Publikācijas
Sagaidīt savu atbildes reakciju.
Saruna ar gleznotāju Vinetu Kaulaču
Ilze Auzāne / 24.11.2020/KD
Foto: Kristaps Kalns
Galerijā Māksla XO līdz 31. decembrim ir skatāma gleznotājas Vinetas Kaulačas personālizstāde Uzgaidāmā telpa, kurā ir eksponēti viņas jaunākie darbi un kura atspoguļo jaunās laika un telpas attiecības un stāvokļus. "Tā retinātā laika sajūta, ko piedzīvojām pavasarī, ir izmainījusi arī telpiskās attiecības. Tukšas pilsētas, ielas, stacijas, lidostas, muzeji, teātri vairs nav kādas apzināti virzītas iztēles rezultāts, bet gan jaunā realitāte," savas personālizstādes pieteikumā norāda māksliniece, kuru aicinājām uz sarunu.
Vai jūs varētu pastāstīt par savas personālizstādes Uzgaidāmā telpa rašanās impulsiem?
Gatavojoties izstādei, tēmas uzstādījums vairākkārt mainījās, jo šis gads ir nācis ar pieredzi, ko mēs iepriekš nevarējām paredzēt un kas ļoti ietekmē visus radošos procesus. Man vienmēr ir bijis svarīgi savos darbos iekļaut kaut ko no esošā brīža – kaut ko, ko nebūtu iespējams radīt citā laikā, vietā vai apstākļos, taču šoreiz es iespējami ilgi centos izvairīties no Covid-19 pandēmijas izraisītās situācijas ietveršanas savās gleznās tādā tiešā veidā. Šī izvairīšanās taktika droši vien bija saistīta ar vēlmi sevi psiholoģiski pasargāt no tām emocijām, ko izraisa pastāvīgā spriedze, taču vienā mirklī es atskārtu, ka vizuālā informācijas plūsma ar tukšajām telpām, ar ko mēs saskārāmies gan savā ikdienā, gan arī sociālajos tīklos publicētajās fotogrāfijās no visas pasaules, ir šī laika zīme, ar ko es vēlos strādāt.
Tie bija sirreāli skati.
Tas bija neticami satriecošs un reizē arī fascinējošs pārdzīvojums, kas notur skatienu pie ekrāna un liek ar aizturētu elpu skatīties vēl un vēl. Tie bija patiešām spilgti iespaidi, kurus nav iespējams ieplānot vai režisēt, bet, kā jau teicu iepriekš, pagāja pietiekami ilgs laiks, līdz tiem pievērsties, jo pirmā reakcija bija izvairīties no šīs konfrontācijas ar esošās situācijas radīto informācijas plūsmu.
Jūsu kolēģe gleznotāja Sigita Daugule atzina, ka viņa vispār nav spējusi pastrādāt pirmajā brīdī.
Man bija identiski, jo pirmo mēnesi es nespēju sakopot savas domas un atrast garīgu līdzsvaru, lai varētu turpināt strādāt. Manuprāt, visa šī situācija ir rosinājusi mums vingrināties pieņemt to, ko sākotnēji, šķiet, nav iespējams pieņemt. Katram cilvēkam vispār ir svarīgi nodalīt to lauku, ko mēs nevaram ietekmēt, no tā, ko mēs varam ietekmēt, un kaut kādā ziņā darbs pie šīs izstādes man palīdzēja to izdarīt konkrētajā situācijā. Šajā laikā es sazinājos ar saviem kolēģiem dažādās pasaules valstīs, pret kuriem šis laiks bija vēl nesaudzīgāks nekā pret mums Latvijā, un viņi teica, ka faktiski vienīgā iespēja, kā saglabāt veselo saprātu, ir izdevība šos iespaidus radoši pārstrādāt savos darbos.
Jā, citur bija vēl dramatiskāka situācija.
Šī situācija vēlreiz atgādināja par konteksta nozīmi darbu uztverē. Atgriežoties no vairāku nedēļu prombūtnes savā darbnīcā un ieraugot iepriekš tapušās gleznas, es sapratu, ka es pati tās nolasu pilnīgi citādāk nekā pirms tam un to vēstījums uztverams ar pilnīgi citu informācijas uzslāņojumu.
Ko jaunu jūs nolasījāt?
Mani samulsināja, ka tēmu loks, kas ir saistīts ar telpām un telpām, kas ir attīrītas no visa liekā, mani ir interesējis jau pirms šīs Covid-19 pandēmijas sākšanās, un ka tas, kas iepriekš ir bijis tikai kā iztēles rezultāts, pavasarī kļuva par realitāti.
Mākslinieki sajūt kaut ko, pirms tas vispār ir noticis? Vai arī jūs tā nedomājat?
Glezna topot nes līdzi informāciju, kas rodas līdz ar tās radīšanu. Pat ja sākotnējais impulss nāk no ārējās telpas, tad radošais process iekļauj tajā pilnīgu citu vēstījumu, kurš ir saistīts ar glezniecību kā mediju, kas ir laikā izvērsts process, – katra glezna top ar savu ātrumu un savu iekšējo lādiņu, kas bieži vien neatklājas uzreiz...
...pat pašam radītājam?
Jā, tam ir vajadzīgs laiks, lai varētu to ieraudzīt. Tā vispār ir ļoti interesanta saspēle starp ieceri un pašu gleznas radīšanu, jo bieži vien šajā procesā daudz kas mainās, un tad ir jautājums, cik lielā mērā tu kā mākslinieks pastāvi uz savu sākotnējo koncepciju.
Audekls kā cīņas lauks?
Reizēm tie mirkļi ir diezgan nepanesami, jo tas ir process, kas ir saistīts ar visu vai neko, jo šis baltais audekls ir kā pasaule, kurā kaut kas notiek un kurā ir gan zaudējuma, gan arī ieguvuma sajūta, kas nemitīgi svārstās te uz vienu, te uz otru pusi.
