Grimmu sērijas, radīti ap 1969. gadu – tieši tajā laikā, kad pārcēlos uz Londonu.
Vai jums šīs grafikas ir joprojām?
Jā, man tās joprojām ir, karājas tepat dzīvoklī. Taču… tad es piedzīvoju to, ko varētu nosaukt par atklāsmi. Sapratu, ka savu resursu robežās varu iegādāties kāda jauna mākslinieka būtisku darbu un tādā veidā kaut ko mainīt gan mākslinieka dzīvē, gan savos dzīves apstākļos. Domāju, tas bija ap 1990. gadu. Togad es nopirku veselu rindu tolaik pilnīgi nezināmās mākslinieces Treisijas Eminas zīmējumu un monoprintu. Ap to laiku es arī iedraudzējos ar Londonas galeristu Tomasu Dīnu, un viņš palīdzēja veidot manu kolekciju.
Man jāpaskaidro, ka es ne tikai kolekcionēju sev, bet 80. gadu beigās sāku kolekcionēt arī savai Londonas juridiskajai firmai Simmons & Simmons. Lielā mērā tas bija gadījums, kad izrādījos īstajā vietā īstajā laikā, jo varēju pirkt mākslas darbus Simmons & Simmons kolekcijai, vēl pirms YBA saucās YBA. 1997. gadā Čārlzs Saači sarīkoja savu lielo YBA izstādi Sensation (Sensācija) Karaliskajā akadēmijā; viņš izstādīja 42 māksliniekus. 1997. gadā 27 no tiem jau bija Simmons & Simmons kolekcijā. Mums bija agrīni Treisijas Eminas, Engusa Fērhērsta, Demjena Hērsta, Gerija Hjūma, Maikla Lendija, Sāras Lukasas, Krisa Ofili, Volfganga Tilmansa, Marka Volingera un Džilianas Vēringas darbi, iegādāti 90. gados par 25 000 mārciņu lielu budžetu. Firmai joprojām pieder šie darbi, savukārt man ar šiem māksliniekiem izveidojās draudzīgas attiecības. Maikls un Džiliana ir labi mani draugi, esmu piedalījies dažādos projektos arī ar Marku Volingeru. Tāpēc, kā jau teicu, es biju īstajā vietā īstajā laikā – 90. gadu sākumā, kad starptautiskā mākslas pasaule sāka centrēties Londonā. Tas viss bija ļoti aizraujoši, un es biju daļa no tā.
Londona tolaik bija pavisam citādāka…
Londona tajā laikā tiešām bija pilnīgi citādāka. Lai kaut ko uzzinātu par laikmetīgo mākslu, vajadzēja lasīt dārgus specializētos žurnālos. Toties YBA iesaistīja parastos cilvēkus, cilvēkus, kuri nedomāja, ka viņus kaut mazākajā mērā varētu interesēt laikmetīgā māksla. Pēkšņi tas jau bija rīta ziņās, tas bija presē, un ļaudis mūsu firmā varēja teikt: “Ak, Treisija Emina! Mums viņa ir,” vai “Skatieties! Sāra Lukasa – mums viņa ir,” vai “Enguss Fērhērsts – mums ir šī mākslinieka darbs!”
Vai ir kāda specifiska saistība starp jurista profesiju un mākslas kolekcionēšanu? Mākslas kolekcionēšanas laukā ir ārkārtīgi daudz juristu.
Nu, es teiktu, ka juristi, kopumā ņemot, nav vizuāli ļaudis. Ziniet, varbūt tas ir mans aizspriedums, taču tāds man radies iespaids. Kad sāku kolekcionēt mākslu savai firmai, mākslas kolekcijas bija dažām investīciju bankām: Deutsche Bank, S. G. Warburg & Co. Ltd, kas kļuva par UBS, Baring Brothers, Robert Fleming. Juridiskajām firmām tādu nebija. Un Simmons & Simmons gadījumā tas aizsākās ar to, ka firmas partneru sanāksmē es izteicu priekšlikumu... Es biju diezgan jauns partneris firmā, taču uzdrīkstējos teikt, ka mums nevajadzētu piekrist šausmīgajam renovācijas piedāvājumam, bet tā vietā es, ja man piešķirtu nelielu budžetu, varētu transformēt biroja telpas, iepērkot un eksponējot laikmetīgo mākslu. Tajā laikā Londonas juridisko firmu sabiedriskajās telpās allaž bija piekārtas kaut kādas 18. gadsimta gravīras ar medību, jūras ceļojumu un kariešu braucienu ainām. Visiem bija vairāk vai mazāk viens un tas pats. Līdz ar to Simmons & Simmons 80. gadu beigās kļuva par tādiem kā pionieriem šajā laukā.
Tagad visiem – vienalga, vai tas būtu riska ieguldījumu fonds vai slimnīca – pie sienas ir laikmetīgā māksla. Tas ir pats par sevi saprotams. Taču 80. gadu beigās, kad es sāku, tā galīgi nebija ierasta prakse. Tagad lielākajai daļai juridisko firmu ir savas mākslas kolekcijas. Mēs vēlējāmies atbalstīt jaunos māksliniekus, iepērkot labus darbus par ierobežotu naudu un dodot viņiem iespēju eksponēties vietā, kas nav saistīta ar galerijām. Interesanti, ka tolaik diezgan daudzi mākslinieki nebija droši, vai vēlas iesaistīties šajā kapitālisma un komercijas sistēmā un iekļaut savus darbus Sitijas kolekcijā. Taču es viņiem teicu: “Ja kāds aiziet uz galeriju vai muzeju un ierauga tavu darbu, kāds būs ilgākais laiks, ko viņš pie tā pavadīs pie tā?” Nu, kādas divas minūtes, tas jau būtu diezgan ilgi. Tāpēc es teicu, ka pie mums viņa darbs būs sanāksmju zālē, bet sanāksmes ilgst stundām un parasti ir visai garlaicīgas. Un ja tur būs tavs darbs, tas rezonēs pilnīgi citādāk. Tas iesēdīsies cilvēku apziņā. Un šis arguments māksliniekus pārliecināja.
Šie darbi joprojām ir šeit, un es turpinu pirkt jaunus. Joprojām lielākoties jaunus māksliniekus, jo budžets ir ierobežots. Taču tas ne vienmēr nozīmē, ka tie ir gados jauni cilvēki. Daži mākslinieki uzplaukst vēlu, teiksim, manā vecumā, būdami 70 gadus veci. Tāpēc es pērku arī daudz vecāku mākslinieku darbus, taču joprojām sava budžeta ietvaros; tādu cilvēku darbus, kuriem nav slavena vārda un kuri nav apritē. Man tās nekad nav bijušas trofeju medības, es allaž cenšos iesaistīties, veidot attiecības ar māksliniekiem. Mani pirmām kārtām vada konkrēts darbs, nevis vārds. Tā ir vienmēr.
Trofeju medības ir būtiska mūsdienu mākslas tirgus daļa.
Jā, un, es pieņemu, ka mākslinieki ar šiem trofeju vārdiem par to priecājas. Taču man liekas, ka trofeju kolekciju vienmēr var atšifrēt. Tā atšķiras no tādas, kuru veidojis cilvēks ar kaislību pret mākslu un māksliniekiem.
