publikācijas
Foto: Kristaps Kalns
Saruna tikai caur krāsu.
Galerijā Māksla XO atklāta mākslinieces Sandras Krastiņas personālizstāde
Ilze Auzāne / 07.10.2021 / KD
Gleznotāja Sandra Krastiņa savā izstādē pievēršas balto kleitu nēsātājām un saulrietu vērotāju sajūtām-
Galerijā Māksla XO ir atklāta mākslinieces Sandras Krastiņas personālizstāde Viena vienīgā vienība, kas būs aplūkojama līdz 25. oktobrim. "Viena vienīga vienība nav nekas cits kā mēs katrs pats. Glezniecībā par to var runāt tikai caur krāsu," uzskata māksliniece, kura savos jaunākajos darbos to dara caur balto un asinssarkano krāsu.
Izstādes pirmsākumi ir meklējami pagājušā gada ziemā, kad Sandra Krastiņa divus mēnešus pavadīja starptautiskajā rezidencē Cité Internationale des Arts Parīzē. "Es biju nolēmusi nesākt darīt neko jaunu, vienkārši staigāt un skatīties apkārt, bet cik ilgi staigāsi un skatīsies apkārt – bija vajadzīga kaut kāda piesaiste. Es izvēlējos strādāt uz papīra, uz kura spontāni radās pirmie balto kleitu uzmetumi," sarunā ar KDi stāsta māksliniece, kura iepriekš vairāku gadu garumā bija strādājusi ar baltu kreklu kā institucionālās varas simbolu.
Vārdu došana
Tāpat kā balts krekls, arī balta kleita ir daudznozīmīgs tēls – tā var būt bērna kristību, līgavas vai cita veida kleita, kas raida noteiktus signālus. Čakluma, tikumības, pretošanās signālu. Vairāk nekā pirms gadsimta pirmās sieviešu tiesību aizstāves vērienīgās manifestācijās piedalījās baltās mežģīņotās kleitās, un arī tagad Baltkrievijā protesta akcijās nepakļaušanos diktatūrai sievietes demonstrēja šī krāsas apģērbā. Aiz tā var arī paslēpties, rimto gaišumu lietojot manipulatīvi.
"Sākot šo ciklu, uzreiz sapratu, ka negleznošu kleitas, bet gleznošu sievietes – konkrētu emociju vai mērķa pārņemtas personības ar savu vārdu, kuras, ģērbušās baltā tērpā, dod kādu konkrētu zīmi, ko sabiedrība spēj nolasīt, bet viņas pašas top nemanāmas," skaidro Sandra Krastiņa. Viņas gleznu cikla galveno varoņu vidū ir Māra, Žanete, Agnese, Elizabete, Valentīna, Skaidrīte un citi. Kopumā četrdesmit izdomātu tēlu, kuriem vārdus ir palīdzējusi dot kāda mākslā ļoti ieinteresēta piecpadsmit gadu veca jauniete. Viņa ir atnākusi ciemos uz darbnīcu un jautājusi, vai varētu kaut kā palīdzēt, un tikusi pie balto kleitiņu valkātāju vārdu piemeklēšanas darba. Vai tā varētu būt Ieva? Nē, tādas Ievas nav! – tā ir izvērtusies par aizraujošu sarunu ar pavisam citas paaudzes pārstāvi, atzīst māksliniece.
Šajos dažāda izmēra mazformāta darbos Sandra Krastiņa ir apvienojusi spontanitāti ar racionalitāti – tie ir strauji gleznoti uz tušas klāta papīra ar baltu akrila krāsu. "Nākamajā dienā es atnācu un skatījos, kura kleita ir tikai kleita un kurai ir kaut kas vairāk – rakstura iezīmes, ko attīstīt tālāk," norāda Sandra Krastiņa. Viņa šos zīmējumus ir nodevusi savam dzīvesbiedram, māksliniekam un "līmēšanas korifejam" Edgaram Vērpem, kurš tos mērcis ūdens baļļās un salīmējis uz koka virsmām. Rezultātā baltie ietērpi ir kļuvuši par taustāmām lietām, kuras ir novietotas uz plaukta un kuras izstādes apmeklētāji var ņemt rokās, pārvietot un radīt stāstus vai atstāt kādu kā vienu vienīgo. Tieši tādu, kāda glezna ir bijusi savā radīšanās brīdī.
