Publikācijas
Cilpa ar sirdi
Ieva Lejasmeijere / Rīgas Laiks
Tatjanas Krivenkovas personālizstāde “Veltījums slaveniem māksliniekiem. Ravēšana” galerijā Māksla XO
Kad jautāju autorei, vai tas ir dibens, viņa, mazliet pārsteigta, atbildēja, ka nav vis dibens, bet sirds. Baltā porcelāna forma novietota uz lakoniska podesta, izstādīta mazliet zemāk par to vietu, kur parasti cilvēkiem sirds mēdz būt, galerijas otrajā, ēnainajā zālē zem apaļā kupola blāvās gaismas. Šī sirds ir arī lielāka par cilvēka sirdi, tīra un gluda, tikai mazliet apgleznota ar kvadrātīgiem dažādu maigu krāsu triepieniem. Daži nemaz nav krāsainas, bet caurspīdīgas glazūras triepieni.
Šai izstādē un sarunā izgāzos divreiz – vienreiz ar sirdi, otrreiz ar triepienu. Arī to, ka kvadrātīgais triepiens gleznās un arī uz porcelāna sirds ir konkrēts veltījums konkrēta korejiešu mākslinieka darbam, kas ir tikai viens, tiesa, daudz lielāks, triepiens, – sapratu tikai sarunas laikā. Pirms tam uzlūkoju šo triepienu kā tādu, kas kaut ko pārstāv vai attēlo (blikus vai pikseļus, piemēram). Bet nē, šis triepiens – sveiciens tam citam triepienam – ir nevis pastoza vai citādi formāla ņemšanās, bet gan triepiens kā prototips, kas, replicēts neskaitāmi daudz reižu, tomēr paliek viens un tas pats.
Kamēr nerunā ar autori, izstādē var ienirt vai ceļot kā dāsnā, labvēlīgā, harmoniskā pasaulē, kur nav nekādu konfliktu. Gleznu intriģējošās telpiskās struktūras ir vienlaikus nesaudzīgi abstraktas un mierinoši līdzīgas kaut kādām lapotnēm, zemūdens pasaulei vai citiem tādiem dabas motīviem. Tagad domāju, ka nav vis tur nekādu lapotņu, visticamāk, ka tās struktūras veido Taņas darbos ierastās strīpu, triepienu vai kā cita rindas – bezgalīgi saraksti, kurus māksliniece var savīt un izjaukt, ja vēlas, uzburot skatītāja nemierīgajā prātā līdzību ar lapotnēm, ja nu viņš netiek līdzi triepienu un citām vēsturiskajām un konceptuālajām cilpām.
Viena cilpa veidojas no stāsta par Sanktpēterburgas Imperatora (toreiz – Lomonosova) porcelāna fabriku, kurā pēcrevolūcijas laikā deva darbu izciliem māksliniekiem, paglābjot viņus no trūkuma un bada, bet mākslu – no agresīviem laikmetīgiem trendiem. Ar porcelāna apgleznošanas tehnisko specifiku saistās vēl kāda cilpa, proti, gleznojot uz porcelāna, īsti neko nevar izlabot vai mainīt; drošībai, pārliecībai un iepriekšējam treniņam jābūt kā Austrumu kaligrāfijā. Turklāt izvēle – ko vispār gleznot no tā visa bezgalīgā, ko varētu uzgleznot, – jāizdara zibenīgi ātri.
Ravēšanas cilpu pasaka priekšā otrs izstādes nosaukums, un tā attiecas uz abiem gleznu uztveres modeļiem – dabas motīviem atbilstošo un abstrakti konceptuālo. Proti, māksliniece tiešām daudz un ar prieku strādā dārzā, arī ravē, atšķirot vienus augus no citiem, un izstādē norāda vai atgādina, ka nepieciešamība nepārtraukti izvēlēties vajā visus, nemitīgi, attiecībā uz visu. Ienāca prātā, ka skatītājs gan nevar izvēlēties, kad skatās gleznas; viņš nevar izvēlēties kaut ko redzēt un kaut ko neredzēt. Viņš redz it kā visu uzreiz un tomēr ierauga kaut ko agrāk un kaut ko vēlāk, atpazīst kā kaut ko līdzīgu kaut kam citam vai uztraucas, ja nekas līdzīgs nenāk prātā un ir jāpacieš, ka bezgalīgi valdzina un nodarbina kaut kas neatpazīstams un neidentificējams. No tāda viedokļa nekādas izvēles skatītājam nav. Viņš bikli tipina kā aizsietām acīm un tā arī nekad nevar būt drošs par to, ko vispār redz un ierauga.
Nu, un cilpa ar sirdi attiecas uz tādu kā kopīgo mākslinieku asinsriti. Visas viņas cilpas veido skaistu neredzamu jēgas tīklu. Pēkšņi īsti nezinu, kas var būt skaists neredzamā jēgas tīklā, tomēr tas ir skaists, un cauri. Varbūt tāpēc, ka ir pazemīgs un drosmīgs un nav didaktisks un egocentrisks.
https://www.rigaslaiks.lv/agora/ekphrasis/cilpa-ar-sirdi-19694
________________________________________________________________________________________________
Tatjanas Krivenkovas izstādes recenzija.
Slavenu gleznotāju kausējamais katls
Cilvēks, kuram patīk skatīties koku lapotnē un pētīt gleznu krātuves, mākslinieces Tatjanas Krivenkovas izstādē jutīsies emocionāli bagātināts
Aiga Dzalbe/Kultūras Diena/03.01.2019
Es, protams, varu iztēloties, kā cilvēks, kurš ar vizuālām abstrakcijām ir uz "jūs", uztver Tatjanas Krivenkovas jaunākos darbus. Tad nu es iztēlojos: apmeklētājs svinīgi ierodas galerijā Māksla XO, izstādes nosaukuma Veltījums slaveniem gleznotājiem. Ravēšana ieintriģēts, bet pirmās zāles vienā pusē ierauga vien četras gaišas, otrā – četras tumšas gleznas, kurās it kā nekas nav attēlots. Kupola zālē aptuveni tas pats un vēl porcelāns – visai aizdomīgi apgleznota slavenā Kazimira Maļeviča mazāk slavenā tējkanna ar divām pustasītēm un pusapgleznota porcelāna sirds. Tomēr, pat neko īpašu neieraudzījis, cilvēks nesadugst, tieši pretēji – jūtas iedvesmots un aiziet gandarīts. Kāpēc?
Attiecības ar Kīferu
Pirms atbildu uz šo svarīgo jautājumu, ātri ieskicēšu savus iespaidus, ko kontrastā ar iepriekšminēto esmu iecerējusi no pozīcijas, kas ar abstrakto mākslu iedomājas esam uz "tu". Pašas iespaidus par izstādi varu formulēt šādi: gluži vai nevainojama personālizstāde, kurā katrs par sevi vizuālu baudu raisoši darbi visi kopā rada sajūtu par skaidri izkristalizētu jeb «izravētu» mākslinieka vēstījumu. Turklāt daudzslāņainais vēstījums ir humāns un dzīvesgudrs, pašironisks un dzīvi apliecinošs, tas ir kaut kā nebūt apslēpts, tomēr gana labi nojaušams. Principā stāsts ir par to, ka okeāns sastāv no ūdens pilēm.