Vai ir kāda formula, cik tālu pieturēties pie sākotnējās ieceres vai cik tālu paļauties procesam?
Manuprāt, ir svarīgi saglabāt abus līmeņus – gan konceptuāli virzīt savu domu, gan arī iedot telpu nejaušībai, spēlei, tam, uz kurieni tevi var aizvest pats process, jo glezniecība ir procesuāla mākslā, kurā nevajag savu ieceri izpildīt pilnībā. Es piešķiru tam diezgan lielu nozīmi, bet ne vienmēr šie abi līmeņi (konceptuālais un emocionālais) ir savstarpēji atbalstoši.
Dažreiz nejaušība var aizvest negaidītā virzienā.
Jā, tās ir durvis uz jaunu telpu, jo mēs varam atklāt kaut ko nebijušu tikai pa ceļu, pa kuru mēs iepriekš nekad neesam gājuši un kas ir mazāk komfortabls, jo ērtākas ir tās izvēles, kurās mēs esam trenēti, kur mums ir pieredze, bet radošajā procesā un arī pašā dzīvē ir svarīgi doties iekšā sev nezināmajā.
Vai, radot šos darbus, jūs domājāt par pandēmiju kā tādu, par tās sekām?
Tajā mirklī, kad es pārkāpu šo robežu starp atrašanos reālajā pasaulē ar tās problēmām un ieiešanu radošajā darbā, sāka darboties pilnīgi citi jautājumi, kas bija jārisina un kas nebija saistīti ar esošo situāciju, bet, protams, ka tās enerģētiski emocionālais fons ir ņēmis dalību manās gleznās, jo no tā nav iespējams pilnībā distancēties.
Jums bija paredzēta izstāde Austrijā kopā ar vēl četrām latviešu māksliniecēm, kas atcēlās.
Man nobruka vairāki projekti. Es ļoti labi atceros 13. martu, kad Latvijā tika izsludināta ārkārtējā situācija, un tieši tajā dienā tika atvērta izstāde Londonā, kurā es piedalījos ar vairākiem saviem darbiem. Pēc divām nedēļām tā tika aizvērta, un atcēlās vēl citi sadarbības projekti, tajā skaitā jūsu pieminētā grupas izstāde Austrijā, kurai mēs gatavojāmies ilgu laika periodu.
Cik saprotu, bija jau nopirktas biļetes uz Austriju.
Jā, šobrīd viss ir neziņā, viss ir atcēlies vai pārcēlies, tālab man šķiet, ka šobrīd mēs dzīvojam tādā uzgaidāmās telpas režīmā.
Kā tas mūs ietekmē?
Es domāju, ka tas mūsos trenē spēju pielāgoties un liek mums vairāk pievērsties iekšējai pasaulei, kaut arī reizēm ir ļoti grūti pārvarēt šo diskomforta sajūtu, kas nāk līdzi ar pieredzi, kurai mēs šobrīd visi ejam cauri bez skaidras vīzijas par to, kāds būs turpinājums, taču dzīves lielie jautājumi nav atcelti, vienīgi ir radītas papildu grūtības, kas traucē atrast līdzsvaru starp sevi un pasauli.
Varbūt pirmspandēmijas laikam raksturīgajā skrējienā būtu aizskrējuši ne uz to pusi?
Savā ziņā glezniecība mums māca attiecības ar lēnumu, jo darbs nevar tapt ātrāk par to, kā tas var tapt, nav iespējams paredzēt konkrētu laika periodu, kurā notiks gleznas radīšanas process. Tu nedrīksti to sasteigt, jo darba tapšanas dinamikas nerespektēšana ved tikai uz neveiksmi. Arī pašas gleznas vērošana ir sava veida nesteidzīguma treniņš, jo tā nevar atklāties uzreiz, vienkārši uzmetot aci. Tai ir jāvelta laiks, jāatgriežas atkārtoti, un tad ir iespējams ieraudzīt kaut ko tādu, kas ir paslīdējis garām, pavirši vērojot pasauli, kā mēs esam sākuši pierast to darīt šajā attēlu plūsmas ģeometriskajā progresijā, kurā vizuālās informācijas maiņai ir pastāvīgi pieaugošs ātrums.
Mēs esam pieradināti pie 140 zīmēm tviterī un minūtes gariem video instagramā.
Jā, it kā visu laiku pietrūkst laika iedziļināties un pietrūkst laika arī sagaidīt savu atbildes reakciju uz informāciju, ko tu saņem un uz kuru tu vairāk nereaģē, bet, patiesību sakot, tas ir pats būtiskākais: saprast, kā tu pats jūties šajā situācijā.
__________________________________________________________________________________________________
Vineta Kaulača. Pārklājumi/Overlays.- Izstādes katalogs (sast. un red. Ilze Žeivate).-
Rīga: Māksla XO galerija, 2018. - 6 lpp.
_____________________________________________________________________________________
ArtMaze Magazine. 2017. Late Summer Issue 4,- 78.-79.lpp.
http://artmazemag.com/issue-4/
ArtMaze Magazine. 2017. Late Summer Issue 4,- 78.-79.lpp.
http://artmazemag.com/issue-4/
______________________________________________________________________________________________________
11° Arte Laguna Prize. - Italy: Arte Laguna, MoCA Modern Contemporary Art, 2017. - 179 lpp.
11° Arte Laguna Prize. - Italy: Arte Laguna, MoCA Modern Contemporary Art, 2017. - 179 lpp.