Vai tas nozīmē, ka jūs kaut kādā ziņā palīdzējāt YBA nonākt tirgū?
Es biju viens no relatīvi nedaudzajiem Lielbritānijā, kurš aktīvi viņus pirka. Taču es nekādā tiešā veidā neveicināju viņu tirgu, jo mēs neko nepārdevām tālāk. Taču man ir stāstīts, ka galeristi mēdzot teikt: “Šo pērk Stjuarts Evanss” (smejas).
Es operēju ar ļoti mazu budžetu. Simmons & Simmons budžets arvien ir bijis 25 000 mārciņu gadā, un mans personīgais budžets, es pieņemu, bija nedaudz lielāks. 2008. gadā mūs ar manu dēlu Džonu uzaicināja uz San Paulu mākslas gadatirgus sp-arte otro izlaidumu, lai nolasītu lekciju par kolekcionēšanu. Mēs aizlidojām uz San Paulu. Un tad Džons man teica: “Vai saproti, ka pasaulē ir tikai viena pilsēta, kurā ir vairāk futbola klubu nekā Londonā? Aizlidosim uz Buenosairesu un paskatīsimies, kā spēlē Boca Juniors klubs!” Un tā mēs arī izdarījām un pilnīgi un galīgi iemīlējāmies Buenosairesā.
Es atgriezos no turienes pagājušajā pirmdienā. Kopš 2008. gada mēs ar Džonu kopā aktīvi kolekcionējam Dienvidamerikas māksliniekus – ABC grupu. A ir Argentīna, B – Brazīlija un C – Kolumbija (angļu val. Colombia – red.).
Tātad jūsu privātkolekcijas fokusā ir ABC?
Šī ir kolekcija, ko veidojam kopā ar Džonu. Savukārt Simmons & Simmons kolekcija būtībā seko firmas aktivitātēm. Firmai ir vairāk nekā 20 biroji ārvalstīs. Taču ne Ziemeļamerikā, ne Dienvidamerikā. Tāpēc… vēlos, lai firmas gadījumā es varētu, ja iespējams, sniegt skaidrojumu, kāpēc mums saistībā ar firmas darbību pieder tas vai cits darbs. Piemēram, pērn es nopirku Pauļa Liepas, mākslinieka no Latvijas, darbu. Firmai nav biroja Latvijā, taču vēsturiski Simmons & Simmons ir bijuši klienti no Latvijas. Esam darbojušies ar Latvijas Banku un strādājuši arī ar citiem Latvijas klientiem Tāpēc arī bija loģiski iegādāties latviešu mākslinieka darbu.
Simmons & Simmons kolekcijā pārsvarā pārstāvēta Eiropa. Kodols ir britu māksla, taču, manuprāt, jebkurai kolekcijai, kas bāzējas mākslinieka nacionalitātē, starptautiskajā mākslas kopienā nav nekāda svara. Tērnera balva aizsākās kā britu mākslas balva. Taču ar “britu” drīz vien varēja apzīmēt jebkādas etniskās piederības pārstāvi, kurš strādā vai ir izstādījies Apvienotajā Karalistē.
Turklāt Simmons & Simmons ideja ar laiku pletās plašumā. Kad es sāku, mākslas pasaule bija maza un darbus es pirku gandrīz tikai Londonā. Taču ar gadiem, izmeklējot darbus Simmons & Simmons kolekcijai, sāku lūkoties pa visu Eiropu.
Mana paša kolekcijā ir britu un dienvidamerikāņu mākslinieki. Es kolekcionēju gan, ja tā var teikt, “moderno” mākslu, kas tapusi Lielbritānijā un Dienvidamerikā 50. un 60. gados, gan to, kas Lielbritānijā un Dienvidamerikā tiek radīts šodien.
Vai mūsdienu pasaulē ir iespējams mākslā pamanīt specifiski ģeogrāfiskas iezīmes?
Es tā īsti nedomāju. Pirms diviem gadiem mēs ar Džonu pirmoreiz aizbraucām uz Indiju un apmeklējām indiešu mākslas gadatirgu Deli. Bijām vienojušies, ka sākt kolekcionēt indiešu mākslu būtu pēdējais, ko mums vajadzētu darīt. Ok, mēs apskatīsimies, bet neko nepirksim. Bet, kad tur nokļuvām, atklājām indiešu mākslinieku Astas Butailas un Ratina Barmana darbus, kas ārkārtīgi sasaucās ar mūsu pirkto kolumbiešu mākslinieku – Nikolā Parisa un Mateo Lopesa – praksi. Mākslinieki savā starpā nebija pazīstami, taču viņu darbi bija tik tuvi, ka mēs ne tikai savedām kopā pašus māksliniekus no dažādajiem kontinentiem, bet nopirkām arī indiešu darbus (smejas).
Kādā veidā tie sasaucās?
Manuprāt, ar veselu rindu formālo risinājumu. Diezgan daudz mākslas visā pasaulē tiek radīta, es teiktu, izejot no arhitektūras jeb no arhitektoniskas izpratnes. Bija diezgan uzkrītoši, ka darbi no mūsu kolekcijas ar šo arhitektonisko akcentu strādāja tik labi ar tiem, ko pirmoreiz ieraudzījām indiešu mākslinieku izpildījumā.
Atgriežoties pie korporatīvajām kolekcijām – bieži vien ir sajūta, ka tām kaut kā pietrūkst. Dvēseles varbūt…
Nu, gribiet vai nē, bet Simmons & Simmons kolekcijai visu esmu izvēlējies es (smejas). Mēs izvairījāmies no iepirkumu komitejas. Domāju, ka tas var būt teju fatāli, jo… Gandrīz vienmēr notiek šādi: “Ok, ļaušu tev pirkt šo gleznu, ja tu man ļausi ņemt to.” Un tad trūkst konsekvences. Viss balstās kompromisos. Bet man bija tā laime būt neierobežotam savās izvēlēs. Jā, ir cilvēku grupa, kas skatās līdzi tam, ko daru. Jā, man ir jāiekļaujas noteiktā budžetā un vadlīnijās. Taču gadu gaitā man arvien ir dota brīvība, un tas ir padarījis Simmons & Simmons kolekciju par to, kas tā ir.
2001. gadā jūs bijāt Tērnera balvas žūrijā.
Jā, biju. Tajā gadā balvu ieguva Mārtins Krīds.
Kādā no uzstāšanās reizēm kurators Viktors Miziano provokatīvi izteicās, ka mākslas balvas esot provinciāls fenomens.
Domāju, ka ideja par to, ka “šis ir labākais mākslas darbs, bet šis ir otrais labākais”, galīgi nav spēcīga. Manuprāt, primāri mākslas balvas eksistē, lai celtu kādas mākslinieku grupas vai noteikta radīšana veida statusu. Un tādā mērā tā ir laba lieta, jo balvas ceļ statusu. Taču ideja par sijāšanu un “atzīmju došanu”, manuprāt, ir nedaudz muļķīga.