Tikko pabeidzu rakstīt iepriekšējo teikumu un uzreiz atcerējos, ka tā ir ne tikai kāda no nodrāztajām metaforām, bet arī Ernsta Gombriha doma, kas no veciem laikiem iegūlusies atmiņas kambaros un arvien šķiet iedvesmojoša, proti, viņa atgādinājums, ka mākslas patiesībā nemaz nav, ir tikai mākslinieki. Arī Tatjana Krivenkova ar šo izstādi apliecina, ka viņai ir svarīgi apzināties sevi kā piederīgu gleznotāju sugai un ka mākslinieki ne tikai savstarpēji konkurē, bet arī solidarizējas un cits citu atbalsta, iedvesmo un baro, pilnībā ignorējot laika un telpas iegrožojumus.
Izstādes ieceres avots ir Tatjanas Krivenkovas ieilgušās attiecības ar Anzelma Kīfera gleznu Veltījums nezināmajam gleznotājam. Māksliniece ceļojot ar to esot sastapusies vairākkārt, bet vienā reizē notikusi īsta atklāsme, jo viņa, stāvot pie gleznas ļaužu pilnā izstāžu zālē, ir pārlaimīgi apjautusi, ka tā ir veltīta tieši viņai – Tatjanai Krivenkovai, toreiz jauniņai māksliniecei no mazzināmās Latvijas. Savukārt Veltījums slaveniem gleznotājiem ir viņas lēnām nobriedusī un beidzot īstenotā atbilde slavenajam Anzelmam Kīferam.
Helēna ir visur
Viens no aizraujošākajiem šo abstrakto, pārsvarā vienā toņkārtā ieturēto gleznu aplūkošanas veidiem (to iesaku arī citiem) ir ļaušanās vēlmei atpazīt, noķert citu mākslinieku slepeno spokošanos Tatjanas Krivenkovas gleznās, zināms, apcerot arī, cik dažādi stiepjams ir jēdziens "slavens mākslinieks" un cik atšķirīga ir skatītāju pieredze, kā arī apzinoties, ka postmodernisms kā stils jau sen kā norietējis.
Man ar to nodarboties nevilšus sanāca izstādes atklāšanā kopā ar mākslas zinātnieci Anitu Vanagu un mākslinieci Ivetu Lauri. Spēle sākās ar to, ka mani kopējā kontekstā stipri mulsināja glezna, kas veidota no vairākiem ar eļļas krītiņiem vilktu strīpiņu – asniņu – sektoriem, un tad Anita Vanaga pēkšņi norādīja, ka tur, vienā malā, ir nojaušama Edgara Iltnera klātbūtne. Pēc kāda laika es tās pašas gleznas apakšējā kreisajā stūrī skaidri ieraudzīju Borisa Bērziņa XX gadsimta 60. gadu zeltainās "desiņas" un augšējā stūrī – Paula Klē rokas vilktās īsās svītriņas, savukārt Iveta Laure skatījās uz pretējo sienu un apgalvoja, ka vislabāk atpazīstams ir Georgs Šenbergs.
Pēc kāda brīža spēle pajuka, jo ieradās Helēna Heinrihsone, un Taņa apliecināja, ka Helēna ir visur šajās gleznās. Vēlāk, klausoties intervijas Latvijas Radio raidījumos Pasāža un Kultūras rondo, uzzināju, ka svarīga loma šajās gleznās ir amerikāņu māksliniekam Frenkam Stellam un vairākiem korejiešu māksliniekiem, kuri interesanti strādā kā ar triepienu, tā ar krītiņiem.
Vienīgi krievu avangardists Kazimirs Maļevičs izstādē ar nodomu ir citēts tieši. Viņa 1923. gadā izstrādātās, Sanktpēterburgas Imperatora porcelāna fabrikā pieejamās servīzes formas atlējusi Jekaterina Sazonova, savukārt Tatjana Krivenkova servīzes tējkannu apgleznojusi ar zelta saulespuķēm, supremātisko formu dekonstruējot. Otrs porcelāna objekts ir balta, trausla sirds forma, kuru atdzīvina tāds pats krāsu triepienu virmojums, kāds vērojams gleznās.
Atgriežoties pie raksta pirmās rindkopas beigās uzdotā jautājuma, jāskar tēma par abstrakcionisma aktualitāti un dzīvotspēju mūsdienu daudzšķautņainajā mākslas ainā, kā neapstrīdams apliecinājums ir Melnā kvadrāta mūžīgā klātbūtne diskusijās par laikmetīgo mākslu. Maļeviča ideja bija iekļaut visas pasaules glezniecību vienā četrstūrī, to pēc būtības ir īstenojusi arī Tatjana Krivenkova savu trīspadsmit gleznu četrstūros. Viņa gan pretēji mākslas teorētiķu ieradumam neredz vajadzību pretstatīt konceptuālo, minimālistisko un vizuāli baudāmo, dalīt intelektuālo un dvēselisko barību. Tāpēc arī jebkurš apmeklētājs, kurš mīl skatīties koku lapotnē, ūdens vizmā un debesīs, kad krīt sniegs, vai tiklab staigāt pa pasaules gleznu krātuvēm, šajā izstādē jutīsies emocionāli bagātināts.
__________________________________________________________________________________________
No baroka līdz mūsdienām. Eiropas kūltūra un dzīvesveids keramikā -
Izstādes katalogs (koncepts - Rīgas Porcelāna muzejs). - Rīga: Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienība, tipogrāfija "Veiters", 2017. - 148. lpp.
"Tatjana Krivenkova (dz. 1964) ir akadēmiski izglītota gleznotāja un grafiķe, taču viņas daiļradē nozīmīgu vietu ieņem porcelāna apgleznošana. Praktiskas iemaņas ieguvusi Imperatora porcelāna fabrikā Krievijā, savā ziņā iedzīvinot vēsturisko saiti starp Latviju un Krieviju porcelāna ziņā. Tiesa, savos darbos māksliniece neseko nedz Krievijas, nedz Eiropas glezniecības skolu tradīcijām, viņa piesaka savu unikālo stilu," Iliana Veinberga.
No baroka līdz mūsdienām. Eiropas kūltūra un dzīvesveids keramikā -
Izstādes katalogs (koncepts - Rīgas Porcelāna muzejs). - Rīga: Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienība, tipogrāfija "Veiters", 2017. - 148. lpp.
______________________________________________________________________________________
Uz to pusi
Recenzija par Tatjanas Krivenkovas izstādi “– vāji –”
Ieva Lejasmeijere. 05/02/2016
Foto: Renārs Derrings
Šoreiz, lai varētu sākt domāt par kaut ko noteiktu, proti, Tatjanas Krivenkovas personālizstādi, bija jāsagaida saundtreks. Tā ir Edītes Baušķenieces balss: tu esi tik vājš, tevi aizpūtīs vējš, līgani nesīs prom/ tu esi tik vājš tevi aizpūtīs vējš/ līgani nesīs prom/ uz to pusi, uz citu pusi/ uz turieni, no kurienes pūš vējš/ skatos, kā tu tur liiiido/ paralēli māju jumtiem... un tā tālāk. Izstādes nosaukums ir “– vāji –”, droši vien vienkārši tāpēc arī dziesma uznira.