_________________________________________________________________________________________________________
„Neatliekamību meklējot”
Intervija ar mākslinieci Vinetu Kaulaču
Inga Bunkše. 29/10/2014
http://www.arterritory.com/lv/teksti/intervijas/4136-neatliekamibu_meklejot/
Kas šodien ir neatliekams? Paēst, iztīrīt zobus un nodirnēt darbā, nesaprotot, ko darīt? Vai pajautāt, kāpēc es šodien daru to, ko es daru. Izsisties no mehāniskā rosības ritma (vai gluži otrādi, slinkošanas plūduma) un pajautāt sev – kāpēc? Kāpēc šajā mirklī es esmu te? Kāpēc tieši te eju, sēžu un, vai redzu to, uz ko skatos. Ko es ieraugu? Vai notveru pāreju, kurā gaisma netverami kļūst siltāka vakara saulē; vai skatiens sagūsta līniju debesīs, kas gaistošajam plašumam piešķir aptveramo telpiskumu. Vai apjaušu to momentu – lielumu, kas raksturo kādu kustībā esoša ķermeņa īpašību un tā saistību ar sevi. Un vai saprotu, kā tas maina manu skatīšanās pieredzi? Manu dzīves pieredzi?
Māksliniece Vineta Kaulača atkal un atkal apzināti izvēlas glezniecību (lai gan strādā arī citos medijos), lai nemitīgi sevi urdītu, meklējot jēgu. Mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā, Berlīnes Mākslas universitātē, Valsts Humboldta universitātē, sarīkojusi personālizstādes Romā, Londonā, Parīzē, Losandželosā un citur pasaulē, māksliniece atkal meklē atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem par cilvēka vietu šajā pasaulē, par tā mijiedarbību ar laiku, telpu, attiecībām. Par to, kā mainās uztvere par jēgu, ja par to domā sekundi vai atvēl domas enerģijai vismaz desmit minūtes. Par to, ko nozīmē domāt. Jaunajā izstādē „Skatiena attālums” galerijā „Māksla XO” (30.10.–25.11.2014.) māksliniece strādā ar poētiskās atmiņas tēliem par to, kas saista skatienu un uzpeld sajūtās vēl ilgi pēc tam, kad pats notikums jau ieslīdzis pagājībā, kā arī pēta uztveres maiņu atkarībā no skatu punkta, pieredzes, izpratnes un neskaitāmiem citiem nosacījumiem. Māksliniece savos darbos runā par neatliekamību dzīvot tieši te un tagad un vienlīdz spēcīgi dara to gan saturā, gan formā.
Par ko būs jaunajā izstādē?
Vēl es esmu procesā. Man ir svarīgi ideju novest līdz tai kapacitātei, kādu vēlos sasniegt. Pirms izstādes vēl grūti saprast. Glezniecība jau vispār ir par skatīšanos un, izvēloties šo mediju, es mēģinu skatīšanos integrēt, cik vien iespējams, pat kā pamatelementu. Nevis to, kas ir attēlots, bet attiecības starp redzamo un to, kā mēs ieraugām. Darbu „Pāreja”, kas sastāv no sešiem atsevišķiem darbiem, ir paredzēts izvērst telpā. Tā ir noteikta telpiska situācija, bet mani interesē, kā fiziskā telpa kļūst par imagināro. Tur var ieiet, nevis fiziski, bet gleznošanas process tevi ieved citā telpiskā situācijā.
Ko tu gribētu, lai skatītājs sajūt, skatoties gleznā?
To, ka skatīšanās laiks, ilgums, skatiena atgriešanās pie tā, uz ko tu skaties, veido pavisam citas attiecības. Glāze, uz kuru tu skatījies vienu sekundi vai desmit minūtes, kļūst par citu. Domāt par to, ka ikdienā, kad mēs visi esam spiesti būt vizuālās informācijas plūsmā, ir tik svarīgi tam plūdumam veidot savu topogrāfiju vai savu horeogrāfiju. Tāpēc ikdienišķais, garāmslīdošais objekts, uz ko mēs it kā skatāmies, ienāk gleznās. Tās ir ikdienišķas vietas vai lietas, kurām pašām par sevi nav īpašas nozīmes. Nozīmi piešķir konteksts un attiecības, un tās ir katra paša ziņā un tās ir ļoti būtiskas.
Garāmslīdošā laika moments darbā ir klātesošs tīri fiziskā nozīmē, jo gleznā attēlota stacija.
Tā ir pavisam konkrēta stacija, mana atrašanās tajā vietā ir bijusi pirms daudziem gadiem, bet kaut kas mani ir turējis, es visu laiku šo situāciju atceros, domās atgriežos, un tad es mēģināju ar to strādāt, lai atšķetinātu pati priekš sevis – kāpēc. Tā it kā no fiziskas, vieliskas vietas ir kļuvusi par atmiņu tēlu un caur gleznošanu ieguvusi jaunu fizisku ķermeni, kurā katrs var ieiet ne vairs kā stacijā, bet kā pieredzē, kustībā.
Kustībā tavos darbos vienmēr ir bijusi.
Šoreiz tā ir nevis fiziskā, bet acu kustība, kas veido to, ko mēs redzam. Parasti iedomājas, ka acis ir statiskas, bet viņas skraida kā putni debesīs; skatiens, viņš visu laiku ir dzīvs, kaut ko pievelk, kaut ko atstāj otrā plānā. Gleznojot tu esi ievilkts tik ļoti vienā gleznas līmenī, ka vairs neredzi pārējos, tad tev ir it kā jāatkāpjas, lai atkal to visu savāktu kopā. Man ļoti interesē, kā nefiziskais skatiens kļūst par fizisko ķermeni.
Sešās atsevišķās „Pārejas” gleznās ir attēlota viena stacijas vieta no dažādiem rakursiem, kā arī atsevišķi fragmenti, mirkļi. Vai tu gribēji parādīt, ka skatiens tos fiksējis gandrīz vienlaicīgi?
Gleznu pastāvība ir saistīta ar kopējo pieredzējumu. Daudzo mediju situācijā mani interesē tas, ka glezniecībai ir tik specifiskas attiecības ar laiku – ar lēnumu un ātrumu, un realitātes daudzslāņainību. Katrs darbs jau savā ziņā top abstrakti – ir krāsa, ir laukums, ir līnija, visas tās lietas, bet noteiktā distancē vai noteiktā stāvoklī mēs to varam uzlūkot kā atpazīstamu situāciju. Katru no šiem sešiem darbiem var paņemt laukā, viņiem būtu jāpastāv pašiem, neatkarīgi vienam no otra, tāpat kā mirkļiem.