Vēl viena lieta, ko vēlos pateikt saistībā ar savu kolekcionēšanas praksi, ir tāda, ka allaž esmu centies iedrošināt māksliniekus, kad viņi pievēršas kaut kam jaunam. Manuprāt, māksliniekam gūstot zināmus panākumus kādā konkrētā radošā izpausmē, var rasties spiediens no galerijas puses pie tā pieturēties – jo ir zināms, ka to var pārdot. Taču labākie mākslinieki ir tie, kas spēj izkāpt no uzliktajiem rāmjiem. Es vēlos atbalstīt māksliniekus, kad viņi sāk darīt kaut ko savādāku.
Kas ir vissvarīgākā lieta, kas būtu jāpatur prātā jaunajiem māksliniekiem, ja viņi vēlas gūt kaut kādu nebūt atzinību? Ir miljoniem mākslinieku…
Jā, ir miljoniem mākslinieku, un tikai nedaudzi no viņiem pelna daudz naudas. Es teiktu, ka manu vērtējumu nosaka, pirmkārt, mākslas darba intelektuālā slodze un, otrkārt, tam ir jābūt… estētiski patīkamam. Tādā ziņā es pārāk neatšķiros no kolekcionāru vairuma: tu sāc pirkt to, kas tev liekas skaists, un tad turpini, pērkot to, kas no tevis kaut ko prasa, izaicina tevi. Domāju, ka tas ir ļoti tipisks ceļš.
Domāju, ka 90 procenti, no tā, ko pērku, ir divdimensiju darbi. Gleznas, fotogrāfijas, zīmējumi. Ļoti nedaudz pērku arī videodarbus. Nupat aizdevu vienam festivālam Marka Volingera video Threshold to the Kingdom (Valstības slieksnis). Kad šis darbs iznāca, es nopirku pirmo kopiju. Man ir kāds pusducis video. Un dažas skulptūras, ne vairāk kā 20.
Cik daudz sieviešu ir pārstāvētas jūsu kolekcijā?
Manuprāt, Simmons & Simmons kolekcijā sieviešu-mākslinieču ir kādi 40 procenti. Atskatoties atpakaļ, liekas, ka esmu iepircis daudzu mākslinieču darbus. Paša kolekcijā… Šajā istabā mēs redzam… četrus darbus, kam autori ir vīrieši, un trīs, ko radījušas sievietes.
Vai ir kāda atšķirība starp vīriešiem un sievietēm mākslā?
Nē, patiesībā nav. Nedomāju, ka var teikt, ka mākslā pastāv kādas dzimumspecifiskas iezīmes. Un man tas ir… Neuzskatu, ka es aktīvi meklēju minoritāšu mākslu – dzimuma, seksuālās orientācijas vai etniskās piederības ziņā, taču, skatoties uz interesantām lietām, galu galā tu nonāc pie tā, ka pērc mākslu, kas pievēršas dzimuma un seksualitātes jautājumiem, vai mākslu, ko radījuši cilvēki ar atšķirīgu etnisko izcelsmi. Domāju, ka joprojām dažiem cilvēkiem ir grūtāk radīt un pārdot mākslu nekā citiem. Ir meinstrīma māksla, un tad ir kaut kas, kas notiek tai paralēli. Un es neteiktu, ka esmu ļoti koncentrējies uz to, kas notiek paralēli meinstrīma mākslai. Es vienkārši vēlos iesaistīties tajā, kas man liekas interesants. Un interesē mani gan estētiskā pieredze, gan vēlme izaicināt savu domāšanu. Es vēlos mākslu, kas provocē mani pārvērtēt savu skatīšanās veidu.
Jūs minējāt estētisko aspektu…
Estētika, jā. Jā paiesieties apkārt, tad ieraudzīsit. Reiz kāds teica, ka manai kolekcijai esot sava krāsu palete (smejas): “Te neredz spilgti rozā vai lekni zaļo. Tam, ko tu kolekcionē, ir nedaudz klusināta palete.” Ok, es gan pats to īsti nebiju ievērojis, taču varu pieņemt, ka tā arī ir.
Kas jums kā kolekcionāram ir lielākais izaicinājums mūsdienu mākslas pasaulē?
Ir zonas, kurās neesmu gājis iekšā. Neesmu kolekcionējis performances mākslu. To es uzskatītu par diezgan lielu izaicinājumu. Kolekcionāru saietos esam runājuši par mākslas darbiem, kam nav permanences, kas vienkārši sadalīsies un pazudīs. Tirgus savā ziņā to ir apgājis, piešķirot vērtību sertifikātam – šis sertifikāts ļauj darbu pārradīt no jauna. Dažiem tas liekas diezgan komplicēti.
Dažiem izaicinājums joprojām šķiet arī fotogrāfija, jo cilvēki domā: jā, tā ir fotogrāfija, to var nokopēt vēl un vēl, un vēl, tad kur gan ir tās vērtība? Taču vērtība nekad tā īsti nav bijis mans dzinulis. Es, protams, zinu, ka šis tas no tā, ko esmu iepircis, tagad maksā lielu naudu. Parasti mani piesaista māksla, kas saka: “Un tu vari mani aiznest mājās” (smejas). Tas ir limitējoši. Tieši tāpēc, man šķiet, es nepieņemu to lietu izaicinājumu, kurām nav komponentes, kas ļautu “to aiznest mājās”.
Personīgā ziņā man ir cits liels izaicinājums. Esmu sācis kūrēt izstādes, kas man šķiet ārkārtīgi aizraujoši. Es kūrēju figurālās glezniecības izstādi Simmons & Simmons telpās. Tā saucas Memories (Atmiņas). Es vēlos sapulcināt ļoti dažāda vecuma māksliniekus. Kopā ir kādi 15 mākslinieki, lielākajai daļa no viņiem ir ap 30, 40 un 50, taču ir arī jaunāki un vecāki. Jaunākajam ir 25, bet vecākajam – 65, un vecajiem māksliniekiem esmu lūdzis iedot gan kādu vecāku darbu, gan kādu nesen tapušu. Manuprāt, tur radīsies ārkārtīgi aizraujošs dialogs. Figurālās mākslas darbi no dažādiem laika periodiem, pamatā Lielbritānijas un Argentīnas autoru radīti, sarunāsies cits ar citu. Vien vērot, kā sāk attīstīties dialogi izstādes veidošanas procesā, ir ļoti aizraujoši. Tāpēc šobrīd mans izaicinājums ir kūrēšana.
Vai šī ir jūsu pirmā izstāde?
Nē, tā nav pirmā, taču ir visambiciozākā.
Mēs dzīvojam nemierīgos laikos. Reizēm māksla ir bijusi politiski un sociāli ļoti aktīva. Vai, jūsuprāt, māksla spēj kaut ko pasaulē manīt, vai arī ir tikai ilūzija?
Es domāju, ka… Banksijs – mākslinieks, ko nekad neesmu kolekcionējis, – ir paudis spēcīgu politisko nostāju, kas diezgan daudzos cilvēkos ir radusi atsaucību. Tā ka, jā, man liekas, ka māksliniekiem ir iespējams kaut ko panākt.