Galerijas pirmajā, gaišajā telpā ir eļļas gleznas, portreti. Gaiši, bāli, ņirboši abstrahēti laukumi jeb kaut kāda viela, kurā pirmās kļūst redzamas acis, no dažādiem skatupunktiem parādās vēl šis tas no seju aprisēm, bet ne pārāk daudz. Gunai Zariņai un Vladislavam Nastavševam ir arī roku aprises, pārējiem – Ivaram Runkovskim, Intai Rukai, Guntaram Sietiņam, Anitai Vanagai un Kirilam Panteļejevam – tikai kaut kas no sejas. Ekspresīvākā ir Anita Vanaga – viņa ir profilā, atmestu galvu, augstu, bālu pieri un koši rozā lokām. Pārējie ir maigi, maigi, viegli, viegli un vāji, vāji, protams. Tomēr viņi ir tais gleznās tāpēc, ka ir stipri un labi cilvēki, tā sauktā zemes sāls. Taņa viņus pazīst, mīl un ciena un dalās viņos ar mums. Kā tādā baznīcā, kur esam par maizi cits citam. Tomēr šie portreti nosaukti par dvēselēm nevis tāpēc, ka māksliniece iedomātos gleznot kaut kādus ezotērus šo cilvēku garīgās pasaules vai kaut kā tāda atveidus, bet gan kā atsauce uz senāk lietotu sinonīmu vārdam “cilvēki”. Labi, lai būtu tāds lingvistisks gājiens, kaut gan man nebūtu nekas pretī un pat adekvātāk liktos nevairīties no nolietotā un diskreditētā “garīguma” un “dvēseliskuma”, jo šīs gleznas ir gana stipras, lai pārstāvētu un aizstāvētu arī tādus tiešām novājinātus jēdzienus. Arī pavadošajā tekstā Ivars Runkovskis raksta, ka tie ir “konkrēto personu “dvēseļu portreti”, kuri nebūt necenšas stāstīt par fizisku līdzību un atpazīstamību, bet drīzāk par to garīgo substanci, emocionālo pirmvielu vai starojumu, kurā šie personāži pastāv.” Lūk, kā. Lai arī nesaprotu ne pusi no Runkovska rakstītā, tas tomēr šķiet adekvāts gleznām. Apmēram tā, ka tajās uzgleznota atbilde uz jautājumu, kas tā emocionālā pirmviela vai starojums ir.
Tatjana Krivenkova. “dvēsele II (runkovskis)” 2015
Galerijas pirmajā, gaišajā telpā ir eļļas gleznas, portreti. Gaiši, bāli, ņirboši abstrahēti laukumi jeb kaut kāda viela, kurā pirmās kļūst redzamas acis, no dažādiem skatupunktiem parādās vēl šis tas no seju aprisēm, bet ne pārāk daudz. Gunai Zariņai un Vladislavam Nastavševam ir arī roku aprises, pārējiem – Ivaram Runkovskim, Intai Rukai, Guntaram Sietiņam, Anitai Vanagai un Kirilam Panteļejevam – tikai kaut kas no sejas. Ekspresīvākā ir Anita Vanaga – viņa ir profilā, atmestu galvu, augstu, bālu pieri un koši rozā lokām. Pārējie ir maigi, maigi, viegli, viegli un vāji, vāji, protams. Tomēr viņi ir tais gleznās tāpēc, ka ir stipri un labi cilvēki, tā sauktā zemes sāls. Taņa viņus pazīst, mīl un ciena un dalās viņos ar mums. Kā tādā baznīcā, kur esam par maizi cits citam. Tomēr šie portreti nosaukti par dvēselēm nevis tāpēc, ka māksliniece iedomātos gleznot kaut kādus ezotērus šo cilvēku garīgās pasaules vai kaut kā tāda atveidus, bet gan kā atsauce uz senāk lietotu sinonīmu vārdam “cilvēki”. Labi, lai būtu tāds lingvistisks gājiens, kaut gan man nebūtu nekas pretī un pat adekvātāk liktos nevairīties no nolietotā un diskreditētā “garīguma” un “dvēseliskuma”, jo šīs gleznas ir gana stipras, lai pārstāvētu un aizstāvētu arī tādus tiešām novājinātus jēdzienus. Arī pavadošajā tekstā Ivars Runkovskis raksta, ka tie ir “konkrēto personu “dvēseļu portreti”, kuri nebūt necenšas stāstīt par fizisku līdzību un atpazīstamību, bet drīzāk par to garīgo substanci, emocionālo pirmvielu vai starojumu, kurā šie personāži pastāv.” Lūk, kā. Lai arī nesaprotu ne pusi no Runkovska rakstītā, tas tomēr šķiet adekvāts gleznām. Apmēram tā, ka tajās uzgleznota atbilde uz jautājumu, kas tā emocionālā pirmviela vai starojums ir.
Otrā telpā uzzīmētas visādas apokalipses – krāsainu zīmuļu spirāļu centriska virzība, tādi mutuļi. Kaut arī māksliniekiem patīk prātot, ka nekas viņu abstraktajos darbos nav abstrakts, ka tur viss ir reāls, un arī Taņa Krivenkova sevi saucot par reālisti, tomēr man tāda koķetēšana jauc galvu. Manuprāt, ja pazīstu to, kas tur ir attēlots, – piekrītu, ka ir reāls, bet, ja nepazīstu neko, tikai kaut kādas strīpas, laukumi un rimbuļi, – abstrakts. Mutuļi nevainojami tonāli kārtojas pie tumšajām sienām telpā, kuras stikla kupols griestos jau tāpat vedina uz pilnmēness satrauktajām noskaņām. Tomēr, ja nebūtu uzrakstīts, ka tās ir apokalipses, nemūžam neko tādu neiedomātos. Vienkārši būtu laimīga par iespēju bezgalīgi sekot ar acīm tām spirālēm un baudīt slāpētās pelēki rozīgi lillā krāsas.
Par apokalipsēm zem kupola esmu sajūsmā, jo tādas meditatīvas abstrakcijas man ļoti noder, tajās nav nekā didaktiska, pilnīga brīvība. Ar portretiem ir citādi – ir skaidrs, ka to saudzīgajā, smalkajā nefokusā ieraugu nevis Gunu Zariņu, Guntaru Sietiņu un pārējos, bet ieraugu Taņas Krivenkovas attieksmi pret viņiem, viņu pašu kaut kādā ziņā visvairāk.
Tatjana Krivenkova. “dvēsele IV (sietiņš)” 2015
Šīs izstādes sakarā atcerējos kādu sarunu ar gleznotāju Rasu Jansoni. Runājām par abstraktām gleznām, laikam pieminot arī kādu no iepriekšējām Taņas Krivenkovas izstādēm. Rasa teica, ka ļoti ciena tās gleznas, ka tās esot tiešām labas gleznas, bet ka viņa nesaprot, kā mūsdienās var gleznot jebko citu, kā tikai cilvēkus, konkrētus, vairāk vai mazāk dzīvus cilvēkus. Izrādās, tās mūsdienas ir pienākušas, vismaz šī izstāde par to liecina.