Tavos darbos gandrīz vienmēr ir elementi, kas norāda uz ritmu, dinamiku. „Pārejā” vēl stacijas klātesamība – uz to skatoties, es, šķiet, ne vien ar dzirdi, bet ar visu ķermeni sajūtu vilciena vai metro dārdoņu. Kā tu sabalansē to, ka darbs, kas tomēr top ilgākā laika posmā, saglabā kustību, vieglumu.
Man tas personīgi ir spēcīgs izaicinājums - ilgstamībā saglabāt spontanitāti, dinamiku, kaut ko, kas ir radies absolūti mirklīgā situācijā. Tur veidojas it kā starptelpa starp spontāno mirkli, kas ir it kā paslīdējis garām, bet liek atskatīties un visu procesu, pieredzi, uzkrātajām atmiņām. Es nekad nestrādāju tieši, neattēloju realitāti viens pret viens, negleznoju dabā, bet gleznošanas procesā ir tāds tīri fiziskais izvērsums – tas man liekas izaicinājums, viens no tiem, ko glezniecība vēl aizvien piedāvā kā tādu aktuālu lietu. Protams, ka attēli šobrīd cirkulē neiedomājamos apjomos, to ir vairāk nekā mēs spējam uzlūkot, un tad acis tajā visā ātrumā pazaudē kontaktu. Gleznošanas procesā, ilgstamībā kontakts ir tik fizisks, ka var dabūt skatienu atpakaļ. Man ir svarīgi just, ka darbs notur skatienu.
Vai ir kādi tehniskie noslēpumi, formālie risinājumi, kā tu gleznā vadi skatienu, kā taisi scenogrāfiju skatītāja skatienam?
Vispirms es laikam sekoju tam, kas ir noķēris mani savā tīklā. Tad es mēģinu rekonstruēt, kas bija tas, kāpēc mans skatiens atgriezās. Būtībā tai situācijai nav citas nozīmes kā tikai mana skatiena noturēšana. Tad es mēģinu caur sevis pašas testēšanu ieraudzīt šos formālos elementus, bet es neveidoju darbus tikai izejot no formālā – ritms, kompozīcija. Man šķiet, ka tur ir jābūt vēl vienai papildus dimensijai. Piemēram, strādājot pie izstādes, manu skatienu noķēra situācija, ka līnija var iedot milzīgu telpas dimensiju. Līdz šim es biju strādājusi ar krāsu kā laukumu, krāsu kā objektu, bet tagad es risinu situāciju, ka darbs, kurš it kā ir bez telpas, mirklī, kad parādās līnija, iegūst gandrīz vai bezgalīgu telpu. Tas ir mans šībrīža sajūtu pieredzējums, ko man gribas vēl līdz izstādei paturpināt.
Telpu var definēt ar ļoti minimāliem paņēmieniem, ar trīs plaknēm, bet šajā darbā ir tikai viena plakne un līnija.
Un līnija notur un veido telpu. Veidojas citādi risinājumi, kā es mēģinu telpu dabūt iekšā divās dimensijās. Visos darbos ir tas, kas ir ap mani, nekur speciāli es neesmu tiekusies, tomēr motīvu izvēlē ir mērķtiecīga virzība.
Vispirms ir ideja un tad motīvu izvēle vai arī otrādi – vispirms ieraugi kaut ko savā apkārtnē un tad saproti, ka tas atbilst kādai idejai.
Es teiktu – gan, gan. Jo ir ideju līmenis, kas visu laiku darbojas, uzsūc visu, ko esmu redzējusi vai izlasījusi, un ģenerē jaunas idejas, un tad ir arī tas fiziskais līmenis. Glezniecībā ir jāvar savu ideju novadīt līdz materialitātei, un tad nereti ideja ir labi tālu aizgājusi, un, lai es to varētu īstenot, ir jāpiedzen arī matērija. Ja kāda tēma mani interesē, tad motīvus skatiens pievelk. Izstāde tādā ziņā ir iespēja ideju novest līdz zināmam formulējumam. Ja sākumā ideja ir aptuvena, tad ar katru darbu tā konkretizējas arvien vairāk un vairāk. Es domāju par to, ka ir iespējas telpu definēt ar dažādiem paņēmieniem un skatienu virzīt citādākā veidā, nekā es to esmu darījusi līdz šim. Sajūtu ziņā es jūtu jaunu telpu, ko esmu sev pavērusi.
Esi palikusi uzticīga savai krāsu gammai?
Tas nav apzināti, acīmredzot, izriet no veida, kā es skatos. Es arī apzināti nekad neesmu domājusi par gaismu, lai gan man šķiet, ka tā man ir diezgan svarīgs elements. Tas nāk caur vēlmi piedzīvot un radīt telpu, jo telpu mēs nevaram nodalīt no gaismas.
Kustība darbos gan ir panākta citiem līdzekļiem?
Es pati vairāk fokusējos uz kustību, kas notiek starp vērotāju un telpu. Nevis uz kustību, kas pati ir telpā, bet uz kustību, kas veidojas ar skatienu, caur skatienu, un kā to ir iespējams transformēt fiziskajā objektā, tas ir gleznā. Agrāk bija periods, kad mani interesēja pašas kustības manifestācija gleznā. Tie bija kustīgi objekti, kas iemūžināti statiskā formā, attēlojot kustību, kas jau ir notikusi, bet es nedomāju par skatīšanās kustību, par attiecībām starp gleznu un to, kā es to uztveru. Tagad varbūt kustība nav tik acīmredzama, bet es gribētu izprovocēt situāciju, lai skatienam ir jākustas, vērojot darbu. Ne vienmēr visu ir iespējams verbāli noformulēt.