Maikls Lendijs, ko esmu gadiem ilgi kolekcionējis un turpinu to darīt joprojām, ir mākslinieks, kuru, manuprāt, varētu uzskatīt par politiski aktīvu. 2001. gadā viņš iznīcināja visu savu mantu, kas atradās bijušā universālveikala telpās, ko viņš īrēja Oksfordstrītā. Un viņam nācās pašam uz savu privāto skati ierasties aizlienētā kombinezonā. Domāju, viņš nodemonstrēja ļoti spēcīgu nostāju. Dažus gadus pirms tam viņš bija radījis darbu Scrapheap Services (Atkritumu pakalpojumi) – tas bija virtuāls uzņēmums, kura misija bija atbrīvoties no prasībām neatbilstošiem sabiedrības elementiem. Viņš to uztaisīja, ja man atmiņa neviļ, neilgi pēc Tečeres perioda.
Šo Scrapheap Services darbu nopirka Tate, kad es biju muzeja patronu komitejas priekšsēdētājs. Tas sastāvēja no milzīgas mehāniskas piltuves, kas savāca no papīra izgrieztus cilvēciņus – sabiedrībai nevajadzīgos. Lendijs šeit bija sekojis ļoti britiskai tradīcijai, īpaši jau Tomasa Rovlandsona un Džeimsa Gillreja jutīgajām politiskajām karikatūrām. Arī manā kolekcijā ir viens viņa darbs – rīks ar smailu galu, ko parka uzraugi izmanto atkritumu uzlasīšanai, ievietots perspeksa cilindrā, bet asais gals caurdur izgrieztus cilvēkus. Darba nosaukums ir We Leave the Scum with No Place to Hide (Mēs neatstājam vietu, kur mēsla gabaliem noslēpties).
Jūs minējāt, ka esat bijis Tate iepirkumu komitejas loceklis. Kā mākslas loma sabiedrībā ir mainījusies dažu pēdējo desmitgadu laikā? Tate Modern šobrīd ir viens no centrālajiem Londonas pievilkšanas punktiem.
Šajā komitejā es biju no 1997. līdz 2000. gadam. Tas bija laiks tieši pirms Tate Modern atvēršanas, kas ir izvērtusies par ārkārtīgi veiksmīgu institūciju. Un tiktāl, cik tas attiecas uz mani, bija patiešām brīnišķīgi, ka Nikolass Serotas izlēma Tate Modern atvēršanas ekspozīcijā iekļaut daudzus nesenus iepirkumus, kuru iegādi bija sekmējusi mūsu nelielā grupiņa.
Es uzskatu, ka māksla ir lieliska, jo tā spēj paplašināt izpratni par pasauli, kurā dzīvojam. Ja meklē, var atrast izcilas lietas. Vai tā ir vidusšķiras nodarbošanās? Jā. Pirmkārt, tāpēc, ka tas nozīmē, ka cilvēkam ir ienākumu pārpalikums. Taču arī par mazāk nekā 1000 mārciņām var nopirkt brīnišķīgas lietas, kas reiz nonāks muzejā. Tas joprojām ir iespējams.
Kāds būtu jūsu ieteikums jaunam kolekcionāram?
Ir jāriskē. Uzskatu, ka vienīgais veids, kā iemācīties, kas ir labs, ir kaut ko nopirkt un ar to dzīvot. Kļūdas tiks pieļautas, taču veids, kā iegūt pārliecību, ir iet un kaut ko nopirkt.
Kas tad ir jādara? Ir mazliet jāpapēta, ir jānosaka savs budžets. To sakot, man gan jāatzīstas, ka pats es diemžēl vienmēr pārkāpju savu personisko budžetu (smejas). Taču ir jābūt kaut kādai nojausmai, cik tu esi nolēmis tērēt, ko tu vari atļauties un kurp dodies. Ja nonāk līdz tam, ka tiek pirkti vairāki darbi gadā, ir jābūt kaut kādai skaidrībai un konsekvencei. Man šķiet, šīs lietas attīstās laika gaitā.
Taču pirmā fāze ir riskēšana. Ir jāuzņemas risks un jādzīvo ar iegādāto darbu. Tu nopērc kaut vai kāda jauna mākslinieka nelielu darbu uz papīra, un, kā es mēdzu teikt, agrāk vai vēlāk muzejs lūgs tev to atdāvināt.
_________________________________________________________________________________________________
Pauļa Liepas izstādes recenzija. Tas nav tas, ko tu redzi
AIGA DZALBE / Kultūraas Diena, 24. augusts, 2019
Foto:Renārs Derrings
Šīs pārdomas sākšu ar aizdomām, kas izsējās pirms pusgada sarunā ar Pauli Liepu viņa darbu ekspozīcijā Purvīša balvas kandidātu izstādē, kurā visi mākslinieki bija gatavi atsaukties prasībai vārdiski izklāstīt un pamatot savas parasti dziļāk vai seklāk apraktās idejas. Toreiz Paulis Liepa atsedza veselu informācijas gūzmu, kas veido daudzslāņainu un aktuālu saturu viņa grafiku dizainīgajām formām.
Saistībā ar patlaban galerijā Māksla XO notiekošo izstādi Dalīšanās man gan nav sanācis personiski izjautāt mākslinieku, tomēr ir diezgan skaidrs, ka arī šajos darbos ieslēpts neiedomājami daudzkas un tos nemaz tik droši nevar nosaukt par glīti vecinātām, abstraktām, grafiskām kompozīcijām, kā tas pirmajā acu uzmetienā šķiet.
Domu kondensāts
Paulis Liepa strādā kā dzimis grafiķis, gadu no gada arvien koncentrētāk attīstot laikam jau iedzimto spēju izcelt jebkā apkārtnotiekošā grafisko potenciālu, turklāt dara to visnotaļ oriģināli. Visspilgtāk tas atklājās jau pieminētajā, sākotnēji 2017. gadā izrādītajā Daiļo mākslu kabinetā, kurā dominēja kara, iznīcības un ieroču tēma, turklāt pretstatā ierastajam tā risināta nevis ekspresīvi stāstošā, bet analītiski abstraktā ceļā. Uztraucoši notikumi, pasaules aplamības – tāpat kā viss cits – var tikt pārskatītas un analizētas līknēs, shēmās, algoritmos, un šie grafiki var kļūt par grafikām, proti, mākslas darbiem ar estētiski šifrētu informāciju un jau pēc definīcijas – emocionālu iedarbību.
Emocijas gan no šādiem darbiem, kuros iekapsulēts vairākkārt abstrahētu domu kondensāts, plūst atturīgi, tiem piemīt skaitļu pasaules miers, ko respektē arī iespiedgrafikas īpašība ieturēt distanci starp mākslinieku un viņa radīto darbu. Izstādē Dalīšanās ir tikai viena grafika, kurā jaušama spontanitāte, – berzējums viena attēla vidusdaļā šķiet saglabājis autora jūtu izvirdumu un tādējādi kontrastē ar izstādē kopumā vērojamo uzsvērto līdzsvarotību.