Beigās par sākumu. Svarīgs tai dziesmā tomēr ir ne tik daudz vājums, kas tur pieminēts, bet grīļīgā, vājā estētika, kas balansē uz profesionālisma un naivisma, traģisma un komisma un tamlīdzīgām interesantām robežām. Labi, vēl jau Edīte Baušķeniece dziedāja arī par salauzto kafejnīcu, kur uzskaitīja visu, kas tur bija izdemolēts – tāda glīta zaudējumu reģistrācija. Tā mūzika it kā nav nekas īpašs, bet, ieskanējusies galvā, maina mani, dara uzmanīgu. Ar Taņas Krivenkovas gleznām ir līdzīgi.
http://www.arterritory.com/lv/teksti/recenzijas/5344-uz_to_pusi/v
___________________________________________________________________________________________________
Fotoreportāža: izstādes “Pašportrets” atklāšana galerijā “Māksla XO”
Paula Lūse
25/09/2015
Foto: Renārs Derrings
Vakar, 24. septembrī, galerijā “Māksla XO” tika atklāta izstāde “Pašportrets / Self-Portrait”. Piedalīties izstādē aicināti 28 Latvijas mūsdienu mākslinieki un tajā aplūkojami viņu pašportreti – Frančeska Kirke, Ilmārs Blumbergs, Kristaps Ģelzis, Madara Neikena, Zane Iltnere, Otto Zitmanis, Helēna Heinrihsone, Raimonds Staprāns, Ģirts Muižnieks, Kristians Brekte, Atis Jākobsons, Jana Briķe, Tatjana Krivenkova, Maija Kurševa, Ivars Heinrihsons, Jānis Blanks, Reinis Pētersons, Anna Heinrihsone, Anna Afanasjeva, Normunds Brasliņš, Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Vija Zariņa, Kaspars Zariņš, Ginters Krumholcs, Harijs Brants, Kristaps Zariņš un Ritums Ivanovs.
Lai radītu pašportretus, mākslinieki izmantojuši katrs savu izteiksmes valodu un dažādus medijus – glezniecību, grafiku, zīmējumu, tēlniecību, fotogrāfiju, kā arī video.
Identitātes meklējumi, vispieejamākais modelis, mākslinieka izjūta par sevi un tā transformācija mākslā ir tikai daži no iemesliem, kāpēc mākslinieks veido savu pašportretu. Arterritory.com no māksliniekiem mēģināja saņemt atbildes par to, kas un kāpēc attēlots viņu mākslas darbos un ko māksliniekam vispār nozīmē gleznot pašportretu. [...]
Māksliniece Tatjana Krivenkova pie sava darba “Pašportrets”: “Man samaitājās apakšrāmis, un domāju, kā lai tagad iztiek bez apakšrāmja? Un uz ko var visu ko izmēģināt vēl labāk kā uz sevi? Vēlējos sevi parādīt dziļāku, ne tik reālistisku, bet savu būtību.” [...]
___________________________________________________________________________________________________
Pilnīgs Tilbergs. Izstāžu apskats
Izstāžu apskats
Pēteris Bankovskis
24/07/2015
[...]Vēl dažas dienas galerijā “Māksla XO” var apskatīt tēlnieces Olgas Šilovas un gleznotājas Tatjanas Krivenkovas kopizstādi “Ceļojums”. Tatjana Krivenkova turpina gleznieciski lauzties iekšā tukšumā, kas san un skan starp atsevišķiem otas triepienu uzlicieniem, ļaujot nojaust, ka kaut kas ir. Ka no tukšuma patiešām kaut kas var rasties. Ka gleznieciskais ir ne tikai epitets, ko piekārt vārdos nosaucamajam, bet ir valoda pati sevī. Olga Šilova izstādījusi vairākas figūriņas, kas, šķiet, varētu noderēt kā rotaļlietas bronzas laikmeta milžiem. Mums, kas dzīvojam literatūras kritiķa Harolda Blūma postulētajā haosa laikmetā, diemžēl nav pamata gaidīt jauna bronzas laikmeta drīzu iestāšanos. Un arī milžus (tostarp – domu milžus) apkārt staigājam nemana. Tāpēc Šilovas “rotaļlaukums” liekas tāds skumji ironisks. [...]
_________________________________________________________________________________
Elita Ansone. Saules sistēmas perspektīva. 2015. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs
Tatjana Krivenkova 56. - 57., 86. - 88. lpp.
Dabas parādību struktūras
Tatjanas Krivenkovas mākslā
Tatjana Krivenkova (1964) ir konsekventa abstrakcioniste, tomēr apgalvojot: „Es neesmu abstrakcioniste, es esmu reāliste, viss, ko es gleznoju, ir pilnīgi reāls”, viņa domā konkrētas dabas, ģeoloģijas, meteoroloģijas, astrofizikas parādības. Viņu interesē zemes ģeoloģiskā uzbūve un kristāli, melnie caurumi un gravitācija, zvaigznes un ziemeļblāzmas, magnētisms un enerģija, gaisma un tumsa. Šīs parādības Krivenkovas abstrakcijās rosina attīstīt metafiziskus konceptus, bet daži viņas pēdējo gadu izstāžu nosaukumi un koncepcijas arvien noteiktāk konkretizē reliģiozu diskursu – „Vasarsvētki”, „Gaismas atdalīšana no tumsas”.
No 2005. gada personālizstādes „Mierinājums” (Latvijas Mākslinieku savienības galerijā) Krivenkovas mākslā skaidri identificējama zinātnes un garīguma sintēze. Izstādi gleznotāja veltījusi kosmosa melnajiem caurumiem. Sarunas ar tēvu, ģeologu Vasiliju Stepanoviču, par melnajiem caurumiem rosinājušas fantāziju. Tas, ka melnajā caurumā nonākusī informācija nekad vairs no turienes neizkļūst, licies visai biedējoši. Tiesa, 2004. gadā šīs teorijas autors Stīvens Hokings paziņoja, ka viņš ir kļūdījies, no melnajiem caurumiem informācija tomēr varot izkļūt. Kā sensācija uztvertais paziņojums Krivenkovai licies ironisks mierinājums. Tā radies izstādes nosaukums.
Abstrakto darbu izstādē māksliniece ietvēra piltuvju, kanālu un atveru formas – “izejas bezizejā”, kā jokojās pati māksliniece un rotaļīgi žurnālistiem klāstīja un anotācijā vēstīja, ka gleznojusi sniegavīrus. Spēle ar nozīmi un pretnozīmi izpaudās melnā cauruma gravitācijas un baltās sniegavīra kūstošās bumbas apvienojumā. No 2005. gada māksliniece arvien konsekventāk apliecināja interesi par dabas fenomeniem. Krivenkovas glezniecībā izmantotā ģeometrija pārsteidzoši sakrita ar zemes uzmērīšanas ģeodēzisko metodi – triangulāciju. 2008. gada vasaras gleznotāju plenērā Jēkabpilī Krivenkova uzzināja par Strūves ģeodēzisko loku – 19. gs. pirmajā pusē veiktiem meridiāna loka mērījumiem no Norvēģijas līdz Moldovai, kas iet arī caur Latviju. Triangulācijas metode ir zemes uzmērīšanas ķēdes grafiskais zīmējums kartē, kas nosaka precīzu zemes izmēru un formu. Šie ģeodēziskie mērījumi izmantoja astronomiskas koordinātas. Krivenkovas mākslā savstarpēji sakārtoti dažādu malu trīsstūri veido zvaigžņu, galaktiku, ziemeļblāzmu un kristālisku struktūru tēlus. (Vakara zvaigzne II, 2006, 125. att.; Piena ceļš, 2008, 127. att.) Šie darbi līdzinās 20. gadsimta sākuma modernistu eksperimentiem, kurus, no vienas puses, iedvesmoja jauni zinātnes atklājumi, no otras, ietekmēja teozofu misticisms.