Vai tev ir bijusi vēlme radīt kaut ko patiešām provocējošu?
Tīrs provokācijas gājiens, manuprāt, ir noiets etaps, tas ir kā ceļš, kas nekur neved, kā stopkrāns. Mani neinteresē tas, kas ir virzīts uz klaju provokāciju.
Kur šoreiz esi smēlusies idejas?
Mazliet atgriezos pie Rolāna Barta grāmatas Camera lucida, un man tā liekas smalki uzrakstīta par vērotāja attiecībām ar mākslas darbu, viņa gadījumā – ar fotogrāfiju, bet domāju, ka var vilkt paralēles arī ar citiem medijiem. Skatiens abpus vai attiecības caur skatienu, ar skatienu. Pieeja, kā Barts apraksta fotogrāfiju kā skatiena turētāju, un tad šis punctum mirklis, kas vienlaicīgi ir spontāns un vienlaicīgi saistīts ar iekšējo pieredzi, un tam ir tendence izplesties, man tas likās tik spēcīgi. Es domāju, ka glezniecība ir tāda izplešanās, tā ir jauna fiziska telpa. Fotogrāfija ir daudz brīvāka no materialitātes un tāpēc daudz vieglāk tas klikšķis, kas nošķiļas vienā mirklī, nodala dzīvi un nāvi, to, kas bija, un to, kas ir. Glezniecība ir fiziska, telpiska, gleznu es vienmēr esmu uzlūkojusi kā objektu. Tīrs audekls, uzvilkts uz rāmja, tā arī ir jauna telpa. Tam ir liela nozīme, ar kādu formātu es strādāju, atšķiras pat ķermeniskas kustības, mazam audeklam tas, piemēram, ir daudz kontrolētāks process. Man ir jādomā par glezniecības izplešanās spēku un to, kā tā transformē nemateriālas pieredzes. Fotogrāfija savā ziņā ir attīstījusi skatīšanās pieredzi, pilnveidojusi, un šobrīd, digitālajā laikmetā, kad attēli vienkārši gāžas viens otram pāri, arī devalvējusi. Merlo Pontī ir brīnišķīgi aprakstījis šo kustību, kas vienlaicīgi ir gan fiziskajā, gan imaginārajā telpā, un cik lielā mērā glezniecība ar to ir saistīta. Tu veido gleznu, bet glezna veido tevi, pat fiziski ir jākustas, jāatkāpjas, jāveido dialogs. Verbalizēt savu darbību, gleznošanas procesu, ir pietiekoši sarežģīti, jo tas savā ziņā ir iracionāls, jo mēs gribam ieiet gleznas telpā. Ar to es nedomāju gleznas plakni vai konkrētu formātu, tā vienkārši ir cita telpa, ne reāla, ne abstrakta, tā ir vienlaicīgi fiziska un vienlaicīgi iedomāta, un caur gleznošanas procesu ir jāpanāk šo līmeņu saliedēšana. Tas ir iracionāli. Gleznojot bieži vien iznāk attālināties no sākotnējā izejas punktu un atrasties tādā kā tunelī. Cilvēkam, kurš to nav pieredzējis, šķiet dīvaini, ja mēģina to vārdiski aprakstīt. Darba gaitā, kamēr tu glezno, nepārtraukti notiek lēmumu pieņemšana. Visa glezna ir nepārtraukta lēmumu pieņemšana, un lielākā daļa laika paiet skatoties. Kā tas notiek, kā to paskaidrot?
Vai profesionālās iemaņas palīdz vai traucē šo lēmumu pieņemšanā?
Tā ir mana sākuma stacija. Citam vienkārši tā ir pavisam cita, viņš iekāpj bez jebkādas akadēmiskās bagāžas, kura reizēm ir pat ļoti apgrūtinoša. Daudzi mani rietumu kolēģi pēc ļoti ilgu gadu prakses saprot, ka arī gribētu iziet cauri kaut kam tādam, bet viņi jau citādāk uz to skatās. Man nebija citas izvēles, mani tas interesēja un es gāju ceļu, kāds Rīgā bija iespējams, no 11 gadu vecuma Rozentāla mākslas skolā, pēc tam akadēmijā.
Esi uzkrājusi iespaidīgu pieredzi, vispirms mācoties, pēc tam piedaloties rezidencēs un izstādēs daudzviet pasaulē. Kā tev šķiet, kas māksliniekam jāapgūst vispirms – domāšana vai profesionālās iemaņas, kā izmantot vienu vai otru mediju?
Es jau nevaru no savas pieredzes izkāpt un salīdzināt, kāds būtu bijis atšķirīgais variants. Bet es saredzu, ka ļoti daudzas lietas medijs – vienalga vai tas būtu foto, video, tēlniecība, glezniecība vai jebkurš cits – definē pats caur procesu, un svarīgi ir šajā procesā būt apzināti. Nevis domāt tikai par štrihu vai vēl ko, bet atrasties plaknē vai kamerai otrā pusē apzināti, mēģinot saprast arī, ko tas medijs dara. Mākslas darbā doma ir kopā ar objektu, nav tā, ka te ir domāšanas daļa un te – radītais. Tāpēc man liekas, ka mācīšanās procesam ir jānotiek sinhroni. Es esmu piedzīvojusi tās grūtības, ka vispirms ir apgūts amats un tad nu tiec galā pati ar savu domu. Es domāju, ka sinhronitāte būtu labākais. Strādājot pie izstādes, vispirms ir konceptuālais uzstādījums. Pirmkārt ir jāsaprot, kāpēc tu izvēlies tieši audeklu un kāpēc tieši šādu. Ir jābūt domāšanas darbam. Bet, ja tas nav sajūgts ar izpaudumu materiālā, tad tas nav kvalitātē ‘ir’, tas ir kvalitātē ‘nav’, tā ir tikai ideja, kas nenonāk līdz spējai sevi realizēt un atrodas tādā marginālā pozīcijā. Ar to jau, es domāju, katrs cīnās, arī es pati bieži vien domāju, vai man ir izdevies īstenot savu ideju. Bieži vien ir materiāla pretestība iecerei. Varbūt tas tēlniecībā vislabāk izpaužas (smejas), bet jebkurā medijā ir materiāla pretestība un pat, ja tu perfekti pārzini konceptuālo bāzi, kontekstu, tas nenodrošina to, ka tev būs vieglāka materiāla pretestība, ja tev tajā nav pieredzes.