Galerijā Māksla XO aplūkojami jaunākie Pauļa Liepas darbi – piecas lielformāta un sešas nelielas grafikas jau pazīstamajā autortehnikā: izmantota augstspiedes tehnika uz papīra, kas slāņos un sektoros līmēts uz bieza finiera un pēc tam pakļauts mākslinieka rokas apstrādei, lai izskatītos kā pašas dzīves apbružāts, tādējādi izvairoties no grafikai kā senam mākslas veidam mūsdienās uztieptās ekskluzivitātes, unikalitātes, perfekcijas un tamlīdzīgām etiķetes lietām.
No formālā viedokļa tās visas var raksturot kā ģeometriskas kompozīcijas, kuras strikti sadalītas sektoros un kurās ieskatoties atklājas pārsteidzoši daudz sīku, izsmalcinātu detaļu. No mākslas vēsturnieka skatpunkta tiešas paralēles var vilkt ar konstruktīvisma, kā arī ģeometriskā abstrakcionisma ieradumu vēstījumu nodot ar krāsu laukumu un līniju tīklojumu, principā nerēķinoties ar autora individuālā rokraksta īpatnību.
Balts krustiņš
Lielie darbi Raum 21–25 veido telpu ilūzijas, par spīti tam, ka paliek arī abstraktu košu krāslaukumu kompozīciju statusā. Attēlu sērijas ar vācisko nosaukumu Raum (istaba) veidošanai Paulis Liepa pievērsās 2006. gadā. Sākotnēji tie atgādināja interjerista zīmējumus virsskatā. Izstādes Dalīšanās "istabas" ir vizuāli iedarbīgi, izbaudāmi, skaisti attēli, kuros svarīgs aspekts ir precīza skatiena mērķēšana un neizbēgami sekojošā lineārās perspektīvas, dziļuma uzrašanās attēla plaknē.
Katrā no pieciem Raum taisnstūriem atrodams balts krustiņš, kas iezīmē satekpunktu, un es ļoti gribētu, lai tas tā neatgādinātu šaujamieroča mērķa zīmi, bet labāk atgādinātu kāda ģeodēzijas instrumenta marķējumu, taču tas nu ir jautājums, kas abstraktas kompozīcijas gadījumā pilnībā atstājams katra uztvērēja ziņā, jo ir pārāk atkarīgs no skatītāja pieredzes un dvēseles stāvokļa.
Pats mākslinieks izstādes ideju anotācijā komentē pagalam īsi: "Tas ir tas gadījums, kad splitting ir nevis tulkojums, bet paskaidrojums. Ierastā share vietā vēl viens pavērsiens lietu kopējā kārtībā – dalīšanās komandās, polarizēšanās, uzskatu nesaderība, līniju vilkšana un teritorijas iezīmēšana. Telpas sadalīšana uz pusēm un satekpunkta meklēšana." To izlasot, kļūst skaidrs tikai tas, ka Paulis Liepa skatās plaši, domā par lietu kopējo kārtību un turpina ļaut dažādiem sadzīves un sabiedrības cīniņu trokšņiem kā grafikiem un trajektorijām ierakstīties savā mākslinieka dienasgrāmatā. Nav šaubu, ka izstādē redzamie darbi ir jēgas piesātināti, šaubas ir, vai un kā tie spēj iedarboties, ja skatītājs nezina par tajos ieslēpto nozīmi.
_______________________________________________________________________________________________
.jpg)
Visu laiku ir fona troksnis
Saruna ar Purvīša balvas 2019 kandidātu Pauli Liepu
Vilnis Vējš /12/03/2019
Pauļa Liepas darbu sērijas “Daiļo mākslu kabinets” nosaukums ir mānīgs. Vai, precīzāk, tikai daļēji patiess – attēli ar grafikiem, shēmām un līknēm nav gluži tas, kas pirmais nāk prātā, domājot par daiļajām mākslām. Pat tādā gadījumā, ja tie ir rūpīgi ierāmēti, lazēti ar iekrāsotām lakām un pat novietoti aiz stikla. Nepavisam ne daiļa patiesība atklājas grafiku un līkņu saturā – izrādās, liela daļa no tiem radīta, analizējot datus par ieročiem un to lietojumu dažādās pasaules vietās. Ložu trajektoriju līknes, šautenes tēmēklī redza mais mērķa meklētājs, pistoles šķērsgriezums ir tikai daži elementi, kas pirmie ļaujas atpazīšanai. Pilnīgi visu saturu mākslinieks arī neatšifrē, uzsverot, ka attēls rada distanci, noslēpumu un veido telpu iztēlei. Gana distancēta viņa skatījumā ir arī visa mūsdienu militārā joma – atsvešināta no fiziskām ciešanām un trakojošām emocijām. Mūsu sarunā mākslinieks to salīdzināja ar baletu – mākslu, kas izskatās pilnīgi citādi, nekā tā notiek. Paulis Liepa konsekventi strādā ar grafikas tehnikām – sākot ar it kā vienkāršo kalogrāfiju un kartona griezumu, kā arī augstspiedi un sietspiedi. Viņa tēmu lokā ilgstoši bija ikdienas dzīve un atmiņas par to. Dažādu lietu, mājokļu plānu utt. rasējumi mudināja reflektēt arī par ģeopolitiskām pārmaiņām iepriekšējā pusgadsimtā. Paulis Liepa kopš 2004. gada ir sarīkojis trīspadsmit personālizstādes. 2013. gadā par izstādi “Klusā daba” ieguvis laikraksta “Diena” Gada balvu kultūrā. 2005. gadā saņēmis pirmo prēmiju Starptautiskajā Baltijas jūras valstu biennālē Kaliningrad–Koenigsberg, bet 2008. gadā turpat – Grand Prix. 2018. gadā piedalījies pirmajā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē. Izstāde “Daiļo mākslu kabinets”, par kuru viņš tika izvirzīts Purvīša balvai, notika 2017. gadā Mūkusalas Mākslas salonā.
“Daiļo mākslu kabinets”, ekspozīcijas skats. Publicitātes foto
Vai tu joprojām fano par futbolu? Kas šobrīd nodarbina tavu fana sirdi?
Ka izzūd pasaules čempionāts. Var teikt, ka tas kā pasākums ir iznīcināts, jo, piemēram, nākamais čempionāts būs ziemā – notiks Katarā un beigsies pirms Ziemassvētkiem, pēc tam būs čempionāts, kurā piedalīsies četrdesmit astoņas komandas. Tas pārvēršas par humoru. Protams, šīs ir futbola nerda problēmas, jo spēles notiks tik un tā, un gan jau es skatīšos.
Bet tevi tās nodarbina?
Jā. Tas ir četrgades pasākums, kas tiek arvien vairāk komercializēts. Uz to pārdod arvien vairāk televīzijas tiesību, vairāk reklāmas, vairāk visu ko. Notiek tā, ka pasākuma gars tiek arvien dziļāk iebradāts zemē. Par to varētu runāt līdz rītam. Piemēram, 32 komandas – tās ir astoņas grupas, katrā četras komandas… Tu esi kādreiz skatījies?
Nē. Tādēļ ar interesi klausos.