Uzskaites mērvienība
"Viena vienīgā. Tas bija pandēmijas laiks ar noslēgtības un cita veida satraucošām sajūtām, kas mūsos virmoja, un šis vārdu salikums aizvien vairāk iesēdās man prātā," atminas māksliniece, kura šo pašu ārējo apstākļu un iekšējā noskaņojuma iespaidā ir pievērsusies arī asinssarkanajai krāsai, kas ir gan baiļu, gan dzīvības simbols. Pēc balto kleitu tēmas izsmelšanas viņa ir uzgleznojusi vairākus T kreklus. Tos valkā gan vīrieši, gan sievietes, tie nav paredzēti konkrētam dzimumam, bet tiem ir krāsa, atzīmē Sandra Krastiņa. Autore šajos darbos ir uzdevusi jautājumu: vai, asinssarkano sajaucot ar balto, var iegūt mūsdienu laikos komfortu sološo rozā, kas kādreiz ir bijis vīrišķību apzīmējošs akcents, bet pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados kļuvis par meiteņu mīļāko krāsu. Vai var? "Nevar! Sajaucot asinssarkano ar balto, iznāk vienkārši palss," norāda māksliniece.
Izstādes veidošanas turpinājumā Sandra Krastiņa ir palikusi pie tīras asinssarkanās krāsas, kas viņas darbos sasaucas ar vēl vienu mākslinieces pandēmijas laika novērojumu, kad daudzi cilvēki savos feisbuka kontos ir sākuši neprātīgi dalīties ar saulrietu un saullēktu uzņēmumiem. "Sāku domāt, ka cilvēkam šajā neziņas un stresa pilnajā laikā ir svarīgi saaugt kopā ar kaut ko varenāku un pastāvīgāku, ko katrs tver viens un jau pēc tam steidz dalīties ar citiem sociālo tīklu kontos," stāsta Sandra Krastiņa.
Vairākus saulrietu un saullēktu ekrānus viņa ir savietojusi uz viena audekla un tieši tajā brīdī nonākusi līdz izstādes nosaukumam Viena vienīgā vienība. Tajā ietverto vārdu "vienība" var attiecināt gan uz "es", gan arī uz uzskaites mērvienību, kad multiplicētā pavairojumā individuāli būtiskais kļūst par kaut ko anonīmu.
"Es kā cilvēks pati sev un tuvākajiem esmu viena vienīgā vienība, bet kādā brīdī es varu pārvērsties statistikā, par ko katru vakaru ziņo Panorāma," paskaidro māksliniece. Katrs skatītājs var pievērsties visam darbam kopumā vai arī fokusēties uz atsevišķiem ekrāniem ar atsevišķiem cilvēkiem. Vienā no gleznām Sandra Krastiņa ir "piezūmējusi" klāt pati sevi saullēkta vērošanas brīdī asinssarkanās krāsas dažādajos toņos. "Es negleznoju, kā cilvēks izskatās, es gleznoju, kā viņš jūtas, satiekoties ar dabu, līdz ar to tas mani atbrīvoja, jo man nebija jāuztraucas par saulrieta vai saullēkta koloristiku," uzsver Sandra Krastiņa, kura savu lielformāta darbu radīšanai ir nopirkusi gandrīz metru platu slotu, uzjaukusi milzīgus toverus ar eļļas krāsu un gleznojusi, vienā mirklī sajūdzot kopā savas sajūtas, domas un roku veiklību.
Pats esi instruments
"Gribu turpināt šo sarkano darbu sēriju – ar vēl lielākiem darbiem, jo man patīk plaši atvēzieni. Pirms vairākiem gadiem izstādē Civilisti pie manis pienāca Džemma Skulme un teica: es tevi ļoti labi saprotu, jo krāsas uzliciens prasa visa ķermeņa iesaistīšanos un tu kā mākslinieks pēkšņi pārvērties par instrumentu – nevis ota ir instruments, bet tu pats esi instruments," atceras Sandra Krastiņa. Tā ir brīnišķīga sajūta, ko ne vienmēr var piedzīvot: "Dažreiz aizej uz darbnīcu un saproti: šodien es nekāds instruments nebūšu."