Kādā senākā intervijā reiz teici, ka tevi pārsteidza kolēģi Humbolta universitātē, Amerikā, kuru diskusijas par mākslas darbu reizēm atgādinājušas farsu, aizklīstot bezjēdzīgās tēmās, uz kurām konkrētais darbs nemaz neuzvedina. Vai topošajiem māksliniekiem, neapgūstot profesionālās iemaņas, it kā formālās lietas, nedraud aizklīšana tukšās runās?
Grūti pateikt. Ir mākslas darbi, kuros iekļauta disonanse starp tekstuālo un vizuālo daļu, tieši tajā ir tā imaginārā telpa, kas paveras nobīdes sadalījumā. Es gribētu iztēloties, ka tas ir tā. Bet es saprotu, ko tu gribi jautāt. Ceļi ir ļoti dažādi. Varbūt, ka ir jāiziet arī tāds – katram savs ceļš. Ir jābūt vilkmei un, ja vilkme ir, tad tas ceļš ir jāiet, kaut kas tur būs galā. Es nedomāju, ka vajag salikt ceļazīmes – tas nav laikmetīgi, bet tas tur, lūk, ir lielceļš uz laikmetīgumu. Patiesībā tas varbūt vedīs pretējā virzienā. Laikmetīgajā mākslā, īpaši, pabraukājot pa mesēm, var skaidri redzēt – līdz ko kaut kas nonāk laikmetīgo starmešu krustpunktā un pēkšņi parādās ar tādu bezgalīgu atkārtojumu, tā faktiski tas jau ir norietējis. Jāmeklē tur, kur vēl ved šaura, neiestaigāta taciņa.
Laikmetīgā māksla un tirgus. Kādas ir mākslinieka attiecības ar tirgu?
Šobrīd mums acīmredzamais piemērs ir rietumu pasaules izpratne. To mēs uzlūkojam un arī saucam par mākslas tirgu. Piemēram, Amerikā muzejus veido kolekcionāru kolekcijas, un nošķīrums starp tirgu un kaut ko, kas būtu tikai institucionāls, faktiski nepastāv. Eiropā ir cita tradīcija, bet jebkurā gadījumā mākslas aktivitātes, arī galerijas tiek vai nu dotētas no institūciju vai kolekcionāru puses. Tātad jautājums ir par finansējuma avotu. Un es nezinu, vai varētu teikt, kā būt dotētam ir cēlāk – no institūcijas vai no kolekcionāra. Manuprāt, māksliniekam būtiskāk ir varēt strādāt tālāk un spēt izbrīvēt laiku un līdzekļus tā, lai ieceres neciestu no laika, naudas un tamlīdzīgiem trūkumiem. Ja to izdodas nodrošināt, tas ir pietiekoši daudz, un es nedomāju, ka nošķīrums ir tik liels. Ja mākslas darbi tiek radīti kā preces ar galveno un vienīgo mērķi tos pārdot un ja mēs lūkojamies uz tirgu šādi, tad mākslas vārdu vajadzētu atbrīvot no šīs situācijas. Tad tas ir tirgus un prece, tāpat kā desas, sviests, siermaizes, ar mērķi ātrāk un vairumā pārdot. Bet, ja mēs iesaistām vārdu ‘māksla’, un katram, protams, ir mazliet sava izpratne par to, tad no mana skatu punkta tas ietver citu uzstādījumu. Bet, ja mākslas darbs nonāk situācijā, kurā tam tiek piešķirta vērtība, te es neredzu pretrunu.
Kādu nozīmi tu piešķir vārdiem ‘laikmetīgā māksla’?
Es domāju, ka katrs mākslinieks izvēlas risināt šo jautājumu savā medijā un mēģināt virzīties atbilžu virzienā. Tas ir saistīts ar mākslinieka stratēģijām, mana izpratne ir saistīta ar to, ko es izvēlos, bet es lūkojos daudz plašāk, es redzu māksliniekus, kuri mani fascinē, bet es zinu, ka es nekad šādu izvēli neizdarītu.
Nosauc kādu piemēru?
Konkrētu piemēru negribētu nosaukt. Principā laikmetīgo mākslu uzlūkoju kā domu gājienus, kuros es neredzu savu atspulgu. Vienmēr ir interesanti skatīties uz darbiem, kuri tevi provocē, un tu nespēj nekā savākt tos savā vērtību hierarhijā, tie izaicina, tajos it kā nekā nav, bet tomēr. Diezgan bieži es redzu šādus darbus, kaut vai tajā pašā Frīzē (Frieze London).
Kā tu formulētu, kas ir laikmetīgs?
Laikmetīgs ir tas, kas ir nozīmīgs tieši šajā mirklī, kas atspoguļo idejas, kuras var pastāvēt ārpus šī mirkļa, kas ir paliekošas un vienlaicīgi savienotas ar to, kas ir īslaicīgs, pārejošs. Laikmetīgs ir tas, kas ir atšķirīgs, un vienlaicīgi tur ir komponente, kas spēj savienot mainīgo un nemainīgo. Un tas tiek izdarīts veidā, kāds iespējams tieši šodien, šajā brīdī sasaistīt kopā tās vērtības. Šī brīža kapacitāti integrēt tajā plašajā, lielajā audumā, kas jau gadu simtos ir austs. Un tas, kas ir bijis pirms desmit vai piecdesmit gadiem laikmetīgs, nezaudē savu vērtību tāpēc, ka šodienas laikmetīgais nāk klāt.