Katrā grupā ir četras komandas, un visas izspēlē savstarpējas spēles. Katra komanda, kas uz turieni krāmē čemodānus, zina, ka nospēlēs trīs spēles. Tur jau sanāk kaut kāda dramaturģija. Pirmajā spēlē futbolisti apošņā gaisu, otrajā jāsāk nopietni attiekties pret to visu, un trešā jau ir izšķiroša – tiks tālāk vai ne? Ja ir 48 komandas, tas nozīmē, ka būs trīs komandas grupā. Tas izjauc visu kārtību. Es varētu gari runāt, kādēļ tas ir slikti – tikai slikti, nevis, ka tur būtu arī kaut kas labs. Visa tā dzīves simfonija izjūk pa detaļām. Bet tas būs pēc astoņiem gadiem, pa vidu vēl būs Eiropas čempionāts. Tie vienkārši ir tādi monumentāli pasākumi, kad cilvēki ņem atvaļinājumus, pērk televizorus – vismaz kādreiz tā bija. Veči brauca uz laukiem un pavadīja laiku tikai ar futbolu. Tā ir arī zināma atkarība.
Futbols tavā mākslā vēl nav atspoguļojies.
Ir, bet slepeni. Ielien jau visādi cipariņi, nosaukumi. Tam nav veltīti veseli darbi vai izstādes. Bildēs ir ikdienas troksnis, kas bieži vien sakņojas futbolā. Citādi jau nevar, jo es griežu kartonus un reizē skatos, kā norit spēle.
Vai strādājot tā skan fonā?
Bieži vien. Iespējams, es tikai klausos. Piemēram, ja notiek Pasaules kauss, bet es zinu, ka man pēc divām nedēļām ir izstāde. Notiek sadursme – kurš kuru?
Palaid garām vārtus?
Nē, es palaižu garām kaut kādus svarīgus momentus, piemēram, kā žūst līme.
.jpg)
“Daiļo mākslu kabinets”, ekspozīcijas skats. Publicitātes foto
Izstāde “Daiļo mākslu kabinets”, par kuru esi izvirzīts Purvīša balvai, tematiski nav visai tipiska tavai mākslai: iepriekš vairāk varēja redzēt dizaina, ikdienas dzīves motīvus. Nav žēl, ka Purvīša balvas finālistu izstādē tas nebūs atspoguļots?
Nē, šis virziens, līdzīga estētika manā galvā perinājās jau kādu laiku. Idejām ir jāienākas, kamēr saproti, kā to izdarīt. Sākumā ir tikai vīzija, tagad jauns atzars. Viss iepriekšējais jau nekur nav palicis. Neesmu domājis, ka iepriekšējie darbi nebūtu pienācīgi novērtēti.
Neliekas, ka esi novirzījies no savas tēmas?
Mākslinieks jau nevar tā novirzīties. Ja viņš kaut ko dara, tā ir kā dienasgrāmata. Nevar mākslīgi, no zila gaisa kaut ko mehāniski taisīt. Tas, kas ir uztaisīts, nekur nepaliek.
.jpg)
N20317R, 2017. Saplāksnis, papīrs, jaukta tehnika, 33 x 33 cm. Publicitātes foto
Izstāde “Daiļo mākslu kabinets” bija vairāk par kariņu. Tas tevi arī interesē?
Visādā ziņā ir sarežģīti apvilkt kontūru tai izstādei. Tēma ir patiesības meklējumi vai slēpšana šķērsgriezumos, līkņu kāpumos un kritumos. Parādās cīņa par ietekmes sfērām, kontrole pār ģeogrāfiskām vienībām, cinisks, auksts aprēķins. Cilvēce ir kā bezgalīgi sarežģīts mehānisms ar berzi, spriedzi, materiāla nogurumu un tvaiku, kas jānolaiž. Notiek savstarpēja rīvēšanās, un karš diemžēl ir neatņemama cilvēces pastāvēšanas sastāvdaļa. Grafiki un shēmas ir galēja skaitļu trivializācija, siermaizes secīgs kārtojums un kara mašinērijas daiļkrāsošana, kamēr viss sāk atgādināt bērnu spēli un virtuālu parādību, kas dzīvo radio un vēstures grāmatās, nekādā veidā neskarot mūs šeit un tagad. Vārdu sakot, shēmas un jēdzieni tiek jaukti savā starpā, viss traucē visam un neviens šeit nav galvenais.
Mūsdienās cilvēkiem ir parādījusies spēja un varēšana izkalkulēt kaut kādas lietas un strādāt pēc jau iepriekš pierādītām formulām. Kaut vai tas pats hibrīdkarš. Par laimi, daudz kas tiek izkarots internetā. Konflikts un sadursme ir neizbēgami jebkurā mūsu pastāvēšanas dimensijā. Berze, mijiedarbība, enerģija, kas izlaužas negaidītā brīdī. Tāda, kas rodas tektonisko plātņu kustības rezultātā. Sakrājas spriedzes kritiskā masa.
Kā tu tam seko? Lasi ziņas, vēsturi? Neesi staigājis pa kara relikviju tirdziņiem – tā taču ir vesela subkultūra?
Jā, ir futbols un ir citas lietas, ko cilvēki dara tādā gandrīz reliģiskā veidā. Nē, vēsturi es labprāt gribētu zināt labāk. Bet ir diezgan grūti dzīvot tā, lai tas ikdienas troksnis nes kartu. Piemēram, atceros Baraka Obamas pirmās vēlēšanas. Vai Trampa un Hilarijas pasākumu. Man visu gadu fonā griezās CNN, ķidāja procentus, stabiņus, tvītus un ko tik vēl ne. Tas ir vēl viens cilvēces kopējās pastāvēšanas atzars, ko nevar tā vienkārši nocirst, nozāģēt un aizmirst. Vēl, protams, visi garām nepalaižamie Ukrainas notikumi. 2014., 2015. gadā bija sāpīgākais brīdis, tagad to vairs nedzird, tikai pulsē. Tad radās sajūta, ka ir kaut kāds paralēlais saprāts, kalkulācija, ka visu laiku notiek zemūdens cīņas.
Blood count, 2017. Saplāksnis, papīrs, kartons, 63 x 23 cm. Publicitātes foto
Man patīk, ka tu par to runā atsvešinātā shēmu un grafiku valodā. Vai tas ir tādēļ, ka mēs tur neko daudz nevaram ietekmēt?
Jā, tas arī. Bet ko mēs saucam par karu? Ka sprāgst, svilpj lodes. Bet tā ir vesela industrija, kurā tas viss tiek estetizēts un pasniegts cilvēkiem. Ar tiešraidēm, reportieriem no frontes zonas un tā tālāk. Viss pārvēršas par procentu stabiņiem, tur vairs nav bojāgājušo cilvēku, bet ir infografiki. Smukas strīpiņas, cipari. Lai cik jocīgi neizklausītos, kara industrija ir tā pati fizika, ķīmija. Tas viss ir izsakāms ciparu formātā. Aiz kadra ir līknes, trajektorijas. Nopietni cilvēki, zinātnieki, strādā pie tā, lai panāktu lielākus zaudējumus pretinieka pusei. Piemēram, lai nospridzinātu vairāk kāju. Tas tiek darīts ar transportieriem, lekāliem, formulām atsvešinātā formā. Onka uztaisa savu rasējumu un pazūd aiz durvīm, it kā tālākais būtu nodalāma lieta.