Runājot par savu lielformāta darbu tapšanas procesu, gleznotāja vērš uzmanību uz to, ka tajā ļoti būtiska loma ir "atspēlēšanās" momentam – autoram ir jādzird, ko viņam saka priekšā krāsas un audekls, nevar akli sekot tikai savai vīzijai. Ieklausīšanās ir svarīga katrā gleznas tapšanas posmā un pat izstādes iekārtošanas brīdī.
"Katram darbam veidojas sava tēlveides loģika, kura ir jāsadzird, un ir jānoved savs darbs līdz pabeigšanai atbilstoši tai. Piemēram, franču rakstnieks Gistavs Flobērs savā romānā Bovarī kundze nav gribējis savas galvenās varones nāvi, bet darba tēlveides loģika ir likusi Flobēram viņu sūtīt nāvē – rakstnieks esot sēdējis un raudājis, ka viņa radītais tēls ir ņēmis un nomiris," stāsta Sandra Krastiņa un piebilst, ka šis dialogs ar darbu palīdz neaizpļāpāties un atbrīvoties no liekvārdības gleznās, caur kurām mākslinieks sarunājas ar skatītājiem. "Glezniecība ir ļoti nepastarpināts medijs, kurā mēs runājam aci pret aci – mākslinieks kā viena vienība ar skatītāju kā vienu vienību," uzsver Sandra Krastiņa.
________________________________________________________________________________________________
SANDRA KRASTIŅA “Viena vienīgā vienība”
“Viena vienīgā vienība nav nekas cits kā mēs katrs pats. Glezniecībā par to var runāt tikai caur krāsu.
Sarkans
Mēdzam vērot saulrietu vai gaidīt saullēktu. Pat ja līdzās ir vēl kāds, tiešo saplūsmi ar mērogā neaptveramo un mūžību pārstāvošo dabas eksistenci, šo vienojoši iekļaujošo mirkļa sajūtu, tveram katrs un viens. Un, tad steidzīgi fotografējam, dalāmies digitālajos tīmekļos, lai arī citi redz pierādījumu kā varena klātesamībai. Uz viena audekla savietoju vairākus sarkanā saulrieta ekrānus, tā multiplicētajā pavairojumā individuāli nozīmīgo pārceļot vien skaitliski fiksējamā statistikā, personiskajam pārtopot anonīmā uzskaites mērvienībā.
Balts
Baltai kleitai ir simboliska nozīme, vai tā būtu bērna kristību vai jaunietes iesvētāmā kleitiņa, līgavas tērps vai folklorā rodamie balinātie lindraki, – minētajos piemēros tiek raidīti sievietes čakluma un tikumības signāli. Vairāk nekā pirms gadsimta pirmās sieviešu tiesību aizstāves vērienīgās manifestācijās izgāja mežģīņoti baltajās kleitās. Arī tagad Baltkrievijā protesta akcijās nepakļaušanos diktatūras varai demonstrēja sievietes, uzvelkot ko baltu. Lai nolasītu vēstījumu, mums pat nav jāpazīst tērpu valkātājas, vien jāanalizē konteksts ietērpa baltumam. Aiz krāsas var arī paslēpties, rimto gaišumu lietojot manipulatīvi.
Ciklā “Baltā kleita” nerunāju par apģērbu, bet gan par Baibu, Andu, Sibillu, Ingrīdu, Veroniku un vēl, un vēl – par konkrētu emociju un mērķu pārņemtām personībām ar savu vārdu. Uzvelkot šo daudznozīmības caurausto kostīmu, viņas iemieso vēlamo tēlu, pašām topot nemanāmām.
Rozā
Vai, sarkanajam piejaucot balto, var iegūt to piemīlīgi rozīgo, kas dēvēts par meiteņu mīļāko krāsu? Tas nekas, ka vēsturiskajā atskatā tā savulaik bijusi vīrišķību apzīmējošs akcents. Sarkanā un baltā kontrastu ikviena sieviete pazīst kā savveida identitātes zīmi, kas vienlaikus ietver gan trauksmes, gan spēka apliecinājuma sajūtu. Tātad – vai, sajaucot balto ar sarkano, var iegūt komfortu sološo Pink?”- Sandra Krastiņa, 2021.
_________________________________________________________________________________________________
Valdis Ābols, Jānis Taurens, Laima Slava. Sandra Krastiņa. - Rīga: Neputns, 2016. - 216 lpp.