Tomēr noteikti ir kādi mākslinieki, kuru darbi Tevi pēdēja laikā uzrunājuši?
Jā, ir, bet man vienmēr ir bažas, ka es nosaucu vienu, bet nez kāpēc nenosaucu otru. Mani fascinē video mākslinieks Bils Viola, kā viņš izmanto šī medija kapacitāti. Romā es redzēju Gregorija Krūdsona izstādi (Gregory Crewdson), tas bija mans atklājums. Viņa inscenētā fotogrāfija un veids, kā viņš notur skatienu, mani absolūti fascinē. Lielizmēra fotogrāfiju uzvedumam notiek milzīgs sagatavošanas darbs – kā filmu studijā.
Viņa darbos taču ir provokācijas klātbūtne?
Es varbūt pārāk tieši uztvēru jautājumu par provokāciju. Intelektuāla provokācija mani saista. Viņš tik veiksmīgi izmanto fotogrāfiju kā mediju, kompresē vienā mirklī to milzīgo laiku, kas ir ieguldīts inscenējumā. Viņa radītā telpa ir vizuāli ārkārtīgi iespaidīga. Pirms kādu laika es redzēju Mammas Andersones (Mamma Andersson) izstādi. Viņa savulaik pārstāvēja Zviedriju Venēcijas biennālē [2003. gadā – I.B.]. Pirmo reizi viņas darbus ieraugot, man radās jautājumi, bet gribējās redzēt vēl un vēl. Tad viņai bija liela personālizstāde Londonā, kuru es novērtēju. Iztēles klātbūtne, vielisks glezniecības valodas lietojums ir tas, kas mani piesaista.
Alekss Kacs (Alex Katz) arī ir viens no tiem māksliniekiem, kas man uzreiz nemaz neiepatikās, bet pamazām ievilka. Viņš glezno ar tādu it kā slapju krāsu, tā vieliski. Viņa darbi ir milzīgi. Pītera Doiga (Peter Doig) agrīnie darbi man patīk, saista viņa krāsas materialitāte. Elizabetē Magilā (Elizabeth Magill) man iepatikās tas, cik veiksmīgi viņa panāk noskaņas ar krāsu. Motīvi paši par sevi nekas nav, bet tik daudz var pateikt ar šo ikdienišķo. Faktiski, visa dzīve jau sastāv no ikdienišķām lietām.
Kur tu meklē informāciju par mākslas dzīvi pasaulē?
Es izmantoju interneta priekšrocības, labprāt paklejoju pa muzejiem. Mēdzu arī izrakstīt grāmatiņas, man tās atsūta pa pastu. Jaunākais, ko lasīju, ir intervijas ar dažādiem gleznotājiem grāmatā About Painting. Tu tā strādā, strādā darbnīcā, un tad, ārā neizejot, uzzini, ko citi domā. Protams, ka es lasu arī mūsu Arterritory, tā ir pirmā vieta, kur es uzzinu to, kas notiek.
Gatavojoties darbiem, meklējot motīvus, tu daudz fotografē. Kāpēc gan nepalikt pie fotogrāfijas?
Es tiešām ļoti daudz fotografēju, bet tad galvā tā sajūta, ka jāglezno, kļūst neatliekama. Ir jābūt tādai kā neatliekamībai, tad darbs veidojas labāk. Neatliekamību es panāku dažādi – domājot, skatoties, fotografējot, skicējot. Mēģinot arī atkāpties. Ja man izdodas pašai sevi pārliecināt, tad process ievelk tevi tādā kā telpā. Esmu piedzīvojusi arī vilšanos, kad doma ir bijusi skaidra, labi ievirzījusies, bet darbs neaiziet tur, kur es biju domājusi, pēkšņi tevi ieved kādā blakus telpā, nevis tajā, kur tu gribēji nokļūt. Tad ir jātiek galā pašam ar sevi, bet savā ziņā tas arī ir ceļš. Ja es gleznoju rutīnas pēc, man darbi nenotur skatienu. Nedomāju, ka vajag negleznot, gaidīt, lai ‘uzkrājas’, bet kapacitātei tomēr ir nozīme. Ja tā pa bišķim notērē, notērē, tad iztērējas. Protams, jau skolas laikā bija skaidrs, ka skicē tu ieliec visu to labāko un darbam nepaliek, tāpēc skicēs es cenšos būt ļoti skopa. Man reizēm patīk, ja vispār nav skices, bet ir spriedze, ir lielais formāts, tu pilnīgi nezini, kas būs, un meties tajā iekšā, un reizēm pat labāk sanāk.
Kāds ir emocionālais vēstījums, ko tu ar saviem darbiem gribētu nodot skatītājam?
Man šķiet, ka šoreiz emocionālā uzslāņojuma varbūt pat ir vairāk, kā bijis citās izstādes. Ja es tagad teiktu vārdos, ka es vēlētos dot emocijas, tas būtu tāpat, kā pateikt neko. Tas ir Apliecinājums, es mērķtiecīgi virzu savu darbību Apliecinājuma, nevis Nolieguma virzienā.
________________________________________________________________________________________
Foto: Publicitātes attēls
Vineta Kalauča par personālizstādi "Vingrinājums mnemonikā" galerijā "Māksla XO" (2011. gada 13. janvāris - 8. februāris) izvirzīta prestižajai "Purvīša balvai", ko pasniegs 2013. gadā
"Vineta Kaulača izmanto klasisko glezniecības tehniku, bet runā jaunā valodā, balstoties tieši uz 21. gadsimta cilvēka vizuālo pieredzi, kas savās uztveres formās ir daudz komplicētāka un intensīvāka gan reālajā dzīvē, gan mākslā - fotogrāfija, kustīgais kino attēls, video, fragmentētā interneta vide utt. Laika relativitātes jēdziens, mainīgais un nemainīgais, kustības pagātnes un tagadnes momenti, distancēti objektīvais pasaules redzējums, kas tomēr balstās subjektīvi pārdzīvotā pasaules vērojumā, - tas viss spilgti un savdabīgi izpaužas viņas mnemonikas vingrinājumos. Izstāde pārsteidz ar vienotību un harmonisku monumentalitāti: galerijas telpas iegūst citas dimensijas un pārtop par bezgalīgu ceļojumu pilsētu arhitektoniskajos plašumos, kur nav ne sākuma, ne beigu un katru reizi ir cits skatu punkts," izstādi vērtējot, stāsta Inese Baranovska.