Kara fotoreportieri mums piedāvā emocionālās bildes, kurās sašauta gaļa ir maksimālā pietuvinājumā. Parasti, kad māksla ķeras pie līdzīgām tēmām, tā izceļ šos ekspresīvos aspektus.
Man liekas, ka matemātiskā puse ir krietni ciniskāka. Tieši nesaderības dēl. Algoritmi un rasējumu dēlis tulkojas kā vienādojuma otra puse. Ir kara atsaldētā puse – ģimenes cilvēki, kas katru dienu nāk mājās no darba birojā.
Vai tev bija kādi šokējoši atklājumi darba gaitā?
Darbi ir krietni abstraktāki, tajos nav tik taustāmas informācijas. Man vienmēr ir bijis svarīgi, lai taisot, piemēram, kārtējo istabas bildi, kurā attēlots grāmatplaukts, grāmatu muguriņas ir izkārtotas atbilstoši kādai skaitļu virknei. Nevis vienkārši uz dullo dažādos augstumos.
Kādas skaitļu virknes? Kur tu tās ņem?
Kā kuru reizi. Esmu futbola rezultātus licis iekšā. Ir arī bijis gadījums, kas beidzās kā abstraktas grafiskas līnijas, taču pamatā es ņēmu desmit spēles un to, kurās minūtēs ir gūti vārti. Piemēram, trešajā, astotajā minūtē un tā tālāk. Izveidojas it kā svītrkods. Bet to es tagad stāstu, pašās bildēs tas neparādās. Es jau nerakstu stūrī, kas tas ir. Pārtulkojot to visu vizuālās zīmēs, man nav gadījuma rakstura svītras, bet tās pašas sazīmējas. Man šķiet, ka tas vienmēr ir veiksmīgāk un skaistāk nekā tad, ja es vadītos no savas māksli nieka izjūtas.
Vai tu esi pedantisks, mēdz visu racionalizēt?
Iespējams. Es gan esmu darbaholiķis. Man patīk dzīves iespēlēšana mākslā. Izstādē, par ko mēs runājam, bija grafiki, līknes, kāpumi – visur pamatā ir skaitļu virknes. Vienā darbā ir vīriešu un sieviešu proporcija populācijā – atšķirība bija mikroskopiska 101 pret 100. To pat neredz. Bija viena lieta, par ko domāju, ka tā ir vispārzināma, bet ar mokām atradu: Romas impērijas iedzīvotāju skaits – kā tas pieauga un kā nokrita. Tas ir attēlots grafiskā veidā.
.jpg)
N21317R, 2017. Saplāksnis, papīrs, jaukta tehnika, 33 x 33 cm. Publicitātes foto
Bet tu to neatšifrē darba parakstā?
Nē, man tieši patīk šifrētas ziņas. Kaut kādi vēstures psihi jau to varētu uzost, līdzīgi kā zelta griezumu vai Fibonači skaitļus.
Tu teici, ka esi darbaholiķis, bet galerijā “Māksla XO” dzirdēju, ka strādājot lēni.
Nu, nu. Pirmkārt, grafika ir tehnisks pasākums – paiet nedēļas, kamēr tā izkristalizējas, piedzimst īstā klišeja. Man ir tā nelaime, ka intensitāte kāpj eksponenciāli, tuvojoties beigu termiņam. Tikai tad var uzņemt īsto tempu. Nav iespējams strādāt abstraktai nākotnei – šodien pabeigt darbu, kas būs vajadzīgs tikai pēc diviem mēnešiem. Tā nevar pieņemt nekādus atbildīgus lēmumus. Es nevaru izšķirties starp sarkanu un oranži sarkanu šodien, ja man to nevajag rīt. Nebūs īstā smadzeņu intensitāte. Visas līmes un kartoni arī prasa laiku.
Vai tu joprojām sevi uzskati par grafiķi? Izmanto arī gleznieciskus efektus, lakas…
Konkrētajā izstādē ir daudz sietspiedes un arī augstspiedes. Grafikā man patīk tieši mehāniskā daļa. Attēls tiek iegūts bez rokas dalības, nav nekādu otas triepienu. Druka izveido distanci starp mākslinieku un viņa darbu, lai gan mākslinieks, protams, ir cīnījies par visiem sīkumiem. Tomēr virsma ir iegūta tehniskā ceļā, kas dod dokumenta iespaidu.
Vai darbi joprojām ir vienā eksemplārā?
Nē! Īstenībā tie vienmēr ir bijuši divos, trijos. Ir daži, kas tikai vienā. Tikai tos, kas ir ar līmes slāņiem, nevar reproducēt. Ir arī darbi, kam ir gleznas un objekta raksturs. Protams, ja darbs ir nolakots un ierāmēts, tad jājautā – kāds būs otrais darbs no divu darbu tirāžas? Tad tas jāuztaisa mehāniskiem līdzekļiem tāds pats. Kaut kas man tajā visā patīk.
http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/8068-visu_laiku_ir_fona_troksnis/
_________________________________________________________________________________________________
Umbigo magazine. Nr. 66., Septembris 2018. - 48.-49., 63.-67. lpp.
http://umbigomagazine.com/en/ultima-edicao/
___________________________________________________________________________________________________
Paulis Liepa. 2018. Rīga. Vīne. Berlīne
_____________________________________________________________________________________
Pirmā Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA 1) - katalogs. - Rīga: Rīgas Biennāles fonds, 2018. - 434.-437. lpp.
____________________________________________________________________________________
Man in Art. - izstādes katalogs. - Rīga: Māksla XO galerija, 2018. - 5.,19. lpp.
______________________________________________________________________________________________
Purvīša balvai 2017.gada otrajā ceturksnī nominēti: Paulis Liepa, Evelīna Vida (Deičmane) un Andrē Vida
Izvērtējot izstādes un mākslinieku darbus, kas bija apskatāmi laika posmā no 2017. gada 1. aprīļa līdz 2017. gada 30. jūnijam, neatkarīgo ekspertu darba grupa nākamajai Purvīša balvai, kura tiks pasniegta 2019. gada aprīlī, nominējusi trīs autorus: Pauli Liepu, Evelīnu Vidu (Deičmani) un Andrē Vidu.
PAULI LIEPU par izstādi “Daiļo mākslu kabinets” Mūkusalas Mākslas salonā (23.03. 06.05.2017.).
Nominācijas pamatojums: “Pārliecinoša, radoša un tehniska manifestācija vienā no sarežģītākajiem mākslas izteiksmes līdzekļiem – grafikā. Papīru haotiskie klājumi, nopleķotie foni un faktūru nenoteiktība mijiedarbē ar organizētu cilvēku izdomātu kontroles sistēmu: shēmām, grafikiem un šķērsgriezumiem veido blīvas zonas iztēlei, kuras pats autors sauc par “patiesības meklējumiem”. Šajā Pauļa Liepas personālizstādē sietspiedes kolāžas iegūst jaunu, semantiski pamatotu sadarbības partneri – mākslas darba rāmi. Tie veido īpašu skatuvi viņa kompozīcijām, ironiski sasaucoties ar izstādes nosaukumu – daiļo mākslu kabinets. Iestiklojums vēl pastiprina apziņu, ka stāsts un emocija, kas paslēpta zem tā, ir pārdomāta un pabeigta,” ekspertu izvēli raksturo LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Astrīda Rogule.