Krivenkovas trīsstūru ģeometrijā „triangulēto” abstrakciju skaldnēs zaigo varavīksnes spektrs, tās spēlējas ar prizmai raksturīgo gaismas laušanas efektu. Ziemeļblāzmu skaldņu mirdzums rada teiksmainu iespaidu par kādām mitoloģiskām pilīm vai gaismas apmirdzētām kalnu grēdām. Zvaigznes, ziemeļblāzmas un dimanti sasaucas ar simbolisma un agrīnā modernisma mitoloģiski simboliskajām nozīmēm. Krivenkovas trīs jaunākajās izstādēs – “Vasarsvētki” (2010), “Gaismas atdalīšana no tumsas” (2011) un “Gaismas piesārņojums” (2012, visas galerijā „Māksla XO”), metafizisks simbols ir gaisma, kas ietver arī reliģiskas konotācijas. Izstādē „Vasarsvētki” māksliniece vēlējusies panākt kapelas atmosfēru, mieru un harmoniju glezniecībā. Gleznotas abstraktas, debesīm līdzīgas struktūras, izmantojot pretkrāsas un vairāku slāņu lazējumu, radīts irdens krāsainas gaismas un pastāvīgi mainīgas atmosfēras iespaids. Kristīgā kalendāra nozīmīgo svētku ideja māksliniecei veidojusies, apgleznojot porcelāna krustu, ko viņa pati definējusi kā savu kredo un radījusi arī litogrāfiju sēriju „CREDO”. Māksliniece dalās savās izjūtās: „Es vairākas reizes piefiksēju, ka izjutu tos Vasarsvētkus tīri fiziski. Reiz, kad vasaras sākumā izgāju ārā – kad daba bija jau nomierinājusies –, es sajutu kaut ko tik foršu – gan reliģiskā, gan vasaras nozīmē. Arī kristieši ir ļoti gudri izdomājuši, ka visi svētki saistīti ar gadalaika maiņu.”Gleznās redzama zilzaļu, smaragdzaļu, dzeltenīgu, sārtu un baltu gradāciju krāsas vibrācija, kas liekas kā mainīga gaisma. Baltais pagleznojums izstaro un rada sajūtu, ka gleznu virsma telpu patiešām piepilda ar gaismu. Kā zināms, krāsas nemaz nav, ir dažādas intensitātes elektromagnētisko viļņu plūsma, un atkarībā no viļņu garuma vai īsuma mūsu acs reaģē uz šo viļņu garumu, dodot impulsu smadzenēm, kuras šos viļņus identificē kā krāsas. Tas, kā mēs reaģējam uz krāsām, ir enerģijas uztveres specifika. Māksliniece pirms izstādes paskaidroja, ka izstādē tikšot attēlots Svētais Gars.
Reliģiozā un zinātniskā mijiedarbība notika arī nākamās izstādes – „Gaismas atdalīšana no tumsas” konceptā. Abstraktā minimālisma virzienā ieturētās kompozīcijās tika pretstatīti gandrīz tīri baltie pret tīriem melnajiem laukumiem. Bībeliskajā pasaules radīšanas mitoloģijas konceptā Krivenkova balto krāsu definē kā ideāla meklējumus, bet izstādes anotācijā māksliniece apelē pie pasaules sarežģītības:
„Priekšā balta lapa – tīrības, skaidrības un nevainības iemiesojums – ideāls. Nepieciešamība kaut ko rakstīt perfekti līdzsvarojas ar argumentiem par labu papīra vai audekla atstāšanai mierā. Matemātiķis Ernests Karlsons savā rakstā „Daudz laimes, dienasgaisma!” raksta: „.. viņš (Alberts Einšteins) pašu dienasgaismu veiksmīgi iekļāva atpakaļ relativistisko fenomenu pulciņā, relativizēdams pašu telpu un laiku.” Andris Muižnieks, LU Fizikas un matemātikas fakultātes asociētais profesors, savukārt uz jautājumu: kā relativitātes teorija izmainīja pasauli? – atbild šādi: „Viens no secinājumiem ir tāds, ka divi notikumi, kas notiek divāsdažādās telpas vietās un kas ir vienlaikus vienā atskaites sistēmā, var nebūt vienlaikus citā sistēmā, kas kustas ar kādu ātrumu attiecībā pret pirmo, tātad –„viss ir relatīvs” jeb atkarīgs no novērotāja.” Un vēlreiz Einšteins: „Viss ir jāvienkāršo, cik vien iespējams. Bet ne vairāk.” Tatjana Krivenkova, 2011. gada marts.”
Krivenkova savā glezniecībā izrāda interesi par to pašu, kas interesējis zinātniekus, – telpu, laiku, relativitāti. Līdzās fizikālai gaismas optisko īpašību analīzei notiek gaismas kā transcendentāla simbola izmantošana. Visbeidzot izstādē „Gaismas piesārņojums” (2012, 128. att.) tika eksponēti pavisam gaiši, gandrīz balti audekli, tikai lazējumos parādījās tonāla vibrācija. „Piesārņojums”, lai arī var radīt asociācijas ar ekoloģisku piesārņojumu, domāts kā filozofisks spriedums par nemateriālās pasaules (domu) piesārņotību ar nevajadzīgām lietām. Tāpēc glezniecība, kas veltīta šim konceptam, tiecas izteikties arvien tīrākā, „tukšākā”, garīgi attīrītākā un vizuāli abstraktajā glezniecībā. Taujāta par sev tuvāko pasaules uzskatu – zinātnisko vai garīgo – māksliniece uzskata, ka jāmēģina saskatīt parādību veselums, „Visums jāuzlūko kopumā”, tāpēc izvēlēties kādu vienu skatījumu neesot pietiekoši izsmeļoši.
Elita Ansone, 2015.
_________________________________________________________________________________________________________
Foto: Publicitātes attēls
Tatjana Krivenkova par izstādi "Gaismas atdalīšana no tumsas" galerijā "Māklsa XO" (2011. gada 10. marts - 5. aprīlis) nominēta prestižajai "Purvīša balvai", ko pasniegs 2013. gadā
"Abstraktās kompozīcijas tuvojas minimālisma robežām, kas latviešu mākslā ir ārkārtējs retums. Māksliniece apzināti atteikusies no attēlojuma "obligātās programmas" un formālu efektu spožuma. Neuzbāzīgā ekspozīcija ir posms mākslinieces patstāvīgajos meklējumos garākā periodā. Tādēļ viņas skopie žesti pārliecina par iedziļināšanos izvēlētajā gleznieciskajā problēmā un radošo konsekvenci. Atklāsmi izraisoša viela kompetentam un uzmanīgam skatītājam," ekspertu izvēli pamatojot, stāsta Vilnis Vējš.