____________________________________________________________________________________________________
Latvijas Architektūra, 2006 Vinetas Kaulačas gleznotais Skatiena ātrums :Ilze Žeivate
Kaut arī V.Kaulača vairākus gadus ir pavadījusi studijās ārpus Latvijas - Amerikā, Vācijā, Anglijā, tomēr viņas glezniecība latviešu mūsdienu mākslā ir jau izkristalizējusies kā ekvivalents labai un dziļi pārdomātai glezniecībai. , kā sava laika īstenības apjēgums. Tās pamatā nav tikai mākslinieka talants, krāsu sajūta vai milzīgās darba spējas. Tās pamatu veido gleznotājas erudītā personība, viņas iedziļināšanās šodienas mākslas procesu pamatos un to izzināšana.
Kā uzgleznot redzētā mirkļa vai sekundes atmiņu laika plūdumā? Kā uzgleznot kustību un attiecības starp ātrumu un lēnumu? Tie ir jautājumi, kurus māksliniece sev uzdod un mēģina to atrisināt uz audekla ar krāsu un fotogrāfijas palīdzību. Gadu atpakaļ LMS galerijā varēja skatīt V.Kaulačas personālizstādi "Attālums" , kur gleznotājas mērķis bija ilustrēt cilvēka optiskās un emocionālās uztveršanas procesa relativitāti, kā mēs skatāmies uz pasauli un kā no fragmentiem veidojam priekšstatu par veselo. Nopietna izstādes koncepcija un vērienīgs glezniecības darbs. Skaidrs izkārtojums telpā, un ne mazākās liekvārdības vai aizķeršanās. Man patika un pārliecināja (atļaušos tā izteikties), tikai pārāk tas viss bija analītisks, it kā pašas gleznotājas klātbūtnes tur nebūtu. Glezniecība tās pamatos tomēr ir emocionāls process.
Šoruden izstāde "Māksla XO" galerijā atklāja vēl neiepazītu V.Kaulaču. Prāta pētījumu par skatiena ātrumu un pierādījumu, kas izvērsts uz audekla, šoreiz māksliniece nekautrējās apvienot ar savu subjektīvo pieredzi un, galvenais, pārdzīvojumu, emocionālo slodzi, kas gan dažos vērotājos izraisīja neizpratni. Ar savu attieksmi pret bijušo, esošo un nākamo viņa bija visur - gan attieksmē pret gleznotajiem priekšmetiem - lampu, spoguli, krēslu, gan situācijās, gan uzgleznotajā telpā. Arī izstādes iekārtojumā bija kalpojuši citi principi - vairāk paļāvīgāki, un vēl tik dažādie pēc sava rakstura darbi - mašīnu spoguļi un garām "skrejoši" uguņi, debesskrāpji un mākoņi, Venēcijas ūdeņi u.c. Tā bija it kā tā pati Kaulača un tomēr cita - mainīgā, daudz atraisītāka savā glezniecībā un daudz pārliecinātāka par to, ko dara.
____________________________________________________________________________________________________
a-n Magazine, February 2005 TIME TO TRAVEL Artist's story: Vineta Kaulaca
Vineta Kaulaca is an artist based in Riga, Latvia. She has recently shown Painting Installation at Access Aspex Gallery, Portsmouth as a result of a residency hosted by ARC an Art Space Portsmouth organised in association with Braziers International Artists Workshop. She has taken part in Braziers International Artists Workshop, Triangle Artists Workshop New York and completed a residency at the Irish Museum of Modern Art in Dublin. Her work will be showing in Raid projects, Los Angeles in March 2005.
My work is mostly about perception: the way we look at the world building up an image of the whole from different fragments. Fragments based on our emotional relationships to, and intellectual experiences of, an image. We rely, unawares, on the role of time and distance in this process of seeing. I am particularly interested in applying, to other media, my findings as a painter; I am interested in the synergy between drawing, photography, cinematography, installation.
Taking photos is a way of taking notes, it marks a point of reference for further exploration by other means. I use photos - capturing the elusiveness of a look and indicating pauses - to document the trajectory of the observing eye, cast around, meeting the world. My work aims to illustrate the ambiguity and relativity of perception.
One of the most important areas for me in painting - a very time-consuming process in itself - is the simultaneous presence of reality and imagination, which allows the painting to be viewed as record or repository of time. Painting examines an ordinary act of looking, extended through close scrutiny and yielding a process somewhere between aligning memory and evoking presence. Time acts differently in photography, every photograph contains information of ‘that-which-has-been'.
A new constituent of my work is travel. Looking, as the first step of communication, helps to define one's location. I view travel as an experience of seeing and expanding knowledge, dependent on individual viewpoint and cultural context. The distance and the time offered by the residencies and workshops that I have been recently involved in are preconditions as well as key turning points in my practice. Leaving home, one sets a distance from the past, which later contributes to lessons about gaining freedom, discovering one's identity and playing with it in a new context. Travel has also forged a new perspective on my experiences and helped to evaluate the knowledge I"ve gained, contributing to my growth as a person.
My personal artistic background has been shaped by the travel of my country through major historical stages. My experience has been richly fermented through studies in the USA and Germany. It has helped me to put a perspective on art processes at home. Being involved in art projects and forums in UK has laid new foundation for communicating with the art in its greatest diversity.