“Grafiķis Paulis Liepa pietuvojies satraucošiem aktuāliem notikumiem no savas puses – izmantojot rasējumu, plānu un grafiku tēlus. Atsvešinātā, it kā reģistrējošā maniere, no vienas puses, ļauj viņam rīkoties ar savu jau iekrāto vizuālo zīmju arsenālu, no otras – izsaka ikdienišķi bezpalīdzīgu situāciju, kad globālas kataklizmas caur medijiem liekas tik tuvu kā vēl nekad, bet iespējas ietekmēt lēmumu pieņēmējus ir attālinājušās,” papildina mākslas kritiķis Vilnis Vējš.
___________________________________________________________________________________________________
Māksla ir cilvēces pastāvēšanas pievienotā vērtība. Saruna ar ‘Purvīša balvas’ kandidātu Pauli Liepu
DELFI Kultūra | 7. novembris 2017
"Daiļo mākslu kabinets" – tādu nosaukumu savai personālizstādei izvēlējās grafiķis Paulis Liepa. Izstāde, kuru bija iespējams apmeklēt Mūkusalas Mākslas salonā no šā gada 23. marta līdz 6. maijam, māksliniekam nesusi nomināciju "Purvīša balvai".
Paulis Liepa savu ceļu mākslā uzsāka Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, kam sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļā. Mākslinieks jau kopš 1996. gada aktīvi piedalījies dažādās grupu izstādēs, tostarp arī Vācijā, Anglijā, Krievijā, Polijā un citviet. Savukārt "Daiļo mākslu kabinets" kopš 2004. gada ir Pauļa Liepas 11. personālizstāde. Viņš saņēmis arī vairākus starptautiskus apbalvojumus.
"Pārliecinoša, radoša un tehniska manifestācija vienā no sarežģītākajiem mākslas izteiksmes līdzekļiem – grafikā. Papīru haotiskie klājumi, nopleķotie foni un faktūru nenoteiktība mijiedarbē ar organizētu cilvēku izdomātu kontroles sistēmu – shēmām, grafikiem un šķērsgriezumiem veido blīvas zonas iztēlei, kuras pats autors sauc par "patiesības meklējumiem". Šajā Pauļa Liepas personālizstādē sietspiedes kolāžas iegūst jaunu, semantiski pamatotu sadarbības partneri – mākslas darba rāmi. Tie veido īpašu skatuvi viņa darbiem, ironiski sasaucoties ar izstādes nosaukumu - daiļo mākslu kabinets. Iestiklojums vēl pastiprina apziņu, ka stāsts un emocija, kas paslēpta zem tā, ir pārdomāta un pabeigta," izstādi raksturo LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja, mākslas zinātniece Astrīda Rogule.
Viņu papildina mākslas kritiķis Vilnis Vējš: "Grafiķis Paulis Liepa pietuvojies satraucošiem aktuāliem notikumiem no savas puses – izmantojot rasējumu, plānu un grafiku tēlus. Atsvešinātā, it kā reģistrējošā maniere, no vienas puses, ļauj viņam rīkoties ar savu jau iekrāto vizuālo zīmju arsenālu, no otras – izsaka ikdienišķi bezpalīdzīgu situāciju, kad globālas kataklizmas caur medijiem liekas tik tuvu kā vēl nekad, bet iespējas ietekmēt lēmumu pieņēmējus ir attālinājušās."
Kas slēpjas aiz nosaukuma "Daiļo mākslu kabinets"? Lūdzu, pastāstiet, kas iedvesmoja šai izstādei?
Kā lielāko tiesu jebkura izstāde arī šī ir komentārs apkārt notiekošajam. Stāsts ir par kabinetiem, kuros slēpjas polittehnoloģiju neizdibināmie ceļi, ēnu kabinetiem, statistiku, ballistiku, slēgtām durvīm, visdažādākajām interesēm un to garajām rokām. Tomēr gribas ticēt, ka cilvēks nav bezspēcīgs šo kabinetu priekšā.
Šī bija jūsu ceturtā personālizstāde Mūkusalas Mākslas salonā. Šajā izstādē darbi skatītāju sagaida jaunā formātā - tie ierāmēti aiz stikla. Vai atteikties no iepriekš lietotā kartona bija nejaušs lēmums?
Tās droši vien sauc par vitrīnām. Tās ir radniecīgas tauriņu un kukaiņu kolekcionāru kastēm, kurās aiz stikla glabājas floras un faunas paraugi. Šīs izstādes gadījumā tie ir papīra un shēmu uzslāņojumi – gandrīz vai kā ziņojumu dēlis, uzskates līdzeklis, kas katru dienu mainās un uzrāda ikdienas statistiku.
Savukārt pāreja no viena materiāla uz citu māksliniekam ir dabisks un pat nepieciešams process.
Kas ir tas, kas jūs piesaista tieši grafikā?
Iespējams, tā ir darba procesa tehniskā puse, kas liek sakārtot domas un plānot lietas dažus gājienus uz priekšu. Bet vispār – tā vienkārši ir sagadījies. Patiesībā jau tam nav nozīmes – savus darbus nekad nesaucu par grafikām. Tie ir "darbi" - ne vairāk, ne mazāk.
Kopš pagājuša gada esat kļuvis arī par LMA pasniedzēju. Pie kādiem secinājumiem par jauno mākslinieku paaudzi esat nonācis šajā laikā? Vai Latvija gaida jaunos māksliniekus?
Pagaidām pasniedzējs esmu ļoti īsu laiku, bet secinājumi nāk ar pieredzi. Nevar saprast, kurš kuru vairāk gaida. Mūsu laikos, kad visa pasaule ir vaļā, droši vien jājautā - vai jaunie mākslinieki gaida Latviju.
Kāds, Jūsuprāt, ir mākslas uzdevumus? Vai, ejot laikam, tas mainās?
Mainās gan. Senākos laikos mākslinieki bija amatnieki, kas izpildīja pasūtījumus. Diezin vai mākslai ir kāds juridiski noformulēts uzdevums. Turklāt šajā gadījumā jārunā ir nevis par vizuālo vai tēlotāju mākslu, bet kultūras jomu vispār - literatūru, mūziku u.tml., kas ir cilvēces pastāvēšanas pievienotā vērtība un rāda mums pašiem, kas mēs esam un kas mēs varētu būt.
Ko jums nozīmē nominācija "Purvīša balvai"?
To, ka acīmredzot kāds ir atradis izstādē redzēto par gana vērtīgu esam. Par ko prieks.
__________________________________________________________________________________________________
Lindenbauma, Līga. Paulis Liepa. – Rīga: Studijas Bibliotēka, Neputns, 2015. – 96. lpp.
___________________________________________________________________________________
Grafika-S. Latvijas Laikmetīgā grafika 2010-2014.
Izstādes katalogs (kuratore - Inga Šteimane). - Rīga: biedrība "Grafikas kamera", 2012. - 121.-123. lpp.