______________________________________________________________________________________
Grafika-S. Latvijas Laikmetīgā grafika 2010-2014.
Izstādes katalogs (kuratore - Inga Šteimane). - Rīga: biedrība "Grafikas kamera", 2012. - 94.-97. lpp.
_____________________________________________________________________________________
Grafik aus Lettland. – Izstādes katalogs (Badštēbenes Grafikas Muzejs, Badštēbene, Vācija). - Bad Steben: Grafik Museum Stiftung Schreiner, 2012. – 23.–28. lpp.
__________________________________________________________________________________________
300 vārdos: Sārņi un klusums / Anna Iltnere 30/10/2012
http://www.arterritory.com/lv/teksti/300_vardos/1684-300_vardos_sarni_un_klusums/
Foto: Katrīna Ģelze
Tatjanas Krivenkovas izstāde “Gaismas piesārņojums” galerijā “Māksla XO” apskatāma līdz 13. novembrim
Kādā intervijā franču žurnālam Le Monde tolaik 80 gadus vecais amerikāņu mākslinieks Roberts Raušenbergs stāsta par pazīšanos ar Džonu Keidžu. Kā izrādās, Keidžs nebūt ne vienmēr bijis sajūsmā par Raušenberga radošo garu, lai arī mākslinieka “Baltā glezna” savulaik kalpojusi par iedvesmu viņa skaņdarbam (bez skaņas) – “4’33”. Raušenbergs jau pieminētajā intervijā stāsta, ka reiz – savā “Melno gleznu” periodā – atstāts pieskatīt Keidža dzīvokli. Liels pēcāk bijis Džona Keidža pārsteigums atklājot, ka visas pie sienām piekārtās gleznas mākslinieks akurāt pārkrāsojis melnas. Robertu Raušenbergu pieminu tālab, ka viņa spārnoto citātu “Neviens audekls nekad nav tukšs” atcerējos Tatjanas Krivenkovas jaunākajā personālizstādē, kurā izstādītas vairākas monohromas gleznas ar tikko nojaušamām krāstoņu maiņām. Izrādās – gleznas, kuru vienīgais “tēls” ir zaigojošs krāsojums, kas, tuvāk aplūkots, atklāj triepiena reljefu, spēj būt tik pat provokatīvas kā atklātas seksa vai vardarbības ainas. Vismaz skatītāju sašutuma līmenis esot teju tāds pats, zina stāstīt galerijas “Māksla XO” darbinieces. Bet neviens audekls nekad nav tukšs, gribas atgādināt neizpratnes māktajiem apmeklētājiem. Gleznotāja Tatjana Krivenkova jau vairākus gadus konsekventi min minimālisma taciņu, ar katru izstādi arvien vairāk no kaut kā atsakoties. “Liekvārdība atņem būtību. Man gribas visu atmest,” reiz teikusi māksliniece, norādot, ka tādējādi nevis attālinās, bet tieši vēl dziļāk pietuvojas realitātes kodolam. Raušenbergs man uzmācas ik uz soļa. Atceros kādu viņa video interviju, kurā mākslinieks stāsta, kā 1953. gadā palūdzis Viljamam de Kūningam, lai viņš uzdāvina savu zīmējumu, kuru Raušenbergs pēcāk (divu mēnešu garumā) ar dzēšgumijām dzēsis, līdz nodzēsis pavisam. Mūsdienās, kad attīstības vektors nospriegots virzienā uz priekšu, pārņem atsvaidzinoša sajūsma, iedomājoties, ka tas nebūt nav vienīgais virziens, kādā doties, lai sasniegtu sev svarīgāko. Izstādē “Gaismas piesārņojums” Krivenkova ir radījusi vairākus spēles laukumus, kuros rotaļāties izstāžu zāles mainīgajai realitātei. Manuprāt, vislieliskākais brīdis, kad ekspozīciju apmeklēt, ir dienas vidus, kad elektriskais apgaismojums vēl nav ieslēgts, telpā valda matēti pelēka gaisma un uz audekliem saulstaru atspīdums no ielas pretējās mājas logiem mijas ar ēnām, arī skatītāju ēnām. Un, ja gleznas asociatīvi salīdzina ar skaņām, tad Krivenkovas izstādē valda stindzinošs klusums, paceļot skatītāju kaut kur starp ozona slāni un mākoņiem. Iespējams, labākā vieta, kur netraucēti padomāt.
____________________________________________________________________________________________
Spēja uzrunāt dziļi un atklāti. Saruna ar gleznotāju Tatjanu Krivenkovu
DELFI Kultūra
05. jūlijs 2012 00:08
Tatjana Krivenkova ir labi pazīstama gleznotāja ar izkoptu un ārkārtīgi smalku kolorīta izjūtu, kuras aizraušanās ar krāsām ienes nobīdes no tradicionāli acij pierastajiem salikumiem. 2011. gadā par izstādi "Gaismas atdalīšana no tumsas" Krivenkova nominēta Purvīša balvai, kas tiek piešķirta reizi divos gados māksliniekam vai mākslinieku grupai.
Savukārt nupat "Māksla XO" galerijā noslēdzās viņas personālizstāde "Sarkanais un baltais", kurā māksliniece atklājās krāsu akvatintu sērijā, turpinot neskaitāmu vienas krāsas variāciju meklējumus.
"Abstraktās kompozīcijas tuvojas minimālisma robežām, kas latviešu mākslā ir ārkārtīgs retums. Māksliniece apzināti atteikusies no attēlojuma "obligātās programmas" un formālu efektu spožuma. Neuzbāzīgā ekspozīcija ir posms mākslinieces patstāvīgajos meklējumos garākā periodā. Tādēļ viņas skopie žesti pārliecina par iedziļināšanos izvēlētajā gleznieciskajā problēmā un radošo konsekvenci. Atklāsmi izraisoša viela kompetentam un uzmanīgam skatītājam," T. Krivenkovas nomināciju Purvīša balvai pamato ekspertu grupas pārstāvis, mākslas kritiķis Vilnis Vējš.
Pati Krivenkova par savu glezniecību stāsta: "Esmu diezgan ilgi gleznojusi, un man ir izstrādāta sava valoda, zīmes, ar kurām varu pateikt savas domas. Liekvārdība atņem būtību. Man gribas visu atmest. Nedomāju, ka tā ir attālināšanās no realitātes, tā drīzāk ir tās pievilkšana sev tuvāk, lielāka iedziļināšanās". Prezentējot izstādi "Gaismas atdalīšanās no tumsas", māksliniece citē Albertu Einšteinu: "Viss ir jāvienkāršo, cik vien iespējams. Bet ne vairāk." T. Krivenkova atzīst, ka pašlaik minimālistiskais izteiksmes veids viņai ir ļoti tuvs, kas izpaužas arī mākslinieces sniegtajā intervijā.
Kāda ir Jūsu vecāku loma mākslā?
T. K.: Sirsnīgie patērētāji.
Vai atceraties brīdi, kad sapratāt, ka būsiet māksliniece?
T. K.: Par to jāizšķiras ik pa brīdim - attiecinot uz sevi, biežāk lietoju "gleznotāja".
Vai māksliniekam jābūt nelaimīgam, lai spētu radīt?
