VINETA KAULAČA

PĀRKLĀJUMI

„Mēs redzam ar atmiņu. Līdz ar to, ja kādu labi pazīstu, es viņu redzu citādi nekā tad, ja būtu tikko saticis,” Deivids Hoknijs. 

Jaunākajos darbos glezniecības valodā risinātas attiecības starp mainīgo un pastāvīgo, izvēloties situācijas, kas apstādina tiešā vai pārnestā nozīmē. Apstāšanās un kustības pārrāvums ir ekspozīcijas motīvs un reizē saturiska nepieciešamība, lai pieskartos tai vēsturiskās atmiņas daļai, kas atmiņas DNS līmenī pārnes informāciju no paaudzes paaudzē.  
Atmiņa veido telpu. Ar atmiņas palīdzību nupat ieraudzītais pārklājas ar pirms mirkļa ieraudzīto, dodot dziļumu redzamajam. Nepieciešamība redzēt un ieraudzīt ir saistīta ar sajūtu pieredzēšanu un pieredzes apzināšanu. Tā veido attiecības ar laika plūsmu, domas telpu starp topošo un pagājušo un personisko laika izjūtu. Atmiņa veido pārklājumus pieredzē starp to, kas paiet, un to, kas paliek. Pārklājuma robežas saplūšana starp iluzoro realitāti un ilūzijas realitāti.
Atspulgs kā pasauli uztveroša acs – redzējuma projekcija un atmiņa vienlaicīgi. Gan personiskās, gan vēsturiskās atmiņas nemitīga izplešanās arvien samazina iespēju pieredzēt pirmo reizi. „Mēs dzīvojam laikmetā, kurā, visticamāk, esam liecinieki lietu pieredzēšanai pēdējo, ne pirmo reizi: drīzāk izzušanai no redzamās pasaules nekā atklāšanai,” pauž mākslas teorētiķis un kurators Lars Bengs Larsens.
Redzamajā notvertais skatiens kļūst par zināmu atskaites punktu tālākam gleznošanas procesam, kas savā laikietilpībā kondensē spiedzi starp ātro un lēno, fiksēto un pārdzīvoto. Tas ir kā izejas punkts tālākam ceļojumam gleznas tapšanā, kurā atmiņa vienlaicīgi tiek konfrontēta ar darba procesu un vieliskumu. Ar atmiņas palīdzību reproducētais notikums ir radījis pavisam jaunu vietu, līdz šim apziņā neeksistējušu telpu, lai arī sākotnējās koordinātes ir atrodamas telpas un laika kartē.
Laiks vai laikietilpība ir tie lielumi, kādēļ glezniecības procesam par zināmu atskaites punktu saredzu nepieciešamību izvēlēties atsauci fotogrāfiski reģistrētā skatienā, kas nes sevī informāciju par laika pagātnes formu. Ir būtiski sasniegt gleznas attīstības dinamiku un caur šo procesu atklāt jaunu attēla struktūru un nozīmi. Laikā izvērstais gleznošanas process skatītājam atklājas vienlaicīgi un tas sevī ietver informāciju, kas top līdz ar gleznu un iepriekš nav paredzams. Glezniecība vienmēr ietver informāciju ilgstošās tagadnes laika formā.

Kustība un attiecības starp ātrumu un lēnumu ir motīvs un saturiska nepieciešamība reizē, apzinot glezniecības un fotogrāfijas ontoloģiskās atšķirības. Man ir būtiski uztveres jautājumi, glezniecības kā medija vieta un iespēja šajā ģeometriskajā progresijā pieaugošā attēla producēšanas laikā. Šo attiecību apzināšanai izmantoju personisko vizuālās valodas pieredzi glezniecībā un fotogrāfijā. Glezniecība ir vieliska, tā atvēl vietu pieskārienam, iespējai pieskarties varbūt pat impulsam, kādēļ tapis kāds no momentuzņēmumiem, un tas man šķiet būtiskāk par redzamā optisku pārnesumu. Pieņemot, ka laiks ir pārmaiņu ātrums, kustības tvērums ir viens no veidiem kā to ieraudzīt. (Vineta Kaulača, 2018.)

Par izstādi vairāk:

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/maksla/parklajumi-un-sapni-par-nenotikuso-nakotni-galerija-maksla-xo.a280260/