T. K.: Labāk būt laimīgām.
Vai esat no brīvas gribas, nevis sadzīves apstākļu spiesta, mēģinājusi darīt kaut ko citu? Ko?
T. K.: Nē. Nesen, klausoties tiesas sēdi, kur izšķīra jautājumu par Brīvostas ieceri aizbērt daļu jūras pie Bolderājas mola, vēlējos būt juriste.
Ar ko Jūs atšķiraties no citiem māksliniekiem?
T. K.: Tikpat daudz, cik no viņiem atšķiros, esmu viņiem līdzīga.
Kas ir mākslas galvenā vērtība?
T. K.: Mākslas galvenā vērtība ir spēja uzrunāt dziļi un atklāti.
Ko Jūs gribētu mākslā pateikt tādu, pēc kā varētu mākslai mest mieru?
T. K.: Ja atbildēšu uz šo jautājumu, tad būs miers - neuzķeršos!
Vai spējat uz saviem darbiem palūkoties kā skatītājs?
T. K.: Spēju - skatītāji ir tik dažādi - esmu viena no viņiem.
Vai Purvīša balva, Jūsuprāt, uzliek māksliniekam īpašu atbildību?
T.K.: Mākslinieki, kuri saņem balvas, ir īpaši atbildīgi paši par sevi - ne velti tas, ko viņi pauž, rezonē tik spēcīgi, ka prasās pēc balvas.
Kādas mākslas kolekcijas ietvaros nokļūstot Jūsu darbam, Jums būtu patiess lepnums?
T.K.: Ir prieks un lepnums par darba nonākšanu jebkurā kolekcijā - darbiem jābūt apritē.
Purvīša balva ir augstākais apbalvojums Latvijas mākslā. Tā tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm, kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām un kurš ieguvis ekspertu un īpaši izveidotas žūrijas augstāko vērtējumu.
Pirmo Purvīša balvu 2009. gadā saņēma Katrīna Neiburga par videodarbu "Solitude". Par otrās Purvīša balvas laureātu 2011. gadā kļuvis mākslinieks Kristaps Ģelzis par personālizstādi "Varbūt", kas notika galerijā "Māksla XO" 2009. gadā.
______________________________________________________________________________________________
Tatjana Krivenkova: „Gaismas atdalīšana no tumsas"
Priekšā balta lapa - tīrības, skaidrības un nevainības iemiesojums - ideāls.
Nepieciešamība kaut ko rakstīt perfekti līdzsvarojas ar argumentiem par labu papīra vai audekla atstāšanai mierā.
,,Problēmas nav iespējams atrisināt ar to pašu domāšanu, ar kādu esam tās radījuši," ir teicis Alberts Einšteins. Ceru, šis citāts attaisno CITAS DOMĀŠANAS lietošanu.
Matemātiķis Ernests Karlsons savā rakstā "Daudz laimes, dienasgaisma!" raksta: 1905.gadā dienasgaismu ieraudzīja speciāla relativitātes teorija, kurā viņš (Alberts Einšteins) pašu dienasgaismu veiksmīgi iekļāva atpakaļ relativistisko fenomenu pulciņā, relativizēdams pašu telpu un laiku.
Andris Muižnieks, LU Fizikas un matemātikas fakultātes asociētais profesors, savukārt uz jautājumu: kā relativitātes teorija izmainīja pasauli? - atbild šādi: "Viens no secinājumiem ir tāds, ka divi notikumi, kas notiek divās dažādās telpas vietās un kas ir vienlaikus vienā atskaites sistēmā, var nebūt vienlaikus citā sistēmā, kas kustas ar kādu ātrumu attiecībā pret pirmo, tātad -"viss ir relatīvs" jeb atkarīgs no novērotāja."
Un vēlreiz Einšteins: "Viss ir jāvienkāršo, cik vien iespējams. Bet ne vairāk."
Tatjana Krivenkova, 2011. gada marts.
|
"Studija" 2011/marts. Elvija Pohomova:
|
Asums. 2008. Māksla XO galerija
Punkta meklējumos
Tatjana Krivenkova stāsta, ka galvenais atrast īsto punktu. Punkts un bezgalība ir viens un tas pats. Arī Visums radās no „niecīga" ultrablīva punkta un notika Lielais sprādziens. Tatjanas Krivenkovas pēdējo gadu gleznas var salīdzināt ar sprādzieniem, kur no viena punkta izplešas kustība uz visām pusēm. Krīt un dzimst zvaigznes, laistās ziemeļblāzma, zaigo dimanti. Nevaru pateikt vai apokalipse, vai jaunas pasaules dzimšana. Laikam tas notiek kopā. Tas, ka gleznotājai nav vienaldzīgas kosmoloģijas teorijas jau apliecināja izstāde „Mierinājums" (2005), kurā drūmā teorija par informāciju, kas nokļuvusi melnajā caurumā, nekad vairs no tā neatgriežas, tika apvērsta mierinošā veidā. Māksliniece Visuma miesā iegleznoja piltuves, kanālus un atveres - izejas bezizejā. Šī koncepcija sakrita ar ievērojamā fiziķa Stīvena Hokinga[1] sensacionālo paziņojumu, ka no melnajiem caurumiem tomēr varot izkļūt informācija. Ja šī teorija tiks pierādīta, tad tā atrisinās melno caurumu informācijas paradoksu. Paradoksāli rīkojās arī gleznotāja, veidot kolekciju ar melnajiem caurumiem un sniegavīriem. Kontroversiāla metode pret sevi pašu labi raksturo mākslinieces daiļrades psiholoģiju.
Krāsu izjūtā Tatjana Krivenkova savās maigo, krītaino pasteļtoņu attiecībās ienes tādas kā nobīdes no tradicionāli acij pierastajiem krāsu salikumiem. Šīs niansēti noregulētās, nedaudz nobīdītās attiecības rada savādu citādības, gribētas nepareizības, tomēr bezgalīga jutīguma apslēptās rezerves. It kā tu atrastos citā laika un telpas zonā, kur viss ir kaut kāds savādāks, it kā pazīstams, bet tomēr izmainīts. Telpa saplacināta, bet laiks neierobežots. Izstāde „Mierinājums" bija kā noslēgums gandrīz desmit gadus ilgušam pasteļtoņu un maiguma periodam, kas neuzbāzīgi, tomēr regulāri atgādināja par īpatnēja, atšķirīga talanta eksistenci izstādēs „Rozes gars" (1997), „Jūra, jūra"(1998), „Lielas un mazas gleznas I, un II" (1999, 2000), „Post Factum" (2002), „Pateicības diena" un „Zīmētāja kontrakts" (2003) un visbeidzot „Mierinājums"(2005).
Māksliniece ievērojusi, ka cilvēka domu un darbu ceļš var būt ļoti relatīvs. Atliek tikai kaut ko nosaukt vārdā, izteikt apgalvojuma formā vai izdarīt, tā drīz jau dzīvē notiek pretējais. Varbūt tā ir iekšēja vajadzība neļaut kādam atradumam kļūt par rutīnu, par vienīgo īstenību, tāpēc nākošais solis tiek sperts it kā pretēji. Pēc gleznieciska maiguma perioda nāk jauns pretēji kodēts gleznu kopums, ko viņa nosauc par "Asumu". Pretēji iznācis arī tas, ka būdama laba zīmētāja un vēl deviņdesmito gadu vidū strādājusi pie figurālām kompozīcijām, pēdējos desmit gadus Tatjana Krivenkova ir pievērsusies abstrakcijai. Taču gleznotājai šai jautājumā atkal ir „otrādāks" viedoklis: „Es neesmu abstrakcioniste, es esmu reāliste, viss, ko es gleznoju ir pilnīgi reāls."
Ņemot vērā, ka gleznu cikliem un izstādēm ir konkrēti nosaukumi, un gleznoti pēdējos gados tiek dimanti, zvaigznes, melnie caurumi, sniegavīri, ziemeļblāzma, stikla kalns, tad nekādas abstrakcijas tur nav. Formāli to iespējams saukt par abstrakto mākslu. Tatjanas Krivenkovas mākslas sakaru ar abstraktās mākslas klasiku, idejām, kas gaisā virmoja, jau simts gadus atpakaļ iespējams apcerēt pat ļoti pamatoti. Abstraktās mākslas garīgie centieni nav izsīkuši visa gadsimta garumā. Sākot ar 20.gadsimta padsmitajiem gadiem abstrakcionisma dzimšanas radošā vitalitāte pieteica radikāli jaunu lapaspusi kopš renesanses esošajā stājmākslas attīstībā. Agrāk reālistiskajās formās ietverto sakrālo, garīgo vēstijumu, 20. gs. sākuma mākslinieki sāka paust abstraktā veidā. V.Kandinskis 1910. gadā izdeva grāmatu „Par garīgumu mākslā un jo īpaši glezniecībā", kur apcerēja krāsu nozīmi, piedēvēdams tām bezgalības, gaismas, tīrības un citas nozīmes. Šī vajadzība mākslai (gleznai kā priekšmetam) piedēvēt īpašības, kādas tai nevar piemist, padara abstrakcionismu par fundamentāli reliģiozu mākslu, jo vajag ticību, lai noticētu, ka, teiksim, melnam plankumam piemīt melnā cauruma īpašības.
Tatjanas Krivenkovas jaunākos darbus gribas saistīt gan ar itāļu futūrismu, gan ar Krievijas avangarda kustības vadītāja Mihaila Larionova pasludināto rejonismu[2] (krieviski - лучизм). Rejonisti konstruēja savas gleznas ar krāsas un gaismas staru palīdzību. M.Larionovs izvēlējās tīras pamatkrāsas - sarkano, zilo, dzelteno un gleznoja gaismas atspīdumus uz priekšmetiem, vai arī staru kūļus gaisā. Līdzīgas problēmas aizrauj arī Tatjanu Krivenkovu. Viņa glezno krāsu, kas radusies no gaismas. Šajā postmaiguma periodā, tiek izmantotas un pretstatītas pamatkrāsas. Liekas, ka gleznās it kā stikla gabaliņi ar prizmas efekta palīdzību ģenerē krāsu starus. Taču stikliņiem ir arī bijuši pavisam cēli radinieki - dimanti - meiteņu labākie draugi, kā māksliniece saka. Gleznotāja nekoķetē, bet gan ar zinātnisku vērību cenšas uzgleznot dimanta sarežģīto formu, kura kristālisko režģi veido oglekļa atomi, kas piešķir tam izcilas gaismas laušanas īpašības. Nekas nevar pārspēt šīs struktūras gaismas laušanas koeficientu. Transformētā gaisma rada krāsu. Centieni to attēlot nevar mēroties spēkiem ar tām ģeoloģiskajām struktūrām, kurās notiek dimantu ģenēze. Tieši šīs mums neaizsniedzamās dzīles vilktin pievelk. Jāatzīst, ka zinātne un tehnoloģijas 20., 21. gadsimtā iet mākslai pa priekšu, māksla tām var tikai sekot. Jau gadsimtu atpakaļ futūristi[3] jūsmoja par jaunā laikmeta ātrumu, ko ienesa modernās mašīnas - vilcieni, automobiļi, kara tehnika un šo kustību rādīja savos darbos. Šodien mākslinieki kosmoloģijas, gēnu inženierijas, medicīnas, zemes dzīļu izpētes un citus zinātnes atklājumus arī integrē savos darbos. Bieži tas rodas intuitīvi - garīgu, iracionālu impulsu rezultātā.
Pēdējo divu gadu periodu, kas līdz šim parādījies izstādēs „Esības vieglums"(2006), „Zvaigznes" (2008) un tagad izstādē „Asums"(2008), pretstatā iepriekšējam, kas bija apcerīgi filozofisks un sievišķīgs, iezīmē daudz lielāka noteiktība. Nosacīti dēvējamais „maigums" tonāli izpaudās maigu pustoņu neierastās attiecībās, tīši un jutīgi par toņa desmitdaļu noregulētās it kā nepareizi, tomēr joprojām nekļūdamas griezīgas. Agrāk vairāk bija nepateiktā, grūti formulējamā, ar sajūtām uztveramā. Un te, pēkšņi, kā maiguma noliegums (ko gan ar to lai iesāk?) māksliniece ar sev netipiski agresīvu žestu uzšķērž audeklu. Lučio Fontanas spaciālisma (Spazialismo)[4] garā, gleznā „Saplēstā glāze". Darbā ienāk reāla kustība ar pārsteidzoši ekspresīvu temperamentu. Liekas, ka iestājusies cita atbildības pakāpe, māksliniece savos darbos filozofisko tagad sāk savienot ar aktuālo.
Centieni uzgleznot nebeidzamu telpu, kurai nav nekāda sakara ar gleznas plakano virsmu, tomēr ir kas vairāk kā toņi un formas kādiem dekoratīviem mērķiem. Mākslinieces pienesums intelektuālo varbūtību paušanā papildina mūsu kopējo garīgo lauku. Tatjana Krivenkova patiesībā ir pasaules uzbūves pētniece. To, gan dažādi pārnesot nozīmes, varētu teikt par jebkuru mākslinieku. Tomēr T.Krivenkovas intereses objekts ir tieši pasaules struktūra - tepat mums līdzās, vai neaizsniedzami tālu.
„Es vēlējos uzgleznot tā, lai nejūt matēriju, lai nejustu arī pašu gleznu, lai būtu logs, ilūzija."
Elita Ansone, 2008.
[1] Stīvens Hokings (1942) Lukas profesors matemātikā Kembridžas universitātē, viens no izcilākajiem fiziķiem un mūsdienu domātājiem kopš A.Einšteina
[2] Mihails Larionovs (1881-1964) Maskavā ap 1909. gadu aizsāk vienu no pirmajām abstraktām mākslas izpausmēm - rejonismu. Pēc Tērnera darbu iepazīšanas 1906. gadā sāk interesēties par gaismas problēmām glezniecībā. 1913.g. Larionovs publicē Rejonisma manifestu.
[3] Futūristu glezniecības tehniskais manifests, 1910. gadā to publicēja Umberto Bočoni, Džakomo Balla, Luidži Russolo, Džīno Severīni.
[4] Spazialismo - 1946.gadā Lučio Fontanas nodibināta avangarda kustība, kas centās gleznā ienest reālu telpas dimensiju.